Ķiveres sabojātu frizūru, adrenalīna pilnu krūti, asarām acīs, kliedzu Leldei klausulē aaaaaaa, mums izdevās! Jauna lappuse

Dace Vintere 2023

Sāksim ar to, ka man ir vīrs, kuram ir kaislība – moči. Un manam vīram ir sieva, kura līdz 2023.gada aprīlim nekad nebija braukusi ar moci pati, pat nesaprata, kā tas dampis darbojas un kā saliekot kopā rokas sajūgu, rokas gāzi, rokas bremzi, kājas bremzi un kājas ātrumpārslēgus var uzsākt braukt, nenokrist, turēties uz ceļa, kur nu vēl izbraukt visas tās trakās figūras, ko prasa eksāmenā.

Bet foršam vīram jābūt foršai sievai. Es vīram jau gadus 7 atpakaļ biju solījusi – vienu dienu mēs brauksim kopā. Un ne tikai kā ierasts, uz viena moča, bet katrs uz savējā. Katru pavasari likās, ka šogad ir TAS gads, bet vienmēr atradu iemeslus. Tad puncī iemītnieks, tad laika nav, tad liekas, ka pārāk dārgi, tad skola par tālu… bet… Tā, nu, pēc vairāku gadu atlikšanas, es tomēr uzsāku šo ceļu. Vairāk iemeslus laikam nevarēju atrast atrunām un solījums paliek solījums. Tas jāpilda.

Vārds pa vārdam ar nesen iepazītu draudzeni Lauru, kura šo ceļu izgājusi pirms manis un mans ceļš aizveda pie Leldes un motomeitenes.lv , jo sievietēs, taču, ir spēks! Tas galīgi nebija viegli. Bija mirkļi, kad likās, ka nē, tas nav priekš manis. Pirmās braukšanas -1 grādā, kā arī saspringums, lika uz kādu laiku rokām pat nespēt veikt elementāras darbības. Bija mirkļi, kad likās viss, metu mieru, tas nav priekš manis. Bet mans raksturs un jā, arī Leldes, vīra un citu moto draugu iedrošinājums, neļāva to plinti tajos krūmos iemest.

Viens solis uz priekšu, 2 atpakaļ. Ja kādā reizē sanāk, tad nākamajā izklājos garšļaukus jau laukumiņā. Jā, arī kritienu man netrūka. Bet soli pa solim, pēc 2 mēnešiem, te, nu, es biju. Savā pirmajā eksāmenā. Jāsaka kā ir, Lelde ar skepsi skatījās uz mani, šķiet, jau zināja, ka nesaies. Bet es biju pārāk uzstājīga par savu gatavību izmēģināt savu veiksmi. Jo es kā maza princese, man visu vajag tūlīt un tagad. Lai arī 2h pirms eksāmena biju cītīgi trenējusies laukumā, nesanāca man laukumiņā slaloms ne reizi. Savā galvā, nez kāpēc biju iedomājusies, ka šī figūra jātaisa kā Fast & furious, teju celim atsitoties pret zemi.

Un yes… pirmais feils nopelnīts arī eksāmenā. Paveicās, sanāca izķert laiku pēc 2 brīvdienām un dot jau tūlīt, tūlīt sev nākamo iespēju. Tik vien kā pa brīvdienām braukt jāiemācās. ☺ Tad, nu, 2 Tīnūžu motopuikas (viens no tiem vīrs, kurš mani uz moča redzēja pirmo reizi) mani paņēma pie dziesmas. Salika konusus tirgus laukumā, Laura iedeva savu moci un es atrādīju puišiem savas prasmes. Man laikam lepnums tik ļoti neļāva superpuiku priekšā izgāzties, kad abi slalomu spēja izbraukt uz 50 km/h miera vējos, ka notika klišķis. Es sapratu, ka man tas mocis ir jāsajūt un vienkārši jābrauc, nevis jāiedomājas, ka no manis tagad prasa kāds kļūt par supersievieti.

Nākamajā dienā, pirms eksāmena atkal 2h laukumā un ir! Lelde sit plaukstas un jūt, šitais aizies.

Pie 100.izdošanās laukumā, arī es pārliecību par sevi esmu guvusi. Instruktors pagadījās īsts jaukumiņš, mocis pilnīgi jauna Honda no salona un visas figūras, ieskaitot slalomu, izbrauktas ar 1.reizi. Pat ar lielākiem ātrumiem, kā no manis prasīts. Leldei ir taisnība – ja Tu spēj to moci savaldīt mācību laukumā, CSDD liekas kā lidlauks.

Satiksmē pāris mazi loki, dabūta iesauka no instruktora – Šreka Fiona. Kāpēc? Jo vienīgā kļūda, 2x aizrādījums par neturēšanos pie priekšējā auto kreisās puses. Kā viņš teica – gribi dzīvot ilgi un laimīgi Šreka Fiona, vienmēr atceries šo noteikumu.

Un tā… Ķiveres sabojātu frizūru, adrenalīna pilnu krūti, asarām acīs, kliedzu Leldei klausulē aaaaaaa, mums izdevās! Jauna lappuse, 3 bērnu māmiņas dzīvē, ir pāršķirta. Es nevaru aprakstīt, kāda tā ir sajūta izcīnīt šo cīņu (un tā tiešām bija cīņa) ar sevi un savu ego. Paldies visiem, kas juta līdzi un atbalstīja. Sagāja! Un es pierādīju, ka manam lieliskajam vīram ir jaudīga sieva 🙂

Ai, Lelde, mana mīļā “dod ručkā” meitene! Paldies Tev! Un tāpat paldies arī Aldim, neskatoties uz savu skarbumu, ka paskaidroja pa savam un deva labus padomus. Paldies Ivo par sirsnīgo smaidu, kurš juta līdzi un padalījās savā pieredzē. Paldies meitenei ar radaru 🙂 paldies visai Jūsu komandai. Tad, kad esi šajā skolā, ir sajūta, ka visi atbalsta tieši Tevi.

Pāris nedēļas vēlāk man jau bija mocis, jo galvenais, šo ceļu arī turpināt pēc  eksāmena nolikšanas. Lai arī ir mazliet bail, ka pavasarī visu būšu aizmirsusi, nespēju šobrīd, ziemā šo rakstot, sagaidīt mirkli, kad mans melnītis rūks un brīvības sajūtu un mieru es iegūšu šajā izcilajā veidā – uz moča!

 Man vēl daudz kas jāapgūst, vēl daudzi piedzīvojumi priekšā, bet es lepojos ar sevi, ka es to paveicu.

Un ziniet, meitenes, nu ir tiem čaļiem šķelmīgs skats uz tām dūdām, kuras nostājās kaut blakus veikalā ar moto jaku mugurā un ķiveri rokās ☺ . Citreiz gan jāsaka, ka gribas to bizi zem ķiveres paslēpt, jo nav arī maz tie “jampampiņi”, kuriem liekas baigi forši ar savu auto censties tieši dūdu izaicināt uz ceļa. Laikam domā, ka tā būs foršākie čaļi pilsētā. Bet tas viss pieder pie lietas.

 Motomeitenes ir varenas! Tiekamies ielās!