Momeitene Lelde- Mani mocīši
Kā es no Suzuki pārkāpu uz Yamaha.
Ar nelielām skumjām atvados no sava uzticamā kumeļa un atdodu atslēgas jaunajam īpašniekam.
Pirms 3 gadiem tiku pie sava nopietnā braucamā-tā teikt pie sava īstā-suzuki freewind, pirms tam, kādi nu bija ar tādiem braucu:).
Man kā meitenei šis motocikla modelis bija ļoti labs. Pa šoseju, gan ātrāk par 140km-h necentos braukt, jo esmu meitene, ne pārāk gara, ne smaga. Freewind 650 enduro ir pietiekoši augsts un arī viegls tad lielākā ātrumā radās nestabilitātes sajūtas un tā saucamo “vobleru” nemaz negribējās izaicināt. Bet zemes ceļi ar šo moto modeli mani nemaz nebiedēja. Iesāku ar 50km-h un pēc gada vai diviem pa blīvu grants segumu jau varēju brīvi braukt ātrāk kā atļauts pa šoseju, arī pa irdenu segumu nebija problēmu justies droši un pārliecināti.
Mans uzticamais ceļabiedrs spēja ne tikai vizināt mani pašu
kravnesība tam neatpalika no auto.
Gandrīz trīs sezonas labi pavadītas ar freewind un gribētos ko jaunu no moto piedāvājuma. Bet ļoti mīļš ir esošais motocikls, tik daudz nobraukāts un ērts tā īsti negribās šķirties. Viss sākās ar to, ka A kategorijas kursants vēlējās iegādāties tieši šādu moto modeli kā man, bet tādus vairs neražo, līdz ar to piedāvājums nav plašs vien pāris sludinājumi. Lai arī mocis nav no jaunajiem, tas ir labi iecienīts motobraucēju vidū sava praktiskuma un lētās tehniskās apkopes dēļ. Pati jau biju domājusi par citu motociklu, tad nu savu freewindu nodevu kursanta pārziņā. Lai arī bija nedaudz žēl, sapratu ka vajag pa lielceļiem ko ātrāku, asāku un zemāku, jo pēdējā laika izbraucieni visi pa šoseju. Braucieni organizējas lielākās vai mazākās kompānijās un ar freewindu dažos brīžos īsti netiku līdzi.
Pirmais iespaids? Simpātisks mocītis. Krāsa arī piestāv meitenei.
Jauna motocikla meklējumu prasībasītas tiek uzstādītas-vajag vieglu motociklu ar ērtu sēdpozīciju, lai mugura un rokas nepiekūst, zemu, lai ar kājām kārtīgi zemi var aizniegt un vajadzības gadījumā viegli pastumt, ātrāku, lai pa šoseju drošāk braukt, ar vieglu pagriežamību, lai viegli vadīt līkumos, lai arī pa zemes ceļu var nezaudēt ātrumu, ar lielu stiklu, lai nepūš no stūres nost.
Tā tika pavadīts ilgs laiks internetā meklējot jauno, īsto braucamo. Uz mācību laukumu tika vesti dažādi modeļi, lai izmēģinātu kurš un kā būtu labāks. Aplūkoju daudzus variantus un apskatīju dzīvē, pabraucu, bet neviens negāja pie sirds un neatbilda uzstādītajām prasībām. Ļoti sapņojusi biju par Suzuki DL650, bet protams, izmēģinot sapratu par augsts un par smagu, lai meitene ar maniem izmēriem vadītu šādu motociklu.
Pirmais kārtīgais testa brauciens otrajā dienā pēc iegādes-400km.
Sezonas vidū nokļuvu pie yamahas xj600 bildēm, kas tika ieraudzītas no rīta ss.lv sludinājumos, pietiekoši atbilstošs meitenei – atbilstošs manām prasībām un atvēlēto līdzekļu daudzumam. Zvans pārdevējam, vīra brauciens uz csdd un pēcpusdienā motocikls jau nokļuva manā īpašumā. Skatienā iemirdzējās smaids, viegls ielas motocikls ar pietiekoši augstu stiklu, tik zemu nolaižams, ka zemi var aizsniegt ar pilnu pēdu un vēl burvīgā krāsā. Labā tehniskā stāvoklī, atliek nomainīt eļļas filtru, eļļu, pasūtīt jaunas riepas un būs jauka braukšana.
Laiciņš pēkšņi mainījās. Nu un tad?
Pēc motocikla iegādes pirmās brīvdienas tiek veltītas testa braucienam. Izbraucu vēlā 6 dienas pēcpusdienā no Rīgas uz Cesvaini, garām Augšlīgatnei, Ērgļiem, Gaiziņkalnam, Madonai. Laiciņš negadījās tas jaukākais, migla un lietus, ceļa segums visdažādākais sākot ar asfaltu, piķi un dubļiem, bet no otras puses -lieliski, visu varēja izmēģināt, kā vadās, kā bremzējās. Otrā dienā devos atpakaļ no Cesvaines uz Madonu, Pļaviņām un Rīgu, diena bija krietni saulaināka un ceļa segums piemērotāks ielas motocikla vadīšanai. Lai arī motociklam nav ABS, pagaidām nebija problēmu ar bremzēšanu, jo līdz šim man motocikli nebija aprīkoti ar ABS. Bet protams, ka šādas sistēmas priekšrocības vislabāk izjūt avārijas situācijās. Bija patīkami, ka apstājoties droši un pārliecinoši var aizsniegt zemi, un arī stikls lieliski palīdz un nav jāturās pie stūres pēdējiem spēkiem, bet to, ka tas ir mazāks nekā freewind gan varēja sajust. Pēc nepilnu divu dienu brauciena, aptuveni 400(km), plecos sajutu nogurumu, jo kā jau tipiski ielas motocikliem slodze uz rokām tomēr ir, bet mazliet šo lietu var labot, paceļot stūri. Vēl viena būtiska lieta kas ietekmē ceļošanu, nav koferu, jo centrālais koferis ir viena fantastiski laba lieta, kad var pieiet mocim aizmugurē un salikt pirkumus, vai mantas, nākamajai sezonai noteikti meklēšu ietilpīgu bākas somu un pie aizmugurējā sēdekļa stiprināmu moto somu. Motocikla maksimālais ātrums manuprāt ir pietiekošs gan meitenei, gan daudziem citiem prātīgiem braucējiem. Es gan maksimumu neesmu pamēģinājusi, bet 2x biju tuvu tam. Bet es neesmu ātruma cienītāja, esmu braucienu baudītāja.
Ar saulrietu vēl nekas nebeidzas, vēl 80km priekšā.
Protams, saulainajā sezonā sanāk diezgan maz personīgi izbraukt, vēlētos daudz vairāk, cerams, ka tas reiz piepildīsies un varēs apbraukāt Latviju un varbūt arī citas valstis. Bet mazliet 2012. gada vasaru esmu izbaudījusi un arī 2013. gada rudens astīti Siguldā noķērusi. Šobrīd aiz loga ir pavisam vēsi un lietaini, šķiet rudens būs pavisam garš. Varbūt vēl kādu saulainu rudens dienu dāvās skaistam izbraucienam un tad jau mocītis varēs doties ziemas guļā.
Lai izbaudītu skaistu dabu nav obligāti jābrauc uz pasaules otru malu.
Kad beidzas ceļš un sākas piedzīvojumi. Jaunā pieredze ar Honda CBF250L
Honda CRF250L
Trīs sezonas atpakaļ 2011. gada rudenī, man bija tā iespēja izmēģināt braucienus ar krosa motociklu. Vairākus gadus atpakaļ braucu ar Cagiva Super City 125, un patika tā iespēja, ka var pārvietoties ne tikai pa civilizētajiem ceļiem, bet izbaudīt lauku ceļus un kādu nelielu karjeru. Ja ir sportiskais gars un sirds tuvāk dabai tad nu skaidrs, ka ar ielas moci vai baiku šādi prieki neizdosies.
Man krosa motocikla izvēla nebija tā labākā, jo nebija pieredzes. Vienu mēnesi izmēģināju veiksmi mazos tramplīnos, pabraukāju pa pļavām un otru mēnesi paguvu izbaudīt sniega priekus. Šos braucienus pārtraucu, jo sākās problēmas ar muguru. Vēlāk izjaucot motociklu radās skaidrība – tā tehniskais stāvoklis nebija tas spožākais, tādēļ arī braukšana ar šo motociklu nebija baudāma. Bet neskatoties uz to visu , man patika uzrakt sniega kārtu, patika lekt pa bedrēm un pauguriem, kuriem ar ielas motociklu jābrauc ar līkumu, bet vissvarīgākais, ka ar šāda tipa motociklu- moto sezonu var vispār nepārtraukt.
Strādājot par Moto instruktori, savu laiku pavadu mācību laukumā un ciešajā Rīgas satiksmē. Tomēr nepamet sapnis, kādreiz varētu apceļot Latviju, pa vismazākajiem zemes ceļiem un aplūkot Latvijas mežus zvēru acīm:). Krosa moci pēc rūgtās pieredzes īsti negribējās, bet endūro motocikli braukšanai pa mežiem man par lielu.
2013. gada vasarā, A kategorijas kursants atbrauca uz mācību laukumu parādīt jauno pirkumu. Man bija tas gods izmēģināt šo motociklu HONDA CRF250L, man ļoti patika, ka mocis ir viegls, viegli vadās, mīksta amortizācija, kluss, uz 80-90(km/h) varot braukt bēdu nezinot, bet 140(km/h) maksimums ko var iegūt. Protams, apmeklēju Hondas veikalu Dārzciema ielā, lai šo modeli izpētītu, jo tādu motociklu nebiju redzējusi – tik pievilcīgs meitenes acīm un svarīgākais, ka zemu var nosēdināt. Hondas veikalā, kā vienmēr laipni tika sniegtas visas atbildes uz jautājumiem, bija ko pārdomāt. Motocikla modelis ir jauns- 2013. gada un par ļoti saprātīgu cenu.
Vasara aizrit vienā steigā un rudens pienāk nemanot. Kad A kategorijas sezona tuvojās noslēgumam, tad bija neliels prieks par to, ka šis rudens būs garāks laiks patīkamāks un būs iespēja pagarināt motopriekus. Bet mans pārsteigums bija vēl lielāks, kad atnākot mājās no darba īsti nevar ienākt, jo aiz durvīm noslēpta HONDA – mana sapņu HONDA. Protams pirmajā brīdī tam gan nevarēja noticēt un naktī nevarēja gulēt. Nākošā diena netika tērēta lieki, tika atrast vecais krosa ekipējums, kas gan izskatījās kā jauns, saregulēts motocikls, pielieta bāka un aizbraukts izmēģināt tuvākajā mežā. Kaulos pilnīgs stīvums un rokas ieķeras stūrē, kad aizmugure izslīd smiltīs. Likās, nekas tur nebūs nav vairs 18 gadi un jau pēc 30min pilnīgi piekususi. Bet vīrs saka- “Redzu tev aizies tā lieta”.
Iestājās neliela pauzīte, jo mežā braukšana vienam nav nekāda un braukt kopā ar lielajiem mežabrāļiem vēl īsti nebija pa spēkam. Bet pēc nedēļas vīrs tika pie sava meža braucamā un tad tik treniņi varēja sākties.
Rudens darbadienas ir īsākas, tāpēc pēcpusdienas tika atvēlētas izbraucieniem. Pirmie izbraucieni bija ar pāris kritieniem, kaut gan tiku slavēta ka esmu nokritusi tikai 4x kur citi 10x tāpat bija neizpratne, jo līdz šim taču nekad nebiju kritusi. Bet tas ir pavisam citādi, braukt pa mežiem, smiltīm un trasēm man ir 100% apgriest kā pa ielu. Smiltis ir tik dažādas viņas tikai sauc par smiltīm- bet citur pavisam irdenas, citur cietākas, citur slapjas, citur sausas un vēl līdz šai dienai nēsmu sapratusi, kā pilnībā tik ar viņām galā. Mana lielākā kļūda bija bailes, kā motociklu sāka mētāt pa smiltīm tā atmetu gāzi un protams strūre sagriezās vai motocikls sabremzējās un kritiens, bet gudrie moto ļaudis teica dod tik gāzi virsū un nebaidies, jo lielāka gāze, jo labāk sanāks. Viegli teikt, grūti pārvarēt, bet pēdējā laikā tas izdodās arvien labāk. Nākamais solis ir kalnu iekarošana, ar tiem cīnos vēljoprojām, varbūt to visu ir apturējis motocikla nepietiekamā jauda un sākumā uzliktās nepiemērotās riepas. Ar līkumu izbraukšanu sāk iet arvien labāk, kas mani visu mūžu ir biedējis-tas tagad mani izaicina.
Esmu ļoti priecīga par šo iespēju mācīties ko jaunu, darīt to, kas man patīk. Motocikls ir vienreizējs, tik mīkstu piekari un ērts, viss strādā perfekti, protams gribētos mazliet stiprāku jaudā un mazliet vieglāku svarā, jo mežā kad esi piekusis un mocīti vajag pacelt, tad katrs kg ir no svara. Bendzīnu šis motocikls tērē ļoti maz, un atšķirībā no krosa motocikliem, tas nav jāskrūvē pēc katra brauciena.
Paldies Aldim, Akategorijai.lv un Hondai, par šo lielisko dāvanu. Kas gan var būt labākā dāvana citam, kā Prieks.!!! Kad uzkrāšu lielāku pieredzi un būs vairāki braucieni centīšos ar tiem padalīties. Šobrīd motocikls gaida savu pirmo eļļas maiņu, pēc 1000km, tas ir pirmais motocikla remonts, ja neskaita riepu nomaiņu uz niknākām ar augstākiem protektoriem un stūres pacelšanu, lai vieglāk vadīt motociklu stāvot kājās. Turpinu sezonu ar prieku:)!!!
Lelde
