Es ļoti baudu dabu un vēl vairāk, esmu patiesi pārsteigta. Tie pelēkie kalni un akmeņi, tālumā ūdens mirdzums. Mēs tik virzāmies uz augšu.

Horvātija 2025. gada RUDENS

Šogad Latvijas laikapstākļi ir pavisam rudenīgi, visa gada garumā. Tādēļ darba sezona beidzās viens un divi. Ceļojuma mocīši ir jau apkopti, jāliek tik busiņā. Dodamies ceļā viens un divi.

Kā jau vienmēr, tikai skrien un šajā reizītē ir tik vien kā sarunāts kempings Horvātijā, kur varam atstāt busu, lai tālāk dotos ar motocikliem. Ļoti gribējās izbraukt Albāniju, citi motociklisti ieteica obligāti izbraukt Montenegro, jeb Melnkalni, kā jau kurš dēvē, nu ja esam Horvātijā tad jau arī vajag to un vispār atpakaļ ceļā vēl kaut ko😊.

Divas dienas pavadījām ceļā ar busiņu, baudot vējaino un lietaino laiku, ātri paplānojot pirmo dienu virzienu, vai vismaz saprotot tuvāko apkārtni. Laiks paskrēja nemanot, jo lielu daļu lasīju par automašīnām un salīdzināju tās. Šķiet atradu ko man vajag, bet tādas automašīnas vēl nav😊. Vispār ir forši ceļot ar busiņu, jo tad var daudz laika pavadīt kopā.

Ieradāmies kempingā, izlikām motociklus no busiņa un vakarā sākās skaists lietutiņš. Salikām virtuvi iekšā busā un gatavojām vakariņas. Bija silti un pietiekoši ērti. Silts ēdiens galdā, vienmēr ir labi. Šajā kempingā bija laipns un atsaucīgs saimnieks. Manuprāt Kempingam ir ērta lokācija “Camping Sabljaci”, netālu no ezera, kā arī izbraukt var Horvātiju uz visām pusēm.

Ko mēs darījām pa nakti, visu laiku klausījāmies cik traki līst lietus. Nemaz jau nevarēja pagulēt, jo doma, kas vispār rīt būs dabā, ja tik traki tagad ir ārā. Protams, no rīta neko nevarēja saņemties, līst, viss pelēks, drūms, slapjš. Tad nu kā lēnie bruņurupuči sapakojam motociklus, sakārtojam busiņu un saņemamies arī paši sapakoties.

Sākotnējais virziens atceļas, jo neredzu jēgu braukt uz kalniem, pamestajām vietām vai takām, nezinot kāda tur situācija pēc nakts. Ieskatāmies laika prognozē un nolemjam doties uz Horvātijas krasta līniju. Skaidrs, ka visu dienu līs, bet vismaz tur, kur mazāks procentiņš. Sākums pa lielāku šoseju, vējš plucina kārtīgi, lietus gāž pamatīgi un ir daudz avārijas. Viņiem tiešām paliek slideni ceļi lietus laikā, vietām pat ļoti, vai tas ir sastāva dēļ vai temperatūru dēļ, tiešām nezināsim.

Nolēmām nobraukt pa dažiem līkumiņiem uz SENJ pilsētiņu. Apkārtne kalnaina, dabā ir iestājies īsts rudens, krāsas vienkārši žilbina. Pēc lietus uz ceļiem ir dubļi un akmeņi, lapas, vietām tek veselas upes. Kalnos nonākam sastrēgumā, jo tiek tīrīts ceļš, stiprā lietus dēļ ceļš ir ar dubļiem un akmeņiem, kalni šļūk lejā un lietus tik turpina līt. Kad apkārtni nedaudz uzkopj, tad policijas pavadībā dodamies tālāk.

Tiekot krasta līnijā, sākām izbaudīt saulīti, te patiešām lietus nelija. Biju pārsteigta, cik skaisti, tik forši līkumiņi, tādas mazas pilsētiņas. Apstājoties maliņā var redzēt salas KRK, RAB, CRES. Iebraucām Motociklistu picērijā un nobaudījām pirmo vietējo ēdienu, dārzeņu un gaļas paleti. Nobrauciens bija labs, kā no akvaparka slidkalniņa. Draugi kaķi te arī bija klāt, kādu gardumiņu gribēja nodiedelēt. Tas atgādināja Grieķiju un Kipru.

Vēderi pilni, dodamies cīņā pretī gravitācijai un braucam kalnā augšā. Tiešām mierīgi, nedaudz miglaini, bet tik burvīgi. Es ļoti baudu dabu un vēl vairāk, kad esmu patiesi pārsteigta. Tie pelēkie kalni un akmeņi, tālumā ūdens mirdzums. Mēs tik virzāmies uz augšu. Tad Es ieraugu, ka var iebraukt mežā, aiziet.

Esam burvīgā, rudens pārņemtā mežā, visā tā košumā. Zemes un meža ceļiem bagātā apkārtnē “Nacional park Sjeverni Velebit”. Šie meži pārsteidz, tās visas rudens krāsas kas var būt, tad tikai rudi brūnais un viss. Neticami spocīga sajūta, kad iebrauc mežā, viss apkārt ruds, koki, zeme, takas, ceļš un pa virsu iezogas migla. Norunājam ka braucam kamēr droši, grūtākais ir ar lapām, jo viss ir slapjš un ļoti slīd, tāpēc jābūt piesardzīgiem, nevis pārgalvīgiem.

Tas bija tāds azarts, gribās uz to pusi paskatīties, tad uz to. Vienā virzienā tikai iebrauc biezoknī, citā atkal paveras skaists skats no kraujas malas tālu, tālu. Ilgi mēs pa to mežu vandījāmies, bet lēnām bija jāvirzās uz tikšanu ārā, jo tumsa te iestājas ātri un arī mocīšos jau rezerves lampa bākām ieslēdzās. Devāmies KRUŠEVO pilsētas virzienā, kaut kur no augšas navigācija mūs izveda. Tikām pie mini zoodārza, te bija strauss, ēzelītis, kaziņas, visi draudzīgi.

Atraduši kur uzpildīt motociklus, meklējam arī mājvietu, jo tumsiņa ir klāt, kamēr benzīntankā dzērām limonādi😊. Atrodam tālākā pilsētiņā, ka ģimene izīrē istabiņu, lieliski, dodamies. Esot ceļā, pirmais vakars uz motocikliem, daba mūs iepriecina ar nebijušu košumu, tik spilgts, piesātināts saulriets, ka nevar neapstāties😊. Debesis pamatīgi tiek iekrāsotas, esam ieskauti tumsā un košums velk tuvāk sev.

Sagaida mūs jauka ģimene un uz balkoniņa, vēljoprojām košs, piesātināts saulriets. Mierīgu vakaru un uzmetīsim acis rītdienas izdomātajām vietiņām.

Rīts, KRUSEVO pilsēta, saulīte … ar citu prieku tiek sapakotas motociklu ceļasomas. Milzīgs paldies ģimenei par naktsmājām, pasveicinām un dodamies tālāk. No rīta jau ielikta taciņa, bet nekas neizdodas, priekšā zīme, ka tikai ar riteņiem vai kājām un kamera arī uzstādīta. Nekas pabraucam nedaudz atpakaļ no kurienes braucām vakar un tur jau atkal forši ceļi mūs gaida.

Man tā patika 54 ceļš pie JASENICA, tāds taisns sauss ar perfektu fona tapeti – vēja ģeneratori un kalni mmm. Jānokāpj no moča un aiz priekiem jāpalēkā, jo ir skaisti un saulaini😊.

Aizbraucām līdz “Kanjon Zrmanje”, Smilšu toņu klintis, zaļš ūdens, kas met līkumu ap klinti un lejā balti gulbīši, pēc brītiņa vēl laipotājs aizairējas😊. Te bija labs karstumiņš. Man jau par visu, vajadzēja atrast iespēju, kā tikt kādā Klintiņā augšā un tuvāk tam burvīgajam skatam. Tas arī izdevās.

Dodoties tālāk vēl izbraucam pa mālainajām peļķēm un atkal uz foršā 54, ceļa, tikai mazu gabaliņu, jāgriežas projām un dodamies kalnos. Esam MODRICI, te uz līkumiņiem sen aizmirstas mājas, tālāk jau vesels māju korpuss un maza baznīciņa. Ir tikai putekļi, akmeņi un klusum. Skats gan apburošs ar šīm sen aizmirstajām ēkām, iespaidīgajiem kalniem un putekļiem.

 Dodamies vēl augstāk uz “Majstroska cesta – Velebit, Croatia”, tādi zemes līkumiņi un akmeņaini kalni, vienkārši burvīgi😊! Te ir laba virsotne, kur kāpēji mēģina tikt augšā “Tulove Grede”, mēs izbaudījām šoreiz no attāluma un ieturējām pusdienas neaptverama skata ieskauti. Mēs izbaudījām visas iespējas, kur šie zemes ceļi mūs ievilka arī “Mali Alan”. Un tad navigācija arī nesaprata uz kuru pusi tad braukt, tā mēs te, dabas burvībā ieskauti čillojam😊.

Pagaidām nesteidzīgi izpētām Horvātiju, visu dabas burvību, nekur mums noteiktā laikā nav jābūt, cik tālu jātiek ir vienalga, tādēļ var turpināt lēkāt aiz prieka, cik skaisti😊. Viss te ir kā mākslas izstādē, gaiši pelēki akmeņi, tumši pelēki koki un fejas sakrāsojušas rudas lapiņas pie koku zariem, mmm glezna. Paskatījusies šur un tur, laiks no meža līst ārā.

Vēl viena lieta, kas mani aizrauj ir tilti, tos gribās pārbraukt un izpētīt, no tiem vienmēr paveras tāls skats, tie vienmēr ko savieno, vai koka, metāla, akmens, bet tas ir spēcīgs savienojums. Šobrīd stāvam pie “Maslenica bridge”, kas ir iespaidīgi, redzam arī otru tiltu, kartē gan abus nosaukumus rāda vienādus. Skats bija neaptverams un apkārtne vienkārši brīnišķīga😊.

No šiem tiltiem devāmies uz nākošo, “Pag Bridge”, kas savieno salu ar sauszemi. Jo ja jau var tikt uz salas pie Horvātijas krasta, kāpēc gan nedaudz neizlūkot. Nu bija garlaicīgi, braucam un braucam pa vienu ceļu un braucam pa to pašu vienu šauru ceļu. Labi, ka galā bija pilsētiņas.

 Te, nedaudz bija dzīvība, bet patiesi nedaudz. Ieraudzījām foršu vietiņu, “Prosika Beach”, nolikām mocīšus, pastaigājām pa krastu. Re, vienā kafejnīciņā, pavisam mini, rosās kāda saimniece. O jā puncīši rūc. Viņa atsaucīga piedāvā kafijas un, ka var pagatavot gan zivi, gan gaļiņu. Smieklīgi bija, kad es pajautāju, tomātu mērci. Viņa jautāja, “Vai tad zivs nav laba”, saku, “Zivs ir perfekta, bet pie kartupelīšiem patiktu mērcīte:).”

Varēja redzēt, ka sezona beigusies, jo kamēr tur stundiņu pavadījām, paēst atbrauca tikai vietējie policisti. Un arī parunāties saimniecei tā gribējās. Fotogrāfiju pilsētiņas krastā arī dikti gribēja mums uztaisīt. Bija jauki un mājīgi, patiešām garšīgi.

Tad nu pēc pusdienām pa krasta ieliņu aizbraucām līdz, “Katine Bridge” un PAG pilsētai. Tik ļoti, šis punkts, radīja Italy noskaņas, tā atmosfēra, ūdens, kafejnīciņas, mazas mājiņas, palmas. Mirklis noķerts, dodamies pa šauro, garlaicīgo ceļu atpakaļ.

Pirms tiltiņa, kurš savieno salu iebraucam “Tvardava Fortica”, maza, sena pils. Burvīgi, saule sāk rietēt un iekrāsot debesis. Viena krastmala visa ar zvejniekiem, aizejot otrā pusē, viss ar zivtiņām, jo ūdens ir tik dzidrs, ka var redzēt cauri līdz pat apakšai.

Pirms saulīte iekrīt ūdenī, dodamies atrast salu, kura izskatās pēc sirsniņas. Salai ir patiesa forma ”Your MIND”. Tas bija tik skaisti, aizgājām pa mazu molu, ūdens krastā, apsēdāmies uz balta soliņa un saulīte burtiski, aizkrita aiz pakalniem. Vakaram bija iedots tik mierīgs pieskāriens un koša krāsa, ka vairāk nemaz nevar vēlēties.

Baudot diena ir aizskrējusi un kāds ir izslēdzis gaismu. Bet kāds apelsīnu horizonts ilgi, jo ilgi mūs priecēja ceļā. Nolēmām, ka pabrauksim tā tālāk un paliksim pavisam skaistā, krāšņā krasta pilsētiņā. Bija arī ko pabraukt, tad vēl trāpījām remontā, iebraucām kur tālāk nevar tikt, oi jautri, jautri. Ieslēdzam mieriņu, izkuļamies, maršruta pārrēķināšana un dodamies.

Pavisam tumsiņa un jau ar vēsumiņu, ierodamies PRIMOŠTEN pilsētiņā. Sagaida saimniece un izrāda palikšanas vietiņu, vesels dzīvoklītis un vēl komplektā, pagalma draudzīgais kaķis. Mocīšus noliekam zem vīnogu vijumiem un apelsīnu ķekariem. Nav ko kavēties, vajag apskatīt veco pilsētiņu.

Ejam gar pludmali, “Beach mala Raduča”, kur pilsētiņas gaismiņas iespīd mierīgajā ūdenī, visas laivas jau noliktas nakts mieram. Atrodam vietiņu, kur kāds darbojas, var tikt pie vakariņām un mierīgi uzvelkam elpu. Patiešām kluss, tik daudz vietiņas ir pilnībā ciet. Bet tie kuri darbojas, patiešām cenšas😊.

Vakari gan ir ļoti vēsi, pēc vakariņām nemaz lēnā solī uz mājvietu nedodamies, bet raitā solītī hops, hops un pie sildītāja😊. Dodamies pie miera.

Apelsīnu rīts😊. Vēl līdz galam neesam pamodušies, kaut ko pakojamies, izejam dārzā un tur, tāds gados pārītis. Vīrietis nu ļoti grib runāties, bet angliski nesaprot, tad jau mēs ar zīmēm. Priecīgs, ka mēs no LATVIJAS. Sieva dārzā plūc apelsīnus, tagad atnes to spaini un cienā, es pieklājīgi divus paņemu. Nebija miera, visi jāņem. Piebēra mums divus maisiņus ar vietējiem auglīšiem. Goda vārds, ēdām visu ceļojumu, ar katru dienu likās garšīgāki, šķiet pēdējos divus apēdām, jau atgriežoties busiņā. Ceļojumā vēl kalnos sivēnus pacienājām. Tāds nu sanāca jauks apelsīnu rīts. Mēs no LATVIJAS arī gardumiņus padalījāmies un bildīti kopā uztaisījām😊.

Šis ir karstākais rīts, jo moto drēbēs nemaz nav iespējam pastaigāt. Jā mēs mazu aplīti, vēl, pa mazo pilsētiņu. Ak tu dieniņ cik saulaini un ak dieniņ cik gaiša pludmale, cik pārsteidzoši zili, zaļš tas jūras ūdens. Es jau iztēlojusies putna lidojuma video pāri pilsētiņai, tad nu dodamies ielās, lai lido mūsu drons, lai skaistums top. Kaķi arī jau sasēduši, kur nu katram patīk😊, lai var sildīties saulītē. Uzņēmuši karstumiņu, lecam uz mocīšiem, laižam uz laukiem.

Un no krasta, horizontāli pāri, nonākam VRLIKA pilsētiņā. Tā mēs tur braucām pa kalniem un pauguriem, pa kārtīgiem laukiem, ārpus ierastā. Te nu Esam, vēderi rūc, jautājam vietējiem par pusdienām, bet centriņā tikai bāri. Pienāk viens un iesaka, kur doties, ejam un ejam un ir. Sporta komplekss, skola, restorāns. Atnes mums ēdienkarti, piesakot, ka dienas ēdienā ir kartupeļu biezenis ar gulašu. Tai brīdī ēdienkarte nemaz netiek atvērta, jo viss ir skaidrs, vietējo pusdienu piedāvājumu, lūdzu😊. Tā ir bauda, vietējās garšas un apkārt pie galdiņiem vietējās ģimenes.

Mocīši mums bija palikuši pilsētas centriņā ar visām somām, kamerām, ķiverēm, tieši tādus pašus atradām, kā atstājām, patīkami. Nolemjam, ka uzbrauksim augšā uz veco pili. Tiešām labi, ka kāds magnēts mūs tur aizvilka “Tvrdava Prozor, skats tik plašs, redzam visu ieleju, visu pilsētiņu, kalnu apvāršņus. Vecais pils tornis ir nostiprināts, sataisītas trepes un skatu platforma, lai var droši izbaudīt šo visu.

Nedaudz iebraucam vēl dziļāk laukos, kur ēzelīši dejo pa ielu, gani dzen aitiņas pa pļavām un miers ir apkārt viss pilnīgākais. Te vidū maza baznīciņa, tai apkārt staigā govis un pašā pakājē mazs ezeriņš, kurš pēc zilas acs izskatās. CETINA ciemata maliņā, daba uzbūrusi to skaistumu. Pieejot pie ezera maliņas jau nemaz neredz, tikai to, ka ūdens pavisam zaļš un dziļums liels.

Nepagāja ne ilgs laiks, kad atkal nokļuvām uz lielākām ielām un skaļām, sasprūdušām. Pavisam brīnījāmies, ka tomēr ir te cilvēki un uz skolu iet bērni, veikali strādā, ieliņas pilnas.

Tā pa cilpiņām vien, katram stūrītim nedaudz uzmetot skatu, jau stāvu kraujas malā, strādnieki labo veco pils torni “Nutjak”, bet es izbaudu upes līkumus un rudeni. Tā interesanti viņiem ar darbiņu, bet izskatās apņēmības pilni, gan par visiem pabeigs😊.

Tālāk jau pa līkumu līkumiem atkal no kalniem līdz ūdenim. Šķiet braucam tik zemāk un zemāk, ka var vienkārši ripot. Ceļa līkumiņi labi, mums paliek interesanti no 70 ceļa numura nobraucam uz mazu celiņu, līdz “Mila Gojsalic” statujai. Te bija dienas iespaidīgais skats, no balkoniņa redzējām, kā kanjons iziet cauri kalniem. Divi vareni kalni nostājušies viens pret otru un pa vidu mūsdienas, no katra kalna iznāk tilts “Most CETINA” un ievelk kalnā pa tuneli. No attāluma, tas bija to vērts, nevarēju sagaidīt, kad paši tur brauksim. Bet tur jau nebija tās sajūtas, jo neredzi cik augstu esi, kas apkārt, viens mazs mirklis un jau pāri.

Nobrauciens lejā gan bija ātrs uz OMIŠ pilsētu. Neliela pilsētiņa, laikam vēl viena no retajām, kur redzējām tādu rosību, gan ar vietējiem gan iebraucējiem. Protams viss tāds maziņš un saspiests. Pasēdējām pludmalītē un baudījām savus mandarīnus. Auklītes iznāca ar bērnudārza grupiņu uz pastaigu, tad gan pludmalītē sākās ņigu ņegu. Sākam jau meklēt palikšanu, jo drīzi saulīte izslēgs gaismiņu. Atradām pa 20E, nebija ticības, ka īsts, bet nepilna stunda un būsim tur, aiziet.

Tā pa krasta līniju lokāmies līdz MARUSICI. Griežam iekšā uz nakšņošanas vietu un man jau sirds x3, tik stāvs un šaurs un līkumots betona celiņš, tā kā ar liftu no 9 stāva nobraucām uz 2 stāvu. Sākumā neviens baigi neatbild. Nekas noliekam mocīšus un izejam uz trepēm, kuras apvītas ziediem, te paveras jūra un atkal, atkal dievīgs saulriets. Man neko nevajag, tajos brīžos aizmirst gan nogurumu, gan cik traks ceļš bija un, kas vispār tagad jādara.

Pēc brītiņa iznāca saimniece, pilniem vaigiem, jo tikko bija iesākusi vakariņot un te tūristi tuk, tuk istabiņu gribam.

Tad nu mēs pa mazām trepītēm, vēl kāpjam pāris stāvus lejā, tur iedeva pavisam mini istabiņu ar virtuvīti un dušu, laikam tāds Horvātijas vasarnīcas variants. Mums bija sava mazā terasīte un vēl dažus stāvus nokāpjot, izeja uz jūru. Nu man jau patika un ļooti.

Pēc ceļojuma, šī vietiņa ir visvairāk atmiņā, pirmais, kas nāk prātā. Traks celiņš, saulriets, mīlīgs kaķēns, ziedi, istabiņa, pasēdēšana uz terasītes mēness gaismā un vakara pastaiga gar krastu, burvīgā saulrietā ar iespaidīgiem akmeņiem un kalnu skatu😊. Vasarā gan te virs jumtiem ir plosījies ugunsgrēks, jo visi koki apkārt apdeguši un meži izdeguši, karstum šķiet vasarā ir neizturams.

Pēc jaukās vasaras pastaigas un pasēdēšanas mēness gaismā uz terasītes, mazais kaķēns nelikās ne miera, kamēr nebijām atdevuši visu ko viņš ēd un pats nevarēja vairs uzkāpt uz krēsla😊. Dodamies pie miera.

Tuk, tuk saulīte jau pie loga, vai kāds ceļā dosies arī šodien? Jā dosies, dosies, kā gan tik saulainā dienā varētu nekur nedoties. Tiek sasildīts ūdens, lai pagatavotu līdzi paņemtās auzu pārslu putras un aplietu pieticīgo rīta kafiju, trīs vienā. Somas saliktas, pa mazajām trepītēm jānes uz augšu. Ui un atceros, ka arī ar mocīti pa ceļu būs atkal jātiek augšā. Nekāda vaina, kafija iedzerta un rīts gudrāks par vakaru. Viens un jau kalnā uz lielā ceļa, var doties tālāk.

Kaut kā nāk miegs, re kafejnīciņa vaļā, vietējie velk rīta dūmi, piestājam. Man patīk, uztaisīja mums ļoti garšīgu kafiju un nosūtīja uz veikalu pēc maizītēm un pīrādziņiem. Ļoti forši, kad viss tik vienkārši, ja pašam nav, sūta pie kaimiņiem, visi laimīgi.

Biju atradusi veikotāju pludmalīti, kā arī šķita ļoti interesanta vieta ar vasaras bāriņiem, zvejnieku spotiņiem un pamestām ēkām. Garš mols, kam no abām malām veidots mākslīgs uzbērums, vienā pusē darbojās milzu rūpnīcas un uzņēmumi, otrā pilnīga brīvība.

Te arī sezona beigusies, neviena paša nav, tikai divi zvejnieki un kaķis. Jebkurā gadījumā, ļoti patika, saulains un tas ūdens pilnīgi caurspīdīgs. Aizgāju arī līdz mazajam, pludmales bāriņam, saule spēlēja ēnu spēles, starp nojumītes dēļiem. Braucot projām, pa ceļam ieraudzījām veco busiņu, noteikti bija jāpiestāj, draugam tuva lieta, vienu tādu pats ir atjaunojis😊.

Ceļā uz jauno tiltu “Pelješac Bridge”, kurš teju, tikai 3 gadus ir atklāts, bet radījis tik daudz ērtības gan vietējiem, gan tūristiem. Nobraucām lejā pie ūdens, lai mierīgi var aplūkot šo lielo brīnumu, kas aiziet slaidā lociņā. Jā te darbiņš ir bijis ko padarīt, paldies, arī ļoti skaisti un iederīgi ainavā. Pāri tiltam tik braucām un braucam, nemaz nav nekāds maziņais, līdz beidzot nonācām pussalā. Kārtējā klusā vietiņa, ik pa brīdim varēja satikt, vien vietējos ļaudis, kas novāca olīvu ražu. Jā, olīvkoku te bija daudz.

Izbraucām cauri vecajam tunelim, “Dingač tunnel” uz otru pussalas krastu. Brīnišķīgi, vietējie pļāpāja savā starpā, brauca velo braucēji garām un debesis tik pat zilas cik jūra, tāda atmosfēra. Te nav ko runāt par steigu, braucam atpakaļ gar otru krastu, pa mazu, mazu celiņu, kur neko aiz stūra nevar redzēt.

Nobraucām mini pilsētiņā TRSTENIK ar skaistu pludmalīti, mazām baltām laiviņām sakoptu molu un koši sarkanu bāku. Te nu nemaz vietējiem nebija ko darīt, jo vīri sēdēja pie vienīgā pārtikas veikala un gaidīja, kad to atvērs vaļā. Par kādu steigu te var runāt, mēs mazliet mēģinājām iekļauties, sameklējām restorāniņu, kurš vienīgai strādā. Pasapņojām, bijām vietējo garšu buķetē, vēja ieskauti ar smaidu ķērām dienu.

Esam ceļā uz vienu no tūristu epicentriem. Piestājām uz mazu pauzīti pirms tilta “Dr. Franjo Tudman Bridge”, kamēr neesam ierauti pūlī. Jā te nu gan bija skats, milzu jahtas un kuģi, tūristu autobusi. Kāds uzņem viesus kāds atved viesus. Lūkojāmies lejā un kā skudru pūznī visi tur, šurpu turpu. Mums to protams nevajag, ir skaists kadrs no attāluma ir redzēts, var doties tālāk.

 Uzbrauksim augstākajā punktā, pie lielajām antenām, novērtēsim skatu. Ha, te arī bija izaicinoša uzbraukšana, pat ar motociklu neiespējami samainīties, īpaši pēdējie līkumi, kad viens aiz otra, labā stāvumiņā un brauc auto lejā, pret kalnu jāaptur nokrautais mocis, tad jāuzsāk un līkumiņā jāierakstās😊. Labi, ka te ir zīme, lai nebrauc ar autobusiem, jo nevaru iedomāties.

Skaidrs, ka bija vērts uzbraukt, skats brīnišķīgs, “Fortress Imperial”, izstaigājam apkārtni, paskatījāmies visus 360 grādus, kas notiek tuvākajā apkārtnē. Tiešām laba vieta, tik forši no augšas var redzēt DUBROVNIK pilsētu un vecpilsētu, mazo saliņu ar ēkām. Bijām, gan tādā ļoti stiprā saulē, kad veidojas pat dūmakaina apkārtne, tik un tā, bija vērts un skati vareni.

Bijām jau tuvu robežai, tik ļoti jau gribējās tik uz Melnkalni, visu saslavēto mazo, burvīgo valstiņu, ka savu lielo, pamestās viesnīcas spotu, pilnīgi palaidu garām. Un atgriežoties uz Latviju, varēju vien dusmoties uz savu izklaidību.

Par Melnkalni, jeb MONTENEGRO padalīšos atsevišķā nodaļā😊

Kā tad mēs noslēdzām Horvātiju, atgriezāmies pēc divām nedēļām no Bosnijas puses. Šķērsojām veselu rindu ar kontrolpunktiem.

Saulei rietot esam Horvātijā un steidzamies uz pamesto lidlauku, “Željava Aerodrome” pie pašas robežas. Sajūtas, tur notika visādas un pavisam dīvainības.

Atradām tur atstāto lidmašīnu, uzkāpu uz spārna, palaidām lidojumā dronu. Un viss, it kā jau bijis pirms tam. Ka es stāvu uz spārna, lido apkārt drons un ir burvīgs saulriets. Dīvaini, jo šī vieta bija ielikta rīta plānā, bet paspējām vakarā un tas saulriets, krāsas, it kā jau sapnī redzētas.

Aizbraucām līdz lidmašīnu tuneļiem, es vispār negribēju nemaz tur iekšā iet un bija neomulīgi, arī tumsa jau klāt. Kad palaidām dronu, tas nemaz nebija vadāms, uzvedās pa savam un kad ielidinājām tunelī, izlidoja ārā un ietriecās maliņā. Jā kaut kādi magnēti un aura. Izbraucām pa lidlauku šurp, turp un sajūtas, ka labāk, laiks lasīties projām.

Bija jau arī forši, šī arī man viena no vājībām, vecās vietas. Man patīk tajā vietā nokļūt un galvā iztēloties, ka tur, kas ir noticis un rosījies.

Labi, ka nebija tālu jābrauc līdz naktsmājām, tikai 25 minūtes, saulei norietot, ārā bija iestājusies ziema. Te pagalmā mūs sagaidīja pūkains sargs, bija ļoti draudzīgs, ar daudz dažiem savā vilnā, labprāt priecājās, kad kāds nedaudz pakasīja.

Ātri, ātri siltumiņā, atpūsties, rīt vēl puslociņš un piedzīvojuma finišs.

Labrīt, pārsteigums labs. Pa nakti mocīši galīgi sasaluši!

Ko ir mīnuss. Izbraucam slaveno, “Nacionali park plitviča jezer”, bez pastaigām un ūdenskritumu apmeklējuma, jo mēs tūristi, kuri izvairās no tūristiem😊. Un ne cik ilgi neizturējuši iebraucam pēc tējas un pankūkām. Te ir tik auksti, ka nekādi siltie rokturi nestrādā, rokas nejūtīgas.

Ak Jel, tik garšīgas pankūkas un tik silti, nē negribās iet ārā. Draugs jautā varbūt tomēr atmetam, nē izturēsim, braucam. Motocikliem mirgo rezervītes, jābrauc pildīties, visi skatās, kā uz atsaldētiem😊. Šajā ceļojumā, mēs tiešām redzējām maz motobraucējus, tad šodien bija sajūta, ka viņi, kā nosaluši prusaki, no visām pusēm bēg uz mājām, visu dienu, no visurienes, brauca un brauca mums pretī.

 Pēdējie kilometri līdz punktam tiek skaitīti, neredzam neko, esam miglā, vai sniega mākonī, bet ļoooti auksti. Jūtam, ka sākam virzīties uz augšu, vēl augstāk un pēkšņi saule, paliek arī daudz siltāk. Lejā mums bija -1 grāds, bet te virs mākoņiem +12, pavisam patīkami.

Stāvam pie “Monument nation Banija and Kordun”, kas kādreiz bijis ļoti liels kultūras un piemiņas centrs, bet nu ir pavisam izpostīts. Gribējās te atbraukt, jo šis ir viens no vareniem mākslas darbiem un arhitektūras veidojumiem. Es ļoti gribēju tik uz jumta, noķert Horizontu.

Neticami, te patiesi varēja tikt iekšā un mierīgi uzkāpt augšā, viss droši. Tas skats, pilnīgi skaidrs, zilās debesis, lielie meži, visapkārt. Te pēkšņi, baltie mākoņi lielā ātrumā sāk velties pāri koku galiem un strauji tuvojās. Tas bija brīnums un pat mazliet biedējoši. Šis bija rīts, kad atkal neko negaidot, neko nezinot, cilvēks piedzīvo šo pārsteigumu momentu. Ka daba un dzīve tevi var sulīgi pārsteigt, māki pieņemt un pieņem, piepildi sevi😊.

Tagad, vairs tikai nedaudz, no jumta lejā un kādi 100km līdz mīļajam busiņam. Hūuuuu, tas nebija viegli, galvu bija jāierauj mājiņā, pirksti jāvingrina un ķermenis jau sasala. Veiksme, pirms busiņa atvērts vietējais restorāniņš, aiziet siltu ēdienu un tad pakojamies. Ēdiens nebija ātri, bet busiņu gan sapakojām viens un divi.

Pateicāmies Kempinga saimniekam un devāmies mājup, protam ne jau pa taisno, nav jau līdz galam miera, maza cilpiņa jāiemet, vēl kādā neredzētā valstī😊