Grieķijā. Es jau nemaz nevarēju pabraukt. Skaisti, tādas ielejas un aizas, tik skaisti saulīte aust pāri kalniem un atklāj mežus, kurus rudens jau sācis krāsot dažādos toņos.

Grieķija 2025 4. Novembris

Kad esam izbaudījuši Itālijas Sauli un garšas, laiks pārmaiņām. 4.Novembra vakarā esam uz kuģa. Dodamies pretī jauniem piedzīvojumiem uz Grieķiju. Pats labākais tajā, ka šis bija pirmais  šī brauciena mērķiem, bet redz dzīve ir dzīve un tad, kad ir ideja un nav plāna, mūs iegrieza pavisam citos apļos, gan laikapstākļi, gan cilvēku padomi.

Izbraucam no “Porto BARI”.  Pasakains vakars, dievīgs saulriets. Tā iebraukšana kuģī un viss pārējais, dīvaini organizēts, bet galvenais, saprotam, gaidām pareizajā vietā.

Mums nav kajīte, jo goda vārds tie cipari ir grandiozi… cilvēks+ kajīte+ mocis. Vēl varu pastāstīt, ka uz vietas sarunājām daudz labāku cenu, nekā, ja pērk caur mājaslapu. Mēs nopirkām biļetes ostā tikai stāvvieta un motocikls vienā virzienā. Jā un par iepriekšējajām biļetēm, ko bijām nopirkuši un viņi uzsāka 48 stundu streiku, to naudiņu visu atgrieza.

Nakts bija jautra😊. Atradām stūrīti kur aiz krēsliem gulēt. Te es biju gudra skudra, atceroties Maroku, uz kuģa līdzi spilventiņš, silts džemperis un guļamais ar paklājiņu. Nopirkām kārtis, baigi gan nesanāca paspēlēt, bet izsmējāmies gan par savu ekstra braucienu. Jet boil pa kluso arī bija līdzi, varējām vārīt tēju un ēst fitnesa batoniņus.

Vēlāk izgājām uz klāja, wow kāds bija mēness, tā tik bija nakts. Arī kuģa vakariņās aizgājām, tas arī bija forši, ko tik cilvēki nedarīja, lai ietaupītu. Kādi tik kuram ēdieni somiņās nebija līdzi, nu un šņabītis jau arī dažiem😊))).

Hei, pēc 12h mūs izmeta no kuģa “Igoumenitsa” ostā Grieķijā, ir jauna diena, jauns rīts, pulkstenis 6:00, pilnīga tumsa, nepaspējām vēl pamosties. Nu esam izmesti pa ceļam ostā, ieliek pirmo punktu un pulksteņa virzienā dodamies pa apli, apskatīt Grieķiju:).

Brrr ir tik auksti, patiešām un pilnīga nakts neko neredzam. Dieva goda vārds, tikai +4 grādi. Tas bija šoks. Tumsa, auksti, neko neredz, pārsaluši, pēc Italy saules un Sicily karstuma. Tāpēc jau man bija nojausma, ka Grieķija jābrauc Oktobrī un Sicily var arī Novembrī. Bet nekas, tādu gabalu braucām, aiziet.

Un tad sākās tāds skaistums, ka tu redzi panelī +2 grādi, tev ir vienalga. Mēs esam uz šosejas, dodamies uz “Monument Zagorian Women Pindos”, punktu kalnos, viss apkārt mums ir sarkani oranža svītra un melnas kalnu kontūras. Tas bija, kas tāds, ko tik izteikti nebijām piedzīvojuši, ka horizontam ir tik izteikta, koša līnija, jo ausa saulīte tik bailīgas un milzīgas bija kalnu kontūras. Tas bija iespaidīgi, maģiski un mazliet biedējoši, reizē. Tikai uz mazām, dažām minūtēm bija šī maģija, kad ausa saulīte un tas atklājums, wow… mēs esam milzīgos kalnos.

Kad uzlēca saule, turpinājās brīnumi, milzu migla, temperatūra atkal tikai no +2 līdz +6 grādiem, pilnīgi neko neredzam, tā, ka neko, pat tuvāko krustojumu. Mierīgāk vien bija tāpēc, ka te visi ievēro ātrumu, otrs, arī piesardzību. Mums bija jāsamaksā par šoseju, kamēr bijām piestājuši – te mēs izvilkām visas siltās drēbes un uzvārījām tēju. Un domājām, nu kam mums to vajadzēja. Nu kam, kam… tāpēc, ka nav miera😊.

Kādu laiku pabraukuši, neko neredzot, bijām nosaluši arī siltajās drēbēs ar visiem, siltajiem rokturiem. Sarunājam, ka meklējam kādu kafejnīcu, domājam ko darīt, jo nu traki auksti un neko jau neredz kur braucam. Un re, ku šeku ir. Tik jauka vietiņa, kas tik te nebija par kūkām un maizītēm un visu izmēru kafijām😊. Atbrauca vietējie, tie tik smaida, vēl ieslēdza mums silto lampu, lai nosalušie sivēni var sasildīties.

Kad puncī kafija un garšīga bulciņa, tad jau kā lielie ar citām sajūtām gatavi turpināt tālāk. Ir mazliet siltāks +7. Un tad mēs jūtam, ka braucam augšā, augšā un augšā. Kad gandrīz bijām nonākuši pie “Monument Zagorian Women Pindos”,mēs sapratām, tā nebija migla, mēs visu laiku braucām pa mākoņiem. Tikai te pie Grieķu karoga, sapratām cik augstu mēs esam. Te arī pirmais suņuks jau bija klāt, kas diedelēja ēdienu.

Līkumojam pa šo apkārtni iebraucot RODAKAS ZAGORI ciematā, tad ARISTI, tad Ag. MINAS. Nu burvīgi, esam virs mākoņiem un saulīte lēnām ir izlauzusies virs kalniem, tā jau diena iesilusi +12 līdz +14 grādiem. Kādā ciematā arī piesēžam, tik skaisti caur lielo koku zariem krīt saule, vēl rudenīgi dzeltenās lapas mirdz kā zelta gabaliņi. Pat rozes spītējot rīta salam priecē ar saviem maigi rozā pilnajiem ziediņiem un, kas par smaržu mmm.

Te ir tik labi līkumi, patiešām, laba sajūta, nekādas satiksmes, neviens nebāzās virsū, rudens, kalni un brīvība, paradīze:). Tā turpinot baudīt fantastiskos līkumus kalnos augšā lejā esam nonākuši “Oxya viewpoint”, fantastiskā skatu punktā uz milzu aizu. Ļoti ērta lokācija, noliekam motociklus stāvvietā un vien dažu soļu taka, kad jau baudām šo dabas brīnumu. Noteikti nevajag no sava plāna izlaist šo skatu punktu. Tas bija iespaidīgi.. PATIEŠĀM.

He, te mums pārsteigums, rezervītes mirgo, labākais tas, ka daudz benzīntanku nav, un tie paši slēgti, tikai viens strādā. Vēl piezīme, tā pa taisno te nekur neaizbrauks. Izlīkumojuši no aizas pa superīgu ceļu, tiekam arī līdz uzpildes stacijai. Kad bāciņas pilnas, tad uz nākošo vietiņu atpakaļ pa līkumiem “Holy monastery of Saint Paraskevi”, baznīca, kas iebūvēta kalnos.

Man patika nobraukšana uz ciematu, kur atrodas šī baznīciņa. Pilnīgi vertikāli, kā jau bijām pieraduši, arī stāvlaukums uzreiz ar attiecīgiem slīpumiem😊. Te gan bija gabaliņš jāpastaigā kājām līdz šim brīnumam. Man nebija kompānijas, devos viena, man vajag redzēt, kas tur ir.

Jāteic šo gabaliņu ejot, tieši pa saulīti, ļoti sasildījos, pat karsti palikās. Un galā maza baznīciņa  “Holy monastery of Saint Paraskevi”, kura piekļaujas milzu klintij, aiz baznīcas skatu laukums, kur atkal tālu, tālu var redzēt horizontu un ir milzīgas ieleja ar aizām. Baznīcā varēja nolikt svecītes un ko novēlēt pasaulei un vēlēties sev. Te es satiku pirmo pavasara taureni, ups ir Novembris, tad rudens pēdējo😊. Sajūtas bija ļoooti interesantas, kaut, kas mani pārņēma, viss bija tāds maziņš, tādā mieriņā un dabā.

Pilsētiņas centrā jau arī visi bija pamodušies, galdiņi uz ielām izlikti un kafejnīciņās rosība pilnā sparā. Mums diena tik agri sākusies, ka sajūta, jau vakars, bet nē, vēl diena tikai pusē. Līkumojot uz KIPOI ciematu ir tik daudz skaisti akmens tilti. Viens no iespaidīgākajiem mūsu ceļā, bija “Kokkorou ancient stone bridge”, patiešām, ja ir kāda minūte ir vērts piestāt. Burvīgs salikums, tilts no akmeņiem, upītes malas ar klinšu sienām, kokos rudenīgas lapas, bet uz zemes vēl pa kādam zaļam augam. Es noteikti izmantoju iespēju pāriet tam pāri, jo katrai vietai ir sajūtas un katrā vietā ir jāizmanto piedzīvojuma iespējas.

Gabaliņu pabraukuši uz augšu, aiz nākošā līkuma atrodam vēl skaistu vietu “Plakidas Bridge”, tik skaists akmens tilts ar trīs iespaidīgām arkām. Nokāpjot lejā tāds labs karstumiņš, jā diena iesila līdz +18 un pat +22 grādiem, saulītē. Jāteic, ka mums gan abās vietiņās nemaz nebija ūdens, laikam pēc vasaras karstuma ir beidzies, bet kad te ir ūdens, tad tas ir tik dzidrs, tik kristāl zaļi zils, kā pasaku ielejā.

No šī punkta devāmies uz “Passo Tsimovou”, super līkumains ceļš kalnā augšā, bet tikai tikām pirmajos līkumos kur bija tilts pāri “Arachthos Potamos upei un piestājam, jo te bija fantastisks skats, nobrucis vecais tilts. Uzbraukšanu KEDROS pilsētā atlikām, jo bija jāizdomā, kā uzbraukt uz šī pamestā, pus nojukušā tilta, jo tas skats bija fantastisks. Un te bija skaistais, zaļais ūdens.

Skaidrs, ka uz tilta ir tikts un video reportāžas jau notiek. Pat nemanot arī vakars ir klāt un nemaz kalnā neuzbraucam. Skatāmies vai augšā nav kur palikt, bet nav zonas. Kad vienā vietā noķeram, skaidrs, nav sezona, viss ir ciet. Tad braucam nedaudz atpakaļ un pie A2 šosejas, hotelītī sarunājam palikt pa nakti. Viesu nav daudz, tāpēc ir pilnīgs miers, arī vakariņās viss tā klusi. Baseina arī neviens neiet peldēties.

Mēs arī pie miera, ar labu nakti:).

O HOOO, pamodāmies 6.Novembra rītā, nekāda agrā braukšana ar mocīti nebūs, viss ir mazos grādos. Es tā gribēju Grieķijā padzīvoties pāris dienas kalnos. Bet nē aukstums nav man un tad neizgulējies vispār nevar pabraukt ar motociklu. Ja būtu bezizeja, paliktu teltī, bet ja var siltumā, labāk kur biezākas sienas.

Dodamies sasildīties ar siltām brokastīm, jo ja ir labi paēdis, tad pēc tam arī kādu laiku tīri omulīgi. Pēc 9:00 Jau Esam no palikšanas vietas projām, satiekam arī aitiņas, redz, saimnieks pat aitas nedzen 6:00 no rīta ārā. Lai arī saulīte jau spīd, ir ļoti vēss. Tāpēc mierīgi līkumojam ar ieslēgtiem siltajiem rokturiem, atgriežamies punktā, kur vakar satikām tumsiņu.

Nu tik varēs izbaudīt trakos zigzagus un braucienu kalnā uz  KEDROS pilsētu Grieķijā. Es jau nemaz nevarēju pabraukt. Skaisti, tādas ielejas un aizas, tik skaisti saulīte aust pāri kalniem un atklāj mežus, kurus rudens jau sācis krāsot dažādos toņos. Apstājāmies pie mākslinieciskas Jēzus statujas, Unnamed Road, Voria Tzoumerka 455 00, Grieķija, jo šādiem mirkļiem vajag pauzi.

Tas bija tāds plašums, varējām dziedāt un smieties, nu neviena cilvēka, mēs un divi motocikli un milzīgs horizonts. Laižam tālāk, arvien skaistāk, parādās tik milzīgas kalnu grēdas, ka mākoņi knapi tiek pāri, apbrīnojams skats. Iebraucam tik klusos ciematos, tik lielos kalnos, bet nu neviena, neviena paša. Redzam tikai gar ceļu sniega stabiņus, tātad, sniegs te ir un izskatās, ka daudz. Vienā no ciematiem satiekam mazo Poniju, ļoti draudzīgs un nāk samīļoties, lai viņu paglauda. Un ciemati beidzas, ar saviem mazajiem, stāvajiem ceļiem, ir tikai kalni, mežs un šur tur gotiņas sildās saulītē.

Un tad beidzās ceļš, bet sākās bezceļš, benzīns ir daudz, diena tikai sākas, braukšanas laiku rāda diezgan ilgu, lai izbrauktu šo posmu un kalni ir patiešām iespaidīgi. Sarunājam, ka brauksim, šis ceļš ir ļoti laba zemenīte, vismaz sākumā😊.  Sākām no “Tzoumérka” un pa kalnu bez ceļiem un takām devāmies uz “Athamanika”. Sākumā ļoti ilgi braucām augšā, posmi bija visdažādākie, tad laba zemenīte, tad akmeņains, tad dubļaināks, kur kāda kalnu upe, tad pavisam šauri.

Bet lieki piebilsts, neviena nebija, tikai mēs un kas par skatiem, vietām pavērās tādi ūdenskritumi, ka vienā vietā, kamēr brīnījos, sasvēros un apkritu gar zemi. Tie kalni tik dusmīgi, tādi pelēki un akmeņaini, ik vietām apauguši ar sūnām, kuras jau ir rudens, rudajās krāsās. Un tad bija tik labs ceļa posms, pie kalna kraujas pilnīgi taisns ar fantastisku dabas skatu. Virs mums tajā brīdī tik zilas debesis un lidmašīna pārlaižas, ievelkot baltu svītru. Un tad nokļuvām pašā augšā, te mums aizrāvās elpa, gan no trakā vēja kas gāza riņķī, gan no tā cik augstu mēs esam, jo tālumā mākoņi bija zemu. Tie dzīvē nevar aprakstīt, šī noteikti mums atmiņā paliks, kā love vieta Grieķijā, kaut, kas Tevi pārņem šādos momentos.

Ļoti vareni, būt augstu virs mākoņiem, skatīties uz tumšajām kalnu mugurām un nesteigties. Te arī redzam kur tālāk aizvijās ceļš pa kuru turpināsim doties. Mēģinājām nomierināt uzņemtās Emocijas un devāmies lejā, wow ieraudzījām zirgus. Es nezinu vai tie bija savvaļas vai kāda, bet tik skaisti auļoja ar paceltām astēm, pa kalnu ieleju un tad aizskrēja kalnā augšā.

Un tad mums mazliet sākās grūtības, neredzam tālāk ceļu, arī pazaudējam to, esam iebraukuši pļavā, domājam ko nu. Posms arī bija smags, tad dubļi, tad akmeņi un tie trakie līkumu, kalnos, kuri pilnīgi atgriežas atpakaļ. Man katrā ziņā gāja tik labi, ka apstājos novilkt vienu jaku, tad otru, pilnīgs trakums. Tālāk izskatījās, ka ceļš nobrucis, bet redzējām džipu un braucām jautāt.

Satikām vietējos medniekus, jautājām vai mēs te tiksim ārā, jā… jā esot braucams. Bija šaurs un pamatīgi akmeņains, to, ka ir grūtības uzreiz var zināt, ne bildes, ne video, tajā posmā😊. Rokas jau arī bija piedzītas. Labi, ka otrs atbalsta, tu vari, paliks labāk, mēs izbrauksim😊. Izbraucām, izbraucām un skats bija neaptverams, vēljoprojām milzu kalni ietīti dūmakā ar melnām virsotnēm.

Sākumā nevarēja neko saprast kur te braukt, kā izbraukt, tad ganības tad žogi, līkumojām kamēr nonācām ciematā. Atkal bruģētie, šaurie celiņi un taisni uz leju, te gan nevarēja izgriezties, vispirms uzbrauc uz augšu, tad ripini atpakaļ un vēl, vēl, tik tad var pa kreisi. Ieliņas arī tik mazas, somas ķērās aiz māju stūriem. Noripinājāmies pilsētas centrālajā laukumā, zem milzu, zelta koka. Tāds skaistums, līdzīga kļavai, zeltaini iekrāsojusies un saule ar stariņiem mirguļo cauri.

Sienāzītis aizgāja līdz mini veikaliņam, bet te neviens nemācēja neko, kā tikai vietējo kalnu valodu. Bet, kad pateica mums CAPUT, tad viss skaidrs, nekā nebūs, viss sen ciet😊, pavisam. Paskatījos kartē kur mēs Esam izbraukuši no kalniem THEODORINA ciemats Grieķijā. Nu brauksim ārā, ļoti, ļoti rūca punči, tuvākā vietiņa ko redzu kartē “Σκαρπαρι Θεοδωριάνων Ιδιωτικός Δρόμος, Kentrika Tzoumerka 470 45, Grieķija”, te mēs ar rokām un visādām zīmēm mēģinām izskaidrot un noskaidrot, ko mums gribētos un, kas viņiem ir. Tiešām laimīgi, limonādīte, svaigi dārzeņi un atpūtiņa.

Devāmies pa 30 ceļu uz “Stone bridge and waterfall of Palaiokarya”, ceļš bija viegls un ar foršiem līkumiem, izbraucām gan tuneļus, gan arī šķērsojām pāris dambjus. Nonākot šajā punkta, ar mocīšiem varējām aizbraukt līdz pat stāvlaukumam lejā pie upes. Te laikam arī bija plosījies lietus, jo bija vietas kur norauti kalni, mazliet bojāti ceļi. Pie upes cilvēki ar piekabēm vāca izrautos kokus, labs siltum materiāls ziemai.

Šīs vēsturiskās vietas tiešām ir skaistas, šoreiz gan arī te no tiltiem ūdenskritums negāzās straumēm, bet tik un  tā foršs punkts. Tas ir gan dabas, gan vēsturiskā šarma sajaukums. Ūdenskritums nav mazs un ūdens nāk no kalniem, kas ir ekoloģiski tīrs. Šajā apkārtnē ir vairāki pastaigu celiņi, kā arī ļoti labi ierīkotas piknika vietas. Tāda, mīļa miera osta😊.

Tuvojas vakars, panelī mirgo rezerves lampiņas, laiks atrast kur sapildīt mocīšus. Nu re, tepat vien ir pie vietējā uzņēmēja, mazais, vietējais benzīntanks. Mocīšu bākas pilnas un laižam uz KASTRAKI pilsētu. Te nu mums ceļš sanāca pa kārtīgiem laukiem, varēja redzēt lauksaimniecību un fermas un bardaciņu ar visādu vecu tehniku. Un tad tālumā ieraudzījām šīs dīvainās klintis, Kas gan cits kā dabas brīnums, tas šķita kaut kas nu ļoti, ļoti. Devāmies pa pilnīgi taisnu ceļu uz naktsmājām un galva visu laiku bija pagriezta pa labi, jo šo brīnumu negribējās izlaist no acīm. Nonācām pilsētā un uzreiz uz naktsmājām, jo ārā jau krēsla.

Bet man nebija miera, kamēr vēl nebija pavisam tumšs, ātri dažus solīšus kalnā. Nonāku pie baznīcas, neviena nav, vārtiņi vaļā, iešu iekšā, laikam pamests. Izstaigāju dārzu, kurā gan rociņas sen neko nav darījušas, bet dārzs uz balkona ar skatu pāri pilsētai, tā bija dienas balva. Saulriets, tik skaisti … mmm. Saulriets ar savām krāsām pa labi, pa kreisi milzu, melna klints, kurā mājo putni un pa vidu es ar mazu pamestu baznīciņu.

Izgāju ārā, pamanīju trepes augšup, tad pakāpos, nu nē sākās čaboņa, bija tumšs un neomulība ņēma virsroku un izglāba zvans, “Kur esi, ejam meklēt vakariņas😊”. Vakariņas bija dievīgas, tika celti galdā vietējie vīni, saldējumi un citi produkti. Ļoti jauka apkalpošana, ļooti jauka vietiņa, tik forši, ka arī vietējās ģimenes ar bērniem iegriezās un pačaloja. Citā vietā un kultūrā, atkal ķeram un baudām. Laiks mieriņam.

Maģiskajā vietā pamostamies, saimniece visiem viesiem gatavo brokastis. Gan kafija gan ēdieni diezgan atšķiras no tā ko piedzīvojām Sicily un Italy. Ir jāpierod. Bet apkārtne kurā šorīt atrodamies ir tiešām kosmoss, tas ir brīnums. Nevaru aptvert, kā daba spēj ko tādu izveidot, šo skaistumu, jo iespaidīgo klinšu apkārtni un kā klosteri un baznīcas ir sabūvētas uz šīm klintīm. Te ir patiesi daudz apskates objektu.

Sākot ar “Meteora”, “Holy Monastery of Rousanos – Saint Barbara”, “Monastery of Varlaam”, “Holy Monastery of the Great Meteoron – Transfiguration of the Saviour”, “Holy Monastery of Saint Nicholas Anapafsas at Meteora”, “Monastery of the Holy Trinity at Meteora”, “Holy Monastery of Saint Stephen”. Šīs visas ir apbrīnojamas vietas vienā apvidū.

Mēs šajā reizē neapmeklējām ēkas no iekšpuses, bet visās ir tāda iespēja, aplūkot arhitektūru, interjeru, dārzus. Esot moto drēbēs un redzot apmeklētāju rindas, vairāk nolēmām, ka izbraukāsim visu apkārtni un izbaudīsim vidi, piestājot kādā skatu punktā.

Arī Grieķijā ir pilns ar kaķiem, pat šajā apvidū kaķi un kaķēni visur mūs sagaida, te bija sajūta, ka tie ir svēti. Vispār jau ir šī interesantā sajūta, tādās specifiskās vietās. Vēl varu ieteikt, ja patīk Hiking, ļoti laba taka “The Rocks of Agia”, te iegūsiet fantastisku pieredzi kāpšanā un apbrīnojami labus skatus. Tomēr, te ir jāapdomā kāda jums ir pieredze kāpšanā un vai nav bail no augstuma, ļoti augstas klintis. Noteikti nepieciešami kārtīgi apavi un piesardzība, kā arī pacietība.

No šīs burvīgās apkārtnes, KASTRAKI pilsētas Grieķijā, devāmies pa mazajiem ceļiem, cauri “Koziakas” kalniem, līdz “Techniti Limni Plastira” ezeram, kas ir kalnu ieskauts un kurā ietek kalnu ūdens. Ļoti gleznaina apkārtne, īpaši jau šis rudens zeltainums un ezera zili zaļais ūdens. Gribējām aizbraukt līdz dambim “Plastiras Lake Dam”. Te, gan šoreiz bija liela ēna, jo kalnu grēdas ir pamatīgas, plus mēs pamatīgi esam nosaluši, šodien tiešām ir kādi +7 un, kad jāpabrauc lielāku gabalu pa šoseju, vai kalnu līkumiem, kur visu laiku ir ēna, nosalst ar visām siltajām drēbēm un siltajiem moto rokturiem.

Lai arī traki nosaluši, man ļoti patika līkumainais kalnu ceļš līdz šejienei, tik skaisti pa ceļam bija skatu punkti, bija pat vietas kur piestājām, uzvārījām tēju un atpūtāmies, lai sasildītos. Tāpat arī te pie dambja ir pasakains skats, brīnišķīga apkārtne un kad devāmies projām, pa ceļam arī bija fantastiski ceļa posmi. Satikām stirniņas biezākos mežos, braucām pa posmiem kur ir dzeltenā līnija uz asfalta, nevis baltā, tas tik ļoti piestāvēja rudenim un tiem mežiem, dzeltenajām lapām.

Nokļuvām “Parnasa kalns” apkārtnē ar skaistiem kalnu un rudens skatiem, Te ir slēpošanas kūrorti, gleznainas kalnu pilsētiņas, plaši olīvu lauki, kas dod pavisam citu noskaņu.

Tik skaistā dabā līkumojot, jau pavisam nosaluši un tuvojoties vakaram nonācām ARACHOVA, te arī nolēmām palikt un atradām naktsmājas uz maza zemes celiņa “Nefeles Guesthouse”. Te saimniekoja pensionāru pāris, milzīga māja, ar daudz istabām un daudz personīgās dzīves stāstiem. Šķiet visi bērni nu ir izauguši un devušies savās dzīvēs, nu pāris uzņem viesus.

Iekārtojāmies istabiņā ar skaistu skatu uz kalniem, mazs, mīlīgs balkoniņš. Izejam uz mirkli, lai paskatītos pāri ielejai un vakara saulei. Apkārt dūmaka, aiz dūmakas uguns toņu līnijas un kalnu kontūras paliek arvien tumšākas. Mirklis, baudai.

Ar tumsiņu dodamies pilsētā, kāds pus stundas gājiens. Līkumojam pa visādām takām un celiņiem, tad kāds gailis iedziedas, tad suņi mūs norej un te jau lielais kāpiens pret kalnu, esam pilsētas centrā. Šovakar vēsi, bet pēc šādas pastaigas, tīri sakarsuši. Šobrīd pilsētiņā pilnīgs miers, jo sezona ir vasarā un ziemā, bet oktobris un novembris, reti kāds iegriežoties.

Iegriežamies vietējā krodziņā uz vakariņām. Smieklīgi bija tas, ka tika izsaukts uz darbu gailētājs, bet viss notika veikli. Dāma sagrieza bļodu ar salātiem un miesnieks tikmēr jau sakūris ogles un gatavo šašliku un zivtiņu. Tik jauki, atnāk ar mums parunājās, atnesa mums saldo, kā vietējo tostu. Patiešām labs iespaids, ka viesiem cenšas parādīt savas tradīcijas, savus vietējos ēdienus.

Brītiņu atpūtušies un sasildījušies , pēc vakariņām mēģinām saņemties iet ārā un doties uz māju pusi. Bija auksti, spīdēja košs mēness un mirdzēja spilgtas zvaigznes, tā raitā solī, esam līdz istabiņai tikuši. Laiks mieriņam un miedziņam.

Rīta saulīte iespīd logā, maiga rozīte šūpojas pie palodzes. Nu ko, šodien varētu līdz jūriņai, mazliet izrauties no kalnu līkumiem. Ha, bet pats rīts jau sākas pa līkumiņam un pa līkumiņam. Izbraucam cauri ASKI pilsētai, tad pa LEUCTRA, VILIA, līdz pagriežamies līdz krastam.

Pirms krasta vēl piestājām dažās vēsturiskās vietās un lauku pilsētiņās. Ir jūtams vējiņš, bet kopumā paliek nedaudz siltāks. No kalniem skats uz krastu vienkārši brīnišķīgs, tie baltie mākoņi un zilais ūdens Woooov. Tad nu pa superīgiem līkumiem dodamies lejup līdz krasta pilsētiņai. Šobrīd atrodamies “Psatha Beach”, izskatās ļoti liels, tūristu krasts, bet šobrīd esam te vien mēs. Tas ūdens ir brīnumaini zili, zaļš. Gribējām kaut ko iekost, bet viss ciet un pilnīgs klusums. Tad nu dodamies uzdevumā pa visu pludmali, no vairākiem desmitiem kafejnīcu, vai kāda Novembrī būs atvērta😊.

Ļoti gribējām braukt gar pašu krastu, kaut kādas zīmes, ka ciet vai remonts, bet skatāmies, vietējais brauc, labi braucam reizē. Protams, bija superīgi, vieni paši, uzmanīgi, bet baudot šo Grieķijas skaistumu virzījāmies pa krasta ceļu. Un beidzot arī vienā no krasta pilsētiņām ieraudzījām vietējos čillojam, skaidrs te varētu arī sarunāt ēdienu. Protams, saimniekoja kafejnīcā jauka kundzīte, pabaroja mūs ar milzu porcijām pa ļoti draudzīgām izmaksām, ēdiens bija burvīgs. Ak un tur bija tik mīlīgs, jauns un draudzīgs suņuks, saimnieki atļāva sabužināt un samīļot😊.

Paēduši, mieriņā nolemjam doties uz “Corinth Canal”, ļoti gribējās redzēt šo skatu un nokļūt uz kāda tilta. Ceļš līdz kanālam bija līkumains un vēl hipiju busiņu atradām, pavisam aizmirstu.

Nokļuvām pie kanāla.  Saprotams, ka mākslīgi būvēts kanāls, bet skats tiešām iespaidīgs. Šādi ir savienotas divas jūras Egejas un Jonijas, kas daudziem kuģiem ir padarījis daudz īsāku ceļu.

Kur mēs gribējām nobraukt notika milzu būvniecības, viss tika rakts un pārtaisīts krasts, izrakti daudzi kara laika bunkuri, vietējie sauc par ligzdām. Nav ne jausmas, bet bijām nokļuvuši vēsturiskā kara vietā. Vēsture vēsta, ka tie ir Vācu bunkuri, lai nostiprinātu teritoriju un aizsargātu to. Milzu betona bunkuri ar šaurām šaujam lūkām. Parasti tika būvēti piekrastēs, upju krastos vai šaurumos, acīm redzot, mēs arī bijām nokļuvuši šādā vietā.

Braucot projām gan dabūjām trūkties, jo klejojošam suņu baram nemaz nepatika šis apmeklējums un rūcošie motocikli. Diez ko jau nevarēja arī aiznesties, smiltis un bija jāuzmanās no metāliem un citiem atkritumiem, lai nepārgrieztu riepas. Pa ceļam vēl sauļojās pamesti vilciena vagoni, kur sliedes, šķiet, sen jau netiek izmantotas.

Pēc vēstures pie fantāzijas varoņiem “Pegass Statue”, Pegass, iedvesmas avots, dzejniekiem un māksliniekiem, jo tas ir dievu radīts iedvesmas un brīvības iemiesojums. Jāteic, ka “CORINTH”, pilsētiņā pirmo x mums ir tik karsti un saulītē ar moto drēbēm nemaz negribās ilgi uzturēties. Laikam te arī bija viena no lielākajām satiksmēm un vis vairāk cilvēku.

Tālāk biju noskatījusī naktsmājas Grieķu gaumē, no akmeņiem būvēta māja ar ziliem logu aizbīdņiem un durvīm, palmas un ziedi. “Rocksecret Edge”. No Statujas līdz naktsmājām ir ļooti labs gabaliņš, nav ko tirināties laižam un sajūta, ka atpūsties arī derētu.

MMM tiik skaista piekrastes pilsēta KALAMATA un mēs paliekam KATO VERGA. Iebraucot, tā klusi un  atkal neviena nav. Naktsmājas kolosālas, ļooti interesantas, es nedaudz varu izbaudīt meitenīgo sajūtu, dušiņa, vējā plīvojoši mati, skaists pagalms ar visādām nieciņu lietiņām. Un vakarā tik romantiski, iedegās dažādas gaismiņas, krasts ar līkumu tik skaisti izskatījās un pāri pilsēta ar gaismiņām, kāds kuģītis aizpeldēja. Protams, mocīši pagalmā, kas gan var būt labāks, šai visā piedzīvojumā.

Satumstot dodamies pilsētā, pagaidām viss ciet, atrodam mazu veikaliņu kur nopirkt gardumus un vēl kādus niekus. Netālu no veikaliņa ieraugām Kebabu kafejnīcu, skatāmies ka ļoti iecienīta, dodamies izpētīt. Saimnieks draudzīgs, pastāsta, ka ir salātiņi, šašliks. Nu ko, sūtam tik augšā un garšosim. Rižais kaķis jau arī draudzīgs, tik trinās un mīļojās, kamēr saimnieks neuzkāpa uz astes, tad gan bija brēciens, pa visu ciemu. Vakars tiešām patīkams un vēl beigās saimnieks uzsauc un saka, pa limončello šotiņam, kopā jāizdzer. To mēs daudz kur Grieķijā novērojām, ka pēc vakariņām kādu saldo, vai auglīti vai šotiņu viņi uzsauc.

Tāds labs gabaliņš uz māju pusi ko iet, bet vakars silts, kāpēc ne, vēl pa ceļam kafija un kāds gardumiņš. Tad pavisam vakars izdevies😊.

Rītiņš atkal jauks un saulains, laiks doties ceļā pa mazām pilsētiņām KAMPOS, MALTA, KARDAMYLI, nenoturējāmies un piestājām pie vietējās beķerejas, tik labi smaržoja. Protams, ieej tik iekšā, visādi cepumiņi, maizītes mmm, tikko no krāsniņas.

Dieniņa jūtami iekarst, arī tūristu kemperus pamanām gar šo krastu vairāk, kā citur. Piestājām “Paralio Itilo pludmalītē un LIMENI Villagee, skati neaprakstāmi, tas košais, dzidrais ūdens, te esot bruņurupuči, mēs gan nevienu nemanījām, bet skati neaizmirstami.

Apmeklējām AREOPOLI pilsētiņu, biju izlasījusī, ja Grieķijā vandās pa šo pusi noteikti vajagot izstaigāt, jo daudz ziedu, mazas kafejnīciņas un pilns ar krāsainiem krēsliem, maziem balkoniņiem. Patiesi, tā arī bija, nu ļoti, ļoti mīlīgi un skaisti. Diena silta un patīkama, kā radīta, ik pa brīdim atpūsties no močiem.

Tālāk nobraucām uz GEROLIMENAS un GIALIA pilsētiņām, te bija arī vecās celtnes un pamestas pilsētiņu daļas, kuras no putna lidojuma izskatījās visai savdabīgi. Ūdens vēljoprojām zili zaļš un vēl tie mazie zvejnieku kuģīši, kur daži izskatījās pavisam aizmirsti. Uztaisījām vienu drona lidojumu, jo fonā kalnu siena bija iespaidīga, sajūtas un diena fantastiska.

Nobraucām līdz pašai spicītei, neticēsiet, tur bija tādi šauri celiņi un negaidīti stāvi, bet, lai nokļūtu līdz bākai “Cape tainaron Lighthause”, bija jāiet kājām diezgan labs gājiens, uzmetās slinkums un labāk, jau šajā karstumā pabrauksim ar mocīšiem😊. Nu ko tad pa pussaliņas otru pusi, atkal uzbraucām augstā punktā, tik iespaidīgs skats, mazliet bailīgi, man pat noreiba galva, jo nekad nebūtu domājusi, ka ACHILIO pilsētiņa ir tik iespaidīga skata ieskauta.

Virzījāmies pa KOKKALA, ARGILIA, KOTRONAS pilsētiņām, lūkojāmies kur uzēdīsim launagu, jo nesezonā, patiešām šis nav nekāds vieglais uzdevums. Sanāca mums te visai interesanta pusdienu vieta, laikam arī pirmā, kur ar roku zīmēm mēģinājām saprastie. Kad pusdienas bija galdā, tad 14 padsmit ciemata kaķi arī bija klāt, katrs gribēja kaut ko sarunāt.

Un nākošais mērķis pamestais kuģis “Dimitrios Shipwerck”. Forši aizbridām pa pludmalīti, kuģi var redzēt jau no šosejas un skats ir patiešām labs.

Arī pie kuģa bija iespaidīga sajūta, jo līdz šim tādā vietiņā nebija būts. Iekšā gan negājām, viss jau sarūsējis, negribējās tur sagriezties vai savainoties.

Šonakt nolēmām palikt mazajā Gibraltārā. Bija liela interese paskatīties, vai ir līdzīga sajūta un skats, tāpat kā no Spānijas. Tad nu devāmies uz GEFIRA pilsētu. Jāteic, lai arī ainava nedaudz cita, sajūta patiešām līdzīga. Uz saliņas gan palikt “Acropolis of monemvasia” nesanāca, bet pretī viesnīciņā, istabiņu ar skatu uz šo brīnumu, gan dabūjām.

Tad nu baudot skatu “MONEMVASIA” in Greece, devāmies naksnīgā pastaigā un vakariņu baudīšanā. Te patiešām viss bija pilns, cilvēki līksmoja, svinēja svētkus un baudīja vakaru. Vakarā pastiprinājās vējš un naktī likās, ka aizpūtīs aizkarus.

Labrīt, man vēl bija dažas idejās, kādām 3-4dienām pa Grieķiju, bet sagurums ir jūtams un jaukais ceļabiedrs saka, nu  vajadzētu tavas trakās idejas piebremzēt, citādi līdz Ziemassvētkiem netiksim atpakaļ. Tad nu devāmies pakot mocīšus un paskatījāmies, ka naktī ir kuģis uz Italy. Pie mocīšiem piemeklēja nepatīkama sajūta, pa nakti kāds bija vandījies pa somām un paņēmis pāris mantas, arī abi moto cimdi nozagti.

Tādā nepatīkamā omā devāmies uz vietējo uzpildes staciju pēc kafijas un vietējiem darba cimdiem. Labi, ka sienāzītim bija tik daudz joki par jaunajiem darba/ moto cimdiem, jo ceļš ritēja ātri un es jau no smiekliem vairs nevarēju ar motociklu pabraukt.

Šodien, kā pa diagonāli tikt līdz ostai, MONEMVASIA-MOLAOI-TRIPOLIA-AVLONAS-PATRAS. Man patika šis nomaļais ceļš, pietiekoši daudz kalnu skatu, klusi, mierīgi. Ar visu aizmirsto vidi, pat atradām vietu kafijai, uzvārījām ūdeni un kafejnīcā mierīgi sataisījām ceļojumu pakas. Ceļojumu pakas ir viena fantastiski noderīga un vajadzīga lieta ar moci, ja patīk kā mums, nekad nevar zināt kur nogriezīsimies, kur paliksim.

Esam PATRAS, nopērkam kuģa biļetes uz ITALY. Lai nav jānīkst ostā, es piedāvāju aizbraukt un uztaisīt bildi pie “RIO-ANTIRIO-BRIDGE”, jo vispār viss stāsts par Grieķiju sākās, satiekot Polijā Jurģi ar busiņu un lielu piekabi pilnu ar močiem. Mēs toreiz devāmies uz Spāniju iekarot “PIRENEJU KALNUS”, bet Jurģis uz Grieķiju. Tā nu jauki padalījās ar ideju, kur mums doties nākošajā rudeni, mēs tā arī izdarījām, Grieķija izpētīta😊.

Kuģojam uz māju pusi, guļam uz grīdas guļam matračos, nakts tāda izvandīta, bet neko darīt, piedzīvojums ir bijis tik raibs un krāsains, tagad tik uz māju pusi, neskatoties uz apstākļiem