Uz moča dabu izbaudi savādāk – katru meža ieloku, katru pļavu, tā vasaras smarža, to nav iespējams aprakstīt, tas jāizjūt. Esmu pārliecināta, ka tieši Lelde ieliek daļiņu mīlestības pret močiem savās nodarbībās jaunajos kursantos. Paldies❤️

Agnese. L. 2023

Jau vairākas vasaras, skatoties, kā motobraucēji vizinās, domāju, varbūt man arī vajadzētu A kategoriju, bet visu laiku tas bija tikai domu līmenī un tika atlikts uz nākošo gadu, kad būs mazāk darba, vairāk laiks u.t.t.

 Dažreiz vīrs ar moci izvizināja, bet aizmugurē sēdēt man īpaši nepatika- daudz neko neredzi, nekontrolē.

Tad vīrs 2023.gada februārī nopirka man 125cm3 mocīti, kuru var vadīt ar B kategoriju. Teica, lai sezonu nobraucu un tad jau redzēs, vai vispār moči man patīk vai nē. Sniegs nokusa, vīrs izdzina no garāžas mocīti un izskaidrojot divos vārdos kur bremze, kur gāze, palaida mani ķert vēju pa garāžu kooperatīvu.

Ilgi vēju neķēru, jo kaimiņa garāžas siena tika noķerta ātrāk .Izrādās, ka man jau piedzimstot bija jāzina, kad drīkst izmantot priekšējo bremzi, kad nē, jo to tak visi zina. Tad es nolēmu, lai nenotiek kas ļaunāks, man ir nepieciešamas teorijas zināšanas, lai vispār saprastu ko un kā ar moci drīkst vai nedrīkst darīt.

Nolēmu, ka pieteikšos moto skolā, kurai būs visātrāk pieejamie teorijas kursi. Tā es nonācu pie Leldes. Teorijas nodarbībās, Lelde tik interesanti un ar tādu mīlestību stāstīja par močiem, ka tvēru katru vārdu. Pat moča ķēdes mainīšanu tik skaisti Lelde izstāstīja, ka gribēju uzreiz pēc nodarbības skriet uz garāžu un pamēģināt pati nomainīt, bet diez vai mana pašdarbība tiktu atbalstīta, tādēļ atturējos.

Trīs vakari paskrēja nemanot, tad teorijas eksāmens, tas bez problēmām, jo tur jau vienkārši jāiemācās. Uzreiz sapratu, ka sākotnējais plāns, tikai iziet teoriju te nebūs, gribu A kategoriju.

11. aprīlī bija mana pirmā braukšanas nodarbība, tieši pirms braukšanas sāka snigt. Lai arī apsnigusi un nosalusi, biju laimīga, ka man izskaidro arī dzīvē kā mocis darbojas. Tā es sāku regulāri apmeklēt braukšanas nodarbības.

 Pieņemu, ka visus močus, ko man uzticēja, laukumiņā noguldīju guļus. Kritu uz līdzenas vietas, kājas bija zilumos, kritu un cēlos un atkal kritu. Dažreiz gribēju raudāt, dažreiz smieties, dažreiz pat nesapratu kāpēc nokritu, ko izdarīju nepareizi, jo tas notika tik ātri.

Tā pagāja 2 mēneši, braucot figūras, jau zināju, ka nedrīkst “ļurināties”, jo Lelde neļāva😀, pilsētā braucot, jau iegaumēju, kur nedrīkst pārkārtoties uz kreiso joslu, jo tad uz mašīnas kapota var aizbraukt🤭, tā Lelde brīdināja😀, ka nogriežoties nedrīkst stūrīšus noraut, Lelde visu pamanīja, šķita, ka viņai lineāls saulenēs iestrādāts.

 Vienā braukšanā pārbaudīju Leldes stresa noturību- rācijā tika pateikts braukt pa labi, es aizbraucu pa kreisi un otra meitene pa labi😂. Pieņemu, ka Lelde padomāja, ka esmu “malacīte”, bet vēsā angļu mierā  pateica, lai otra meitene mūs gaida, tūlīt būsim atpakaļ. Tās bija tik interesantas nodarbības ar dažādiem maršrutiem un tad pēkšņi Lelde paziņoja, ka man jāpiesakās eksāmenam.

 Ar braukšanas eksāmenu tik spīdoši man negāja, gāju vairākas reizes, likās jau, ka nekad nenokārtošu, visu laiku kaut kas ne tā figūrās- tad par ātru, tad par lēnu, tad vienkārši tizla. Tad laimīgais 26. jūnijs un A beidzot kabatā!

Tad sākās mana labākā vasara. Nomainīju mazo moci uz jaudīgāku, braucu katru vakaru pēc darba, viss dienas nogurums kā ar roku noņemts. Katras brīvdienas, ja vien iespēja, uz močiem. Jaunas iepazīšanās, pozitīvi cilvēki, smiekli. Tik daudz saulrietu visā dzīvē neesmu redzējusi kā pagājušā vasarā. Vīrs jau pierada, ja braucot ar moci vicinu roku pa gaisu, viņam jāskatās un jāpriecājas, cik viss apkārt ir skaisti😀.

Katru reizi braucot ar moci domāju, ak, Dievs, cik es esmu laimīga! Uz moča dabu izbaudi savādāk – katru meža ieloku, katru pļavu, tā vasaras smarža, to nav iespējams aprakstīt, tas jāizjūt. Esmu pārliecināta, ka tieši Lelde ieliek daļiņu mīlestības pret močiem savās nodarbībās jaunajos kursantos. Paldies❤️