Kad nonāc laukumā, satiec cilvēkus, ar kuriem uzreiz ir kopīga tēma, par ko parunāt, visi ļoti atbalstoši un atsaucīgi, tad saņemies, kāp uz moča un tad jau citām domām vietas vairs nav.

Šis nebūs stāsts par bērnības sapņa piepildīšanu. Man arī var teikt, ka nav nekādas pieredzes kā mocīša pasažierim. Godīgi sakot, moto pasaule man ir sveša. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka man bieži jautā, kam man tā A kategorija vajadzīga? Man īsti nav atbildes uz šo jautājumu. Un es arī to vairs nemeklēju, bet ārkārtīgi ar sevi lepojos, ka to paveicu! Tātad šis būs stāsts par apņēmību, neatlaidību un nepadošanos.

Nu tad visu pēc kārtas. Vīram A kategorija ir jau vairāk nekā 10 gadus, 5 no tiem arī mocis, bet kopā esam izbraukuši precīzi divas reizes – no mājām Pierīgā līdz Dubultu pludmalei un Mežaparkam. Viens no iemesliem – abi vecāki nedrīkstot būt uz viena moča.. (Jā, mums ir trīs bērni lieliskajā 3 līdz 10 gadu vecumposmā.) Tad nu tā doma jau labu laiku kaut kur vīdēja, ka varētu nolikt tiesības pati un tad tik ar vīru brauksim dzīvē, kad bērni paaugsies. Kopā arī klausījāmies pod kāstus, kā citiem piedzīvojumos iet.

Kādā no Latvijas Dēkaiņu epizodēm dzirdējām Leldes azartiskos stāstus gan par ceļošanu, gan par A kategorijas apmācībām tieši meitenēm. Laikam jau toreiz tas bija brīdis, kad nodomāju – ja nu kādreiz saņemšos, tad es arī gribētu, lai mana instruktore ir sieviete.  Bet laiks skrien, pienākumi, plāni, notikumi, darbi, dārziņi, skola, mājas lietas – nekad nav īstais brīdis.. Tagad pat domāju, kurā brīdī manā Instagram redzeslokā nonāca @moteomeitenes. Bet pirms pāris gadiem pat biju pieteikusies uz teoriju, bet nebija, kas pieskata bērnus  (vai kāda cita tik pat ikdienišķa atruna). Līdz tas tomēr pienāca.

Marta beigās pamanīju, ka aprīļa teorijas datumi man brīnumainā kārtā der un pieteicos daudz nedomājot. Nebija divu domu, kur. Nebija ne mazākās intereses meklēt ērtāku lokāciju vai izdevīgāku piedāvājumu. Bija skaidrs, ka man vajadzīga tā sieviešu vide. Jāsaka gan, ka liels bija mans pārsteigums, ka pirmā teorijas diena sakrita ne vien ar pārsteidzoši ātras vasaras iestāšanos, bet arī ar to, ka kādi 70% grupas bija čaļi. Bet nekāda vaina – visiem jau mums viens mērķis.

Teorija ietvēra arī daudz praktisku ieteikumu un pieredzes stāstu. Ar visu padsmit gadu autobraucēja stāžu, teorijā bija, ko pasvīst, bet viss izdevās ar pirmo. Tad vairs nebija variantu – bija jāsāk braukšanas. Nenoliegšu, ka nācu ar cerību, ka man ir kāds apslēpts talants – atnākšu, uzkāpšu uz mocīšā un aizbraukšu. Tā diemžēl nebija. Ne tuvu. Laukumā, cīnoties ar figūrām, pavadīju daudz vairāk stundu, nekā būtu vēlējusies. Kā tagad atceros, kā veseli trīs instruktori stāv pie (nelaimīgā) astotnieka, skatās, kā es cīnos (jau kādu 6.-7. braukšanu pēc kārtas) un man nu nesanāk tā, kā vēlētos. Bet, lai ko viņi domātu, ārēji viņi pauda vienīgi atbalstu un viesa cerību, ka arī man atnāks TAS klikšķis, kad es sapratīšu, cik patiesībā viss ir vienkārši.

Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, es atceros arī to mirkli, kad man BEIDZO tas klikšķis notika. Arī tad viņi bija blakus! Tāpat man kā neiespējamā misija likās sasniegt nepieciešamo ātrumu tajā mazajā gabaliņā pirms figūras. Nu nereāli, ka es jums saku! Bet tad pienāk brīdis, kad Lelde piešķir lielāku mocīti. Tātad tas nozīmē, ka kaut ko es esmu pareizi izdarījusi! Un tad nākamais brīdis, kad vienojamies par pirmo braukšanu ielās, ko Lelde speciāli ieplānoja pašā vakarā, lai mazāk mašīnu ielās. Ar visu to – te nav ko liegties – pirms braukšanas gāju aptiekā prasīt spēcīgāko bezrecepšu nomierinošo preprerātu. Nezinu, vai palīdzēja, bet bija forši!

Kārtējais lielais lēciens ārpus komforta zonas ir sperts. Līdz uzvarai gan vēl tāls ceļš ejams, bet apbrīnoju to plānošanu – kas ar ko brauc, kādi braucēji satiekas – vai sapasēs braukšanas stils, pieredze un kas tik vēl droši vien tiek ņemts vērā. Un ļoti labi, ka līgumā ir punkts, ka atcelt nodarbību var ne vēlāk kā 2 dienas iepriekš. Tā ikdienas loģistika, darbs, bērni, māja un vēl citi plāni jau nekur nav palikuši, tikai klāt nākušas intensīvas moto mācības. Es domāju, ka man šobrīd A kategorija nebūtu kabatā, ja šī punkta nebūtu. Bieži braukšanas bija pēc darba, kad vienīgais, ko vēlētos, būtu siltos vasaras vakarus pavadīt mājās ar vīna glāzi rokās, bet tomēr ir pieteikta braukšana, ir jābrauc. Bet, kad nonāc laukumā, satiec cilvēkus, ar kuriem uzreiz ir kopīga tēma, par ko parunāt, visi ļoti atbalstoši un atsaucīgi, tad saņemies, kāp uz moča un tad jau citām domām vietas vairs nav.

Vasara jau iet uz beigām, bet tomēr pienāk diena, kad vienojamies par skolas eksāmenu. Ielās pārliecība par to, ko daru, pieaug ar katru reizi, visas figūras esmu daudz maz izcīnījusi, bet lielajā čūskā ātruma (vai drosmes) tomēr nedaudz pietrūkst. Ar visu to, saņemu zaļo gaismu pietiekties eksāmenam. Pašai neticas, ka tik tālu esmu tikusi. Jau bija iezagusies doma, ka šogad pie tiesībām netikšu un nāksies šo visu atkārot nākamajā sezonā.

Tomēr pēc divām nedēļām ir pieejams tieši tāds eksāmena laiks, kā Lelde ieteica izvēlēties. Un tieši pirms jaunā mācību gada sākuma. Šīs divas nedēļas aizvadīju intensīvus treniņus gan ielās, gan (īpaši) laukumā un ieguvu pārliecību, ka var tajā īsajā gabaliņā sasniegt nepieciešamo ātrumu. Tikai lielā čūska mani turpināja dzīt izmisumā. Vai turēt tonusā?

Katrā ziņā uz eksāmenu braucu ļoti uztraukusies. Iesildīšanās, viena figūra, otra. Ironiski, ka kaut ko notizlojos tieši astotniekā, kas bija vienīgā figūra, kuru nācās atkārtot. Bet brīdī, kad austiņā izdzirdēju: “Braucam ielās”, pārņēma neizsakāms prieks, ka tas laukums ir veiksmīgi izbraukts. Lai kas sekotu tālāk – šis ir izdarīts! Cita braukšana pēc labi padarīta darba! Likās jau, ka Lelde un Aldis visur mūs ir izvadājuši, tomēr inspektors atrada vēl kādu nebrauktu ielu. Tomēr arī tas nebija šķērslis, lai veiksmīgi visu izbrauktu.

Atgriežoties laukumā un uzzinot, ka esmu nokārtojusi, likās, ka esmu Everestā uzkāpusi. Ārkārtīgi liels gandarījums, prieks un lepnums par sevi, ka es to paveicu. Neviens cits neko no tā manā vietā to izdarīt nevarēja.

Lai cik grūti gāja no maija līdz pat augusta beigām, lai kā gribējās padoties pusceļā, es atklāju, ka manī ir lielāks gribasspēks un neatlaidība, nekā spēju iedomāties. Izrādās, ka šis bija stāsts par kontroli. Par spēju izvirzīt mērķi, prioritātes un sevi priekšplānā.

Līva Segliņa