Nepārspējami, Neplānoti līkumi pa Italy zābaka aprisēm baudot 2024.gada OKTOBRI.

Ir vēlmes un ideja, bet nav plāna. Mums ir iedots laiks, kas ļaus realizēt mūsu vēlmes arī bez plāna😊

Klāt ir pasakaini skaista rudens pēcpusdiena. Nolemjam doties ceļā, jau šovakar, kāpēc gaidīt piedzīvojumu, ja var mesties tajā jau tagad😊.

Viss ir pa smuko, motocikli sakopti, busiņš arī, visas mantas sašķirotas un pārdomātas, nepilni 2,500km ar busiņu, te pat, vēl gabaliņu, aiz SAN MARINO pasakainās pilsētiņas esam atraduši kempingu, kur plāns atstāt busiņu un tālāk doties ceļā ar motocikliem.

7dienas vakarā 20. oktobrī esam nonākuši noskatītajā vietiņā. Lieki teikt, ka ceļš bija tāls un 2,5 dienas busiņā, tikai braucot, pašiem bija sevi jāizklaidē. Tad nu tapa daž ne dažādas pusdienas un brokastis, tika dziedāts un dejots, smaidīts par tām vietām, ko ieraugot, atceramies atmiņas no citiem braucieniem.

Ar mazliet nodilušiem dibeniem un saguruši, nobāzējamies norādītajā vietā. Tiek izdzīti moči no busiņa un izlikta mūsu jumta mājiņa. Šonakt pagatavosim maltīti un pārnakšņosim te- kempingā- “Las Hamacas Camping Arbuzzo”. Šoruden pasaulē plosās vēji un lietus gāzes, tāpēc tādā nelielā satraukumā esam arī mēs, kā nu izdosies šis piedzīvojums.

Naktī gan nekāda gulēšana nesanāca, pļavās bļaustījās aitiņas, naktī pa oļu ceļu braukāja garām auto un suņi rēja jau rīta agrumā.

Tad nu kā līki banāni un vēl saburzīti 1dienas rītā ceļamies, tāds foršs datums 21. oktobris. Un arī forši līst. Mums pirms izbraukšanas darbiņš priekšā, jāpieliek motocikliem somas un stikli, jāpārbauda vai ir visi instrumenti. Kad viss sapakots, pārbaudām vai tiešām viss kārtībā, sakārtojam busiņu un es saku, bēgam😊.

Un Jūs neticēsiet, lai cik bēdīgu sejiņu bija mans sienāzītis, mēs viens un divi aizbēgām no tā rīta lietus. Kempinga saimnieki mūs brīdināja, lai nebraucam uz Sicily un Italy zābaka galu, jo tur plosoties negaisi un plūdi.

Labi nolēmām 2dienas pabraukāties pa vidienes kalniem un papēža krastu, tad jau redzēs, ko laiks rādīs. Labāk braukšana iet ar mērķi, tāpēc esmu salikusi punktiņus kartē, lai iet😊. No kempinga netālu, kalnu ielokā ir tilts- “Ponte di Salle” un mazs ciematiņš ar skatu uz aizu.

Braucām un nevarējām pamosties, jo tā nakts bija sanākusi nekāda, bet steigas nebija, jo beidzot ir atpūta. Latvijā, gan maniem kursantiem vēl nedēļa ar Exāmeniem tika iedota, šad un tad kādu ziņu no saviem mācekļiem saņēmu, bet ar novembri iestājās pavisam kluss laiks. Jāgaida jauna sezona. Tikmēr iespēja man beidzot izbraukāties ar mocīti, labākajā kompānijā😊.

Tilts ir atrast un atrasta arī taka, pa kuru var mazu gabaliņu paiet kājām, jo tālāk jau paliek sarežģīti un vairāk paredzēts kāpējiem, kur vajag papildus drošības elementus. Izrādās arī ar gumiju no šī tilta tiek leks. O jā skats mums patīk un rudenīgās krāsas piedod savu. Baudas brīdis😊.

Tālāk devāmies pa maziem ceļiem, iekšā kalnu mežos – “Parco Nazionale dell Maiella”. Ak Dieniņ, tā bija maģija, milzīga migla, fonā dzirdam kaut kur gotiņas, kaut kur aitiņas un tad iznirstam no miglas. Apkārt pļavas, lapsas ruduma meži un milzīgi cukur vates mākoņi apskauj kalnu galotnes un mēs tam visam pa vidu. Lielā, stiprā saule mēģina izlauzties caur šo miglas un mākoņu jūru, dodot košākas krāsas rudenim.

Zālē un uz ziediem guļ rasa, bet lietus ir mitējies, tik vien kā migla un mākoņi apkārt klīst, mēs ceram, ka vairs nelīs😊. Un ielīkumojam kalnu ceļā, kas kā tārpiņš vijās šurpu un turpu. Asfalts gan ir slidens, jo noklāts ar rudens rudajām lapā un nevienam te nav rūpes ko slaucīt vai tīrīt, tāpēc esiet piesardzīgi paši. Skats ir brīnišķīgs, jo lapiņas kuras vēl palikušas kokos ir tik koši dzeltenas un zaļas, nemaz neticas, ka tā var būt.

Pāri visai šai iespaidīgajai kalnu burvībai bijām ceļā uz PENNADOMO pilsētiņu kalnos. Es biju sajūsmā, maza pilsētiņa ar šauriem ceļiem, bet ļoti sakopta. Mēģinājām atrast kādu veikaliņu, tie kuri zina, visas Sjestas, protam, pusdienlaikā pilnīgs klusums, neviena nav, viss ciet. Bet vienīgajā bodītē, kur darbojas preču sagādnieks, mums tomēr izdodas sarunāt, kādu atspirdzinošu dzērienu😊.

Jauki ir tas, ja satiec kādus vecākus ciemata ļaudis, vienmēr pasveicinās, pasmaidīs. Mēs cauri mazajam ciematam devāmies kalnā, meklēt augstāko punktu. Kamēr meklējām trepes, vietēji suņuki dzinās mums pa pēdām, visi brīvā vaļā palaisti izskrieties. Viņiem taču vajag redzēt svešiniekus, paostīt, sasveicināties.

Tā garām vairākām baznīciņām un nomaldoties mini pilsētiņas šaurajās ielās, tomēr atrodam – “Belvedere di Pannadomo”- tik pasakains panorāmas skats, tālu, tālu… pāri visai pilsētiņai un apvārsnim. Var redzēt kā ir izbūvēts ceļš un pilsētiņa celta kalna virsotnē gar ceļu, skaistie baznīcu torņi un dakstiņu jumti mājiņām, tik kolosāla ainava.

Ejot pa mazajām ieliņām, acis priecēja daudzi puķu podiņi, neskatoties uz to, ka oktobris jau uz beigām, dažos vēl pa kādam ziediņam😊.  Ja jau esam piestājuši, tik pasakainā vietā, nenāks par sliktu silta kafija un kāda garda sviest maizīte. Atliek vien ķerties pie motociklu koferiem, viss tiek sagatavots. Burvīgajā pilsētiņas laukumā baudām maltīti, kas gan var būt labāks, bauda puncim un arī acīm, dvēsele gavilē.

Un tā nu atkal līkumos un kalnos, līdz nākamajai pilsētiņai. Up, arī pirmā rezerve motociklam ieslēdzas un jā, nākas meklēt kādu apkārtnes uzpildes staciju, tavu neražu, viena pēc otras ir slēgtas. Ar pēdējo pilīti, kādā lielākā pilsētiņā tomēr izdodas piepildīt motociklus.

Esam atkal ceļā uz mērķi – “Morgia di Pietracupa”, baznīca kurai var redzēt tikai zvanu torni, jo pati baznīca ir klints iekšpusē. Arī šī bija maģiska vieta, kad pāri visai pilsētai PIETRACUPA paveras tikai augsts baznīcas tornis un klints siena, pārējais, tāds mazs, paliek fonā.

Nu jau tuvojās vakars un te gaismiņa izslēdzas, kā ar slēdzi, tā nu kalnos ir. Tāpēc pa lielākiem ceļiem un ceļu remontiem dodamies uz FOGGIJA pilsētu Italy, lai izgulētos un būtu spēks jaunai dienai. Mums vislabāk patika, kad ir zīme par ceļu remontu, ātruma ierobežojums 50km/h, bet tiklīdz ieslēdzās atļaujošais signāls, visi aizlido 120-130km/h. Kad tikām uz lielā ceļa, tad protams ļoti ātri kilometri ripo uz priekšu, bet vējš gan stipri mūs izpurināja.

Izbraukuši kontrolpunktu, samaksājot nodevu par ātro ceļu, sameklējam naktsmājas. Jā no mazām pilsētiņām un kalniem, pēkšņi nakts tumsā esam lielā pilsētā, te viss tāds melns, ieliņas, cilvēki, navigācija, visu laiku aizved nepareizi, motociklus nav kur nolikt.

Kādu stundu meklējām kur paliksim, kur un kā atstāt motociklus. Viesnīca ieteica slēgto garāžu, lai arī palikšanu atradām, 30E par garāžu jāpiemaksā, katram motociklam 15E. Ar to šeit jārēķinās, jo vietas nav. Lielas acis man bija, kad piebraucām pie garāžas, kura atradās pazemē un es ieraudzīju kādā stāvumā jābrauc lejā. Nuu uuu, neko darīt, jāmēģina, sienā netrāpīju, tad jau viss labi, nākošā doma bija par to, kā es rīt braukšu ārā, ja uz ielas kāds būs, te tak nevar apstāties un noturēt moci😊, tā ir tiem mazajiem cilvēciņiem😊.

Kur austiņu nolikt ir, mocīši drošībā, bet puncīši rūc. Laiks iziet naksnīgajās ielās, varam teikt, baigi omulīgi nebija, bet atradām vietējo picu un bulciņu cepēju, tad nu uz vakaru siltais ēdiens punčos tika. Ar labu naksniņu

Labrīt, nevaram atrast garāžu😊, nu tās mazās ielas sagriež galvu. Priecīgi, ka mums naktsmājās cenā ir arī brokastis. Te gan smieklīgi gāja, īsts itālis, pajautā kafiju, sienāzītis saka, vajag baltu, es saku 100 punkti, atnesīs ekspreso. Tā arī bija, tad nu es ar saviem 5ciem itāļu vārdiem mēģinu paskaidrot, kas un kā. Pasauca palīgu un visu salaboja, protams, ka viņi tak to nesaprot, ko var bojāt kafiju ar kaut kādu pienu, visi itāļi no rīta dzer ekspreso😊.

Šorīt priecīgi, gan paēduši, gan izgulējušies un ar plānu galvā varam lekt rumakos un doties. Esam ceļā uz  POLIGNANO a MARE piekrastes pilsētiņu. Šorīt saulīte spīd gaismiņu nežēlojot un siltumiņš tieši, kā Italy vajadzīgs. Atrodam stāvlaukumu motocikliem, patīkami, ka bez maksas, jo vairs nav sezona, nolemjam, ka laiks vasarīgākām drēbēm, visu atstājam uz motocikliem un dodamies pastaigāties.

Tik gaiša pilsētiņa, tik tīras ieliņas, maz tūristu, bet šur tur, vēl spēlē kāds muzikants, cerībā nopelnīt kādu peso. Aizstaigājam uz vietējo centriņu, kur nopirkām pa dzērienam un mazai, vietējai maizītei, lai baudītu šejienes garšas. Iegājām mazajās ieliņās, pilns ar veikaliņiem, tik skaisti.

 Atradām arī Instagram viesnīcu “Grotta Palazzese”, kura ir iebūvēta klintī un numuriņu logi ir ar skatu uz jūru, tur pat arī  restorāna terase- “Mirador blue”, kur vakarā var baudīt vakariņas sveču gaismā, klausoties jūras viļņus un tālumā veroties uz zvejas kuģiem. Kāpēc gan ne😊.

Turpinot iet pa ieliņām, nonākam pie-  Belvedere Terazza, vēm mazliet uz priekšu, pilsētas pludmalē-  “Lama Monachine”- cilvēki vēljoprojām ķer sauli, pludmale ir pilna. Mani protams priecē tas, ka ir atkal puķupodiņi un ziedi vijās ap katru ēku, kur vien var uzspraukties😊.

Ak jā un tik daudziem ir savi suņuki, visi draudzīgi, var pamīļot un aprunāties, arī kaķu netrūkst, kas laiski gozējās uz terasēm un mierīgi klīst pa pilsētas ieliņām, šajā apkārtnē, īpaši rudos pamanījām. Esam noķēruši siltumu un smaidu, he iemetīsimies vel vienā mazā pilsētiņā.

Nedaudz pabraukuši esam nonākuši – TRULLIS -īpaša tipa ciemats ALBEROBELLO. Te visas mājiņas ir baltākas par baltu un tumši pelēkiem jumtiem, kas izskatās pēc rūķu cepurēm. Vispār ir sajūta, ka esam nonākuši “smurfu” ciematiņā.

Arī te nolēmām motociklus atstāt stāvlaukumā, pārvilkt vasarīgas drēbes un iet izbaudīt šo īpašo vietu. Jo pilsētiņa patiesi izskatās, kā no pasakas, puķītes zied un cilvēk apkārt čalo. Tad mēs arī metamies svinēt dzīvi, mazās pusdienas, pa vieglai vietējā vīna glāzītei un ar smaidu mazajās ieliņas iekšā. Man patika😊. Un pats labākais, ka ir +26 grādi😊, tā teikt, vasara rudenī.

Esam izokšķerējuši divu pilsētiņu mazās ieliņas, laiks mazliet pavizināties. Un tad nonākam trešajā, kas gan vairs tik maziņa nemaz nav- TARANTO. Te jau var just lielākas pilsētas pieskārienu, iebraucot stāvlaukumā, uzreiz ir klāt E prasītāji, kas grib ēst un piesakās tev būt par labāko draugu, kā arī pieskatīt moci. Policisti gan dežurē un ir uzdevumu augstumos, bet pašdarbniekiem ir sava mahināciju spēle un ātras kājas. Ieteikums, esiet piesardzīgi, jo visu stāvlaukumu apmaksa ir elektroniska, vai pie maksas aparāta, ja vien tas nav privāts pagalms.

Aizejam pastaigā gar krastu, gar lielo pili “Castello Argonese”, pagalmā ir ieeja bez maksas, bet muzejam ir savs izcenojums. Mums vairāk patīk dabā, tāpēc ejam baudīt pilsētiņu. Pastaigājām pa lielo promenādīt, atradām akmens nāriņu. Atradām arī mīlīgu saldējuma bodīti, kā gan būt Italy un nepagaršot dažādu veidu saldējuma bumbas. Tik forša meitene saldējuma bodītē, ar smaidu un mīlestību top gatavs gardais saldējums.

Sēžam kanāla malā uz soliņa, veramies uz jahtām un laivām, kas satauvotas krastā un baudām, gardo, kūstoša itāļu saldējumu. Silts, patīkams vakars, izlemjam par labu, ka kaut kur netālu atradīsim naktsmājas.

Tas tik bija pavērsiens, izbraucām no centra un klusākā nostūrī paliekam villā –“All’Ombra del Palmeto san Vito”. Aizbraucot, pašiem neticējās, skaista grezna vill, ar lielu dārzu un milzu Baseinu, tikai 56E par abiem. Visa istaba un sava vannas istaba, var izmantot virtuvi. Saimniece tik jauka, sagādāts gan ūdens, gan piens, kruasāni, cepumiņi, ievārījumi, tēja.

Vakaru pavadījām vieni paši dārzā ar motocikliem, tajā naktī neviens cits te nepalika. Tas mums bija tāds skaists un grezns piedzīvojums. Patīkami😊.

No rīta pilnīgi apjukuši no lielās villas, bet tik skaisti iziet mīlīgā dārzā ar palmām, lieliem puķupodiem, gatavot brokastis ar skatu uz baseinu, priecāties par to, ka ārā atkal saulīte😊.

Šodien uzzīmēsim Italy papēdi😊. Pirmā pietura Torre dell Inserraglio, veca bāka un pamesta ēka pie jūras krasta ar akmeņainu pludmali. Ja jau esam te un ir tik karsti, kā arī putekļaini, laiks insta 360 video, kas beidzās ar sasistu stikliņu, labi ka tā, cieta tikai aizsargstikls. Mācība ir rokā, vismaz divi atbalsta punkti garajam kātam😊. Tā ir, kad gribās braukt pa akmeņiem un putekļiem😊.

Tā nu pa krastu un papēža laukiem līkumojam līdz lejai. Brīžiem pārņem sajūta, ka pavisam aizmirsta tā leja, tad atkal saimniecība, pie saimniecības, dažādi ražas lauki un olīvkoku lauki, traktori braukā un laista, šur un tur mazie vēja ģeneratori. Esam pie pašas lejas maliņas, skaistā vietā “Santuario di Santa Maria de Finibus Terrae.

Ļoti skaista baznīca, viss bēšos toņos ar tik skaistu skulptūru terases vidū. Arī te rudais kaķis priecīgs gozējas ēnā, jo nu jau tuvu +30 grādiem. Pat mocīšus gribās iestumt ēnā, lai pēc tam sēžoties virsū, dibens uz karstā krēsla neizkūst😊. Šis tālais punkts saucās – “Punta Meliso”, atradīsiet aukstu bāku un lejā pilsētas osta kuģiem un jahtām. Dīvaini, bet kad apsēdies, patiešām tāds miers un vienīgais, kas brīžiem trako ir jūras vējš tavos matos.

Ja jau esam stūrītī, tad izbrauksim visu papēža lejas maliņu. Lēnā garā, pa krastu līkumojam, apstājoties ik pa brītiņam ieelpot jūru un siltumu. Esam priecīgi par skaisto skatu, kas visu laiku mūs pavada, un skats mūs apstādina kādā krasta malā. Te jūra ielauzusies dziļāk klintīs, izveidojot slēpto pludmali.

Ejam pa trepītēm paskatīties un kaķu draugs pie mums arī klāt. Jā ūdens tik zaļi zils, trakie jaunieši lec no klintīm iekšā ūdenī, slinkākie sauļojas, bet mēs priecīgi par ainavas salikumu. Tilts, kaķis, zaļi zils ūdens un smilškrāsas klintis, to visu apspīd koša saule, vaigos nemanāmi ir smaids un sildās sirds😊.

 Vēl mazliet ceļā, līdz tiekam “Porto Miggiano”, te ir bijusi senā pilsēta, bet vairs palicis tikai tornis un drupas. Dažādi jaunie mākslinieki filmē mazās skatu filmiņas un taisa mīlnieku fotogrāfijas. Pasmaidām un braucam, jo nu jau par daudz sāk cepināt😊. Un tā kaut kur pa maliņu braucot tiekam vietējā kafejnīciņā. Interesanti, tāda kā bufete, viss svaigs tomāti, sieri, zaļumi, dažādi prošuto. Tad tu pienāc, pasaki meitenēm kuru maizīti gribi un ko salikt virsū. Tas bija forši, sēdējām pie galdiņa ēnā, visi apkārt dzēra vīnu un alu, arī omītes, izbaudot dzīves mirkli😊.

Mums ļoti patika braukt pa krastu, iztēlojāmies cik te daudz viesu ir siltākā sezonā, jo viesnīciņas bija viena pie otras, cita par citu greznākas. Bet tagad, pilnīgs klusums, viesnīciņu logi ciet, pludmalēs tikai smiltis, neviena lietussardziņa vai sauļošanās paklājiņa, pat jahtas ,  izskatās notauvotas ziemai. Pašiem vajadzēja uzpildīties …. smējāmies, jo atradām benzīntanku ostā, hei uzpildīsi manu laivu, jā un manējo Tenere 700 arī😊.

Esam tikuši līdz OTRANTO pilsētai-tāda kā mazā ostas valstība, visu papēža kontūru gandrīz jau novilkuši. Tagad mums bākas atkal pilnas, aizripināmies līdz “Cave of Poetry”, tā ir ala, kurai tu pieej no augšas un iekšā ir dzidrs, caurspīdīgs ūdens. Tā krāsa nav aprakstāma, tik skaisti, patiešām. Arī te ir bijusi vecā pilsēta, kas liela daļa jau ir iebrukusi un noskalota. Iesaku būt nedaudz piesardzīgiem, lai paši neiekristu kādā caurumā.

Forši bija tas, ka nesezonā nebija jāmaksā par ieeju, arī motociklus bija kur nolikt un bez maksas, tāpat arī cilvēki nebija pārāk daudz. Visa diena bija bijusi tik saulaina, ka vakaru pavadīt šādā vietiņā ir patiesi brīnišķīgi. Un sajūtas ir iezagusies itāļu nesteidzīgā daba😊.

Paliksim LECCE pilsētā ITALY, izskatās mīļa, maza pilsētiņa, bet varbūt ne tik maza, kur tikai viens veikaliņš😊. Kā arī šis ir labs Spotiņš no kura doties rītdienas iecerētajā virzienā😊. Aizbraucam vēl uz dažiem veikaliem, jo sienāzītis, kā jau vīrietis par visām varītēm grib atrast kamerai jaunu aizsarg stiklu, šis stās jau par misiju beigās izvētās. Es tikmēr atrodu palikšanas vietiņu tuvu centram.

Aizbraucam uz pilsētu, piezvanām pie naktsmājas vārtiņiem un atkal jauka saimniece ielaiž mūs iekšā. Mēs sarunājām, ka motociklus drīkst iedzīt pagalmā, te nu uzdevums pa šauro taciņu neapgāžot puķupodus un māla skulptūriņas tikt iekšā. Nu jā, interesanti, ārā tikai atpakaļgaitā, kuras gan mocītim nav😊)).

Mums tiek ierādīta istabiņa, nu mīlīgi bez apstājas, visādas puķītes, bildītes, taurenīši pie dvielīšiem sirsniņas uz tualetes papīra pušķīši, par katru sīkumiņu padomāts😊 vietiņu var atrast Booking.com- “Piccolo Paradiso”. Arī saimniece laipna, mazliet angliski runā, piedāvāja brokastis uztaisīt, ļoti draudzīgās cenās. Ļoti laba lokācija, jo kājām vien 10-15minūtes un esi pašā vecpilsētas sirsniņā.

Tik ļoti ir paveicies ar vakaru, silts mierīgs. Tad nu pēc siltas dušiņas ieplūstam pilsētas ieliņās. Tik smaidīgi un laimīgi. Visa tā arhitektūra, mūzika uz ieliņām, daudzi mazie restorāniņi, kā bitītes vakaros atdzīvojas. Katrā ieliņā gribās ielūkoties, jo tur viens kungs spēlē klavieres, citā vietā meitene vijoli, kaut kur kāds dzied. Romantiskas un siltas lampiņas pie restorāniņiem, katram ir ko piedāvāt, ka nevar vien izvēlēties😊.

Izstaigājamām krustām un šķērsām LECCE pilsētu, tad piesēdām kādā vietiņā atpūsties un noķert vietējās garšiņas. Smējāmies par koka krēsliem, kam cilājās dēļi, es gandrīz 2x nokritu, tad bija liels troksnis, visi paskatījās, bet mums lielie smiekli.

Tā nu uz tik pozitīvas noskaņas vēl pēc vakariņām izgājām lociņu pa pilsētiņu un žigli pie miera, jo rīt lieli plāni, kas pēc atnākušā epasta izskatās, ka sašķobīsies.

Labrīt, jau pavisam laicīgi “Yetboil” sildās ūdens, lai pagatavotu brokastu putru un kafiju. Lecam rumakos, tiekam ārā no šaurās pagalma ejas un uz Ostu. Protams, ostā mūs neviens negaida un iecerētais plāns doties uz Grieķiju nesanāks, jo darbinieki BRINDISI ostā izdomājuši, ka vismaz 48h streikos. Protams, ka mums tas neder, saprotam, ka divas dienas no brīvdienām neizniekosim nīkstot ostā.

Masts tiek pagriezts uz otru pusi un braucam uz citu kuģi😊.  Ir mazliet bēdiņa, bet tas neko nemana, jo galvenais, ka ir saulīte, daudz smieklīgu brīžu un vēl daudz brīvu dienu😊. Pielejam pilnas bākas un sarunājam, ka kādu gabaliņu paripinās, bet, kad dupsis galīgi plakans, tad stājamies izlocīties😊.

Ir jau pāris secinājumu par braukšanu, ja gribi, lai viss veiksmīgi vienkārši brauc un jācenšas soli būt visiem priekšā. Pa šīm dienām jau ir satrenētas iemaņas, pirms apļu krustojumiem, ja var, labāk nestāties un braukt plūsmā, visi brauc 3x ātrāk brauc tāpat, vismaz nemaisies pa kājām.

Un tad piebraucām pie skaistas pludmales Italy lejas daļā, kur fonā “Castello Federiciano”. Burvīga ainava, zils ūdens, akmeņaina pludmale, kur katrs akmens apskalots un nogludināts un fonā brīnišķīga pils ar torni un palmu dārzu.

Te ūdenī ir dīvains akmens, ko sauc par LAKTU- “Scoglio dell Incudine”, šis skats bieži tiek izmantots suvenīros un ir spilgta pazīme vietējai apkārtnei. Vispār jau braucot šo ceļa posmu bija daudz ovāciju, redzējām skaistas pilis un skatus no ceļa. Tad nu nedaudz te pasauļojāmies un devāmies kalnos, apkārtnē- “Parco Nazionale del Pollino”.

Cik tad var braukt pa lielo ceļu, vajag mazliet līkumiņus un vairāk dabu. Tā vizinoties pa dabu ieripinājām mazā pilsētiņā, bet precīzi gan neatceramies, tuvumā pie DUGLIA un ACRI. Ou jā te bija man jautri, tik stāvas, mazas ieliņas, augšā jau vēl uzbraukt tā, bet jautrākais lejā. Bija smieklīgi, kā jau parasti, mazās problēmas, mazajiem cilvēciņiem😊.

Tad mēs iesprūdām kalnu pilsētiņas laukumā, jo galīgi navigācija sajuka. Bet satikām baltu, pūkainu draugu, kas pavisam mūs negribēja laist projām. Iedzeram limonādi, paštukojam un nolemjam, ka jālaiž tik kādā mazajā ieliņā iekšā un kaut kur jau ārā tiksim. Vienīgi benzīna rezerves mums mirgo, vietējie saka, ka te tuvumā galīgi nekas neesot un pusdienās neviens nestrādā😊, to jau gan mēs labi zinām, ka Italy tā it:).

Pa ceļam esam atkal nokļuvuši – “Parco Nazionale dell Sila”, kur ir divi skaisti ezeri “Lago Arvo” un “Lago Ampollino”.

 Un pirms tam pie LONGOBUCCO pilsētas uz nobrukuša ceļa ieturējām maltīti. Labi, ka ir šīs ceļotāju pakas, ja vēders ilgi rūc un neviens itālis nestrādā, tad vienmēr būsi paēdis. Kalnos var ietecināt garšīgu ūdeni no strautiņiem, galvenais, lai pudele ir līdzi.

Te mūs arī sabāra ceļu dienest, kāpēc esam aiz zīmes, jo ja zīme, ka remonts, tad remonts un braukt nevar. Pirmie noteikumi, jo līdz šim te visi brauc kā grib un var😊. Kartē bija tik labi līkumi, labākais posms, bet jā arī te lietus visu noskalojis, ceļš slēgts un pāri netiekam. Griežam atpakaļ, satiekam pa ceļam ganu ar pikapu, kam piekabē laimīgi suņu puikas, nu tik dabūs skriet un aitas dzīt mājās😊.

Aizbraucām uz šajā apkārtnē lielāko kalnu pilsētiņu, ko redzējām kartē “Petilia Policastro”. Es gribēju atrast ieliņu, kur ir tapusi māksla, bet jau satumsa. Vakarā satiksme bija saspringta un kārtējās stāvās, mazās ieliņas. Kā viņi visi te jau pieraduši, laiž kā formulas braucēji. Un Pikapi ir tikai tiem kam lauku saimniecības, pilsētiņās un centriņos, redzam mazās mašīnistes.

Meklēju naktsmājas, jo tumsa pēc minūtēm jau klāt, bet vispār neko kartē neatrodu. Tad pieripina vietējie un ar kārtīgu akcentu, aiziet Itāliski. Atkal mani pieci itāļu vārdi noder. Saprotu, ka viņi jautā vai palīdzēt atrast kur palikt. Un izstāstu, ka mums vajag kur gulēt. Tad nu tiek sarunāts vietējais draugs, kas mūs gaidīs. Izstāsta čalis mums ceļu un dažus km atpakaļ mūs gaida viesu namā viņa čoms.

Brīnišķīgs piedzīvojums, nokļuvām pamatīgā ballītē, kur mazajai tika svinēts viens gadiņš, bija šampanietis, salūts, muzikanti, dejas un galdi, mēs tik no malas noskatījāmies.

Atbrauca saimnieka māsa, kura strādā skolā un nedaudz runā angliski, tad nu ar jautro viesmīli arī mēs tikām pie vakariņām. Ēdienu bija daudz, vajadzēja tik izvēlēties un arī vietējie gardumi. Un viss ko baudījām bija patiesi gards, lauku viesmīlība neaptverami forša, fantastiski😊. Paldies- “La Favola Antica” – viesu namam par viesmīlību un jauko draudzību, paldies par dievīgajiem ēdieniem. Ar labu nakti.

Labrīt. Pavāri pēc ballītes vēl dzīvi un no rīta jau sagaida mūs ar brokastīm, bet protams mūs brīdināja, ka 7:00 no rīta gan nebūs gatavi😊.

Šodien ar gaismiņu nolemju, jāatrod pilsētiņā tās mazās ieliņas ar skaistajiem zīmējumiem. Un rīts gudrāks par vakaru, mazliet vajadzēja pacensties un izdevās – “I Murales di Giuseppe Caruso”. Tā ir tik krāsu pilna vieta, tik koša, tik pavasarīga. VICO LEONE ieejot šajā mākslas alejā jūs jutīsities gaidīti. Priecīga par krāsu pielieto rītu un mazliet satraukta, ka sapinos, apmaldījos labirintā un pilsētiņas ielu stāvos, beigās atrodu ceļa biedru un motociklus😊, varēja doties tālāk.

Atkal bijām ceļā, mazliet nāca miegs, jo ir viens mazs ceļš no pilsētiņas uz pilsētiņu, rīta satiksme ir mazliet lielāka un garām tikšana šajā šaurībā un aiz līkum, līkumiem diezgan neiespējama. Izdomājam, ka jāierauj viena stiprā kafija, tikmēr piebrauc citi ceļotāji, kuri labprāt pārmij kādu vārdu un pastāsta, ka iznomājuši močus, pēta vietējo apkārti, domā par izbrauciena rīkošanu tūristiem. Vēl jau pa ceļam mēs viņus šodien satikām.

Es ļoti priecājos par sauli, lai arī kalnu ēnās ir vēsāks, galvenais, ka ir sauss un balti mākonīši. Te laukos, dievinu olīvkokus, to lapu krāsu un tumšos augļus, tik skaisti.

Esam apmēram sapratuši apkārtni kur atrodamies😊, CATANZARO pilsētā, no visa kur pēdējās dienas būts, šī jau ir liela pilsēta. To var uzreiz redzēt, lielāka, straujāka satiksme, vairāk atkritumu gar ielu malām un troksnis. Te mums nekādu plānu nav, braucam tik cauri un viss.

Vēlāk piestājām ceļa malā uz dzērienu, jo, kad dupši tirpst, paliek dusmīgs un nevar pabraukt :). Atkal mums ir foršs barista, kas dzen jokus un ir pavisam pārsteigts no kādas tālienes mēs atbraukuši. Pagatavoja mums ļoti garšīgas kafijas un viņam bija dievīgi kruasāni, dievīgi😊.

Pēc pauzītes nedaudz pabraucām gar krastu, pa E90 ceļu. Tomēr krāsainākai dienai, nolemjam, braucam kalnos un griezāmies atkal, kur kartē zaļāks, mazāki ceļi un lielāks miers.

Kārtīga lauku apkārtne, ik pa laikam pazaudējam zonu. Bet vēl labāk, vienā brīdī pa mazajiem ceļiem pazaudējam viens otru.

Un tad sākās jautrība, iebraucu tik foršā takā, kur tālāk nekā, jo lietusgāzes norāvušas visu kalnu. Nokāpu no moča un pa solītim apgriezu uz otru pusi, meklēju ceļa biedru. Satiekoties, saku diez, kas nebūs, te pa lauku ceļiem braukt, jo tā vētra laikam 4diennaktis plosījusies, viss pārmircis, izskalots, nobrucis.

Nu vajag pamēģināt, jo kartē jau ceļš ir un izved uz to pusi kur gribam tikt. Vēl jau tikai dienas pusē, nu mēģināsim. Kādu gabaliņu tikām, tad bija bez ceļš, tad vispār nav, sākās rises un akmeņi, viss bija izmircis un dubļos. Motociklu pumpainās riepas pārvērtās par slēpēm un tā mēs tur airējām, līdz es biju gar zemi😊.

Izkūlāmies no tās zaptes ārā, motocikli skaisti un paši arī. Atradām pamestu ekskavatoru, sataisījām foto sesiju, ievilkām krūtīs skaisto apkārtnes skatu, tā mazu brīdi atpūtušies varējām doties ceļā. Tālāk gan pa mazajiem, asfaltētajiem, jo tāpat jau laukos paliksim😊. Mums ļoti patika- te bija plaši olīvu lauki, milzīgi kaktusu dārzi un nebeidzams horizonts😊.

Nu tā mēs pa “Parco Nazionale dell Aspromante, Italy lejasdaļā mētājamies. Izbraucām foršos laukus un nemanot metās jau krēsla, kādā ciematā apsēdāmies uzvilkt elpu un no strautiņa sapildīt ūdeni. Jo izskatījās, ka šodien nevar saprast kur paliksim😊.

Mums priekšā liela pāreja, bet karte visu laiku rāda, ka tur vienā vietā nevarēs tikt pāri. Nu nevaram saprast, liels ceļš kāpēc. Un tad sabrauca vietējie pēc ūdens. Sāka jautāt kur braucam, un saprotu, ka tur, kaut kas, atkal pamatīgi ir nobrucis. Grūti jau, jo viss notiek vietējajā mēlē, bet doma skaidra. lai gan vietējais opis saka, ja uzmanīgi, tad tiksiet uz priekšu.

Devāmies uzmanīgi iekšā- ceļš SP2, virzienā uz SANTA CRISTINA pilsētu. Teikšu godīgi, es biju nobijusies, jo ceļš daudz kur bija nobrucis un ieplīsis, tāpat arī, bija posmi, kur ir tikai no kalna nobrukušie akmeņi un zeme, ceļš apakšā. Vietās kur bija ūdenskritumi, tur pavisam traki, jo lielie akmeņi bija vēlušies zemē un visu norāvuši.

Labi, ka gotiņas te staigāja, tad vismaz mierīgāk, ka neesam vieni. Vēlāk satikām arī vietējo, kurš brauca ar pikapu, tad uzmanīgi sekojām viņam, satikām viņa milzīgos aitiņu barus. Man visvairāk bija bail braukt tuneļos, jo pilnīga tumsa. Pie vakara krēslas, vēl savilkās migla un mākoņi, tad viss tas kā ezītis miglā.

Tieši pirms SANTA CRISTINA ceļš bija slēgts. Sapratām, ka tur laikam pavisam nopietni, jo viss bija bloķēts un apkārt žogi. Bet bijām kaut kur pavirzījušies un krustcelēs varēja doties arī pa labi.

Šajā pusē kalnam uzspīdēja saulīte, pasmaidījām un sapratām, ka viss būs labi. Pie tam, ceļā, noķērām skaistu saulrietu. Ar mazu pauzīti, milzīgā nogurumā tiek pieņemts lēmums. Lēmums-ieliekam taisnāko iespēju tikt uz kuģi, bez piedzīvojumiem. Tā nu pēc 1h brauciena esam pie kuģa un nopērkam biļetes. Nieka 10minūtes un mūs jau uzdzen uz klāja. Dodamies piedzīvojumos uz SICILY.

Vakars pavisam burvīgs, silts ar vieglu vējiņu, ne ziņas ne miņas kur mēs šodien bijām, ko pārdzīvojām un kā izkūlāmies. Lai gan paskatoties uz motocikliem, somām un mūsu zābakiem, restorānā nelaistu- tas nodod, dubļi vien😊.

Pavadīta nedēļa Sicily un atkal…

Tā nu neplānoti, plānā ir izbraukta Sicily, kas gan var būt par skaistāku rudens piedzīvojumu. Mēs iesakām😊

Te nu atkal laiks Italy😊. Tad nu no Ostas, kas savieno Italy un Sicily, pa krastu dodamies augšup. Devāmies gan pa lielākiem ceļiem gan mazākajiem. Mazie vijās cauri apelsīnu un citronu laukiem, tas bija tik kārdinoši😊. Man ļoti patika, ka ceļš ir mierīgs un kluss, tad iebraucam kādā ciematā, tad augstāk pakalnā “Panorama Joppolo”, kur atskatoties redzam gan jūru, gan Sicily.

Šajā siltajā un vēljoprojām super saulainajā dienā nobraucām “Oasi Beach” pludmalē. Tik fantastiski, tās vēju izveidotās klintis, pludmales ieloks, palmas un baltie, mazie vilnīši. Vienīgais ko satikām pludmalē, bija bērni, kas plaukšķināja mazās bombačkas un dabūja no tēva trūkties. Bet mēs jau bērnībā pa kluso darījām tāpat. Pēc brītiņa vēl kompānija atnāca pasauļoties. Pludmales bāriņš gan bija cietu. Bet ir Novembris😊.

Šis ir pilnīgs miera brauciens gar Italy krastu. Pilnīgi baudāms, jo saulīte nav atstājusi ne minūti. Iebraucām TROPEA pilsētā, nedaudz lielāka par citām, nekā līdz šim braucot, pa krastu. MMM cik skaists te bija skatu laukums, nu neaprakstāmi, ļoti, ļoti “Terrazza panoramica Tropea”.

Un tad mēs nobraucām uz pludmali, mmm ūdens pilnīgi zaļš, tik tīrs un tik baltas smiltis, “Shore of Tropea”. Ceļš aizvijas gar krastu ar lielu līkumu, un ēku sienas ir kā nogriezta torte. Viss kopā ir tik labs skats. Sildos moto drēbēs saulītē un smaidu😊.

Šodien kaut kā ātri piekūst dibeni😊, bet vēl jau gabaliņu pabrauksim, biju atradusi, jaukas naktsmājas, mini ciematā, bet nenoķēru un nu jau aizņemts. Noskatījāmies mazu ciematiņu kalnos “Comune di Cuccaro Vatere”, bet tas tāds labs gabaliņš. Nekas, laižam. Tā nu pabraucām, kad vairs nevar, iebraucām benzīntankā, pareizāk, kad mocīšiem jau paneļos mirgo rezerves lampiņas ilgu laiku. Tad nu gan, piepildītas bākas ar kalniņu un garšīgu saldējumu var pabaudīt.

Kad kaut mazliet atpūšas, tālāk ir cita braukšana. Man tik ļoti patika turpmākais vakara brauciens. Satumsa, apkārt tikai kalnu kontūras un mēs uz šosejas, ielenkti oranžos toņos, jo saulīte iet čučēt, un degunā, pirkstos, kož kārtīgs aukstumiņš. Tā hops un pēkšņi palika auksti. Bet mēs līkumojām nesaprotot kur, šķita, ka tas nekad nebeigsies, beigās bijām ciematā.

Šobrīd skatos kartē un pat nesaprotu kur mēs palikām, jo naktsmājas sarunājām uz vietas. Bija jautri, ka pilsētā vien divas lielās ielas, ja pabrauc garām, jābrauc atkal pa otru un tad atpakaļ. Beigās, lai viesnīcai piebrauktu no pagalma puses, kā mums stāstīja, beidzās ar to, ka mēs jau sen gabalā bijām izbraukuši no pilsētiņas😊. Viss jau bija labi, divās ielās ceļu atpakaļ atradām.

Istabiņa mums ierādīta, mocīšus var nolikt iekšpagalmā pie loga, vēl ārā terasīte, kur varam paši savā Yetboil izvārīt tēju. Viss ideāli un pietiekoši. Aizgājām arī vakara pastaigā, jo tik smieklīgi tie mazie, vietējie veikali, pilsētiņā dažas kafejnīcas un centrā baznīciņa. Devāmies uz vienīgo restorāniņu, kur pats vietējais vīrs ar ģimeni gatavo dažādus vietējos produktus. Un protams arī sava vīna darītava un ražojumi, tepat uz vietas, ak jā un nevar aizmirst, vietējie kaķi😊.

Labrītiņš, savārījām tējiņu un auzu biezputru, kopā ar mocīšiem pagalmā paēdām brokastis. Tad nu sapakojās un nezin no kurienes, var doties tālāk. Katrā ziņā Esam “Parco Nazionale del Cilento Vallo di Diano e Alburni” vidienē un dodamies uz SALERNO pilsētu. Fjū šī tik bija karsta dieniņa, pavisam karsta, jau iebraucot pilsētā ir pamatīgi sastrēgumi un šajā karstumā pavisam jauki, jūti, kā jaka pielīp, tad traktors pa priekšu, tad autobuss, kā netiek garām tā netiek.

Šajā pilsētā viens no vēsturiskiem apskates objektiem ir “Medieval Aqueduct”-izskatās pēc tilta ar brīnumainām arkām, bet patiesībā tā ir seno laiku ūdens sistēma. Šādi arī tika dabūts ūdens pilsētās no avotiem un, kad kalnos kusa sniegs. Ļoti iespaidīgi. Esmu bijusi arī Spānijā un Austrijā, kur cauri pilsētai iet šie tilti.

Lai tiktu ārā no pilsētiņas, tad nu vēl dabūjam kārtīgi izstāvēties pa sastrēgumiem. Tikuši ārā, aizbraucām pa lielāku ceļu un tad uzbraucām pa SP2a celiņu “Valico di Chiunzi”, perfektā skatu punktā, kur var redzēt “Vezuv” vulkānu un visu NAPLES pilsētu. Lai arī gaiss bija dūmakains, tas skats bija iespaidīgs, tiešām. Protams, arī būt kalnos un līkumos ar motociklu, uzreiz daudz labāka diena un lielāks prieks, nekā stāvēt sastrēgumos.

Augšā kalnā ieturējuši nelielas pusdienas, devāmies uz AMALFI. Te mēs kārtīgi izstāvējāmies gan ceļa remontos, gan aiz entajiem tūristu autobusiem, gan lejā sastrēgumos. Stāvi un ne tur ne šur, ekipējumā karsti, kājas jau deg no sakarsušā motocikla motora, nevar paelpot, un nav kur nolikt motociklu, viss pilns, arī NOVEMBRĪ.

Aizbraucām uz “Villa Rufolo” Ak mans dievs, es esmu puķu meitene, kāds tur dārzs, es jau aizmirsu, ka man karsti, ka sastrēgumi. Es biju pārņemta ar to skaistumu, ziediem un dārzu, brīžiem nevarēja saprast vai citi apskatās mani vai objektus. Bet ja man ir emocijas, tad ir nu es nevaru tā, paskatījos, smuki, ok. Būs Uh un Ah un Wow un Paradīze un Smaids līdz matu galiņiem. Vietiņa man, tik burvīgi. Galvenais ņemat vērā, ka šīm vietām ir darbalaiks, protams ieejas maksa. Pats svarīgākais, te ir maz vietas un arī motociklu stāvvietas ir maksas, novietojam, aizejam aparātiņā samaksāt un pieliek biļeti. Visu laiku dežurē stāvvietas darbiniek ar somiņām, var sanākt ne visai labs pārsteigums, ja paši nebūsiet rūpīgi.

Lejā atkal turpinājām ceļu pa sastrēgumiem un visu kas pie Italy populārajām vietām iederas. Labi ka manās acīs bija ziedi un turējos mierīgi. Protams lejā, nobraucot uz “Costiera Amalfitana” krastu, bija katastrofa, lielos močus nekur nevar izbraukt un vispār nav vietas nolikt. Tad es arī jutu, pārāk daudz uzmanības, jo stāvi tur maza kurmene ar to lielo moci sastrēgumā un visi brīnās😊. Es mazliet pa krastu pastaigājos, jo tiešām ļoti, ļoti skaisti. Bet zuda prieks, ka vienam stūrītī jāstāv ar motocikliem un tu skaistā vietā, esi ar svešiniekiem. Prieku un piedzīvojumus gribās dalīties😊. Man mazliet pietrūka, tas, ka nenoķērām saulīti, jo jau bija vakars un saulīte no krasta bija aizgriezusies aiz kalna. Bet kopumā, protams, šis krasts ir sakopt, iekārtots, kā paradīze, te ir skaists ūdens jūrā, viesnīca pie viesnīcas, restorāniņi, viss Instagramm smukum bildēm.

Devāmies augšā kalnā, jo bija, jau pa dienu ieķeksētas naktsmājas. Brauciens lēns, jo lielie autobusi pa priekšu, bet tik labi līkumi un tik šaurs, ka nav ko iespringt. Pie tam wow, kāds vakars. Un pats labākais, mēs satikām saulīti, viss, viss brīnišķīgākajā un romantiskākajā brīdī, kad tā dodas jūriņā aiz kalniem čučēt.

Mēs dodamies uz “Rabbit”-palikšanas vietiņu, te mūs sagaidīja viss, kaķi, saimnieki un pamatīga bērnu ballīte😊. Vēl mēs sapratām, jo vienkāršāka un mazāka vietiņa, jo vairāk laukos, kas par mīļumu. Mums pacienāja ar dzērieniem un izstāstīja cikos varēsim nākt vakariņas, ierādīja istabiņu un bija mazliet laiks pauzītei.

Dodoties vakariņās, tāda laba sajūta, mazliet esi atpūties, nomazgāti putekļi no vaigiem un sviedrus no muguras, samīļoti kaķīši un smaidi par ārā notiekošo bērnu ballīti.  Jā un mazajā, mīļajā vietiņā ir pilns ar ļaudīm, tā, ka nāk un nāk, pilnīgi viss aizpildās. Un atkal ir čalas, garšīgi ēdieni, vīns, mēs esam tādā mierā, te ir kaut kāda maģija😊

Dodoties pie miera, neatlaidīgie kaķēni dod zināt par sevi, jo kā tad tā, ka viņus tagad iekšā nelaidīs un pa gultu nevarēs vandīties un samīcīt spilvenus😊.

Labrīt saulīte, Labrīt Italy. Ieturējuši brokastis, kuras iekļautas palikšanas vietā, sapakojam motociklus un nobraucam uz “Conca dei Marini”. Patiesi skaisti, tik burvīgā rītā, pa tik labiem līkumiem laisties lejā. Šis Italy krasts ir apbrīnas vērts, gribētu te vienkārši izbraukāt ar mazu, mazu mocīti, vai pastaigāties kājām. Braucām mieriņā, jo var redzēt un just, ka daudz tūristu, kurš nesaprot, kā nolikt mašīnu, kā braukt un vispār kur ir. Un protams te ir šauri.

Aizbraucām pa krastu līdz “Fiordo di Furore”, bet nokāpt lejā pa trepītēm neizdevās, tiešām šaura vietiņa, nebija galīgi kur nolikt motociklus, arī gabaliņu pabraucot tālāk, nekā. Bet ja ir iespēja noteikti vajag nokāpt pa trepēm, tāda mazā slēptā pludmale. Protams jāpaskatās, kad paisums vai bēgums, jo tad atkarīgs, vai varēs uz pludmali tikt un cik liela tā būs. Skats no lejas arī burvīgs, tā ūdenskrāsa, klintis, kas ieskauj un tiltiņš starp tām.

Un tā līdz “PASITANO” pilsētai, kur viss ir tik burvīgs, tik skaists, bet mēs jau saguruši, tāpēc arī tikai izbraucām cauri uz maziem mirklīšiem piestājot. Bet pilsētā varējām iespringt, piestāj, brauc autobuss, netiek mūsu somām garām, neko braucam tālāk. Un bija Ellīgi karsti, jo spīd saulīte, atkal +30, te nav vēja, jo viss ir aiz kalnu ieloka, šauri ceļi, daudz ēku… uhhh. Bet šajā pilsētā ir ierīkoti stāvlaukumi klintīs, tāpēc var pirms tam izpētīt, braukt uz stāvlaukumu, nolikt lielo moci, uzvilks šortus ar pīlītēm un ienirt pilsētas skaistajā pludmalē😊

Protams, tā pludmalīte ne vien ar iedeguma meklētājiem pilna, bet arī ar lielākiem un mazākiem kuģiem, jahtām un laivām. Ļoti labs skats no augšas. Izdzīvojām mazo skaistumu un esam atkal ceļā.

Aizbraucām līdz MARINA del CANTONE, hm mums te bieži nebija zonas, tas tā interesanti. Tālāk jau te viss vairāk ar kājām, tiem kam ir iedvesma garajām pastaigām. Izbaudīsiet gan kārtīgas treking takas, gan pasakainas klusas pludmales un neaptveramus skatu, olīvu laukus un daudzos kuģīšus, kas ienāk AMALFI krastā. Savukārt otrā pusē ir “Marina Lobra” osta, no kuras var aizbraukt uz mazajām saliņām, vai arkām, kuras ir pie krasta jūrā. Protams tā ir tūre un tur jārēķinās, ka būs citas izmaksas, ja iespējas ļauj, noteikti. Arī no SORRENTO pilsētas brauc daudz kuģi uz šīm salām. Man jau maģiska šķiet MARINA PICCOLA, CAPRI, kādas tur ir villas, restorāniņi, viesnīcas, alas mmm.

Nu ļoti skaista vieta, nesaprotu, kāpēc neaizbraucām, laikam bijām pārāk piekusuši un jau tik daudz sasmēlušies, ka ai. Bet, tagad rakstot šo piedzīvojumu, kad ārā sniegs un dubļi, nav saules, šķiet, tur taču uz tās salas, tāda pasaka, varētu palikt pa nakti, uzbraukt ar pacēlāju kalnā, izbaudīt skaistos Villu dārzus.

SORRENTO pilsētu mēs izstaigājām pamatīgi. Nolikām mocīšus, interesantā, šaurā, šķībā, bruģētā ieliņā un ērtās drēbēs saģērbušies, aiziet. Te man bija svarīga misija, atrast “Vallone dei Mulini”, jo pamestas vietas ir mana vājība, vēl jo vairāk, kad tā ir pilsētas vidū. Ēka, kas ir uz leju milzu zaļā ielejā, kur ir bruģētas ūdens teces, ne jausmas kā tur iekļūt vai nokļūt.

Protams, pati SORRENTO ir apbrīnojama, visi augi, koki ieliņas, tālumā kalnu skati. Eh un vecpilsēta, atkal tirdziņi, suvenīru veikaliņi, mazas ieliņas, viss tik skaists. Nonācām arī foršā skatu vietā, kur redz lielos ienākošos kuģus, izgājām cauri dažādām arkām un pagalmiem.

Dodamies uz vulkānu “Vesuvio”, šodien nav mākoņu, lielāka iespēja. Smieklīgi gan mums tur gāja, caur kādiem tik grāvjiem un nomaļām vietiņām navigācija mūs neizveda, kamēr tikām uz vienīgā, līkumainā ceļa, kurš veda mūs uz mērķi. Smieklīgi, bet mums paziņoja, ka mums ir 30minūtes un viņi veras ciet. Tātad strādā līdz 15:00. It kā jau loģiski. Jo kamēr tu uzkāp un nokāp un ja 17:00 jau tumšs, nav ko vulkāna apkārtnē vazāties. Aizbraucām, pieskaramies ieejai un braucam lejā.

Te nebija nekāda pārdzīvojuma, ka nu tagad netikām, pieņēmām, ka skati no tāluma un pāri NAPLES pilsētai bija pietiekoši vareni, lai mūsu prieks būtu piepildīts. Tā, tagad lēmums, griež līdz busiņam, vai griež uz vēl vienu piedzīvojumu….un…un. Labi braucam uz SANTA CATERINA, pilsētiņu, Italy vidiņā, atpūtīsimies un rīts gudrāks par vakaru.

Ņu patiesi maza pilsētiņa, bet forši, privātmājā mums iedala istabiņu ar balkoniņu un tieši ar saulrietu, esam iekārtojušies. Saimniece ļoti draudzīga, grib runāties, draudzēties. Uzaicināja pasēdēt lapenītē. Tā mēs ar tulka palīdzību telefonā izrunājām daudz lietas, kā viņiem te, kā mums LATVIJĀ utt😊. Protams cienāja mūs ar kaltētu kukurūzu, riekstiņiem un mājas sarkanvīnu. Iesēdējāmies un vīns jau arī kurais pēc kārtas😊. Velk jau uz Gruzijas piedzīvojumu.

Saimniece saka, ka grib mums pagatavot vakariņas un vai mēs ļausim, mēs sakām, ka protams. Kamēr viņa gatavo. Saprotiet Italy, tas notiek čilā😊, varbūt būs pēc 1h vai 2h, vai 3h. Mēs tikmēr aizejam uz vietējo Super veikalu. Forši, milzīgs ķīniešu Markets, tur sākās izklaide, te taču bija viss, burkas, diegi, puķes, kostīmi, telefoni, nemaz to nevar aprakstīt. Vienkārši ieilga veikala apmeklējums, ilgi😊. Bet nopirkām saldo un cienastu, ko vakarā likt galdā.

Vakars fantastisks, pie īstas, vietējās itāļu dāmas, viņas virtuvē, no vietējiem produktiem pagatavota pasta ar bekonu un sīpoliņiem, nu mmm. Atkal protams vīns un sarunas. Arī suņuks, kurš sākumā baidījās ir jau labākais draugs😊.  Maģiski, patiešām, tāds superīgs noslēgums pēc visas Italy lejas un Sicily izbraukšanas. Saldus sapnīšus.

Labrīt😊!!! Ņu ko 2nedēļas pavadītas uz motocikliem. Mājās vai…..Kā ir ar mani, ja es ko sadomājos vai sasapņojos😊… Kā BŪS!!!! Mēs tomēr…..

Mās braucam uz BARI, nieka 220km un esam ostā😊 Nopērkam biļetes, jo dosimies uz……

Kamēr gaidām kuģi, kurš pirms nedēļas neatnāca, mums ir daudz laika un izstaigājām krustu šķērsu BARI vecpilsētu. Bija veļas dienā, viss smaržoja pēc veļas pulvera, visur izkarinātas segas un palagi. Atkal pilns ar rudajiem kaķiem, ja tik daudz rižiku, tad jau veiksies un viss izdosies. Un vietējais restorāniņš ar vietējiem sieriem, biezpieniem un visiem citiem viņu ēdieniem, sakiet nu kā te var nebaudīt garšas… NEkā:)…

Kuģis ir klāt, beidzot laiks doties uz GRIEĶIJU:)

Paldies Italy, šis bija neticami vasarīgs rudens piedzīvojums un bauda. Amore:).