No savas pieredzes varu ieteikt nepirkt mazos 125kubu mocīšus

Auto, moto, garāžas .. tas laikam gēnos. Jau no bērnības fanoju par gonkām, par tēti, kurš ar blaķeni un krokodiliem braucis. Un es pati vienmēr līdz ar kvadracikliem un maziem mocīšiem pa kalniem Amerikā un zemes ceļiem tepat laukos. Bet tas nenozīmē, ka es esmu tehniski domājoša un labi braucu. Tieši pretēji. Dullums un muļķība mani vadīja un gāza līdz kādai smagākai reizei, kad sapratu, ka bez profesionāļa un drošas braukšanas skolas nav ko darīt šo zirgu mugurā.

Caur pāpām, mīlestība ir tikai augusi, taču bailes aizvien kaut kur paliek. Tās kliedē Lelde. Jaudīga, sīksta, zinoša pacietīga un tajā pašā laikā ļoti sievišķīga un emocionāla instruktore, kas, izaudzina, izlolo katru jauno motobraucēju un palaiž ielās. Izvēlējos tieši Leldi, jo ar viņu drīkstu palikt meitene, viltniece un koķeta, kādreiz stipra un labi braucoša. Uz to es eju, jā!

Gaidu pavasari, pēdējās braukšanas un A burtu tiesībās.

Kamēr sezona vēl nav sākusies, no savas pieredzes varu ieteikt nepirkt mazos 125kubu mocīšus, lai saprastu ir vai nav Tavs vai braukātu līdzi draugam kuram jau ir kategorija. Ātri apniks, draugiem līdzi netiksi un sagramstīsies visādus pigorus pašmācības ceļā, kas traucēs vēlāk. Nu, tā kā man. Vienkāršāk, aizejiet pie Leldes un viss būs!

Zinu, ka drīzumā jau lielīgi rakstīšu par sevi kā pilntiesīgu motomeiteni, par jauno moci un gadījumiem ceļā uz! Jē!

Par nerimstošo vēlmi liels un mīļš paldies Tev LELDE!

Lai izdodas!