Nemaz jau tālu nepabraukuši, apstājamies uz brīdi, jo skats ir wov. Un dāmīte, kura brauc garām arī apstājas un tad nākamie un nākamie.

Montenegro jeb Melnkalne

Esam pāri līnijai, pavisam nopietni policisti, ar dažiem veic pārrunas. Bet mums viss bija veikli uzrādījām savus un motocikla dokumentus, esam iekšā no Horvātijas Melnkalnē. Man ļoti patika vakars, tāds silts un mierīgs, mēs iebraucām pašā lejā un tālāk skaisti līkumojām, gar izroboto krastu. Saulīte devās pie miera, saliekot katram kalnam pa oranžai cepurītei. Tik dievīgs skats, pa rāmo ūdeni brauca kuģi un krēsla iestājās ļoti veikli, jo kalnu spicītes te diezgan augstas.

Te gan visi rosās un nemaz nešķiet ka devušies ziemas guļā, kā kaimiņu valstī. Visās mājiņās un viesnīcās vēl gaismas, kuģi pilni ar pasažieriem un ieliņas ar satiksmi.

Tā nu mēs piestājām pie PERAST pilsētiņas, lai sameklētu palikšanas vietiņu. Starp citu arī šī ir ļoti skaista, maza vietiņa. Mums ar meklējumiem nevedās un vēl aizrāvāmies skatīties, cik skaisti, kad tumsā lielie kuģi aizbrauc pa šaurumu un visur gaismiņas saslēgtas. Ūdenī saliņa ar mazu baznīciņu, “Naval Beacon” un uz otras saliņas arī baznīciņa, izskatās vareni, pievilinoši, bet nevaram gan šobrīd tur tikt. Domāju, ka ļoti populāra tūristu vieta, jo var just, tur kaut kas ir.

Labi, saņemamies, esam aizpeldējuši no uzdevuma, tumsa jau klāt. Nedaudz uz priekšu atrodam vienu istabiņu, braucam. Esam klāt, bet viss aizņemts, tad es ieraugu googl, ka blakus celiņā arī piedāvā, mini dzīvoklīšus.

Braucam, tieši izdodas noķert saimnieku, kad viņš nāk ārā, pajautāju vai var palikt, jo nevienu vietni neatrodu, kur atzīmēt rezervāciju. Viņš saka, ja mirklīti uzgaidīsiet, paskatīšos. Labi, nav jau ko zaudēt, pēc brītiņa saimnieks ir atpakaļ un aicina mūs paskatīties dzīvoklīti. Lielisks, mega gulta un virtuve, duša, siltums. Piedāvājam mums lielisku cenu, šķiet 27E, dzīvoklītis svaigs, moderns, ērts. Pastāstīja kur aiziet uz vietējo restorāniņu un baudīt vietējo ēdienu.

Ļoti priecīgā solī, par vēl vienu saulainu un piedzīvojumiem bagātu dienu, dodamies gar krastu vakariņās. Ļoti skaista ieliņa ar interesantām mājiņām un daudz, dažādiem audiem, mums arī ir pavadošā banda, lieli un mazi kaķī😊.

Vakariņu vieta bija tiešām jauka, glīti un tematiski, man patīk, ka viņi visi ir draudzīgi, arī pajokot patīk. Atmosfēra brīva, pozitīva😊, patīkami atrasties, pat atradu kartē šo vietu, varu ieteikt, “Restorant veranda”- ORAHOVAC, Melnkalne. Visi kaķi sagaida ceļa malā, varam kopā doties atpakaļ uz palikšanas vietu, “Villa Aronija”. Šovakar ir tik daudz zvaigznes un tādi kalni visapkārt, Arlabunakti

Mīļā saulīte jau modina, ātri kafija, maizīte un uz močiem. Durvis veram un mazais kaķītis gaidījis visu nakti, atdodam visas desas, kas mums ir. Mazs, mīļš draudziņš, tagad palīdz salikt somas uz motocikliem. Sabužinām pūkainītī un laižam piedzīvojumos.

Nemaz jau tālu nepabraukuši, apstājamies uz brīdi, jo skats ir wov. Un dāmīte, kura brauc garām arī apstājas un tad nākamie. Tā nu iespējams uztaisīt, atmiņām foto, viens otram palīdzot, visi jau no rīta priecīgi. Superīgais skatu punkts, atrodas pie “Vrmac Tunnel”.

Rīta brauciens ir fantastisks, pa mazu celiņu, augšā un augšā, līdz nonākam pie “Fort Vrmac”, bunkuriem, kas būvēti, lai aizsargātu Kotora līci un militāro bāzi, kā arī kontrolētu kalnu pārejas, šis bunkurs ir 500m augstumā. Iespaidīga, milzu betona ēka, kas kalpoja, gan kā mīnu glabātuve, gan slēptuve.

Šobrīd tās apkārtnē ganās lopiņi cūciņas, zirdziņi visi ir draudzīgi. Arī mēs, mazliet viņus iepriecinājām ar maizīti un apelsīniem no Horvātijas. Tas viņiem nu dien patika, tad jau visi aplipa apkārt un gribēja draudzēties, vispār bija ļoti jauki. Ejot līdz mocīšiem, pamanījām, ka paceļas lidmašīnas, o forši izrādās tur lidlauks redzams, arī te uz brītiņu piesēdām un pavērojām šo skatu.

Dodamies uz priekšu un šaurais asfalta ceļš beidzās, sākas šķembās izbērts zemes ceļš, kas iet laideni tikai uz augšu. Ir gan te ko stūrīti pieturēt, jo mocītis grib uz visām pusēm mētāties, pavisam karsti arī paliek, pa vienai jakai vien jāvelk nost. Nobraucām kalnam pa vienu pusi ar patiešām burvīgu skatu uz lejā palikušajām pilsētiņām, tad ceļš mūs aizvilka uz otru pusi. Tur bija laideni tik uz leju, mazu gabaliņu, tad sākās, strauji uz leju un akmeņaini.

Pagāja stundas nemanot, te bija ko pacīnīties un padomāt, kā forši ar šiem nokrautajiem močiem nobraukt. Jo, protams, ka negribās ne moci nomest un salauzt, ne arī paši sapņojam par kritienu. Vēl jau ceļojums tikai sācies un gribās, lai piedzīvojumi turpinās. Satikām te pārīti, kas ar džipu mēģināja uzbraukt, bet šinī stāvumā un akmeņos, netika. Meitenei bija lielākas acis par pūci, bet labi, ka trakais čalis blakus, kurš gatavs arī tādiem ceļiem, vai pareizāk, bezceļiem.

Mums nu ļooti sagribējās kafiju no kafijas aparāta, tā, ka ļoti, tad nu kopā ar akmeņiem vēlāmies no lielā kalna un ieripojām TIVAT pilsētiņā. Aizbraucām līdz krastmalai, noliekam motociklus, jo zīme, ka tālāk tikai kājiņām. O mums acis lielas. Pludmale flīzēta, palmas un strūklakas, dārgas jahtas un modernas dāmītes. Jā, mēs iederamies… izspūruši, sasvīdušām mugurām un putekļainiem zābakiem.

Šī ir nokļūšana citā realitātē, īsā laikā, te pasniedz gardas maizītes, mm cik garšīgu kafiju un pankūciņas, laimīgi😊!! Esam pasēdējuši, priecīgi, pavērojuši greznās jahtas un izbaudījuši viesmīlību, laiks atkal putekļiem.

Caur maziem ciematiņiem pa līkumiņiem, nogriežamies uz zemes ceļa, lai nokļūtu pie, “Pie Fortres”, aizsardzības cietokšņa. Cietoksnis atrodas LUŠTICAS pussalas galā. Cietokšņa uzdevums bija aizsargāt līča ieeju. Vieta kur atrodas šis cietoksnis ir ļoti skaista, ir vērts aizbraukt. No šejienes paveras skats arī uz, “Mamula fortu”.

Noejot krastmalā, pāri ūdenim var redzēt šo otru ēku, kas kādreiz arī kalpoja kā cietoksnis un no šejienes tika kontrolēta jūras ieeja. Tur uzturējās gan karavīri, gan tika glabāta munīcija. Un agrāk tas tika izmantots arī kā cietums, spīdzināšanas vieta, diezgan traki. Mūsdienās, šis cietoksnis ir pilnībā renovēts un no 2023. gada ir atvērts Hotel&SPa, te ir modernas istabiņas, saglabājot vēsturisko pieskaņu, baseini un jaukas procedūras.

Pa krasta līniju līkumojām tālāk, netīšām iebraucām pludmalē, starp pludmales bāriem, “Zanjice Beach”, labs, tā mierīgi izbraukt starp kafejnīcām. Navigācija mūs ievilka, kaut kur, ka nemaz tālāk nav iespējams tikt. Vietējais paradīja, ka jāgriež tik riņķī, tad caur visādiem krūmiem un  kemperiem, pilnīgi aizmirstiem, tikām atkal uz civilizētāka ceļa.

Te visa pussala ir vienos bunkuros, arī blakus šai pludmalei ir milzīgs bunkurs “Fort Kabala”. Šis cietoksnis noslēdza pieeju no līča dienvidiem, bija kā novērošanas u trauksmes punkts. Šobrīd celtne ir daļēji sabrukusi, mēs gan ar mocīšiem piebraucām un izstaigājām gan apkārtni, gan uzkāpām uz jumta. No jumta paveras tik labs skats uz kalniem un līdzi. Dažās vietās arī paskatījāmies iekšā, bet īpaši nelīdām dziļumos, jo ja 2metrīgas betona sienas uzkrīt, tas diez, kas nav.

Šodienas brauciens pa pussalu ir bijis aizraujošs un patīkam, te ir kluss, nav rūpniecība, mazi zvejnieku ciemati un nav milzu tūrisma. Izbaudījām dienu. Vēl aizbrauksim uzpildīt motocikliem bākas un trakos līkumos, augšā kalnā uz otru pusi.

Viens no iespaidīgākajiem skatiem uz pilsētām un ieleju ir no “Panorama tivat bay&kotor bay”. Te arī var ļoti labi izbaudīt līkumus, kas iet stāvā kalnā un tikai pa labi un kreisi, kas brauc pretī, vispār nevar redzēt. Pa trako trepi uzlīkumojām kamēr vēl vakara krēsla, bija gan daudz mākoņu, bet tas netraucēja noķert iespaidīgo skatu. Es varu iedomāties to pasakaino burvību, skaistā saulrieta vakarā.

Vēl esam gatavi nedaudz pabraukt un tik agri nemest mieru. Braucam tālāk skatāmies kur šis ceļš aizved. Braucām un braucām, aiz līkuma, tādi plašumi, tādas pļavas un meži un tie toņi, tas viss paliks atmiņās. Jo ir vietas kur neapstājāmies, vienkārši izbraucām sev, bet te bija maģiski un tad nokļuvām uz ceļa, ko navigācija nesaprot, rāda, ka braucam pa pļavu. Te bija milzīgs ceļš, pilnīgi jauna šoseja, bet pēc kāda brīža mēs sapratām, tā beidzās, laikam nav nemaz vēl ielikta kartē, jo nekur nevar nokļūt.

Paskatoties karti,  te netālu ir mazais ceļš, pa kuru var nokļūt mums vajadzīgajā virzienā. Devāmies turp. Ha tikai nieka stunda, un no šī virpuļa tiksim laukā, cauri pavisam maziem ciemiem LIPA, GRADINA,  DOBRA GORA, tināmies. Vienu brīdi pat apstājāmies un jau smējāmies, ka apnika tik daudz pa labi, pa kreisi, celiņi mazi, un kvalitāte, kā bērns ar plastilīnu salīmējis. Skaisti vēl joprojām un tālumā jau ieraugu, gaida atkal milzīgie kalni.

Tad jau tikām uz lielāka ceļa, motociklu bākās bija pēdējās pilītes ar benzīnu😊. Sapildījāmies un tumsiņas mākonim nākot uzbraucām vienā zibens līkumainā kalnā, man pat vēdera presīte jau sāka sāpēt no tiem kāpumiem.

 Esam pie, “Ostrog”, pareizticīgo klostera. Šis klosteris ir izbūvēts klintī, skats iespaidīgs, sajūtas tur esot arī, te ir daudz svētceļotāju. Aplūkoju šo brīnumu, noķēru klusas, miera sajūtas. Tad man uzsauc kundze, vai es varot palīdzēt. Es gan neko nesapratu, bet skaidrs, liela soma, stāvas trepes, eju palīdzēt. Ieejam klosterī, viņa rāda, ka varu ieiet dziļāk, tik, lai galvu noliecu, tur pirms manis vēl 4dāmas. Es nostājos, sāku pētīt, mācītājs, viņš man tur arī ko rāda, es tagad klusi ar visiem stāvu, tad saprotu, ka tur laikam bēres, bija šādas tādas lietas, lai saprastu, es domāju ko nu. Beigās noliecu galvu, pārmetu daudz krustiņus, paklanījos un neuzkrītoši lavījos projām. Dāma tik pateicās par palīdzību un somās bija cienasti un bēru mielast. Nu gadās arī tā, bet pieminējām ar labu, lai kas tur bija… zinās, ka arī no Latvijas bērēs viesi bija ieradušies, mieriņš.

Ļoti skaista bija sveču nolikšanas vieta, sveces bija tik garas, neviens tur nebija, var mierīgi pabūt gaismiņās, vērojot liesmiņu un ko palūdzot. Tāda spēcīga vieta.

Nu jau pavisam melna nakts, un vēsi, jāskatās uz kuru pusi doties un kur palikt. Brauksim, NIKSIC pilsētas virzienā. Tumsā braucot es paskatos un saprotu, ak dieniņ gar kādu kraujas malu mums te iet ceļš lejā, viss tumšs, neko neredz, tad ceļa vidū parādās govs😊, ceram bija svētā, veiksmīgi izvairījāmies. Nobraucot lejā, labu gabaliņu vēl pa lielāku ceļu jāpabrauc un ir auksti.

Nakšņojām pie, “Apartman emily”, sagaidīja mūs kautrīga, forša jauniete, pāradīja visu un cienāja ar vectēva darināto, vietējo dziriņu, tiešām mājīgi. Pajautājām kur vienkārši var paēst vietējo ēdienu, to arī mums izstāstīja un pāradīja kur doties.

Bijām vietējā kebabā, te gāja jautri. Saimniekoja īsta mūsdienu dāmīte, nadziņi, krūtis, lūpas, skropstas, vis kā no jaunajiem video. Bet nebija neviena ēdienkarte citā valodā, tikai viņu un arī viņa nezināja, ko mums vajag. Ja ēdieni ir ar vietējiem nosaukumiem, tad googl to arī nevar iztulkot, tad ņēmu palīgā ideju, rakstīt to nosaukumu un skatīties attēlu, kas tas ir, bet ar to sastāvu bija kā bija. Labi sūtam to un to, un to, kad atnesa tad vienkārši mēģinājām, nu izsmieties jau arī varēja, bet bija forši un galā jau paēduši ļoti labi, lētāk kā mājās, vēl pie tam apkalpoja. Pateicām paldies un ka forši bija, dāmīte ļooti priecīga.

Daži apļi pa pilsētu, ar smieklīgu kuriozu. Ļoti sakārojās kafiju un ko garšīgu, atrodu kartē labāko pilsētas beķereju ar kafiju. Ejam iekšā, tā aizdomīgi, visi dzer brūno un velk pīpes, draugs pajautā kūciņas un kafiju, visi paskatījās, it kā mēs no debesīm nokrituši😊. Labi ejam meklēt citu, atradām arī, tur gāja interesanti, turku kafija bija tik garšīga, ka visu nakti bija kājās jāstāv, ļooti melna un stipra. Tā mums te iet, laiks pie miera. Līdz rītdienai.

Labrītiņ, lienam no pufīgajām segām ārā un dodamies, dodamies. Šodien mums padomā, “Durmitor National Park”.  Iebraucot parkā, mēs samaksājām par apmeklējumu un devāmies baudīt skaistumu. Parks ir ļoti milzīgs un te iebraucot, patiešām varēja just, daba tiek sargāta, no ceļiem braukt nedrīkst, dzied apkārt daudz putni. Te ir miljons skaistu punktu, jūs nevarēsiet pabraukt, visur gribējās apstāties un galva grozījās uz riņķi, kā pūcēm.

Skaistais skats uz “Valovito ezeru, piebraucām pie tipiskajām mājiņām “Sedlo”, trakā taka, “Via Ferrata Durmitor”, ainava “Plužine Todorov Do”. Es nezinu, tas parks pilnīgi ievilka un ievilka, gani ganīja savus lopus, ganu suņi mūs aizdzina projām. Pamanīju, ka no BORIČJE ciema var redzēt kanjonu, lejā ir ezers, “Piva Lake”, kartē ir mazs ceļš, pa kuru tur var nobraukt.

Skaidrs, ka mēs dodamies tur, mums patika, tas celiņš, kārtējais mazais, stāvais, līkumainais, gaidīju, kad tad sāksies zemenīte, bet nekā, viss līdz lejai civilizēts. Tiks skaisti, koki visi dzeltenām lapām un saliekušies uz tā ceļa virsū, it kā mēs ar mocīšiem pa tādu meža taku lauztos ārā.

Nobraucot lejā, ceļš vijās gar kalna malu, cauri dabīgajiem, mazajiem tuneļiem un ezers priecēja ar zaļo toni un mežs ar rudenīgām krāsām. Te arī sildīja saulīte.

Gabaliņu uz priekšu, pat bija ierīkots soliņš, lai var smelties dvēselē šo brīnišķīgo dabas skatu.

Dienas pirmā puse un tik daudz jau krējuma, ka līst pāri, laiks atpūtai, aizbrauksim uz ciematiņu. Te nu atkal ar vietējiem pasēdējām brokastīs, kundze pagatavoja garšīgas omletes un savā gaumē kafijas ar pienu, mīļš paldies.

Pēc PLUZINE pilsētas, kaut kāds spēks saka, vajag aizbraukt līdz, “Mratinje Dam”, sākotnēji bija atzīmējusi sev ar domu, ka tur netālu var nobraukt lejā līdz ezeram, pēc tam domāju ai, labāk braucam atpakaļ uz parku, ko tur līdz robežai braukt.

Bet ja kāda enerģija tur velk, tad jābrauc ir. O, jā tik skaisti, saulīte un rudens jau arī dod savu maģiju. Žēl, ka tur lejā nevarēja tik pa taciņām un vecajiem tiltiņiem pastaigāties, tik interesanti izskatījās, bet tur tikai darbinieki tiek, ak laimīgie.

 Tad jau atpakaļ negriezāmies, jo gar pašu Bosnijas robežu var tikt atpakaļ nacionālajā parkā. Braucam uz priekšu un atkal jāapstājas, izbraucām cauri tunelim uz, “Mratinje Bridge”, kas par burvību. Te jau citi arī uz tilta apstājušies, tāds milzu kanjons un lejā smaragd zaļš ūdens. Tur visiem bija Emocijas, tas patiešām bija skaisti.

Mazs robežpunkts tomēr bija jāizbrauc, bet viss notika ātri, paradījām dokumentus un var doties kur grib. Mēs nu mazā celiņā iekšā un atkal esam parkā. Daži līkumiņi pa asfaltu un tad jau mūs novirza lauku zemenītēs.

Tas mums der un tas mūs iepriecina. Patīkami lauku celiņi ar nelieliem izaicinājumiem, kaut kur šurpu, turpu, cauri pļavām un pakalniem aizved.

 Diena ir tik saulaina, ka nekādu bēdu nezinot, priecājamies par šo piedzīvojumu. Te nu atkal mēs uz cietāka seguma izbraucam, “Vojvodica Hole” apkārtnē, kaut, kas mūsu acīm jauns. Lielas pļavas, kas izskatās, kā mēs būtu tuksnesī ar daudz kāpām. Visas pļavas ir simtiem pauguros, kuri ir ar sūnām un ķērpjiem, kaut kur pa kādam kociņam. Tie laikam ir mazi, akmeņaini pakalni, kur daba ir ielikusi nelielu dzīvībiņu.

Vai tad tas skaistums beidzās, nē… mutes arvien vairāk mums attaisījās vaļā, kad atkal pa kraujas malu līkumojām augšā un nonācām, “Sušičko jezoro” skatu punktā uz koka soliņa. Patiešām ne tikai Šveice vai Itālija, bet daudzas citas valstis spēj pārsteigt un apburt negaidot. Norunājam, ka jāsaņemas, citādi nemaz netiekam uz priekšu un izskatās, ka tomēr diena jau griežas uz otru pusi, vajag gabaliņu saņemties nobraukt bez stāšanās.

Ceļš ievijās mežā, te mums bija spēle izvairīties no čiekuriem, jo tie bija izbērti visur, līkumiņi arī labi. Kā tad, tālu jau nepabraucām, kad atkal nevar neapstāties. Tādas Egles un aiziņa un milzu kalni ar migliņas segu. Ai pat nemaz nezinām kur tie ceļi mūs ievij.

Tā tikām pie, “Crno Jezero” apkārtnes, te ar mašīnu un motociklu aizbraukt nav ļauts, bet kājām jau nemaz arī nav tālu jāiet. Mums nebija jāpērk biļete, jo no rīta saglabājām parka biļeti. Apkārtnē ir daudz klejojošu suņu, nedaudz piesardzībai ir jābūt, lai gan tie šķiet draudzīgi. Ezera apkārtne ir tik klusa, pats ezers ir tik tīrs un kad pīles pēkšķina, bija tik skaļi. Apkārtnē visu laiku braukā vietējais šerifs, pieskata kārtību, priecē, ka viņiem ir tik svarīgas vietas un notiek rūpes par tām.

Paliekam ŽABLJAK pilsētā, izskatās pēc slēpošanas kūrorta vietas. Šobrīd te nav baigi omulīgi un ir augsti, kaut kāds bardaciņš. Puse no pilsētas ir ar aizmirstām mājām un milzīgām graustu viesnīcām, bet tai pašā laikā ir modernas, Instagramm, mājas ar glīti saliktu malku, bērza dekoriem, kamīniem, stikla terasēm un akmens sienām. Tiek tam visam pa vidu būvētas jaunas, milzīgas viesnīcas, pilsēta ir uzrakta, tiek taisītas ietves, uzstādītas laternas un maksas iebrauktuves. Te briest kaut, kas liels un dārgs.

Mēs palikām pie vietējā džigiti, kurš tajā vakarā jau svinēja dzīvi un bija manāmi iereibis. Ar to istabiņu jau arī bija, kā bija, laikam neviens nav pateicis, ka arī tējkanna nedarbojās:)), labi, ka mums savs jet boil. Bet izejot pa durvīm bija vietējais restorāniņš, kur čalas deva vaļā un ēdienkarte bija biezāka par sūnu ciema zēnu grāmatu😊. Nav nekādu kreņķu, lai novērtētu labo, vajag kādu kritumu un vispār kontrasti dara tikai stiprākus un attapīgākus😊. Ar labu naksniņu!

            Jā, te no rīta mocīši jau sasaluši, tā man tiek paziņots pa atvērto durvju spraudziņu. Ou nē, es negribu aukstumu, labs ir, saģērbsies tā siltāk un laidīs. Bet pa lielo ceļu jau tik mazu gabaliņu Jāpabrauc, tad jau iegriežam ciematiņā, satiekam agrās gotiņas un daži saules stariņi arī lien ārā.

Un te jau skaidrs paliek šaurāks, šaurāks … iebraucam pļavā, nu tā vārti ciet un ar atslēgu, nemaz tajās kalnu pļavās netiekam. Nekas izdomās no citas pusītes.

Atkal pabraukuši pa lielāku ceļu, tiekam iegriezti burvīgā, zeltaini rudā, meža celiņā. Esam kaut kur SINJAJEVINA, Montenegro apkārtnē.

            Laimīgi, uzbraucām uz tik foršas zemenītes. Apkārtne klusa, gar kalnu maliņu ganās aitiņas, kā milzīga vates sega, apklājot kalnu. Gribās vienkārši apstāties un priecāties par to, tik vienkāršo, bet skaisto. Tālāk iebraucam vēl vairāk kalnos, tik dievīgi, ceļš aizvijās kā bante līkumu līkumiem, mans sienāzītis brauc pirmais un atstāj vieglu putekļu mākoni. Apkārt pļavas un kalni, nebeidzama brīvība, uzdod gāzīti un atmet, uzdod un atmet, kā maza bērna prieki.

            Vispār nemaz negribējās braukt projām, pilnīgi neviena tur nebija, mēs un daudz lopiņi, gan čirkaini, gan ragaini😊. Tā mēs kādu gabaliņu baudījām, līdz ceļš lēnām sāka iet uz leju, tad nedaudz straujām un sākās zemes serpentīni.

Vispār jau nemaz nebija auksti un silto jaku bija jānovelk. Ļoti, ļoti skaisti. Te jau paradījās vietējais mednieks ar džipiņu pretī, draudzīgi pasveicināja, vietām ceļš bija ar milzu akmeņiem, kuri ir vēlušies no kraujas, tos jau nevar cilvēks novelt un kamēr var apbraukt, tā tie tur stāv ceļa vidiņā.

            Nobraucām ļoti skaistā līkumā, kur varēja vērot milzīgu ieleju, te šķita, ka pavasaris ar rudeni ir satikušies. Dažos kokos dzeltenas lapiņas, dažos vairs nekā, bet zālīte tik koši zaļa vēl. Ak aizmirsu pateikt, ka no rīta, pie vārtiņiem, paspēju apgāzties. Un noteicu, nu ja, kā dienu sāksim, tā jau turpināsies. Tagad bija ieslēgusies piesardzīgā braukšana, lai gan te jau droši varēja dod mizā. Izbraucām lejā uz pilsētu, kas tā bija par vietu, nezinu😊, jo neviens jau neskatījās vietas, galvenais bija kalni un lauku ceļi.

Man patīk, piestājām pie servisa, tur arī mini veikaliņš kur nopirkt cepumiņus un puisis piesakās, ka varēs uztaisīt kafiju. Servisa īpašnieks ļoti draudzīgs, sāk mums rādīt karti, ieteikt ceļus, ļoti runīgs, izskatījās, ka mocīši dikti patīk. Pārējie brīnījās, kas te vispār par bardaku darba laika😊.

Jauni vietējie draugi nodibināti, var doties tālāk. Esam ceļā uz “Biogradsko jezero”, skaists ezers, pilnīgi kalnu ieskauts, rudenī ar īpašu burvību. Zeltainās lapas kā dālderīši gulēja gar ezera malām un koki apvīti ar zaļām šallēm. Mitrums te ir pamatīgs, tad nu papardes un citi zaļie augi, apņem kokus no visām pusēm.

Pie Ezera, redzam, ka ir ceļš kalnā, it kā zīmīte, ka ar velosipēdiem, bet nav zīmīte, kas aizliegtu braukt ar motocikliem. Braucam, mēģinām, sākums jau tāds vēl neko, bet to lapu tik daudz, ka vispār neko nesaprot, kur akmeņi, kur rises, kur koki. Ceļš bija, kā teikt ilgs, kritieni daudz. Šaurie, stāvie serpentīni ar lapām. Tāds pamatīgs izaicinājums, kad brītiņu šķiet, o palika labāk, tad atkal pārsteigums😊.

Uzbraucām “JAKOVAČE” Protams, ka daba burvīga un skats iespaidīgs, bet spēka arī jau nav, atpakaļ neviens negrib braukt, mēģinās uz priekšu. Lai gan vai būs vieglāk, nezinu, aizdomas rada tas, ka kartē ir tikai kalnu kempingi un lopiņi. Neviena bilde ar motocikliem vai mašīnām, laikam esam nonākuši tomēr pie trekingotājiem un riteņbraucējiem.

Aizkūlāmies līdz kempingam, tur džipi, o Jē, kaut kā jau viņi tikuši, tad jau tiksim ārā. Vietējais saka, “Es domāju, ka tālāk jums būs vieglāk, nu ir daži interesanti posmi, bet ja jau tos trakos serpentīnus uzbraucāt, tālāk tiksiet galā. ” Nu man laikam vieglāk nepalika:).” Saņemamies, dodamies tālāk un uzreiz jau kaut kādas mega rises, kur mocis līdz somām iekrīt, nu labi. Tas posms pārvarēts, vēl daži triki, kas būs tālāk.

Tālāk bija akmeņains zemes ceļš ar dubļiem, ja pa risīti brauc, tad var izkulties, šur tur sniedziņš, tā mums pilsētā teica, ka pirms nedēļas snidzis, te mēs redzam😊. Un tie akmeņi, visur akmeņi, bet te viss paveicams, līdz sākās tāda dubļaināka pļava, kur noteikti pareizā izvēle nebija nobraukt no ceļa, lai kāds tas būtu. Skaisti, apkārt ir ļoti skaisti, mums ļooti patīk un muguras slapjas, moči dubļos līdz ausīm, bet šis ir pa maigo😊.

Un tālāk, mums teica, ka jāvirzās uz slēpošanas trasi, vēl neredzam, ceļš viens vai pareizāk bezceļš, nav jau kur pazust. Tālāk vēl daži pārsteigumi. Esam kaut Kur GALIC apkārtnē, tuvumā ir “Ursulovacko”, ezers un “Pešica” ezers, pie ezeriem nolēmām lejā nebraukt, nevar zināt vai uzkultos, tur jau arī tādas gājēju takas.

Uz priekšu uzkaros uz akmeņiem, jo pāris vietās no kalniem bija nākušu nogruvumi un tādas kārtīgas akmens kaudzes te. Ja mocītis būtu vieglāks gan jau dziedādama aizbrauktu, bet ar šo masu un nosēdināto amortizāciju, vietām ir kā ir.

Tālumā redzu cilvēki ar zirgiem un mašīna arī ceļa malā nolikta, aleluja, būsim glābti, ir jau labs nogurums. Drīz tiekam līdz slēpošanas trasei, pilnīgi sajukusi orientēšanās pa tiem kalniem, šurpu turpu braucot. Bet beigās jau navigējam tālāko ideju un uz ceļa esam.

Mmm ceļa malā kafejnīciņas ar vietējiem ēdieniem, nu nevar pabraukt garām, ejam nu. Jāklausa ir tām sajūtām, tiik labs vietējais sautējums māla traukos, labākais ēdiens visā ceļojumā. Ļoti jauka apkalpošana, jauks saimnieks, garšīga kafija un viss draudzīgi. Kas var būt labāks pēc kalniem.

Pirms saulrieta, pa asfaltiņu līdz, “Bukumirsko”ezeram. Montenegro turpina pārsteigt, šī apkārtne ir burvīga, mums tieši ir pats saulrietiņa laiks, kā tas spēlējas ar kalnu galotnēm. Dievinu to klusumu apkārt, tik daudz dabas un mājlopu.

Teikas vēsta, ka šis ir noslēpumainākais ezers visā valsts teritorijā. Vietējiem tā ir svēta vieta vēl mūsdienām, tūristiem apbrīnas objekts ar savu noslēpumu un spoguļa virsmu. Te ir ļoti kluss un kalnains, nav veikali, vai kafejnīcas, īsts dabas nostūris. Mēs arī izbaudījām šo spoguli, tieši pašā saulrietā, kad ezerā spēlējās kalnu atspulgi.

Telefonam Zonas protams te nav, kur palikt te nav, projām braukt negribās, jo ir tik maģiski, bet arī ļoti auksti. Neko nevaram atrast, navigācija īsti nestrādā, tad tāds maziņš apjukums. Beigās jau vien bija jābrauc atpakaļ uz lielāku civilizāciju, kur gan tumsā, tādā maģiskā nostūrī ko atradīs. Tad nu noguruši, dziedādami dodamies, kaut kur apsildīt degunus.

Tikām līdz KOLASIN pilsētai, atradām jauku istabiņu, saslēdzām siltumu un izgājām mazu aplīti pilsētiņā. Man patīk, ka viņi ir lepni par savām vietiņām. Saimniece uzreiz izstāsta, ka ir maza gājēju ieliņa un suvenīru veikaliņi, kafejnīcas, varam droši iet vakara pastaigā. Pilsētiņa tiešām maza, viena galvenā ieliņa, un vēl tur šādi tādi punkti, bet cilvēku pilnas ieliņas un rosība vēl notiek.

Rīti arvien aukstāki, arī šorīt mocīši sasaluši, bet apkārt jau tikai kalni. Mēs arī dodamies tālāk uz kalniem. Iebraucam mazā celiņā, kur ir tik daudz līkumu, tik īsi un viss tikai uz augšu, ka tev vēl jāiespringst, kamēr no rīta neesi pamodies. Nevaru saprast, kā tik nelielā valstī, katra diena var būt tik citādāka un tā pārsteigt.

Šis brauciens, pa šo mazo ceļu, tie apbrīnojami milzīgie kalni vis apkārt un klinšu sienas. Nonācām VELJE DUBOKO apkārtnē, mierīgi ganās lopiņi, kārtīgas lauku mājas, upītes ar koka tiltiņiem un klusa daba. Noteikti vēl viena apkārtne kurā būt, ja esi Montenegro.

Kad izbraucām no šīs apkārtnes, devāmies pa E65 un E80 ceļu, ja jūs zinātu kādas te ir gar malu klintis, kāds kanjons, es visu laiku jūsmoju, man bija šoks par to skaistumu. Kurš cilvēks vispār var padomāt par to, ka jāskatās uz ceļa :.

Apstājāmies pie interesanta tilta, varētu teikt, roku darbs, “Moraca Hanging”, Nevisai pārliecinošs veikums, bet ļoti gribējās pamēģināt vai var tikt pāri. Līdz gandrīz pusītei aizgāju, pabaudīju to dīvaino sajūtu un burvīgo skatu apkārt. Otrā pusītē bija dusmīgie suņi, tāpēc arī nebija vēlme tur baigi iet tālāk un satikties ar tiem.

Pa šoseju virzoties, iespaidīgs skats paveras uz “Moračica”, tiltu, tās kājas ir tik garas. Mēs tieši tuvojāmies no apakšas, tad bija iespēja ilgi izbaudīt šo ainu. Nobraucam gar PODGORICA un novirzāmies uz ’’Niagara Waterfall”- Montenegro.

Mums bija tā laime tur būt, kad kanjons ir pilns ar ūdeni, ūdenskritums krīt pilnā sparā un zosu pāris laimīgi iepriecina viesus, rosoties pa apkārtni. Biju pārsteigta, jo tiešām nedomāju, ka šis ūdenskritums būs tik spēcīgs. Arī saule te pamatīgi sildīja. Cilvēku bija ļoti daudz, te ir vietējais restorāns un tieši sanāca, ka ir brīvdiena.

Šodien saulītē pavisam silti. Dodamies uz “Skadar”, skatu punktu, lai no augšas redzētu “Rijeka Crnojeviča”. Burvīgi līkumiņi, burvīgi skati un lieliska diena. Šī vieta man nedaudz atgādināja Taizemi ar daudziem kalniem un to, cik tas viss bija zaļš.

Ceļš tāds pamatīgi noslogots ar auto, sanāk trenēt pacietību, jo ir šauri un garām nevar tikt. Bet jā te visu laiku ir restorāniņi un kafejnīcas, dažas pat uz ieliņas, kad jāizbrauc cauri, interesanti. Tiešām tāda Taizemes noskaņa, īpaši apbraucot visam apkārt, viss ar ūdeni un daudz niedres, visādas saliņas. Pietrūka tikai vietējo laivotāju un mājiņas uz kājiņām.

Mazs mirklis vēl noķert skatu, pavērot vilcienu un auto plūsmu un tad jau pašiem jādodas tur lejā, tajā visā iekšā. Šodien jau daudz piedzīvots, visādi mazie punktiņi apskatīti, gribās foršu pilsētiņu.

Dosimies pie krasta, jo tur ir nedaudz siltāks pa vakariem. BUDVA, ļoti jauki, te ir krāšņa pludmale un glīta vecpilsētiņa, pa līkumu līkumiem, esam nokļuvuši ļoti vienkāršā viesnīciņā.

Uzdevums, zibenīga sataisīšanās un uz pludmali, noķert saulrietu. Eh, nedaudz aizčammājamies, bet krāsiņas vēl ir. Arī cilvēku te daudz, tāda kārtīga dzīvība.

Yahtiņas gan jau satauvotas, izskatās, ka drīz ies ziemas guļā. Te ir tik daudz restorāniņi, kafejnīciņas, suvenīru un saldumu bodītes, kafija visās malās.

Izstaigājam mazās ieliņas un pēc sajūtas piesēžam vienā, mākslinieciskā vietiņa. Te ir vesela lapaspuse ar kūkā, dažādi dzērieni, picas un ēdieni, nu tik būs😊. Cafe “Mozart” mūs tiešām iepriecināja ar visādām gardām lietiņām un mākslinieciskā apkārtne, gleznas un sīkumiņi, radīja brīnišķīgu noskaņu.

Noteikti nepalaižat garām, mazu pastaigu pa “Pizana Beach” Te paveras skats gan uz jauno moderno pilsētu, gan vecpilsētiņu. Tāpat ir brīnišķīgs skats uz kalniem un salu.

Vēlāk arī izgājām aplīti a pilsētu, te ir visa sajaukums, viesnīciņa kā mums pa 20 E kur ir iekļautas pat brokastis un ir viesnīcas pa vairākiem simtiem, kur varat piebraukt ar savu autu un jums atvērs durvis, tālāk dosieties pa sarkano paklāju. Katram savs, tāpēc dzīve ir raiba un pasaule krāsaina😊

Tik burvīgs vakars, visas dienas esam pavadījuši saulaini. Bet šonakt sāk līt un līs, un līst, nekas netaisās apstāties. No rīta dzirdu, jēziņ, kā līst, lēnām paveru aizkarus, ollalā uz ielas ir upe. Labi ies brokastīs, tad domās plānu.

Brokastiņas paēstas, aiz loga nekas nav mainījies. Nu ko, jāpakojas plēvēs un jānirst ārā. Ir silti, ielas pilnas ar satiksmi, jābrauc prātīgi, ir slidens, viens aplis jau sanāca gandrīz taisni. Līdz šim neesam sapratuši, vai tik ļoti slīd riepu dēļ, tas ka ir vietām dubļi ar lietu, vai tiešām tas ceļa sastāvs. Jo Pirms diviem gadiem Pireneju kalnos, pat pus ziemā ar šīm riepām izbraucām dziedādami, izņemot Bilbao, jo tur gar okeānu bija pilnīgi zaļi ceļi.

Ko mēs darām, vienkārši bēgam, mēs lietu negribam:0. Pēc neilga brīža, esam prom, tāds mitrums vien brīžiem uznāk un viss. Pludmalītes izlaižam, šodien nebūs sauļošanās diena😊. Iegriežam ULCINJ pilsētā, Montenegro uz kafiju un pankūciņām. Arī te jau kluss, visi vasaras bāriņi novākti, pludmalīte tukša. Cilvēki jau izliek Ziemassvētku eglīti un citus rotājumus, gatavojas ziemas sezonai.

Pirms robežas ar Albāniju iebraucam “Solana Ulcinj”, ieguves vietā. Šobrīd te nekas vairs nedarbojas, tikai apsargs dežurē pie vārtiem, mēģinājām sarunāt, lai ielaiž ar motocikliem, miedza ar aci, teica, ka ja nebūtu kameru, varētu, bet tagad 2E no mums un aiziet, jāiet kājām. Labi, novelkam trakos lietus tērpus un ejam izlūkot.

Milzīgas sāls ieguves vietas, kas tika veidotas mākslīgi, jo kādreiz te bija vienkārši purvs. Ražošana te bija labi attīstīta, ja 1 gadā ieguva 6 tonnas, tad pēc neilga laika jau ieguva 41 tonnu. Līdz ar ko dīķi tika paplašināti. Te ir notikušas zemestrīces, kas šo vietu ir sabojājušas, bet viss tika atjaunots un veiksmīgi sāls ieguve darbojās 80 gadus.

Teritoriju izstaigājām tikai nedaudz, jo kopējā platība ir 15Km2. Šī izrādās ir ļoti nozīmīga vieta Pasaulē, te migrē un attīstās vairākas putnu sugas, tiek domāts, kā šo dabas vietu glābt. Pagaidām nav atrasti investori. Bet, kas zina, varbūt viss izdosies. Jo rozes šajā dārziņā, vēl joprojām zied!!!

Uz šīs vēsturiskās un dabas nots, laiks pāršķirt lapaspusi, daži riteņu pagriezieni un esam atkal aiz citām robežām. Par to nākamajā stāstā.