Par cilvēkiem, ko mēs satiekam savā ceļā un cilvēkiem, kuri mūs iedvesmo kaut tikai ar savu esamību, un palīdz aiziet līdz tam, ko patiesi vēlamies.

Motocikls nav raķešu zinātne, un es zināju, uz ko eju. Es nevaru saukt savu moto-stāstu par kārtējo mērķi, ko dzīvē sasniegt, sapni vai izaicinājumu, jo man, lai arī kā tētim negribētos, tas ir gēnos.

Sāksim ar priekšvēsturi – “Kas tas par gēnu?” – Mans tētis ir PSRS čempions ātrum laivās (gliceru klasē). Savu neapzināto bērnību pavadīju laivu garāžā, kur viņš ķimerējās ap laivu motoriem cauru gadu, citreiz vienkārši vajadzēja aiziet uz garāžu sporta pēc, paskatīties, vai laivām viss kārtībā. Tas ir kā augu mīļiem – rituāls ar saviem lolojumiem aprunāties.

Bez laivām tētim, pirms par labu strādāšanu piešķirtā Moskvitch’a, vienīgais pārvietošanās līdzeklis pa cietu virsmu bija Javiņa. Un ne jau kāda parastā, bet ar blakusvāģi, kurā iekrāmēt bērnus un par kuponiem piešķirtās desas. To es gan neatceros, vai es piedzīvoju šos laikus, bet vecākā māsa vēju matos izbaudīja gana daudz. Pagaidām par tēti pietiks…

Bez nosaukuma
Ar mani viss sākās nu jau tālajā 2014. gadā, kad biju nolēmusi, ka vēlos iegūt A kategoriju – studijas beigušās, nepieciešamais vecums sasniegts, patstāvība, likās, ir viss, kas vajadzīgs. Pat pieteicos teorijai un ar lepnumu par to paziņoju tētim. Diemžēl, man par pārsteigumu, viņa reakcija nebija tā, ko gaidīju – “nekāds mocis!”. Tajā laikā tā tas arī palika, jo neklausīt savu dzīves autoritāti es vēl nemācēju.

Šo dzīves posmu, starp pirmo atskaites punktu un 2025. gadu, dzīvoju kā mācēju – sava pirmā pašas piktā mašīna, diezgan sūdīga, sista, bet vismaz laba izskata žurka, kas servisā pavadīja vairāk laika nekā uz ielas. Legāli pieejamie īres skūteri un kvadrocikli, kā arī, lai turētu adrenalīna līmeni tonusā, vairākas sezonas Siguldas bobsleja trasē traucos lejā ar vairāk nekā 70 km/h … uz LĀPSTAS! Jā, ja kādu interesē – tas ir Showelrace… un šī nav reklāma 😊.

Tā viss ritēja raiti, finansiālais stāvoklis pieaugot stabilizējās, līdz 2024. gadā, pēc ar kvadrociklu izbraukātas Maltas un tai piederošajām salām, pakausī kāds pieklauvēja un teica: “Hey, varbūt nopērc moci, tu taču vari to atļauties?” Ne jau lielu, to maziņo, lai drīkst… un būs pirmais solis uz A sperts. Protams, es nogaidīju gadu un tiešām nopirku moci, apmēram mēnesi pirms teorijas uzsākšanas pie Leldes. Lieki piebilst – šoreiz tētim ne par moci, ne par mācību uzsākšanu neko neteicu. Pateicu māsām, un viņu pirmais jautājums: “Vai tētim teiksi?” Tā nu es nolēmu šo noklusēt, līdz nolikšu.

Par pirmo moci
Mazais Sensejs – tā es saucu savu pirmo mocīti Hondiņu, gana pašsaprotami, kāpēc. Te ir vesels stāsts par to, kā es viņu ieguvu. Izšiverējot visus sludinājumus, konstatēju, ka mans kārotais eksemplārs atrodas Balvos. Manai mašīnai nav piekabes āķa, pati braukt ar moci nemāku un pat nemēģinātu iemācīties šādā veidā. Ko lai dara… apzinot visu potenciālo busu galus – nekā.

Šo visu žēlojoties izstāstīju vienai draudzenei, kurai A kategorija ir, un sarunas laikā ienāca prātā doma: “Hey, varbūt tu gribi viņu atdzīt?” Tā arī viņa piekrita, ko pēc tam nožēloja. Ceļš no Balviem nebija diez ko patīkams viņai, ne man. Aprīlis- lietus, aukstums, un viņa vispār pirms tam bija pārliecināta, ka es nopirku lielāku moci. Stājāmies vairākas reizes, lai mašīnā sildītos, bet beigās jau viss bija labi, un mazais Sensejs ieripoja garāžā.

Par pirmajiem metriem un kilometriem
Mocis garāžā, nemiers dīda. Iekšējā saprāta balss falsetā kliedz: “Nevajag, pirms neesi bijusi motoskolā!” Divas dienas saprāts uzvarēja, trešajā – kapitulēja. Stumju ārā mocīti no garāžas, trenējos uzsākt braukšanu tepat pagalmā. Tā nu pirmajā dienā stundu trenējos uzsākt braukt. Gandrīz iebraucu sienā, miskastē, sētā… bet gandrīz. Šķita, ka māku, bet ielās izbraukt – vēl ne. Otrā diena – turpinu trenēties, pagalms sāk kļūt par īsu, jo māku jau ielikt 2. ātrumā. Iekšējā saprāta balss nu jau soprānā: “Nebrauc ielās pirms motoskolas!” Kājas trīc, sirds kāpj pa muti ārā, apklusinu kori savā galvā – braucu ielās. Pusstunda gar Zunda kanālu šurpu turpu, pārliecība par kontroles vadības ierīcēm gūta. Tiešām, nav raķešu zinātne. Saies.

Par teoriju
Mācīties man patīk, tas ir fakts, bet ar pabeigšanu man ir kā ir… Ar šādu domu fonā es ierados uz pirmo teorijas nodarbību. Bez ekspektācijām, bez prasībām – darīšu, kas jādara, lai arī cik ļoti man diskomfortu rada jaunas iepazīšanās, cilvēki un prasības. Pirmais iespaids nodarbībā – kur es esmu nokļuvusi? Kāpēc Lelde tik daudz smaida un ar tādu entuziasmu runā par lietām, kuras es nekad neesmu piedzīvojusi: par braukšanu ar moci tuksnesī, kalnos, mežā, sniegā utt. Dažbrīd manas domas peldēja ārā pa durvīm, līdz sākās tehniskās lietas… o, jā. Man patīk izjaukt, ne vienmēr izdodas salikt atpakaļ, bet par to es nepārdzīvoju – man ir tētis, kas vienmēr palīdz salikt atpakaļ.

Teoriju nesteidzos nokārtot ātri, bet kvalitatīvu, un tā arī bija – sākumā skolas, tad CSDD.

Par braukšanu

Pirms pirmās nodarbības Lelde jautāja, vai ir pieredze ar moci, un es kā maza, sakautrējusies meitene pateicu: “Pavisam neliela,” lai arī patiesībā jau katru rītu moci izmantoju braukšanai uz un no darba. Tas tikai tāpēc, ka Lelde kādā no nodarbībām stāstīja, ka parasti tie, kas iemācās paši braukt, iemācās nepareizi, un pārmācīt dažreiz ir grūtāk nekā iemācīt. Man par to bija kauns, ka potenciāli es daru kaut ko nepareizi.

Uz pirmo braukšanas nodarbību ierados ar teorijā jauniegūto draudzenīti – lai drošāk, lai var rociņu paturēt, ja vajag. Uzsēdināja mūs uz mazajiem, un tā viss sākās. Laukumā mana vienīgā doma un mērķis bija nenokrist, kas man arī izdevās visu mācību laiku. Sev biju atvēlējusi visu vasaru, apzinoties, ka nekur nesteidzos, un vasara man ir komandējumu un atvaļinājuma laiks, kad bieži esmu prom.

Braukšana pilsētā man gāja labi, lai arī kā sievietei – atkarīgs no garastāvokļa un pārinieka, kas pagadījās – tātad stabili :D. Laukumā līdz pat eksāmena dienai agoniju sagādāja stop līnija un slaloms. Skolas eksāmenu, lieki piebilst, man pieņēma Aldis, to, protams, es nenokārtoju. Pēc tā rokas bišķin nolaidās, bet hey! Lelde jau man bija likusi pieteikties CSDD eksāmenam, tāpēc dažas nodarbības paraudāju un sapratu – man vienkārši ir jāizdara tas, kas jāizdara.

Nedēļu pirms eksāmena laukumā taisīju pati sev eksāmenus, iesildījos un katru figūru divas reizes izbraucu pēc kārtas. Katru reizi tieši pirmās divas izdevās, un visu atlikušo laiku slaloms un stop līnija turpināja būt kā skabarga, ko brīžiem jūt, brīžiem – nē.

Eksāmens un A
Eksāmena diena bija pēdējā saulainā diena septembrī. No rīta pamodos ar ķermenī jūtamu pozitīvu, kņudošu sajūtu, un līdz pat pirkstu galiņiem izjutu to triumfa mirkli, kā inspektors man paziņo, ka eksāmens ir nokārtots, neskatoties uz to, ka joprojām divas figūras es nevaru izbraukt ideālāk, kā gribētos. Savā galvā vizualizēju, kā lēkāju un kliedzu no prieka par padarīto darbiņu… bet realitātē – par to nedaudz vēlāk.

Tajā dienā izslēdzu telefonu, darbā paņēmusi brīvu, lai nav nekādu citu ārējo faktoru, kas varētu iztraucēt manu fokusēti pārliecinošo mieru. Pirms eksāmena braukšana ar Leldi – biju viena, bez pārinieka. Un tā bija labākā braukšana, kāda jebkad bijusi. Nav jau tā, ka man galīgi nepatīk cilvēki, bet man tas ir bišķiņ svarīgi – ar KO.

Instruktāža pirms eksāmena, un dodos uz CSDD. Gaidot savu inspektoru, manam mieram piezagās neliels satraukums – ja nu gadās īdzīgais … jo man taču ir svarīgi ar KO!

Nāk pirmais inspektors – viņš pat nav sācis runāt, un man viņš pēc pirmā iespaida jau nepatīk… un viņš nosauc citu, ne manu vārdu. Kcing! Nāk nākamais – izskatās jauks, saies, balss nosvērta, mierīga, laipna… un atkal nosauc citu. Oh well, pārsteidzošā kārtā, laikam briedums un viedums dara savu, baigi nestresoju joprojām. Nāk trešais, ceturtais, piektais – piektais, piektais… un ir īstais, ir ĪSTAIS.

Maliņā iesildos, figūrās iebraucu pēc kārtas piektā. Laba priekšrocība – redzēt, kā viss notiek. Tajā brīdī eksāmenā mēs bijām trīs meitenes, viena figūru laukumu pirms manis pameta ejot kājām, eksāmenu nenokārtojot jau 2.reizi. Vai man būtu jāsāk stresot? Nē, turpinu čillot, sildīties, svērt mocīti, bremzēt, uzsākt – sajust. Aiziet, tiek dota zaļā gaisma.

Sākām ar lēnajām figūrām, un man tas patīk, jo tieši tāpat es darīju sev uzdotajos eksāmenos skolas laukumā – bez problēmām visas ar pirmo. Iekšēji cerēju, ka no ātrajām figūrām pirmās būs šķēršļa apbraukšana, bet man par spīti, slaloms bija pirmais. Un te kaut kāds kosmosa kanāls, čakras saslēdzās vai visdrīzāk benzīns iekikoja – es nezinu, kas tas bija, bet tas bija kaifs. Slalomu iedevu ručkā, pirmais, otrais, neskatījos pat spidometra, un maucu… jutu, ka uz beigām man nokritās ātrums, bet sorry – es pat nezinu, ar kādu ātrumu uzsāku.

Atskan radio balss ķiverē: “Paldies, dodamies tālāk uz šķēršļa apbraukšanu ar…” – te viss kā pa diedziņu, un dodamies uz stop līniju. Neizskaidrojamās reakcijas galvā, ķermenī un muskuļos turpina darboties – skatiens uz priekšu, pirmais, otrais, konusa atzīme, iesēdinu, sajūgs, bremze, apstājos kādu gandrīz metru pirms līnijas. Šoks. Gan jau par ātru uzsāku bremzēt.

Balss ķiverē: “Paldies, dodamies uz gabarītvārtiem.” Šajā brīdī tas bija viss. Nokāpjot no moča, izmetu jociņu inspektoram, ka šī burtiski ir smagākā figūra. Viņš nesmējās, es gan. Par tālāko jau pilsētā man nebija nekādu šaubu – viss pa smuko, viss, kā Lelde teiktu: “ar pirmo, pa pirmo!”

Epilogs
Atgriezīsimies pie eksāmena rīta… Savā galvā vizualizēju, kā lēkāju un kliedzu no prieka par padarīto darbiņu… bet realitātē –  atgriežoties CSDD laukumā, nokāpjot no moča un dzirdot apstiprinājumu par iegūto A, pieklājīgi izspiedu no sevis smaidu un pateicu paldies.

Šis mans stāsts nav par motomeitenēm, par Leldi vai par motocikliem – tas ir par cilvēkiem, ko mēs satiekam savā ceļā un cilvēkiem, kuri mūs iedvesmo kaut tikai ar savu esamību, un palīdz aiziet līdz tam, ko patiesi vēlamies. Kamēr mēs elpojam un ticam, mēs varam VISU.

P.S. Tētim jaunumus par A un par to, ka man vispār ir mocis, paziņoju vairāk nekā mēnesi pēc nokārtošanas. Protams, par močiem un braukšanu mēs norunājām visu ceļu no Ķeguma uz Jēkabpili.

Priekā!

Mārīte