Tajā brīdī manas bailes laikam kaut kur aizskrēja, jo pielecu kājās, piecēlu motorolleri un braucām tālāk. Biju nokritusi satiksmē un nekas nebija ar mani noticis.

Laura.S 2022.

Nekad nesaki nekad!

Motocikli un moto braukšana mani nekad nebija interesējusi. Kad iepazinos ar savu vīru pēc kāda laika viņš mani pirmo reizi pierunāja pamēģināt pamācīties braukt ar savu sporta moci, pats sēžot man aizmugurē un parādot tikai kur ir gāze. Bija tikai loģiski, ka mēs pagalmā nokritām pirmajā līkumā. Tad es viņam teicu – es nekad nebraukšu ar moci!

Palēnām jau viņš mani pierunāja pasēdēt viņam aizmugurē lielajam mocim, man bija šaušalīgi bail. Iepirkām man ekipējumu, sarunu iekārtu, lai varam pļāpāt izbraucienos un viņš mani brīdināja par manevriem, tad tās bailes sāka nedaudz mazināties. Pēc mazuļu “atvaļinājumiem”, atsākot strādāt, un ikdienā mērojot Tīnūži – Rīga maršrutu, katru dienu “izbaudot” sastrēgumus un ikdienas satiksmi, vīrs aizvien biežāk man sāka teikt, Tev vajag moci, Tev vajag kategoriju, tad Tev nebūs sastrēgumu, nebūs stāvvietu problēmu.

Pilināja, pilināja un sapilināja. Tā kā ar Leldi vīrs ir pazīstams personīgi, viņš man sūtīja postus par teorijas kursiem. 2022. gada sākumā tad nu arī salūzu un pieteicos teorijai. Nokārtoju arī pirmo palīdzību un teorijas eksāmenu CSDD, tā gan nāca tik ar otro piegājienu. 🙂

Kad pienāca pavasaris un uzsāku braukšanu, pārdevu savu automašīnu, jo gaidīju pasūtīto jauno auto un teju, teju tam bija jābūt. Diemžēl auto piegādes laiku pārcēla un nevarēja apsolīt konkrēti, kad tad tas auto būs, tad līdzīgi ar braukšanu uzsākšanu laukumiņā, es nopirku sev motorolleri, lai veiktu ikdienas braucienus. Lieki teikt, ka bail man bija gan no braukšanas ar moci, gan no braukšanas ar motorolleri. 😀

Vienā no pirmajām braukšanām laukumiņā ārā bija +5 grādi, lija lietus un es ģērbjoties braukšanai domāju, kāda velna pēc es šo daru, izliju slapja līdz apakšbiksēm. Spītīga būdama, turpināju, jo nu – girls can do anything! Palēnām apmeklēju laukumiņu, ikdienā braukāju ar motorolleri, bet no bailēm vaļā netiku.

Vienā brīvdienā ar vīru braucām piemērīt manu iespējamo nākotnes motociklu, tā kā esmu īsa, motocikla izvēle nav viegla. Bija maija beigas un ārā smidzināja lietus. Vīrs brauca ar savu motociklu, es ar motorolleri, mums nesagāja komunikācija, man sanāca strauji bremzēt uz slapja asfalta, motorolleris izslīdēja un es nokritu uz Ulmaņa Gatves dzelzceļa pārvada. Tajā brīdī manas bailes laikam kaut kur aizskrēja, jo pielecu kājās, piecēlu motorolleri un braucām tālāk. Biju nokritusi satiksmē un nekas nebija ar mani noticis. To, ka beidzu baidīties, pamanīja arī Lelde uzreiz nākamajā braukšanā 😀

Kopumā slaloms, stop līnija un Honda bija mani klupšanas akmeņi. Nepārspīlējot, vismaz pēdējās 10 braukšanas, es pārsvarā braucu tikai šīs divas figūras un lādēju to motociklu. Pieteicos eksāmenam augusta otrajā pusē un motorolleris jau bija ielikts pārdošanā, joprojām nebiju sagaidījusi savu jauno auto, bet kategorija jau bija tuvu un doma par savu motociklu jau tirdīja.

 Vēl brīvdienās pirms eksāmena ne es, ne Lelde nebijām pārliecinātas par to, vai man saies un es to laukumu izbraukšu, vai nē. Eksāmens bija ieplānots otrdienā un pirmdienā pēkšņi atbrauca pircējs un nopirka manu motorolleri, kura sludinājums jau bija stāvējis kādu mēnesi. Tad es sapratu, bāc, man vairs nav variantu nenolikt to eksāmenu!

Pēdējās braukšanās un eksāmena dienā bija trakots karstums. Tam jau es biju sagatavojusies, jo uz rīta braukšanu pirms eksāmena, man jau bija līdzi sausas maiņas drēbes, termoss ar aukstu ūdeni, ibumetīns, jo pārkarstot man sāka sāpēt galva. Ar Leldi pirms eksāmena braukšanā izrunājām nianses, izbraucām, it kā zināju, ka esmu gatava, par ielu vispār nesatraucos, bet nu tas laukums…

Braucu uz eksāmenu un vienu es zināju, ja es eksāmenā dabūšu Hondu, es to eksāmenu nenolikšu. Biju Biķerniekos jau laicīgi, dzesējos kondicionētajā auto un nodarbojos ar sevis pārliecināšanu – es varu! Aizgāju uz eksāmenu, man piešķir vesti, rāciju, pasaka, kurš man mocis. Pieeju pie motocikla, lēnām ģērbjos kā ar Leldi izrunāts un nesaprotu, kas tas par motociklu. Uzkāpju, stresā skatos, neredzu! Un tad ieraugu – Yamaha.

Puse no stresa un smagais akmens kaklā nokrita tajā brīdī. Figūras braucu otrā un vienu figūru, vairs neatceros kuru, man nācās izbraukt otro reizi, jo nesasniedzu ātrumu, bet eksāmena instruktors man rācijā teica, nestājies, Tev tik daudz vietas, brauc gaitā un izbrauksi. Un es izbraucu! Es izbraucu figūras ar pirmo un man jābrauc ielā, man no saviļņojuma asaras acīs un es neko neredzu 😀 Aizbraucu līdz izbrauktuvei, gaidu eksāmena instruktoru un sevi lamāju, lai neraudu, jo es neko neredzu 😀

Izbraucu ielu bez lielām kļūdām, biju ļoti satraukusies, braucu tik kārtīgi. Atgriežoties eksāmena laukumā, instruktors man pateica, ka eksāmens ir nolikts, bet esmu braukusi drausmīgi garlaicīgi. Stāvēju un klausījos lekciju par savu garlaicīgo un pareizo braukšanu un daļu jau vairs nedzirdēju, jo es to biju izdarījusi! Es biju nolikusi eksāmenu, kuru domāju, ka nekad nelikšu un arī nenolikšu ar pirmo reizi! Sagāja 😀

Gāju uz mašīnu, zvanīju Leldei un teicu – Tu neticēsi, es noliku! Un viņa man – nopietni! Ej nost! 😀

Jau tajā pašā nedēļā es nopirku savu pirmo motociklu, Yamaha MT03. 2023. gada vasarā saplēsu krustenisko saiti (motocikls šim erroram tikai blakus stāvēja) un pārdevu savu Yamahu. Nedēļu pirms operācijas nopirku Honda NC700XA un vēl paspēju aizbraukt uz anesteziologa konsultāciju TOS dienu pirms operācijas. Tagad mocis ir mana rehabilitācijas motivācija un es nespēju sagaidīt, kad pienāks 2024. gada sezona! 🙂