Gāju ar prieku un gaidīju ar nepacietību, jo zināju, ka laukumā satikšu ne tikai  vienmēr smaidīgo un pozitīvo Leldi, bet arī citas motomeitenes:)

Iemācīties braukt ar moci gribēju jau kādus gadus piecpadsmit atpakaļ, kad satiku savu vīru. Viņš mēdza mani vizināt ar moci un man tik ļoti patika tā sajūta, ka nepameta doma, ka gribu pati braukt. Taču tajā laikā kaut kā nesanāca, pārdevām arī savu moci un arī vīrs nebija sajūsmā par manu ideju. Tā tas viss palika sapņu plauktiņā.

Līdz 2024.gadam, kad aizvien vairāk meitenes manīju uz mocīšiem un tik ļoti patika kā viņas uz tiem izskatās. Mans sapnis lēnām sāka atdzīvoties manās domās. Vīrs arī bija nopircis moci un kādu dienu pieķēru sevi pie domas, ka gribu to izdarīt – IEMĀCĪTIES SAVALDĪT TO KUMEĻU.

               Pavisam nejauši, kādā oktobra dienā kopā ar vīru braucām uz moto veikalu, kad krustojumā ieraudzīju Motomeiteni. Tajā brīdī vīram tik noteicu : “Es arī gribu braukt ar moci!”. Vīrs uz mani paskatījās un atbildēja: “ Uz priekšu!” Paskatījos uz viņu, un viņš atbildēja: “Kad tad vēl, ja ne tagad”. 

               Moto veikalā ieraudzīju mazu, foršu mocīti un tajā brīdī pieņēmu lēmumu un sev teicu: “Jā, es to darīšu un šis būs man mocītis”. Taču to es pateicu ne tikai sev, bet visiem, kas bija veikalā tajā brīdī, jo nebiju pamanījusi, ka skaļi runāju pati ar sevi. Vīrieši saprotoši un atbalstoši pamāja ar galvām 😊

                   Atbraucot no moto veikala uzreiz sāku meklēt moto/auto skolas, kas piedāvāja A kategoriju. Piedāvājums bija plašs, bet skaidrs bija viens -teorija būs tikai nākamajā gadā, jo ziemā neviens ar moci nemācās braukt. Taču mans plāns bija pavisam vienkāršs – pa ziemu jāsakārto visi papīru jautājumi un teorijas, bet pavasarī jāsāk prakse, lai līdz Jāņiem tieku pie A kategorijas. Daudz meklēju un pētīju, lasīju atsauksmes, līdz kādā brīdī uzdūros Motomeitenes.lv mājas lapai.

Tad nu krustu šķērsu to izstaigāju, izlasīju visu, atradu arī Instagram un Facebook kontus. Sameklēju pašu foršo instruktorīti Leldi visos soc.tīklos. Un viņas profils tik ļoti iedvesmoja un uzrunāja, ka sapratu, JĀ, Lelde ir īstā. Arī šeit bija skaidrs, ka kursi sāksies tikai janvārī, tad nu lai nepalaistu garām pieteikšanos uz pirmo grupu, piesekoju Motomeitenēm Instagram un gaidīju paziņojumu par kursiem. Kolīdz Lelde izziņoja datumus – es pieteicos.

                   21.01 un teorijas nodarbības pienāca ātri, tāpat arī 3 vakari paskrēja vēja spārniem. Nemelošu, pēc pirmās nodarbības sāku šaubīties vai man maz to vajag, bet jau nākamajā teorijas dienā sapratu, ka vajag. Lelde ļoti interesanti stāstīja gan par moto lietām, gan piedzīvojumiem un pieredzes stāstiem, ka vēlreiz apstiprinājās tas, ka esmu nokļuvusi īstajā vietā un pie īstā cilvēka.

                   Skolas teoriju noliku ar pirmo reizi un jau nākamajā dienā biju CSDD , kur arī ātri un nesāpīgi visu sadarīju.

                   Un tad 28.03 pirmo reizi uzsēdos uz mazā mocīša. Tajā brīdī mana sirds gavilēja un prāts jautāja: “Kur Tu biji ātrāk?”. Tik ļoti patika, ka katrā praktiskajā nodarbībā jau nevarēju sagaidīt nākamo nodarbību. Laukumā pavadīju vairākas nodarbības, kur mainot mocīšus no mazāka uz aizvien lielāku apguvu figūras. Ar figūrām gāja visādi. Bija vieglās un mīļās, bet bija arī grūtās, kas ļoti nepatika un pat biedēja.

Kad jau vairāk vai mazāk bija apgūtas figūras, Lelde paziņoja, ka nākamajā nodarbībā braucam ielā.  Pirmā ielas braukšana bija traka. Biju nobijusies pamatīgi. Protams, mazais mocītis, lai var savākt, ja nu kas. Maršruts – Maskačka – bruģis, tramvaja sliedes un iereibuši cilvēki, kas pārvietojas pa braucamo daļu. Uztraukums bija pamatīgs, ātrums stipri mazāks par atļauto, ka Lelde pat vienā brīdī rācijā mums saka: “ Uzdodam gāzi, citādi es uz vietas stāvu”.

Nākamās braukšanas nodarbībās  biju jau drošāka. Laikapstākļi gan mūs nelutināja – lietus, slapjš sniegs, 0 – 10 grādi. Pēc kādas otrās vai trešās braukšanas biju tā pārsalusi, ka nokāpjot no moča kratījos un roku pirkstus nejutu. Braucot mājā sāku atkal prātot vai man to maz vajag, nu priekš kam šādi sevi jāmoka, bet tad saliekot visus +/- sev iestāstīju, ka normālos apstākļos es šādā laikā jau ar moci nebraukšu. Tas ir tikai tagad, kamēr mācos.

Uz katru braukšanas nodarbību gāju ar prieku un gaidīju ar nepacietību, jo zināju, ka laukumā satikšu ne tikai  vienmēr smaidīgo un pozitīvo Leldi, bet arī citas motomeitenes ar kurām jau bija izveidojusies tāda kā draudzība. Viena otru uzmundrinājām un dalījāmies savās sajūtās un ar saviem knifiņiem kā izbraukt kādu figūru. Piemēram, ar Beatrisi, STOP līnijā bremzējot skaitījām vārnas gaisā, jo tad mocis stājās perfekti tur kur tam bija jāapstājas.

Visgrūtāk man gāja ar Slalomu un STOP līniju. Divas briesmīgākās figūras. Tās es drillēju atkal un atkal. Bija pat nodarbība, kad nenormāli lija, Aldis ar puišiem aizbrauca ielās, Lelde pasniedza teoriju skolā, bet Aira zem lietussarga ar radaru stāvēja pie STOP līnijas un es tik braucu un braucu, līdz sāka sanāk. Taču lietus lija tā, ka caur ķiveres stikliņu neko nevarēja redzēt – viss uz sajūtām.

Tā es cītīgi braukāju, centos izpildīt visus Leldes un Alda norādījumus, lai varētu perfekti izbraukt figūras. Līdz vienā dienā Lelde paziņo : “Šodien rādām ieskaiti”. Sākumā šoks: “Kā? Ko? Kāpēc šodien? Sarunāts tikai nākamajā nedēļā!” Bet ja boss saka, ka vajag, tad vajag un arī Jāņi strauji tuvojas.

Un tad pienāca nedēļa pirms Jāniem, kad tieku uz valsts eksāmenu. No rīta jau plkst.8:00 laukumā pie Lelde uz pēdējo nodarbību. Lietus līst, bet nekas neparasts, jo tas mani pavadīja visu mācību laiku. Izbraucu figūras, izbraucu ielu – viss sanāk. Pārsteidzošā kārtā stresa vispār nebija un pārliecināta dodos uz CSDD laukumu. Pirmās figūras perfekti izbraucu, bet Slaloms mani pievīla un eksāmens ir beidzies ☹

Uzreiz piesakos nākamajai reizei, bet arī nekā ☹ Nu nesanāk slaloms, jo saprotu, ka bail tomēr sagāzt to moci. Raudu Leldei un saku, ka nevaru izbraukt, man bail. Atgriežos laukumā, kur Lelde un Aira cītīgi stāsta, ka Slalomā jābrauc tā it kā zvaniņu zvanītu. Sāku tā darīt + nebaidos ātrumu turēt. Un sāk sanākt.

Pa starpai, pirms nākamās eksāmena reizes, Lelde sarīko superīgu pasākumu laukumā savām motomeitenēm, kas dod vēl vairāk tādu kā piederības sajūtu Motomeitenes.lv un pacilātā garastāvoklī dodos mājā, jo nākamajā rītā ir eksāmens atkal.

Ir sācies atvaļinājums un es plkst.8:00 esmu jau pie CDSS eksāmena laukuma. No rīta vēl sarunas ar Leldi un tad jau jādodas pie bargajiem CSDD kungiem. Man tiek iedota pavisam jauna Hondiņa un aiziet.

Un jā, 21.07 ir mans datums un mana diena. A ir kabatā! Ziņa Leldei, kas tas ir izdarīts 😊 Viens liels SAPNIS piepildīts!

Tagad jāmeklē tik savs mocītis. Arī te ir plāns – patestēt uz tālākiem gabaliem dažus manus favorītus un nākamajā sezonā pirkt. Jau pirmajā nedēļas nogalē kopā ar māsu (arī nolika A tikai jūlija sākumā) dodamie divu dienu braucienā uz Kurzemi. Pirmā sajūta dīvaina, ka aiz muguras vairs nebrauc Lelde, kas saka priekšā, kur un kā jābrauc. Pirmo testēju skolas variantu Honda CBR650, bet skaidrs, ka ceļojumiem īsti nederēs. Pēc nedēļas atkal divu dienu ceļojums pa Sēliju kopā ar vīru. Testēju CF450, bet arī nav mans.

Sludinājumos biju pamanījusi smukiņu BMW F800GS. Kāda paziņa teica, ka braucot ar tādu un esot ļoti ērts. Nolēmu vēlreiz uzmest aci tam sludinājuma mocītim, bez reālas domas par iegādi. Paskatīties taču var. Sarunāju, ka vīrs aizbrauks paskatīties kāds viņš dzīvē ir. Pēc 2vām dienām arī es uz viņa uzsēdos. Patika! Un nolēmu, ka šis būs mans. Pirmais brauciens Rīga- Cesvaines pils – Rīga. Ērts, tas kas vajadzīgs. Pa ziemu vēl tikai daži uzlabojumu – man vajag tā kā man vajag! Un tad jau nākamajā sezonā piedzīvojumos iekšā.

Liels PALDIES Leldei, kas man noticēja un neļāva padoties. Atbalstīja brīžos, kad gribējās padoties. Bija psihologs un motivātors. Apbrīnoju Leldes pacietību un mieru. Un tas smaids un pozitīvisms mudina iet un darīt!

Paldies, ka dari to ko dari 😊

P.S. meita jau gaida 14.gadu vecumu, lai sāktu mācīties ar rolleri, tad ar mazo mocīti un zinu, ka viņa to darīs pie Leldes.

Motomeitenes.lv