10 dienas uz Motocikla Vjetnama
Pēc nelielas ziemas pauzes, 2018.gadā tā ir atgriezusies, bezceļa braukšana Latvijā, janvārī un februārī, vairs nav tik karsta. Hm varbūt tad laiks citiem piedzīvojumiem. Kāpēc gan ne… ieskats dažādu pasaules valstu kartēs izpētot reljefu, kultūru un laikapstākļus, noskaidrojot moto braukšanas iespējas, šoreiz tiek izlemts par labu Vjetnamai. Divi instruktori, divas nedēļas ar diviem motocikliem.
2018.gada 12.februārī sēžam lidmašīnā, kurā esam pēdējā sekundē paspējuši, jo ar 1nu spārnu jau bija pacēlusies. Somas ir saliktas pēdējā rītā, kas nu ir, tas ir, vairākas stundas ar lidmašīnām, vairākas valstis un būs:)! Lidojums sākas uz pretējo virzienu.. no Latvijas uz Amsterdamu un tad jau nākamais lidojums uz Abu-Dabi.
Vēl 7h un jau Vjetnama, laiks 6h uz priekšu nekā Latvijā un karstumiņš arī tāds tropiskais. Lidostā jāsagaida vīzas un zīmogi pasēs, tikai tad varēs doties tālāk. Nākamais ieteikums, nopirkt vietējo sim karti, bet ja ir gatavs saņemt zvanus par 4.24E minutē, sūtīt sms par 0.79E un lietot datus 1MB 14,52E, tad tam laiku var netērēt:))).
Izejot pa lidostas durvīm tur rindām, rindām ir taxi, kuri piedāvā tevi vest kur vien vajag un katram ir sava cena. Tāpēc sākas kaulēšanās, jo ja viens Tax no lidostas uz Ho Chi Minh pilsētas centru 7km ir gatavs vest par 3E, bet otrs par 11E, tad viss skaidrs kā cenas rodas. Un piedzīvojumi sākās, iekāpjam Taxi, sakām kur vajag, aizved gabaliņu un atved atpakaļ, jo nezinot kur tas ir, pārsēdina pie kolēģa kurš zināšot kā mūs aizvest, tad nu virzāmies uz centru pareizi:)!
Sēdi Taxi un skaties pa logu, kā visi brauc pa milimetriem un ierauj vēderu, kad tik kāds klēpī neiebrauc. Redzams, ka te rosība notiek nemitīga.
Centrā esam, ko tālāk….pastaigājam pa pilsētu, ir milzīga rosība, jo visi Vjetnamā gatavojas Valentīna dienai un Jaunā gada svinēšanai. Tad tiek tērēta nauda jaunām drēbēm, bagātīgākam galdam un visi pērk puķes, visur mājas un uzņēmumi tiek rotāts ar puķēm. Karstums uz ielām ir arī vēlajās vakara stundās un ar milzīgām mugursomām nav tā vieglākā pastaigāšanās, bet izpētīt pilsētu gribās
. Tad vēl jāizdara tāda svarīga lieta, kā naudas maiņa, vietējā nauda ir Dongi 27’000 = 1E. Ļoti grūti pierast, kad jāskaita tūkstošos un simtos tūkstošu, sanāk tādi kā miljonāri. Tad varu padalīties ar vienu no krāpšanās pasākumiem, kas Vjetnamā notiek. Jūs par kaut ko maksājiet un dodiet 500’000 Dongus un jums atdod atlikumu, it kā no 50’000Dongiem. Mums tā arī sanāca, jo viņi to visu dara ātri un apzināti. Par to bijām lasījuši, bet 1jā dienā iekritām, jo vēl neesi pieradis pie šīs naudas izskata. Nekas, katra kļūda padara vērīgāku uz priekšdienām.
Aizstaigājām uz galvenajām tūristu tusēšanas ielām, ļoti līdzīgi kā Bangkoka, galdiņi uz ielām, kafejnīcas pie kafejnīcām, krodziņi, un klubiņi – nežēlīgs troksnis, mūzika katram par katru skaļāka, tā ka pats sevi nevar dzirdēt. Tālākajā ēstuvē, kur mazliet klusāks, pasūtam nūdeļu zupu, ko gan citu, visi zina, pat ja nezināja, tad zinās – Vjetnamā nūdeles, nūdeles, nūdeles. No rīta ēdīsi nūdeles, pusdienās ēdīsi nūdeles un vakarā ēdīsi nūdeles, pat ja piektajā dienā neēdīsi nūdeles, sestajā atkal ēdīsi nūdeles.
Tad mēs paskatījāmies apkārt, kas uz tām ielām notiek, krogos un kafejnīcās, vēl pēc pāris dienām pamanījām vēl vairāk…par to sīkāk vēlāk :D. Nu ko, pulkstenis jau 1:00 naktī, laiks atrast kādu palikšanas vietu, atkal dažu ielu gājiens ar mugursomām, paliekam Motelī ar citiem ļoti krācošiem viesiem, bet cena nieka 7E.
Labrīt, ceļamies Ho Chi Minh pilsētā, jau saulainā, trakās satiksmes rūcošajā centrā. Nolemjam palikt vēl vienu dienu te, lai atrastu motociklus un paskatītos kā svin Valentīna dienu. Ir ļoti karsti, bet šodien vismaz mugursomas var atstāt Motelī.
Jā visi pērk ziedus, ziedus un ved ar rolleriem lielos puķupodos, lai rotātu mājokļus. Aizejam līdz ielai, kur ziedu izstāde. Tik skaisti, patiešām, viss izrotāts, tādas idejas un izdoma, īsti mākslinieki, cilvēki skaisti saposušies, ģimenes ar bērniem smaidīgi. Jautā nofotografēties un parunājas, visi pārņemti ar svētku noskaņu.
Izstaigājam foršo pasākumu un nolemjam uzbraukt viņu “Financial Tower” kas ir augstākā celtne Vjetnamā, pagaidām. Skats ļoti labs, var paskatīties pilsētu no augšas, bet pilsēta ir tik milzīga, ka nevienā pusē tai beigas nevar saskatīt, pat lidojot naktī ar lidmašīnu, bija ooo, tāds skats, un tāpat pilsētai ne gala ne malas. Atrodoties tornī, varēja just, kā tas mazliet šūpojas.
Daudz nevar kavēties, jo sarunāts tikties ar citiem ceļotājiem un paskatīties motociklus. Divi puiši no Šveices kuri Vjetnamā jau pavada 5nedēļas, tirgo mazos motociklus, jo tālāk dosies ceļojumā uz citām zemēm. Oi, nu ieraugot braucamos, nebija vairs pārliecība par super moto braucienu:(((. Šos arī nepaņēmām, jo stāvoklis bija ļoti šausmīgs. instruktors motociklus apskatījās un izbrauca, teica: “Tālu netiksim, jo jūk jau ārā un trūkst vārdu, lai pateiktu visu pārējo.”
Bet sanāca forši pasēdēt un parunāties, ļoti daudz ko uzzināt, kas un kā te notiek, kur viņi bijuši, kādi piedzīvojumi patīkami un ne tik patīkami viņus ir piemeklējuši.
Tā meklējot braucamos, jau pienāk vakars. Uzduramies vietējam “Biznesmenim”, kurš piedāvā nopirkt motociklus un, kad atgriezīsimies, tad viņš atpirkšot atpakaļ. Sarunas ilgas, garas. Kaulēšanās un vienošanās, tad nu nolemts, ka nākamajā rītā 10:00 moči būšot gatavi un mums jābūt klāt.
3 diena Vjetnamā, nakts galīgi negulēta, jo visi krāca un klepoja. Es jau agri augšā, soma salikta un aiziet, jo ar moci varēs taču braukt, pārējais sīkums.
Instruktors izpēta maršrutu kur šodien doties. Sākumā dodamies pie ‘Biznesmeņa’, viss jau sagatavots. Instruktors iztestē motociklus un saka – Šausmas. Es nodomāju, vai tad tiešām tik traki, bet nu labi. Tad notiek darījums – par 370$ viens mocis un 350$ otrs mocis, ar norunu, ja motors rūks, tad – 20-30% no motocikla cenas un atpirks tos atpakaļ.
Es protams visu notiekošo filmēju, lai pēc tam nestāsta kaut ko citu. Pēc pieejamās informācijas internetā, tā jādara ik uz soļa, turpmāk stāstā uzzināsiet kāpēc. Tāpēc, lai sevi pasargātu, skatieties uz priekšu, nevis tikai to brīdi kurā esiet.
Nu ko, Jābrauc…ak Dieniņ, Dieniņ, Dieniņ.. Puņķis, Lupata un Makarons, es pūces acīm, kas tas par Sū…., ak Dieniņ, kā braukt, nost slāpst, stūre neturas kopā, viss ļurājas. Līdz benzīntankam tiekam un jau pārdomas, vai būs labi un, kur ar tādu ļerpatu tikt. Bet nu iepriecinošā ziņa, pielejot bākas ar kalnu abiem močiem tikai 240’000Dongi, kas ir aptuveni 8E, mierīgi pietiks braukšanai virs 200km katram motociklam.
Tagad jātiek no pilsētas ārā, jo draugi stāstīja, ka 12h braukuši kamēr izkūlušies. Tā nu braucam un braucam, un braucam kā nebeidzās Ho Chi Minh tā nebeidzas. Karstumiņš cepina, bet uz vakaru satiksme pierimusi, jo šodien svētku diena un visi gatavojas vakara Jaunā gada svinībām.
Piestājam servisā, jo jāpievelk ķēdes un mazliet jāuzeļļo. Tad es ieraugu, ka manam mocim benzīns pārlējies un tek ārā uz motora, mocis ir ar gaisa dzesi, diez ko labi nav, vietējais pielabo un saka ka būs labi, lai tik laižam tālāk, vairs neaizdegšos.
Uz vakarpusi saulei rietot, piestājam vietējā ciemata kreklu bodē, jo saprotam, ka labi nebūs, rokas vēža krāsā palikušas. Kreklu veikals tikai vīriešiem, man ļoti labi derēja XL izmērs un instruktoram derēja XXXL-lielākais, ko varēja atrast. Par to mēs pasmejamies, ka ebay Korejas kleitas, S izmērs – mūsu meitenēm parasti knapi pāri padusēm:))).
Bet vietējie priecīgi, ka mēs kreklus nopirkām, jo vakarā taču Jaunā gada svinības, kur visi jaunos kreklos ies:)! Tad nu vēl gabaliņš nobraukts un saulei rietot piestājam pie Hoteļa, lai sarunātu palikšanu. Vietējā Sieva iekomandē kā nolikt motociklus un opis izdomā cik cenu paprasīt.
Angliski neviens nerunā, tāpēc jāizmanto telefonā tulkošanas ierīce, lai vismaz kaut kā saprastos. Visa diena tika aizvadīta braucot un braucot, bet kopumā ir pievarēti 120km, sajūta, it kā visa Polija un Vācija būtu izbraukta, nav ticības, ka rīt varēs pakustēties.
Moči nolikti, mantas noliktas, jāiet lūkot pilsēta. Centrā mūzika un rosība, aizejam, tur visi sapucējušies, viss ziedos, visi sveicinās un smaida. Nolemjam atrast kur paēst vakariņas un doties uz svinībām. Vakariņās nūdeļu zupa, pie maziņa galdiņa ar plastmasas krēsliņiem un zem galdiņa, daudz, daudz prusakiem.
Kamēr sēdējām, tikmēr jau avārija, viens rolleris aizķēra mazu meitenīti kura ar ģimeni gāja pāri ielai, šodien pa dienu jau kādi 4izšķaidīti rolleri redzēti. Te ar satiksmi traki, vairāk kā 60 avārijas katru dienu un pilni ceļi ar bojāgājušajiem. Tas kā viņi brauc un kādi, nav nekāds brīnums, izskatās, ka viņi paši to pieņēmuši kā ikdienu.
Kad nūdeles paēstas, dodamies uz parka ballīti, viss tik neierasti, vietējie skatās un visi sveicinās, tiešām, kā uz laukiem atbraucis, kur visi tev pazīstami, tāpēc sveicina. Kad apsēdāmies uz soliņa, tad tik sākās, cilvēki prasa nobildēties, beigās paliek nekontrolējama situācija, jo jau ir milzu rinda un puse ciema ļaudis grib nobildēties ar Rietumniekiem. Izrādās, ka te tā ir, rietumnieks ir baigais brīnums:)). Gan jau visi profila bildes facebook nomainīja:)).
Tā nu vakars ritēja ar 2dziesmām (ABA Hapy New Year:)))) uz riņķi. Puķēm apkārt un vietējiem ļaudīm. Kad pienāca pulkstenis 24:00 visi izklīda, iestājās klusums un miers, nebija nekāda salūta vai šampanieša. Runājot par Jaungada dienu, to viņi mēģina nodzīvot kārtīgi, godīgi un veiksmīgi. Cenas visur ir lielākas, bet kaulēties nedrīkst, jo ir taču svētki.
Visi pusnaktī no mājas izbēra kaut kādas konfektes un pie mājām, un uzņēmumiem, bija ziedojumu galdiņi ar dāvanām un augļiem, kūpošie vīrakiem, citi dedzināja ugunskurus. Svarīgi bija, tas, kāds cilvēks pēc pusnakts ienāks pa namdurvīm, ja labs un saposies- tad būs veiksmīgs gads, ja ienāk bomziks, tad ir viss ļoti slikti un gads ar neveiksmēm. Tāpēc viņi dara tā, ka pats saimnieks iziet no mājas un pēc pusnakts ienāk pa durvīm. Veiksmīga diena iepazīstot vietējo tradīcijas un svētkus, kā arī motocikli ir izturējuši braucienu.
Jauna diena, jauns brauciens! Garie krekli uzvilkti, somas močiem uzsietas, laiks doties ceļā. Izbraucam no Donh Hunai un turpinām braucienu caur daudz, daudz pilsētām. Moči nav tie ērtākie, es domāju – pat nevaru nosaukt tos par močiem, drīzāk pļuriki, ķīniešu makaroni, mopedkas.
Piestājam uz kafijas pauzi, Hmm atnes tādu uzparikti, kad jādomā, no kura gala ķerties klāt. Glāzē pilnpiens, kādas 3ēdamkarotes vai 4, virsū šķīvītis un kafijas trauciņš ar divām ēdamkarotēm karsta ūdens tajā, tad ledus glāze. Tad nu tā, uzpilini dažas karstās piles kafijas pilnpienam, sajauc, tad lej klāt ledum, sanāk baltā ledus kafija. Pēc 11dienām domā kur palikuši zobi:))). Iebiezinātajā Pienā Protams:))).
Šodien jānobrauc 180km, kas ir mega kosmoss ar šādiem pļurikiem, tāpēc daudz atpūsties nevar. Satiksme ļoti, ļoti nežēlīga, jo visi brauc pie radiniekiem, ir 4tras brīvdienas un notiek migrācija no Ziemeļiem uz Dienvidiem un otrādi, visi brauc apciemot radiniekus. Avārijas viena pēc otras. Tūrisma autobusi brauc kā galvu atsituši, jo taču jāiekļaujas grafikā, pīpina kā traki, dienas beigās jau ir raustīšanās reflekss viņus ieraugot.
Brauc visi neko neskatoties, kāds spogulis, kāds pār plecu, ir kaut kāds mērķis katra galvā vai vienkārši kaut ko ierauga, ko vajadzētu un var noraut šķērsām, tev acu priekšā, jebkurā brīdi. No labās malas pāri 6joslām, pa kreisi, tad no pagalma izbraukt kā gliemezis, tad pēkšņi lidos, tad vilksies, tad apstādinās visu satiksmi un pārbrauks visām joslām pāri. Tad tev viens triecās pretī, tieši virsū un pēc viņa vēl 3tādi paši un tā visas dienas garumā.
Kādu gabaliņu pabraucām pa mazāku ceļu, bet tur braukšana ar šādiem motocikliem nebija iespējama, viss vienos caurumos, bedrēs, palēcienos, ja mocim nav ne amortizācijas, ne bremžu, ne eļļa priekšējā dakšā, lēns un bīstams pasākums.
Pēc kāda gabala, atkal esam uz lielā ceļa un nežēlīgā satiksme, plosīšanās un pīpināšana turpinās. Bet drīz jau jāmet miers, jo saule riet, un visi ieteica līdz tumsai moto braukšanu pabeigt. Tā kā mums seko policija, tad noslēpjamies aiz benzīntanka (no policijas jāmaskējas, jāslēpjas, jāizvairās-jo ar Eiropas tiesībām Vjetnamā braukt nedrīkst).
Vietējie stāstīja, ka ja aptur mūs policija – Izturieties laipni, labdien un smaidiet, runāt Latviski, nedot moča dokumentus, izņemt mocim atslēgas. Citiem tūristiem viņi ir atņēmuši mobilos telefonus, un tad audzināšanas darbus veikuši, citiem draud ar ieroci, jo viņi grib, lai dod naudu, ja labi samaksāsi, tad var braukt tālāk, arī ar savām Eiropas tiesībām.
Un re, tepat pie benzīntankā hotelis (zilās debesis:))-Tā ka acīs cērtas:)), tad nu daudz nedomājot šodienai metam mieru, daudzi kilometri nomocīti, nekas ko paskatīties ainavā, pagaidām nav bijis:(((, viens vienīgs nervu un dzelzs dibena treniņš. Hotelī saimnieko ģimene, un izskatās, ka arī benzīntanks pieder viņiem. Viss tāds flīzēts gan grīdas, gan sienas -laikam, lai ar šļūteni var izskalot pēc viesiem, un ilgāk kalpo.
Istabiņā dzeltenas basein kurpes- kuras paredzētas pārnadžiem :DDD, jo visām izgriezts vidiņš.
Šodien nav bijusi iespēja paēst, arī vakarā ar to diez ko nesokas, jo ir svētki un viss ciet. Mums paveicās, vienā kafejnīciņā, (viņiem ļoti populāri, kafejnīca, tikai un vienīgi dzērieni), piedāvā, ka varot ko atrast, tā nu tikām pie rolton zupas:)), ko pati saimniece pacentās pagatavot.
Ciemats tāds traks, visādi netīri servisi, pilns ar atkritumiem. Baznīcā notiek pasākums, turpat pretī viens tumbas tirgo, uzgriezis mūziku uz pilnu klapi, ka sit visam ciemam cauri, bet pats vēl ar suni tam visam pa vidu sēž, viss normāli. Staigā, skaties un brīnies, galva jau uzkaras visu redzot.
O 3diena uz motocikla, šķiet, ka jau 2nedēļas nobrauktas:)). No rītiem pagulēt nevar, jo pēc 6:00 viņi visi tā kliedz, balsis tādas, ka plakstiņi paātrināti mirkšķinās, tad kad viņi runā. No rītiem- tā bļaustīšanās, viss izflīzēts, skan kā baseinā, viens vjetnamietis mājai 4stāvā un otrs pirmajā – kliedz viens otram stundas garumā, un tā visur ir no rītiem, kur paliekam pa nakti.
Nu ko, uzpildām bākas un laižam. Atkal tik braucam, braucam, braucam. Uz ceļa turpinās visas šausmas kas vakar, jauna diena, nekas nav mainījies. Pa ceļam piestājam vienā Templī, bija prieks pēc vairākām dienām ieraudzīt ko sakoptu, viss saslaucīts, kārtīgs, tīrs. Var ienākt aplūkot templi, jo te nav tik stingri kā Taizemē, neviens neprasa uzlikt lakatu, vai vilkt garos svārkus, kāds esi, tāds var nākt iekšā.
Tālāk dodamies pa ceļu ceļiem, kur gar malām tiek audzēti gumijkoki, kafija, kakao un priedes. Bet braukšana arī šodien ir nomocījusī, jo atkal bija daudz pilsētas un avārijas, un ja 200km ir jābrauc 12h no vietas, tad paši saprotiet, ka nekāda izklaide tā nav.
Maksimālais ātrums pilnā gāzē 60km/h- šķiet, ka jau uz 100km/h ieskrējies, un jāsāk baidīties vai kāda detaļa neaizlidos no motocikla. Rokas jau sāp un spranda no stresa ir savilkta, katru sekundi stress. Un visām šausmām vēl klāt avārija acu priekšā, kā puisis ar rolleri no labās puses izlec uz lielā ceļa un smagais benzīn vedējs parauj viņu zem riteņiem, tu redzi kā pa pāris sekundēm dzīvība beidzās, cilvēks guļ ar nolauztu sprandu zem smagā auto aizmugurējiem riteņiem ar visu savu rolleri un apkārt asini.
Un tā viņi visu laiku izbrauc no labās malas neskatoties ar milzu lēcienu, tu brauc un domā, notriekt viņu vai raut pa kreisi, un cerēt, ka tevi nenotrieks kāds cits. Pēc tādas smagas dienas diezgan ilgi ir slikta dūša un rokas vēl trīc pēc piestāšanas maliņā. Brauciens jāturpina šā vai tā, neko darīt, šodienas mērķis atrast pamesto lidlauku.
Tieši ar saules rietēšanu nonākam tajā un var pavērot, kā zemnieki ved govis mājās, ka apkārt sāk parādīties kalni un džungļi.
Ar pilnīgu tumsu atgriežamies pilsētā, manam motociklam gaismas nav, ne tuvās, ne tālās, vienīgais ko sanāk ieslēgt, ja uzspiež uz tālo gaismu un ieslēdz labo virzienrādītāju, tad iedegas virzienrādītājs un deg nemirgojot , tā es tumsā braucu, cerot, ka kāds pamanīs un neuzbrauks virsū.
Pēc garās dienas laiks arī vakariņām. Atrodam vienu tādu plašāku vietiņu un mums atnes ēdienkarti – tik daudz sapratām:))), viss viņu valodā. Tad es meitenei rādu, vai varu virtuvē paskatīties, kas ir, lai paprasītu ēdienu, jo tāpat taču viņu ēdienus nezinām un izlasīt kas rakstīts nevaram.
Sākās jautrība- 1) viņa aizved mani uz tualeti:)), es saku nu nē nevajag, gribu ēdienus paskatīties, 2)viņa aizved mani pie savas ģimenes- visa ģimene atnāk uz manis paskatīties, neviens neko nesaprot. Labi, mēģinu vēlreiz, izstāstu ko gribu, 3)viņa aizved mani pie cita galdiņa un prasa vai te gribam sēdēt. Es atmetu ar roku, piegāju pie cita galdiņa kur ir ēdieni, un rādiju ar pirkstu šķīvjos, ko vajag- iedomājos to tajā brīdī Rīgas kafejnīcā, noteikti visi uz manis skatītos:))).
Bet pie vakariņām ar lielām pūlēm tikām, un dzērienus vēlāk iztulkojām internetā, šo to arī dabūjām. Bet bija traki ar saldējumu, kad atnesa saldējumu no Džefrūta augļa (Duriāns), tas garšoja pēc sviesta, un es saku, man noteikti citu saldējumu atnesiet, ilgi gaidīju, bet atnesa tieši to pašu :DDD. Bija garas vakariņas, bet pēc ilgiem pūliņiem un bērnu centieniem, šā vai tā, beigās galā tikām un paēduši vis kaut ko nezināmu esam:).
Vēl viena diena klāt, grūti ielocīties un saņemties braucienam. Rīts jau sākas ar to, ka manam motociklam tā kārtīgi tek eļļa un viesnīcas saimniece mēģina paprasīt 2x lielāku cenu par naktsmājām, nekā vakar ir prasījusī. Tā te notiek nepārtraukti, kad sākumā tiek teikta viena cena, bet jaunā dienā, stāsta kaut ko pavisam citu.
Galvenais, ka šai saimniecei, pat uz sienas viss sarakstīts, cenas un kārtība, bet viņa tāpat mēģina pilnīgi ko citu ieskaidrot. Sabojāta oma no paša rīta, bet situācija nokārtota.
Braucam labot motociklu uz vietējo ciema servisu. Ļoti “kārtīgs un tīrs”, nokāpjam no motocikla un kājas pielīp pie zemes, instrumenti izmētāti. Kad pabeidz darbu, tad visus instrumentus samet vienā maisā. Lai mocim nomainītu eļļu, nav tekterītis ar ko to ieliet, tad izmanto vienkārši papīru no cigarešu paciņas. Visas skrūves pievelk tā līdz galam, no visa spēka, šķiet, ka izies cauri otrā galā.
Kamēr vīrs maina eļļu, visa ģimene sēž pie galdiņa un ēd semenes un spļauj tur pat uz grīdas. Prasām, ka vajag arī zobratu nomainīt- tad nu vīrs aizsūta sievu uz vietējo bodi pakaļ zobratam, bet mums vēl mēģina iestāstīt, ka taču gana labs. Pilnīgi jutāmies kā izšķērdētāji, bet gan jau viņš vietējiem vēl, kā lietotu notirgos.
Kad bija jāmaina zobrats, manam mocim nokrita puse no motora vāka:)), motora vāks no folija, takā konfekte ietīts. Eļļas maiņa + eļļa 1L izmaksā 3,5E. Nu tagad eļļa nomainīta, moči iet zvērā, braucam no DakTo uz Kambodžas un Laosas robežu.
Instruktors saka: “Būs kāds gabaliņš pa zemes ceļu jāpabrauc.” Es saku: ”Nu tad beidzot, tas ko vajag un mums taču Super Endūro, būs jautri, laižam.” Nu, ja ceļš viss izbraukāts ar bedrēm, risēm un iekritumiem, līkumu līkumi un tādi pamatīgi kāpumi. Tad bija skaidrs, ka viegli nebūs tie pāris km un zuda cerība, vai pļuriks vispār uzvilks tajos kalnos.
Toties varēja beidzot baudīt skatus ar kalniem, gar ceļa malu auga banāni un apkārt lidoja skaisti taureņi, beidzot nebija cilvēku pūļi un nemitīgā pīpināšana. Šobrīd atskatoties bildēs, domāju, kā “ceļš izskatās taisns un ideāls un nekāda kāpuma, bet nu bija briesmīgi, protams ar enduro vai krosa moci, sapnis, varētu tik lēkāt:).”
Ar ne visai lielu ticību motocikli ir uzmocīti kalna virsotnē. Netālu no robežpunkta rej suņi un kādā ēkā vīrieši spēlē kārtis, bet pašā robežpunktā, pilnīgs miers un klusums. Tā stāvi un klausies džungļos, saproti, ka viens jau neesi, jo tur visu laiku kāds čabinās, tad kāds putns izlido, tad kāda vāvere vai ķirzaciņa aizskrien.
Tā mēs uz robežas pajokojam, ka tad esam vienā valstī, tad otrā, maza atelpa un braucam vēl tālāk uz skatu laukumu. Tas bija superīgs ceļa posms, līkumiņi augšā lejā, celiņš šaurs no betona plāksnēm un gar malām milzīgas smilgas, tik forša sajūta, un govis protams arī visam tam pa vidu:).
Tad atradām arī skatu laukumu ar templi un milzīgu zvanu, kuram bija fantastiska, dobja skaņa. Tad laižam pāris līkumiņus lejā un mazliet iesprūstam starp robežpunktiem, bet kad izskaidrojam sargam, ka no Vjetnamas uz citās valstīs neiebraucām, tad viņš laipni mūs palaiž tālāk.
Tad nu no tālākā robežpunkta ”Boy Border gate” turpinām ceļu pa AH17 uz Ziemeļiem. Nonācām uz super, mega ceļa ar nez cik joslām un norādījuma zīmēm, kur bija pilnīgs klusums no dzīvības. Labākais, kad norādīts, kur ceļš aizvedīs, bet jau pēc pāris metriem tas beidzas džungļos:))). Katrā ziņā bija nākamā vieta jautrībai, jo nav jāiespringst uz pārbāztām ielām, un vispār nav jāiespringst, jo esam vienīgie uz šī ceļa:))).
Vēl daži līkumiņi pa nu jau rosīgāku ceļu un ieraugām tiltiņu pāri upei, nu skaidrs, ka vajadzētu pamēģināt pārbraukt. Šoreiz mēģinājumi neizdodas līdz galam, reti dēļi, ne visai izturīgi, tilts šūpojās un ir diezgan tālu līdz otram galam, tilta konstrukcijas un remonts – nevieš dziļu uzticību tā izturībai.
Turpinot ceļu, ik pa brīdim apstājos, uzņemt kadru ar kādu interesantu augu, vai uzkāpjot kādās kalnā iebūvētās trepēs, lai izlocītu kājas. Tad sāk vairāk parādīties džungļi, lauku ciemi, ceļš paliek mazāks un ar iekritušiem caurumiem. Ir labi līkumiņi un aiz pāris līkumiem, cauri džungļiem izlauzušies ūdenskritumi.
Braucot pa džungļiem parādās migla un sāk satumst, tas vairs nešķiet iepriecinoši. Jāiedod vairāk gāzīte, lai atrastu kādu ciemu kur palikt. Pēdējais līkums ar sadegušu autobusu tajā un nakts ir klāt.
Tā nu pa kalnu līkumiem, džungļu tumsā, bez gaismām braucam un braucam, viss ir labi, kamēr neviens nebrauc pretī un pats pūces acīm skaties apkārt, bet kad kāds autobuss brauc pretī ar super gaismām, tad ir pilnīgs kurmis.
Ciematā nokļūstam un naktsmājas ir atrastas. Nolikām motociklus un mantas, devāmies aplūkot ciematu. Šovakar ēdiena nebūs, jo nu meklē, meklē, nekur nav, visi tikai savās mājas pie galdiem ēd nūdeles. Labi, ieejm vietējā veikalā un sapērkam cepumus un limonādes, būs diētiskais vakars.
Ciems tāds, nu nav pievilcīgs. Vīrieši spēlē spēles, pīpē, dzer alu, tur pat pie staba pačurā, tur pat visi ēd, spļauj semenes. Nākamajā dienā turpat visi tirgojās un bērni spēlējās. Un tad tu sāc likt kopā bildi, ka visas dienas kur skaties – visi čurā, spļaudās, dedzina, jau acis pašiem deg uz to skatoties.
Beigās pašiem ne ēsti ne čurāt nedēļu gribējās. Vēl mums no Latvijas paprasīja, kāds Vjetnamā tualetes papīrs – parasti sarkans spainis ar kausiņu :DDD, bet ja ir papīrs, tad uzreiz ar visu rulli jāslauka, ja paņemsiet ar slapjām rokām, tad jau izkusīs un papīra nebūs. Bet, tas tikai pats sākums, visā šeit notiekošajā.
5Motodiena sākas Ham Duc pilsētā. Aizbraucam uz servisu (šim arī jāatrod īstie vārdi) salabot motociklus. Kamēr instruktors uzrauga situāciju, Es tikmēr dodos pilsētas aplūkošanā dienas gaismā un iemūžinu pāris neaizmirstamus kadrus priekš pārtikas dienesta :DDD. Tā es drusciņ aizrāvos un jau steigšus jādodas ceļā.
Pa AH17ceļu gar upes krastu un džungļiem visas dienas garumā uz saviem sport baikiem :DD braucam un braucam. Un atkal var just, ka esi kalnos, līkumos satiec tūristus un ceļotājus, baudi skatus un nedomā par mežonīgo pilsētu dzīvi. Šis posms man tiešām ļoti, ļoti patika, ir skaisti necaurredzamie mūža meži, upe ar lielajiem akmeņiem, ūdenskritumi no kalniem un ik pa laikam kāds vietējais zvērs uz ceļa, beidzot var pabaudīt dabu un moto braukšanu:)).
Dienas otrajā pusē braukšana jāpieklusina, jo ir ļoti daudz mazu ciematiņu viens pēc otra. Tur uz ceļa dzīvo gan govis, gan cūkas, gan vistas, gan suņi, gan bērni. Kādā posmā jau sāk vajadzēt uzpildīties, bet ciemā kur ir uzpildes stacija, tā ir slēgta un tā paliekam bez iespējas uzpildīties, nu brauks tālāk, neko darīt. Tā nu braucam un braucam, un nav, instruktora Taiger moto bākā vakums, nu ko pret kalnu ievelku un laižam tālāk cik ripos.
Tālāk notika pazaudēšanās un sadalīšanās. Sēžu ciemā bez sakariem un ceru, ka atradīs ceļabiedrs mani. Atnāk vietējie ļaudis draudzēties, ļoti grūti saprast, ko viņi mēģina pateikt, vai paprasīt. Piemērs.: Viens atnāk prasa: “What s up???” Saku viņam, ka pazaudēju ceļabiedru. Viņš man atbild “Happy New year.” un aiziet projām. Man tā nāca smiekli, bet tad es padomāju, nu, ko viņiem taču jaunais gads:))).
Vēlāk sanāca jaunieši un mēģināja runāties, viņi gan man teica, ka 32 gadi viņiem esot, bet nu es skatījos pūces acīm un vairāk par 20 gadiem nedotu. Tie bija mani Best friends Vjetnamā, un tusēs ar mani, kamēr es te viena, nelaimē neatstāšot:)).
Tumsa klāt, bet vismaz braucēji atkal kopā:). Prasām vietējiem vai te ir kur palikt, katrs rāda uz savu pusi, es nesaprotu, kā tik mazā ciemā viņi nezina ir vai nav Hotelis. Tā stunda tiek iztērēta un neko neatrodam.
Tad nu nakts melnumā dodamies uz lielā ceļa un braucam 20minūšu braucienā uz Big City. Esam lielpilsētā, atkal sastrēgumi, grūstīšanās un pīpināšana. Redzams, ka pilsētā Jaunā gada svinības iet pilnā sparā un brīvdienas uzņem ap griezienus, tirdziņos tirgojas un notiek visādas vietējās atrakcijas.
Šī ir slavenā pūķa tilta pilsēta Dananga kurā paliekam viesnīcā Origo:), tā teikt Lielpilsētas centrā-kā Lielveikalā:))- Tuvāk sirdij, tuvāk mājām:). Visas viesnīcas ir šauras un augstas, kā debesskrāpju variants, katru gadu var uzcelt vienu stāvu uz augšu, jo blakus nav vietas, tur jau citas viesnīca pie viesnīcas.
Motocikli nolikti, lielās somas arī, tad vakariņu laiks, varētu šodien bez cepumiem:)… Atkal nesaprotama ēdienkarte. Atnes mums bildītes ar ēdieniem, izvēlamies tur frī kartupeļus, vistas gaļu un salātus. Tad mums uz lapiņas atnes uzrakstītas cenas, vai tādas der vai neder, jo ēdienkartē cenu nav, katram vienkārši piedāvā savu ciparu un skatās vai piekrīti vai ne.
Kad atnesa ēdienu, tas noteikti nebija, kas bildēs, kaut kāds siers nevis frī kartupeļi un vistas gaļu arī nebiju redzējusi šajā ēdienā. Jo tuvāk tuvojāmies Ziemeļiem, jo vairāk negribējās, kad kādā ēdienā atnes suņa gaļu. Tas te ir pilnīgi normāli un daudz lieko suņu pa ielām nav, braucot pa šosejām, redzēju daudz plakātus kur piedāvā suņa gaļas ēdienus.
Es Domāju, kāpēc tad nes tās bildes rādīt, ja to ko izvēlies tāpat nedabūsi. Te nu varu pateikt, ka lauku ielas nūdeļu ēstuve, vai lielpilsētas ēstuve – pilnīgi neatšķiras, izņemot 3x lielākas cenas, bet tēls tas pats. Pēc tāda restorāna :)) aizgājām līdz vietējam tirdziņam un ballītei.
Bilde kā visur, visi sapucējušies svētkiem, pasākums notiek, visi ēd, ballējas, bet atkritumus visus met zemē, pilns ar miskastēm- aizgāju izmest savējos atkritumus-miskastes tukšas, nu ja, kam vajag ja var mest zemē.
Ir labi visas pilsētas izstaigāt, bet beigās nevar saprast, kas tā par kultūru, kas tas vispār ir. Un Tu redzi, ka nu taču ir skaisti un ir tehnoloģijas, bet dzīvo kā aizgaldā. Latvijā diemžēl pēc moto pasākumiem arī acis deg, cik kārtīgi izkopta teritorija un uztaisīta pasākumu vieta pirmajā dienā un kas par cūku kūti pēc tam, bet paldies Dievam vismaz ikdienā saņemamies un savos atkritumos nesēžam. Kā viena maza meitenīte teica: “Ir bērnu ballītes un ir pieaugušo ballītes, kur ir atšķirība???” Bērnu ballītēs visi uzvedās kā zaķīši, pieaugušo ballītēs kā cūkas. Lai kā negribētos to teikt, Vjetnamā tas bija katru dienu, katrā stūrī, vai tiešām tas ir tādēļ, ka 3pasaules valsts???
Rīts Dananga, superīga saulaina diena. Cauri pilsētai vijas vairāki tilti, tad nu vajag visiem pārbraukt pāri un balvā noteikti Pūķa tilts. Bija forši, tas tilts tiešām ir interesants un naktī vēl superīgāks, kad ir ar gaismiņām.
Pilsēta liela un ar jūru, tik smuki, bet pludmale tūristiem – satīrīts, tīrs, glaunas viesnīcas, palmas, kokteiļi, aizbrauc ap stūri, visi mēsli un atkritumi izgāzti jūras krastā.
Šodienas plānā izbraukt slaveno Top Gear apli un kalnu pāreju “Haman Pass”, kas sadala šo valsti divās daļās Ziemeļos un Dienvidos. Tad nu kā rakstīts, tā arī bija, viss ceļš pārpildīts ar tūristiem, jo ja Top Gear brauca, tad visiem vajag, mēs tai skaitā:).
Jā dažos brīžos nebija pārliecība, ka neuzraus moci pāri mugurai, labi kāpumiņi, tāpat arī nācās diezgan bieži apstāties un moci atdzesēt, grūti, grūti viņiem klājās šajā posmā. Šad un tad aiz šaurākiem līkumiem uz ceļa lēkāja pērtiķi. Bija vietas, kur varēja piebraukt pie kalna maliņas un pavērties uz pilsētu no augšas.
Esot atpakaļ pilsētā, tika pievilktas ķēdes motocikliem, ko vietējais darīja ar…skrūvpistoli, skaties un brīnies. Tad devāmies tālāk turpināt kalnu pārejas apļus, no jūras pūta slapjumu un veidojās tāda migla, ka pilnīgi neko nevarēja redzēt, kas brauc pa ceļu, kur nu vēl redzēt kādu skatu.
Manam mocim no kratīšanās bija sākuši mirgot pagrieziena signāli, tad nu ar tiem arī braucu, lai drošāk. Vēlā pēcpusdienā no kalniem esam tikuši ārā, jādomā kur tālāk doties. Visas ceļa malas pilnas ar benzīna tirgotājiem, smieklīgi, tādi kā benzīna kioski, viss dažāda izmēra pudelēs saliets un tā viens aiz otra tirgojās.
Sāka jau iestāties krēsla, bet līdz lielākam ciemam vēl labs gabals un ilgs laiks vajadzīgs, ka varam saprast, līdz tumsai nepaspēsim:(. Šoreiz risinājuma nav un nākas uzbraukt uz AH1, ko sauc par nāves šoseju:(. Visur kur lasi, cilvēki iesaka izvairīties no šī ceļu, mēs tam arī pievienojamies, nav īsti vārdu kā aprakstīt, kas tur notiek.
Tūrisma autobusi brauc kā raķetes, tā, ka priekša pacēlusies gaisā, pilnīgi neatmetot gāzi, ja ir bedre, vai kāds motobraucējs viņa ceļā, tāpat arī mazie starppilsētu busiņi, mirkšķina tik ar gaismām un gāzi neatmet. Man bija situācija, kad nav kur palikt, mani gandrīz izsmērēja gar citu auto, milimetrs man deva iespēju izdzīvot.
Spiežas no aizmugures virsū, brauc pāri, es cik reizes braucu pļavā iekšā, lai tikai paliec dzīvs. Tad brauc tax, kas mierīgi skatās filmu mazajā telefonā un gandrīz instruktoru aizķer, pēc tam, paņem un nostumj vienkārši malā. Tad viens, kurš ar mašīnu lido vienkārši visiem cauri 2 joslām pa vidu, otrais velkas kā uz pēdējo dzīvību, tad pamostas, iznesas visiem rolleristiem cauri un tad izdomā, ka no kreisās, visiem noraus šķērsām pāri pa labi.
Tā vairāk, kā stundas garuma, un iestājoties tumsai viss paliek vēl nežēlīgāks, kad piestāj malā, tad saproti, ka atkal rokas trīc un domā, kas te notiek, tas taču nav piedzīvojums, bet kaut kāds zāģis, izdzīvošanas spēle.
Palikām pilsētā, ko sauc Hue, viena no populārākajām tūristu pilsētām. Viss bija skaidrs, cenas 5x lielākas visam pēc kārtas, klubiņi, kafejnīcas, viesnīcas viena pie otras, visi atkal dzer, bļaustās, uzdzīvo. Ielas viena par otru pārpildītākas, tur pat gājēji, moto braucēji, auto braucēji, viss kopā putrā.
Ejot pa ielu dzirdam kā viens ar rolleri ienesies, paspējām palekt malā, kad gandrīz notrieca meitenes, ieskrēja taxi, sasita mašīnai sānu, norāva bamperu un aizbēga. Un uz ielām salikti galdi, kur cilvēki sēž un ēd, jebkurš var ar auto vai moci uzbraukt.
Par ēdienkartēm varu izstāstīt, šajā pilsētā bija nu vislielākās cenas, visskaistākās bildes, bet jums atnes ēdienu-zivi, vai gaļu, vai jebko citu, tad jūs skatieties, skatieties un nevariet vien ieraudzīt to zivi uz šķīvja, tik mazas porcijas, nu tik mazas, ka mazāk nevar. Viesnīcas kā no krāsu kokteiļa, citas ar briljantiem un rozēm, un dimantiem, citas knapi kopā turas. Viesnīcu sienas īpaši biezas, jūs varēsiet dzirdēt pilnīgi visu, kas notiek blakus numuriņos, bet ja paskrubināsiet, tad noteikti arī ieraudzīsiet kaimiņus:)..Jāsaka, ka tumsā drusciņ labāk izskatās, kad no rīta sāc skatīties, tad domā, vai tā pati vieta kur vakar atbrauci, kad izej ārā, tad pavisam bailīgi.
Jaunas dienas rīts tomēr ir tajā pašā Hue pilsētā. Es gaidīju šo rītu, jo zināju, ka varēs tikt uz pamesto Akvaparku. Priecīgi braucam un nu tik būs, forši…..apsargi pie ieejas (sporta biksēs, sēž uz sapuvuša krēsla un spļauj semenes), un saka nevar braukt, nevar. Atnes zīmīti kur kāds iztulkojis – Nevar apmeklēt, jo bīstami. Prasu, kas bīstami, krokodils iekodīs, žirafe vai zilonis :DDD??, bet viņi neko nesaprot, bīstami, bīstami un tālāk ēd savas semkas.
Es domāju, nu forši, diena sabojāta, instruktors saka: tak laižam, kaut ko izdomāsim.” Ne čiku ne grabu, džungļu taka ir atrasta, aiziet klupdami, krizdami, pa akmeņiem, pa dzelkšņiem, vienalga moči izturēs vai nē, laužamies līdz Akvaparkam.
Un ir, tik jāizdomā, kur iet un kur noslēpt močus, teritorija paliela. Ieliekam krūmos, ai nu negribās atstāt, labi stumsim līdzi, tā gabaliņu pagājuši, aiz līkuma skrien viens pretī. Stāstu: Vietējie uztaisījuši Akvparkā sev štābiņu, kur tirgo aukstus dzērienus un piedāvā par naudiņu pieskatīt motociklu un mantas. Tas ir bizness, vieni sargā un nelaiž iekšā, otrā galā otri, tikmēr bīda pasākumu un laipni uzņem apmeklētājus:))).
Akvaparka teritorija ir forša, visādi augi un strūklakas, lido ļoti daudz taureņi. Milzīgam ūdenim pa vidu ir betona pūķa māja, kurā uzkāpjot- superīgs skats, lejā pūķa vēderā ir akvāriji, kur kādreiz bijušas zivtiņas un rāpuļi, tagad protams viss izdemolēts.
Tālāk ejot pa parku ir sabrukušas viesu un atpūtas mājas, vēl pēc gabaliņa arī trakās trubas. Tad nu var izkāpelēt un izložņāt pa trubām. Ja gribās izpeldēties, tad diez ko nesanāks, ja vien nav pie sirds dūņu vannas.
Visi krokadīli kuri te bija iedzīvojušies ir aizvesti projām, jo viņiem nebija ko ēst, bet paskatoties apkārt ir sajūta, ka kāds tomēr varētu izlīst no kādas peļķes. Ja pastāv tā klusiņām kādu laiciņu, tad var dzirdēt kā pērtiķi pa džungļiem klaigā un kāds putns kaut kur aizlido. Negribās doties projām, jo ir izdevies noslēpties no apkārtējiem, nav piedāvātāji, apmānītāji un visi pārējie, pamests akvaparks ar savu burvību.
Izstaigājot to visu, likās, ja viņi sakoptu un uzprišinātu, tur tāds tūrisma apskates objekts būtu. Tikai 2004.gadā akvaparks kā atklāts, knapi 3gadus padarbojās un pamests. Bet vietiņa tiešām fantastiska. Lai arī te varētu relaksēties visu dienu, šodien tāds grūts uzdevums, pa super vientuļi, vienmuļo ceļu doties no Hue uz Lui…
.Ātri tiešām braukšana nevedās, jo ceļš maziņš un ļoti sliktā stāvoklī. Kā bija minēts rakstos, tad šķiet viss miris, neviena nav, vienīgie, ko ceļā satiec ir daži tūristi, meiteni ar moci arī satikām, kura jau 4nedēļas riņķo pa Vjetnamu, bija galīgi nogurusi un nogāza moci, tad mocim saliecās kāpslis un nevarēja pārslēgt pārnesumus.
Viņai veicās, jo izpalīdzīgie latvieši bija blakus:)), ķibele tika atrisināta.
Izbraucot daudz jo daudz līkumus, džungļiem sākot apnikt, ieraudzījām tirgotājas. Piestājām apēst pa pīrāgam un auglim. Piebrauc pie bodes vietējie džigiti, izskatās tēvs ar dēlu, tēvs jau gados. Sākas izrāde:). Tirgotāja atnes opim gumijas zābakus, viņš met viņai atpakaļ ar tiem zābakiem, dēls tikmēr spaida telefonu, kamēr tie abi cīnās un bļaustās.
(Ierunājām tekstu no malas mēs:)).. Tirgotāja: “Vecais Es tev pasūtīju zābakus, tavs izmērs, ņem ciet.” Opis paskatās, met atpakaļ: “Ko tu mani apkrāpt gribi, tādi man neder, tā pagājušā gada kolekcija, nēsā pati.” Skrien pie dēla: ”Dēls pasūti man ebay citus, mani te apšmaukt gribēja.” :DD. Un tā viņi kādu laiciņu tur cīnījās un mētājās:)).
Tālākais ceļš augšā lejā pa mudžekļiem gar Laosas robežu uz Prao. Skati bija iespaidīgi, kad no virsotnes skaties un džungļiem neredzi ne galu, ne malu, tad vēl baisie melnie tuneļi, kur tumsā jāizbrauc cauri.
Šajā dienā bija visvairāk ragaiņi uz ceļa, ieskrieties vispār nevarēja, jo katrā līkumā jau bariņš gaidīja, tāpat arī nekāda atslābšana, vai iemigšana nespīdēja, ja viss ceļš nomīnēts, spēj tik izvairīties, ja kāda svaigā mīna, tad šļūciens, ja cietā, tad kūlenis…dikti iespaidīgas mīnas, Latvijas brūnaļas netur līdzi.
Kad jau līkumi bija pilnīgi apnikuši un šķita nu cik tos džungļus var, tad es pamanīju, ka ciemā kur piestāju, esmu somu ar dokumentiem nozaudējusi, tas bija labu gabalu atpakaļ un tumsa bija gandrīz klāt. Tad ar turbo baikiem, turbo ātrumā, lidojām atpakaļ ar celīti, tā ka dzirksteles no kāpšļiem šķīda. :))
Un Eh somiņas nav:(, bet tad viens vietējais piebrauc ar rolleri un atved somiņu. Un saka: “Neko nevajagot un viss ok, un priecīgs, ka es tiku pie savas mantas. Es arī biju priecīga. Beidzot viens no retajiem super cilvēkiem šajā braucienā:), kaut arī citās vietās novēroju, ka laukos un mazajos ciemos ir daudz godīgāki un foršāki cilvēki!!!
Atkal viss ceļa posms jānobrauc, ar šiem motocikliem, vakarpusē tik ļoti gribās tikt brīvībā, dibens un kājas pilnīgi krampī. Ripinoties atkal no kalna lejā, skaists saulriets un vakara ainava:). Pie tumsiņas esam jau zināmā pilsētā Ham Duc, šoreiz nolēmām palikt citās naktsmājās nekā iepriekš. Laba izvēle, jo tiekam arī pie vakariņām tepat uz vietas, pēc tam pilnīgā bezspēkā guļammaisā un off.
Agrs, agrs rīts, jo jāsāk nopietni doties atpakaļ ceļā, šoreiz nav viena virziena biļete. Lai arī Ziemeļus neizdodas izbraukt, kaut kā nav liels pārdzīvojums, jo Taizemes salās ar laivām braukts un klintis ūdenī redzētas. Un ja gribētu izbraukt Ziemeļus, tad vēl vismaz nedēļu nopietnos tempos moto braukšanā pa Vjetnamu vajadzētu.
Šodien jau kosmoss paredzēts no Ham Duc uz Dak To, un vēl jānomaina eļļa, jo daudz nobraukts. Gadījās dikti gariem pirktiem servisi, jo viens nemaz neķērās klāt, negribēja smērēt rokas, esot tiki dīleris un tirgojoties:)), otrā servisā arī atnāca ar garu degunu, eļļu nevis izlēja, bet izsūca no motora.
Ak, jā un man riepā bija mīkstais, neviens kamerā caurumu nemeklēja, vienkārši ielika jaunu, samontēja riepu ar basein kurpēm un rokām:)).
Kad motocikli saštellēti, tad pa zināmu ceļu, tikai pretējā virzienā kā jau braukts, dodamies uz Dienvidiem. Dieniņa ļoti karsta un kalnu satiksme saspīlēta, atkal vairākas bīstamas situācijas, jo autobusi apdzen smagos pret kalnu, visiem kas brauc pretī jālec no kraujas lejā vai jāpaliek zem autobusa, un cik situācijas, kad govis izgāja autobusiem priekšā, brauc un skaiti karbonādes.
Braucienā bijām kārtīgi iespringuši un ir uzstādīts rekords 400km, āmen pilnīgs, bet esam tikuši tālāk, kā bija paredzēts. Atkal naksnīgās pilsētas un nakts uzdzīve, dīvainas viesnīcas. Vienā viesnīcā kosmosa cenas, viss sapuvis, pāri ielai 3x mazāka cena un viss tikko saremontēts un jauns.
Vakariņas pilsētā, jautrība + vilšanās. Kad atnesa alu un glāzes, viss bija forši, bet kad atnesa ledu kurš knapi lien glāzē, nu smejies vai raudi, bet fakts. Var mēģināt dzert alu un ledu piesūkāt klāt. Ēdienkarti tulkoja vismaz 5meitenes:)), tad nesīs mums gailētu vistu, bet visu mums nevajagot, pietikšot ar pusi. Gaidījām vairāk kā stundu, jā pus vista (kājas, galva, kakls, spārns) 7E par kauliem, tas noteikti bija palicis no citiem pāri. Nu nekas, jau pierasts, vai nu tad cepumi, vai nekas un iet gulēt.
Varētu būt jau 9diena uz motocikliem. Dodamies no Buon Ma Thuto uz Mui Ne virzienu, no džungļiem uz pilsētām pie jūras. Šodien sanāk izbraukt kārtīgus laukus, kur daudz traktoristu un rīsu lauku, cilvēki strādā galvas nepacēluši. Ceļš nav no vieglajiem, jo ir sliktā stāvoklī, un noslogots.
Sanāk braukt vai nu pa kalniem augšā lejā, vai nu pa ciematiem. Iebraucam arī ciematā, kur dažas peldošās mājas, diez ko pārliecinoša arhitektūra nav, bet mājas ūdenī šūpojas, zvejnieki zvejo un sievas jau ceļmalās tirgo zivis. Pēc vairākiem km lēkājot pa bedrēm, iekožam pusdienas kopā ar vietējiem ciema ļaudīm. Sēžu pie galda un skatos, upe visa pilna ar maisiņiem un atkritumiem, sivēns mēģina kaut ko labu vēl tur atrast, virtuvē uz plīts, burkas ar iemarinētām čūskām, (jā, jā čūskām nevis sēnēm), pie sienas komunisma plakāti, nu pilnīgs kosmoss, pilnīgi cita pasaule.
Nu ko, laižam, laižam tālāk, tā vēl lēkājot puse dienas, skatos kalnos uz km stabiņiem un redzu cik lēnu km pēc km zūd, kā izstiepta gumija, un kā netiec no tiem kalniem ārā, tā netiec. Bet es taču izlasīju par slaveno smilšu kāpu Mui Ne pilsētā, ar saulrietu tur jāpaspēj. Saule sāk rietēt, iekuļamies riktīgos laukos, kur pilnīgi citādi dzīvnieki, govis ar kupriem, dīvainas cūkas, cilvēki arī tādi tumšāki un šaurākām acīm, visi skatās tev virsū, bet finišs vēl pēc 40km.
Lai kā centāmies un skrējām, nepaspējām, ir pilnīga melna nakts. Labi, paliks naktsmājās un rīt domās. Par palikšanu visur prasa ļoti daudz, jo taču apskates objekts un kūrorts. Ilgi meklējot un visur pēc kārtas iebraucot, atrodam vietiņu kur visu var sarunāt.
Vakarā uz ielām jaunieši dziedāja karaoke, studenti sēdēja un spēlēja instrumentus un ēstuvēs plosījās rosība. Aizgājām uz vienu, kur vietējie svin ballīti, jā skaļi gāja vaļā, bet vismaz jautri. To, ko katrs bija ēdis un dzēris varēja paskatīties zem galdiņiem.
Kafejnīcas ēdienkartē bija tikai aitas gaļa, un aitu visā krāšņumā varēja skatīt turpat acu priekšā un parādīt kuru daļu vēlies, lai pagatavo. Vakariņas gatavoja pats Senseis, pēc visām augstākajām prasībām :DD. Te mūs iemācīja, kā pareizi plūkāt salātus, kā mērcēt plāksnītes un tīt pavasara rullīšus.
Uzkavējoties redzējām kā notiek uzkopšana. Zupas bļodas izskalo kopējā katlā, rītdienas zupai, visas neapēstās salāt lapas tiek izlasītas un saliktas aukstum kastē rītdienai, un visi neizdzertie aliņi tiek salieti kopā un varēs pildīt rītdienas pudelēs. Pilnīgi nekas netiek laists zudumā un nekādu otrreizējo pārstrādi nevajag. Galvenais, ka viss notiek, visi smaida un neviens neko neslēpj, kā ir tā ir :), mums jau arī šķita, ka pēc mēneša viss būtu pieņemams.
Vau, rīts ar putnu dziesmām, iznākot pagalmā, viss pilns ar putnu būriem, visi dzied un dziet. Tāds maziņš pasaku pagalmiņš, kur dzied putni, aug eksotiskie augļi un sēž meitenīte ar suni:), oi suņiem:).
Braucam uz kāpu. Es Te labāk nekomentēšu, ielikšu savas bildes un bildes kuras ievietotas ceļvedī…Nu nav tā kāpa tik iespaidīga un oranžas smiltis var pat nemeklēt, vismaz es neatradu. Jordānijā, Vadi Rum -tur ir smiltis apelsīnu krāsā un saulrieta krāsā, bet Mui Ne, nu nav. Protams, ka ja viņiem šāda kāpa ir vienīgā valstī, tad viņiem tas ir brīnums, ja tūristi brauc, tad ir cenas, rosība un bizness.
Šodien arī kārtīgs cepiens, jau no paša rīta, tāpēc izvēlamies braukt gar jūras krastu, kur pūš vējiņš. Kas man patika Mui Ne, tie bija zilie kuģīši un laiviņas, kas neizskaitāmā daudzumā piestājuši jūras krastā. Un braucot gar krastu, tur redzi viesnīcas un kempingus vienu pēc otra, tūristu jūras, skatos ir skaistas vietas – ziedi, palmas, skulptūras un sakopts, cilvēki brauc un paliek.
Aizej turpat aiz stūra, miskastes, atkritumi, jūras krasts piecūkots, un nevar to saprast, kāpēc???
Iebraucām uzpildīt degvielu, lai arī bākas pusē, zinājām, ka visa diena uz Ho Chi Minh jābrauc. Benzīntankā prasa mums 290’000dongu, iedodam 500,000 un atdod mazu atlikumu. Kur tāds cipars, nu nav te benzīns dārgāks??? Kā abiem motocikliem pilnīgi tukšās bākās var ieliet katram 6l, kopā 12l, kas izmaksā 240’dongi. Tagad bija pus bākas pilnas un arī uzpildot neielēja līdz galam.
Protams krāpnieks, sākam teikt, lai dod atpakaļ naudu, es skatos uz uzpildes tanka 15l, tik nevarētu ieliet, pat ja pilnīgs sausiņš, uzpildīja pirms mums 2motociklus un nenonullēja. Taisām traci, saprata, ka nebūs labi, darbinieks notēloja, ka nepareizi izdeva, bet nu atmet grašus. Instruktors turpināja cīņu, man jau likās, ka dabūs benzīntankā visi pa čurbuli, bet nu dusmas bija kārtīgas.
Beigās atdeva naudu pēc liela trača, tad es sapratu, kāpēc daudzos tankos mani raustīja aiz piedurknes un lika skatīties, kad pildīja bāku (lai redzu, ka nonullē un, kad pilda). Un vēl viņi dara tā, ka nenonullē, ieliek pistoli bākā un ar pirkstu knapi pieskarās mēlītei, tā, ka benzīns tikai pa pilītei pilinās bākā, bet jums šķiet nu jau ar kalnu pielēja, tiki ilgi pilda, un ja nepaskatieties, ka nekas nav ieliets, tad mierīgi apšmauc- viss izdomāts. Es vienmēr paskatījos cik ir bākā un kā viņi lej, vai normāli tek, vai tur knapi kā no cauras dušas.
Nu ar sabojātu omu jādodas tālāk, var vismaz papriecāties par mega kempingiem un spa, atkal kā cita pasaule. O ieraugām lielu, nepabeigtu viesnīcu, jābrauc skatīties, blakus viesnīcai kaut kāds tilts, iebraukt var, braucam. Iekšā parks un pagalms ar Disnej varoņiem, briesmoņiem un dinozauriem, laikam atkal kāds pamestais vai nepabeigtais projekts. Ir interesanti apskatīties. Tā mēs tur kādu laiciņu visu izbraukājām un izložņājām.
Vēlāk apstājamies aiz super kempingiem maliņā, lai aizietu līdz jūrai. Atkal ieraudzīju īstenību, kā vietējie krūmos sēž uz plēvēm un darās savā pasaulē, un kā viss izskatās, atkal atkritumi, maisiņi un bundžas. Mazo filmiņu arī uzfilmēju, nezinu kā nosaukt…”Briljanti un Pelni.” Cilvēki jau smaidīgi un tu smaidi pretī, un uz pikniku aicina, grib alu iedzert kopā, bet galvā doma, vai nevarētu lielo talku pielikt viņiem sarīkot.
Mazliet nomainām maršrutu, pabraucam pa lauksaimniecības ceļiem, tur milzu teritorijas ar Pūķa augļiem, tieši ražas laiks un visi sakrāvuši kastēs un vannās. Vēl gabaliņu uz priekšu sāls audzēšanas ezeriņi sataisīti. Piestājam lauku ciema servisā, jo ar steigu jāmaina eļļa, jau pāri 700km, bet 500km ir lielākā norma…
Ģimene tieši pusdieno, bet puisis atsaucīgs un nāk palīdzēt, pat var saprasties angļu valodā. Tēvs protams arī uzreiz grib draudzēties un nāk cienāt ar tēju un piedāvā uzvilkt cigareti un atnes cepumus. Mēs tik sēžamies pie galdiņa, jo dikti draudzīgi un alu arī nes, domāju cik tad būs rēķins beigās.
Saremontēja mocīšus, parunājās, pacienāja un tik par eļļas maiņu paprasīja. Priecīga braucu, vēl vieni labie cilvēki sarakstā, šajā braucienā:). Bet jā, servisi, kā jau Vjetnamā pierasts, turpat arī noliktava, gulta, viesistaba, galds un TV, telpas izmantotas pilnībā.
Tiekam uz lielāka ceļa un braukšana iet mazliet raitāk, bet karstums trakum traks. Nāk vakars un esam Ho Chi Minh pilsētā, bet līdz centram vēl ļoti tālu. Iekļūstam mega, mega sastrēgumos, putekļi, dūmi, troksnis, virs +40, no transportiem karstums, sāk trūkt gaisa un pēc 1h paliek slikti, jāpaņem pauze.
Dzēriens un veikals ar kondicionieri, ir labākais risinājums. Mums izstāsta, ka pa lielo ceļu brauksim vismaz 2h kamēr tiksim līdz centram, jo ir tikai 1tilts, pa lielāko ceļu mūs nelaidīšot, jo tas tikai smagajam auto, tāpēc, lai mēs sameklējot gājēju ceļu, pa kuru visi ar rolleriem brauc līdz pārceltuvei un pārceļas ar prāmi. Laiciņš paiet to meklējot, pa visādām nomalēm jāizlien, bet kad nokļūst līdz tam, tad labs:),.
Ceļam galu redzēt nevar un viss cik skaties pārbāzts ar rolleriem. Tik labs un smieklīgs skats, jo tieši saule sāka lēnām rietēt un visiem spīdēja ķiveres, skaties apkārt simtiem, simtiem spīdīgu galvu:))). Braucu un smējos, jē Vjetnamas moto sezonas atklāšana, jē…es arī piedalos.!!!
Beidzot arī prāmis, pēc 1,5h braukšanas esam tikuši uz tā un par 20centiem pārceļamies gandrīz uz centru. Tad visi tiek izlaisti ārā un laižam, pa tādu kā sili, jo motocikliem ir norobežojums no pārējiem satiksmes dalībniekiem. Vēl pāris krustojumi un pārvadi, pilnīgā saulrietā, nonākam pie trakākā centra krustojuma, viens kreisais pagrieziens 100m un finišs.
Esam nonākuši vietā, kur tikām pie motocikliem un bija norunāts tos pārdod atpakaļ. Protams, puisis ātri notin vagu un māte stāsta, ka viņš te nav un ir projām, pati izliekas neko nezinot, lai gan abi pirms 10dienām visu biznesu bīdīja. Jāteic, ka sākumā ilgi izlikās vispār mūs nepazīstot un tādus močus nezinot.
Atkal, laika tērēšana viena stunda, otra, kad jau 15 cilvēki sanākuši, tiek rādīti papīri, un ne velti uzfilmētais video, tad kad močus pirkām, ar grūtībām kaut ko sāk pīkstēt. Sanāk arī citi tūristi stāstot, kā vienus apkrāpa kafejnīcā, kā citus moču nomās. Stāsti par te notiekošo ir gan pilns internets, gan tev stāsta cilvēki blakus esošie un satiktie, gan saproti cik paši visam esam gājuši cauri.
Ir pilnīgs nogurums un pārgurums no tā visa, bet nevar padoties, tikai ar neatkāpšanos, kaut daļu taisnības var panākt. Saliekot bildi kopā, viss jau mērs pilns, šoreiz es gribēju ar self kātu visiem sadot pa čurbuli. Labi, ka meklējot naktsmājas pa ceļam bija MC Donald, viens burgers un saldējums radziņš bija tieši laikā:).
Rīts lielākajā Vjetnamas pilsētā, ko varētu iesākt, ko sadarīt, ar močiem braukt jau nu noteikti negribās. Nolemjam pastaigāt pa pilsētu un apmeklēt kara muzeju. Tur redzētais un izlasītais lika daudz, daudz aizdomāties un pārdomāt, gan par dzīvi kā tādu, gan par karu un visu smago, kas jāpārdzīvo.
Viss sākās jau Vjetnamas iekšienē, 1945. gadā kad ZiemeļVjetnama gribēja komunisma valdību un DienvidVjetnama citu, tā viņi cīnījās savā starpā. Tad tajā visā iejaucās arī Francija un gribēja kolonizēt Vjetnamu un Indoķīnu. Bet nekas neizdevās un 1954. gadā Vjetnama, Laosa un Kambodža tika atbrīvotas. Ar to miers šajā valstī nebeidzās un 1955.gadā ZiemeļVjetnamā pastiprinājās komunisma ieviešana.
ASV baidījās, ka sāksies domino efekts un visas blakus esošās valstis arī tiks pakļautas komunisma valdībai, tādēļ iejaucās. Tad nu Krievija palīdzēja ZiemeļVjetnamai un ASV DienvidVjetnamai. Komunisti izveidoja slepenās džungļu takas caur Kambodžu uz DienvidVjetnamu un iepludināja tur savus cilvēkus ar ieročiem. Šis posms ilga 10gadus un cīņa notika smagos apstākļos, īpaši lietus periodos, kad bija pārpildītas upes un purvi, viss bija dubļos.
No 1965.gada sākās vissmagākā kara daļa. ASV iejaucās karā pastiprināti un ar daudz ieročiem, jo nekādi neizdevās iznīcināt slepenajās takās paslēptos karotājus. Tad tika pielietoti ķīmijas ieroči, ko nosauca par Agent Orange.
Bet neskatoties ne uz ko vjetnamieši bija gatavi karot līdz pēdējam cilvēkam, bija skaidrs, ka karam nav gala. 1973. gadā Parīzē tika parakstīts miera līgums. Tomēr nekādas mierīgas un draudzīgas sekas nebija gaidāmas. Karā novārdzinātā DienvidVjetnam nespēja ieviest savu nekomunistisko administrāciju un valdību, tāpēc 1975.gadā komunisti ātri un viegli ieņēma Saigonu un pārņēma komunisma varu visā valstī. Vjetnamā arī šobrīd, mūsdienās ir komunisma valdība.
To visu izlasot un skatoties daudzās bildes, vissmagākā daļa ir tieši par Agent Orange. Cik smagi ķīmija ietekmēja šo valsti un cik ļoti smagas sekas bija vēl 40gadus pēc kara, kad liela daļa bērni dzima kā mutanti. Vēl arī tagad tas turpinās, un ne visas vietas dabā var iztīrīt, ļoti smagas un ilgstošas sekas.
Par šo visu ir divejādas domas, kāpēc te ir tā, kā ir. Vai tāpēc, ka viņi dzīvo, kā dzīvo, jo ir galvā smagas sekas pēc kara, katru vakaru vajag iedzert, pīpē 95% vīrieši un vardarbība ģimenēs arī parasta parādība. Vai tas, ka ir komunistiskais režīms un visi vienādi, viss vienalga un izrauties tāpat nevarēs.
No citas puses gribās viņiem pateikt, nu kas ir, saņemieties, tagad ir miers un viss jums ir, katrā ģimenē 2bērni, priecājaties par dzīvi, negremdējiet paši sevi. Skatos apkārt, jaunākie auto no dārgajiem plauktiem, super moderni telefoni, internets, TV, tehnoloģijas. Mega lielvalsts Ķīna, tepat blakus. Paskatos, skolas ir katrā ciemā, meitenes moderni ģērbjas, moderni veikali, kafejnīcas, bet… Bet citreiz tiešām pie viņiem gribas sēdēt 4sienās un neko neredzēt, jo izej uz ielas, tie atkritumi, cūkošanās, uzvedība… kā tikko no meža izbēguši:(((. Bija grūti šajā valstī, galva nesaslēdza kopā to, ko acis rādija.
Pēdējā dienā un vakarā vēl pamatīgi tiek izstaigātas visas ielas, tirgus, tūristu ballīšu vietas, lai tad ja ir, ir atmiņas kārtīgas. Tu skaties uz plakātiem kur sludina kārtību un tīrību, bet cik pilsētām braucot cauri redzējām kā dedzina maisiņus, plastmasas melnās kastes, turpat uz ielām. Cik daudzos ciemos viss tika dedzināts lielās kaudzēs, no karstuma aizdegās pļavas un džungļi.
Kāds skats, kad cilvēks noslauka namdurvis katru rītu, bet mājas stūrī un uz ielas, atkritumi pāri jumtiem. Plakāti, kā visiem būt godīgiem, bet katrs mēģina apkrāpt tevi kur vien var, un vietās kur tas nenotika, pilnīgi ievilku krustiņu kartē, tas likās neierasts brīnums. Aizejot uz tirgu, jūs variet nopirkt jebko, pa jeb kādu cenu, jo beigās vienmēr paprasīs cik tu gribi, sākuma cena jau iepriekš ir 10x palielināta. Labi, ka bija tikai rokas bagāža, un nekam nebija vietas:).
Aizejot paēst, nevar zināt ko ēdīsi un vai vispār paēdīsi. Ja pie mums var dabūt mazgātos salātus, tad te, tu mierīgi vari dabūt aiz stūra no miskastes izvilktos salātus, tev nezinot, bet ja arī redzēsi, nekas. Par dzērieniem- es teiktu-Sūkā ledu. Ņem kādu dzērienu vēlies ir vienkārši pilna glāze ledus, ar pilīti sulas.
Iesaku izvēlēties augļu kokteili ar jogurtu, lai gan arī tiem lielai daļai piemaļ ledu.
Vakara uzdzīve, meitenes piedāvā pavadīt laiku ar tevi pie galdiņa, vai masāžu, vai ko vairāk, mierīgi un publiski, viss notiek. Jaunieši bāros, dzer kokteiļus, pīpē ūdenspīpes un osta līmi no baloniem. Apkārt braukā rolleristi, kuri piedāvā narkotikas, ja piekritīsi, tad policija paņem ciet, piedāvātājam par to tiek labi samaksāts. Kāds tev piedāvās ceptas medūzas, kāds loterijas biļetes, viss vienā lielā katlā. Mēs uz to tikai noskatījāmies, priecājāmies, ka neviena no tām lietām pilnīgi nesaista. Bērni iet uz skolu formās ar strīpainām biksēm un sarkaniem lakatiņiem. Un taxi visu laiku piedāvā tevi kaut kur aizvest, ja ej kājām, laikam te neviens nemēdz pastaigāties.
Pēdējais rīts un lidosta, ir kā miers, lai arī tāls, tāls ceļš no Vjetnamas – AbuDabi-Milana-Riga. Pēc 31h pavadītām lidostās un lidmašīnās, kad visu laiku piedāvā paēst Košermīlu un padzerties, viens krāc, viens klepo, vienam vajag šo un vienam to, citam slikti, citam vēl kaut kas, sajūta kā no raktuvēm atbraukuši, miegs nāk, kājas krīt nost. Rīgas Lidostā 1x iekliedzos Mājas, jē Latvija, likās viss tik kluss, ārā auksti un ielas tukšas.
Esam paradīzē, jo izdzīvojām. Pagaidām šķiet, lai kur ir būts, citur tika baudīts, bija pārsteigums, prieks, miers, izbrīns no kultūras, vai dzīvesveida, šoreiz vairāk stress, pārdzīvojums, izdzīvošana, saspringums, spriedze. Kādu laiku vajadzēs, lai to sauktu par Piedzīvojumu. Ir daudz vielas pārdomām, un pilnīgi noteikti, katrs šāds brauciens daudz ko pamāca, īpaši ar moci, kas ir daudz grūtāk, tas rada tevi tādu stiprāku un vērīgāku. Tomēr šie braucieni ir vērtīgi, pārbaudījums sev un ar citām acīm pēc tam var paskatīties uz savu ikdienu.
