Es palīdzēju un pastāstīju, ka viss ir okey, lampiņa pazudīs. Pēc brīža Lelde pasauca mani un prasīja, kas noticis un es izstāstīju. Viņa atbildēja “Wow..Manas meitenes palīdz citiem, cik kruti”.

Ar ko sākās vistrakākie sapņi? Ar vīziju un ambīcijām..

Sapnis nekad nebūs nodefinēts un precīzs, bet mērķim gan ir nepieciešams To Do List.

Dialogs ar patēvu 2009. gadā. Es mācos RVT par automehāniķi.

Patēvs:  -Jāsāk kārtot B kategoriju pirms taviem 18..

Es: -Man nevajag B kategoriju.

Patēvs: – Kas tas par automehāniķi bez B kategorijas?

Es: -Es gribu kārtot A kategoriju, man nevajag B..

Patēvs: -Es tev nepalīdzēšu finansiāli kārtot motocikla tiesības, pat neprasi! Tu tak nositīsies!

Es: -Nenositīšos. Es visu pati izdarīšu..

A kategorija un motocikls ir mans tīneidžera sapnis, kuru es piepildīju savos 30 gados, par rallija braucēju es gan nekļuvu ka gribēju bērnībā. Pirms es nokļuvu pie Leldes, es biju kopsummā sēdējusi uz motocikla 4 reizes un tikai 1 reizi pie Hondas Rebel 125 stūres. Toreiz 2015. gadā  man draugs nopirka to Hondu Rebel un es prasīju, lai iemāca man braukt. Mēs aizbraucām uz placi, viņš parādīja man basic lietas un es sāku ripināties kaut ko riņķī, pat tiku līdz otrajam robam. Draugs tikai skraidīja man pakaļ un skatījās, lai es nenokrītu sava tizluma dēļ. Guess what? Es biju tādā sajūsmā ka man viss sanāk un padodas, bet diemžēl draugs ļoti pārdzīvoja  par manu drošību un pārdeva motociklu. Tā bija mana pirmā un pēdējā reize pie motocikla stūres. Laiks nežēlīgi ātri skrēja vai lidoja pat un hop, man jau ir 30 gadi un aiz loga ir 2023. gada februāris. Sēžot virtuvē un pļāpājot par mērķiem un sapņiem, es sāku stāstīt par savu sapni -motociklu. Nepaiet pat stunda, ka iesniegums uz moto skolu ir aizsūtīts un there is no way back: iesniegums ir un rēķins apmaksāts.

Teorijā viss bija ļoti viegli, jo tomēr pie stūres esmu bijusi ap 10 gadiem, bet laukumā gan bija interesanti. Es neatceros nevienu motociklu laukumā ar kuru es nebūtu kaut kādā tizlā veidā nokritusi, vai nu es stāvot nokritu, vai nu ceļot konusu, vai nu apstājoties atpūsties. Jau saka likties, ka vienīgais ko Lelde redz pagriežoties uz manu pusi, ka es esmu gar zemi un pētu asfaltu no visiem iespējamiem rakursiem ;D Atceros brīdi, kad pirmo reizi braucu astotnieku, tas likās tik grūti un neiespējami, bet grūtākais priekš manis izradījās slaloms, jo stop līniju kaut kādā veidā es sapratu kaut kādā super lietainā un riebīgā dienā. Kad es jau biju piešāvusies un lidinājos pa laukumu, skatos meitene ripo ar mocīti, kuram gaismas nedeg – izdomāju piebraukt un paprasīt kas noticis. Izradījās, ka viņa nokrita un baidījās piešķilt, jo eļļas lampiņa dega panelī. Es palīdzēju un pastāstīju, ka viss ir okey, lampiņa pazudīs. Pēc brīža Lelde pasauca mani un prasīja, kas noticis un es izstāstīju. Viņa atbildēja “Wow..Manas meitenes palīdz citiem, cik kruti”.

CSDD eksāmenā figūrās, es biju tik pārliecināta, ka šoreiz es izbraukšu visas figūras ar pirmo un ideāli. Inspektors pat  izteica komplimentu “Jā visi tā izbrauktu figūras-mums nebūtu darba. Tev slaloms uz 42km/st vidēji.”  Ak jā, kāpēc es izmantoju vārdu “šoreiz”? Jo tā bija mana trešā reize ;D Un tā pat es nenoliku pilsētu, jo nevajag braukt ap Akropole Alfa Parkinga Zonas zīmes darbības zonā 45km/st ;DD Atceros, kad es ripoju ar moci, viss smuki un redzu zīmi “Parkinga Zonas beigas”, un tad es saprotu ka kaut kur bija arī sākums. God damn it.

Mana ceturtā (!!!)  reizē bija laimīgā, man iedeva Kawasaki ER6, kuram knapi turējās spārns un kaut kas grabēja, bet nu A kategorija bija kabatā beidzot.

Moci es nebiju plānojusi pirkt 2023. gada sezonā, bet zvaigznes tā sagāja, ka man ir Kawasaki ER6. Ik pa laikam es atceros, ka man ir motocikls un A burtiņš, tajā brīdī mans iekšējais bērns no laimes nezin kur likties.

P.S. Bildē ,kur es sēžu jau uz sava moča atspoguļo visu manu bērnišķīgo prieku😅😅