Ingūna. M – Skolotāja ar motocikla tiesībām!

Mans motomeitenes stāsts

Man nekad nebūtu ienācis prātā, ka es kādreiz braukšu ar motociklu. Pat tik, cik melns aiz naga – motocikls nebija manu tuvāko vai tālāko sapņu sarakstā līdz nepienāca 2020.gada pavasaris un pirmā mājsēde.

Esmu skolotāja un lockdown laikā strādāju no mājām. Biju pārcēlusies uz laukiem, lai dzīvoklī nav jāsāk runāt ar zirnekļiem. Sākumā jau entuziasma pārņemta strādāju, cītīgi gāju pastaigās un skrēju, bet mācību gada beigās savākties palika grūtāk un savējie gribēja palīdzēt.

Tā nu vienu dienu māsas vīrs piedāvāja izvizināt ar moci un tikai tad ķerties pie darbiem, lai skaidrāka galva. Ilgi nedomāju, piekritu. Ķivere galvā, īsa instrukcija un neliels aplītis apkārt pagastam. Grūti pateikt, kas notika, bet, kāpjot no moča nost, pajautāju, vai varu pati izbraukt, pamēģināt. Pēc garākas nopūtas sekoja “labi”. Kārtējā instrukcija un es jau lēnītēm ripoju pirmajā ātrumā. Ļāva man arī otrajā pabraukt.

Bet pirmajai reizei pilnīgi pietika, lai saskrietu siekalas mutē. Visu vakaru meklēju, zvanīju moto skolām, lai noskaidrotu, kur un kad būs grupa, bet lielākā daļa gaidīja ierobežojumu beigas, ko es nu galīgi nebiju gatava gaidīt. Laimīgā kārtā uzdūros Akategorija.lv, Motomeitenes.lv kur notika tiešsaistes nodarbības. Pāris zvani un nākamajā nedēļā es jau piedalījos nodarbībās, kuras vadīja Lelde. 

Gandrīz katru dienu dīcu māsas vīram, ka jāiet izbraukt, ka man jāmācās. Vispār esmu pārsteigta, ka viņš ļāva man jau tad braukt ar savu moci, lai man nebūtu kauns aiziet uz motoskolu. Pirms vēl uzsēdos uz moča motoskolā, jau ar vestīti ar M burtu, austiņām un māsas vīru mašīnā sekojot biju izbraukusi pāris lauku celiņus, kā arī pirmo reizi nokritusi stāvot uz vietas. Tik lēni arī jāprot krist.

Motoskola

Pirmā braukšana motoskolā iekrita briesmīgā dienā. Lija un pūta nenormāls vējš, nosalu un pat neatceros, ka un vai vispār būtu braukusi, bet tālāk jau laikapstākļi uzlabojās un nācās braukt pa laukumiņu +32°.

It kā nesen, bet jau īsti vairs neatceros, kā man gāja mācībās. Ļoti labi zinu, ka vislielākās grūtības no visām figūrām sagādāja STOP – līdz pēdējam brīdim domāju, ka arī eksāmenā neapstāšos. Tāpat grūtāk bija slalomā attīstīt 30km/h.

Pēc pirmajām nedēļām laukumā zvanīju māsas vīram un teicu, ka braucu ciemos, lai zīmē laukumu. Un tā arī bija, atbraucu, atradām laukumu, kur netraucējam citiem, sazīmējām  figūras un braucām. Braucām abi, jo arī viņš vēlējās atsvaidzināt savas prasmes. Vienīgi viņa mocis bija smagāks un lielāks – tikai ar pirkstgaliem varēju pieskarties zemei un figūras ar to izbraukt bija vēl grūtāk.

Toreiz nodomāju – ja varēšu ar viņa moci izbraukt, tad eksāmens būs tīrais sīkums. Man, protams, izdevās arī viņu tā sadusmot braucot STOP figūru, ka viņš vienkārši aizgāja uz pļavu lasīt puķes savai sievai. Pēc zināma laika tomēr pienāk brīdis un tu saņemies sasvērt to moci, nenokrist un izbraukt visu kā vajag, kā arī apstāties katru otro reizi J

Pilsētā vistrakāk gāja pirmajās divās reizēs un pati biju tā vīlusies, ka ņēmu īrē zilo Skok un braucu pa pilsētu stundām ilgi. Katru nākamo braukšanu ar moci pa pilsētu gaidīju ar lielu nepacietību, katru reizi Lelde teica, ka sanāk labāk, un tas iedrošināja. Vēlme braukt kļuva ar katru dienu aizvien lielāka un lielāka. Gribējās jau dot ručkā, bet baidījos savārīt ziepes. Joprojām baidos J

Eksāmens

Man jau likās, ka pa pilsētu braucu labi, bremzēja tikai figūras. Vienu dienu Lelde pienāca un pateica, ka jāizbrauc figūras kā eksāmenā, tad pilsēta un ja viss labi, laidīs uz eksāmenu. Tā arī notika, mani palaida, bet dzīvē viss nenotiek tik vienkārši.

Eksāmenam varēja pieteikties tikai pēc mēneša, bet man bija nepieciešams doties uz laukiem uz pāris nedēļām. Tuvākā pilsēta – Daugavpils. Sākumā biju pārliecināta, ka eksāmenu kārtošu Rīgā, bet apstākļu sakritības dēļ pāris dienu laikā viss mainījās.

Daugavpilī eksāmens bija jau pēc nedēļas, morāli tam vispār nebiju gatava. Lelde teica, ka eksāmenam esmu gatava, bet Daugavpilī neesot nemaz tik viegli. Pāris dienās tika atrasts instruktors, jo Daugavpilī eksāmenu var kārtot ar instruktora motociklu.

Paspēju izbraukt laukumu un pilsētu divreiz. Vēl divas reizes izdevās braukt līdzi instruktoram mašīnā, lai pēc iespējas vairāk iepazītu pilsētu. Eksāmens bija no rīta, trešdienā. Biju nedroša par STOP, tāpēc īpaši nesacerējos, bet kleitu un kurpītes mašīnā iemetu. Pirms eksāmena iesildījos laukumiņā, izbraucu figūras un gandrīz katrā pieļāvu kļūdu.

Biju panikā, bet instruktors teica, ka tā notiek, galvenais, lai eksāmenā sanāk. Un sanāca. Visas figūras izbraucu ar pirmo reizi un devos pilsētā. Izbraucu pilsētas centru, šoseju Rīgas virzienā un biju atpakaļ CSDD, kur paziņoja, ka eksāmens ir nokārtots. Uzrakstīju Leldei, uzvilku rozā kleitu un gāju pēc apliecības, kurā klāt nāca A burtiņš.

Pirmā sezona tikai 2 mēneši

Man gribējās braukt, bet moča nebija. Toties bija māsas vīrs, kurš pēc operācijas nevarēja braukt un viņam bija tas augstais mocis – tikai ar pirkstgaliem varēja pieskarties zemei. Labs man tas māsas vīrs. Daži nosacījumi un varu ņemt moci – apsargāta stāvvieta ar jumtu, izdzen moci no garāžas pati (atpakaļgaitā pāri slieksnim pa šaurām durvīm) un vispirms izbrauc kādus 100km, lai saprastu, ka ar tiem pirkstgaliem tiec galā. Sacīts, darīts. Tajā pašā nedēļā atradu stāvvietu Rīgā, izdzinu moci un aizbraucu pie krustvecākiem, salasot savus pirmos 200km.

Tad gan vairs no moča nenokāpu. Braucu katru dienu. Uz darbu, uz dejām, uz kori. Pieteicos moto izbraucienu grupai Facebook un piedalījos pāris braucienos. Braucu ar jaunajām moto-māsām un moto-brāļiem brīvdienās un darba dienu vakaros. Braucu un mācījos braukt.

Piecēlos sestdienas rītā un aizbraucu uz Kolku un atpakaļ caur Talsiem. Uz laukiem vairs nebraucu pa taisno, metu līkumus, baudīju braucienu un skaisto Latvijas dabu. Puiši, protams, aizvilka mani uz TET: “Tev taču enduro, kā ar enduro vēl neesi iebraukusi neceļos!” Iebraucu, izbraucu, uzbraucu un labi daudz kliedzu, un pagaidām esmu pārliecināta, ka enduro man nevajag, lai mani neievelk vēlreiz neceļos.

Lielākos vai mazākos izbraucienos divu mēnešu laikā jau biju nobraukusi 5000km un godīgi atgriezu moci īpašniekam. Tagad meklēju sev savu pirmo mocīti, jo nevaru iedomāties nākamo sezonu bez moča.

Kopā ar motomeitenēm piedalījos arī sezonas noslēgumā, un tas bija vienreizēji. Pasākuma laikā mēs atbalstījām sieviešu centru “Marta” un lieliski pavadījām laiku. Meitenes ir lieliskas, un man nav ne mazāko šaubu, ka kopā mūs gaida vēl vesela virkne vairāk vai mazāk rozā piedzīvojumu. Uzvilkt rozā motomeiteņu vesti un svārciņus ir liels gods un lepnums.