Patīkami, ka ir iespēja izmēģināt nodarbībās dažādus mocīšus

Kaut kad bērnībā pirmo reizi kaimiņš atbrauca ar skūteri, protams, izprasot atļauju, iedeva pabraukāties. Tiku vien tik tālu, kā momentāns kritiens un nosolījos nekad vairs uz divriteņu moto transportlīdzekļiem nekāpt.

Laikam ejot šis solījums aizmirsās. Atradās puiši, kuriem gribējās pavizināt meitenes ar mocīšiem. Es gan parasti atteicos, atceroties neveiksmīgo kritienu un noberztos ceļus. Bet ar pāris cilvēkiem, kuriem uzticējos, atļāvos izbraukt kādu gabaliņu. Garākais gabals kā līdzbraucējam bija no Rīgas līdz Liepājai. Kopumā bija lieliski. Tā brīvības sajūta, kas rodas ir neaprakstāma. Tad arī apņēmos būt nevis līdzbraucējs, bet gan pati iemācīties vadīt mocīti.

Visi zināmie motobraucēji vienmēr teica- sāc ar ekipējumu, tad tikai pērc mocīti, utt. Bet es nodomāju, ka vispirms jau vajag mocīti un tad jau ekipējums pats radīsies.

Bet tad nākamais, kur mācīties? Atkal teju visi zināmie cilvēki man pāris gadus teica, ej pie Leldes, nu, tās motomeitenes. Sākumā man bija neizpratne, kas tā motomeitene ir, bet tad viens cilvēks mani arī aizveda līdz apmācību laukumam.

Man gan vajadzēja vēl veselu gadu, lai atkal atgrieztos tai pašā laukumā. Motivācija gan bija cita – bija iekrāti līdzekļi, lai nopirktu mazo mocīti, jo ar “B” kategoriju jau pietika. Par labu šim solim nosliecos tādēļ, ka laiks, kas tika pavadīts ceļā uz darbu bija uz pusi īsāks, nekā atpakaļceļš, jo tiltu slēgšana un sastrēgumi dara savu. Sastrēgumos sēžot, visu laiku galvā mazais velnēns dīdīja: “Padomā, ar mocīti te varētu veikli izšmaukt cauri”. Tad nu nolēmu, viss, jāpērk beidzot mocītis.

Tad nu draudzene tā precīzi arī notrāpīja ar piedāvājumu, iet mācīties. Es nodomāju, ka labi, mācīties ne, bet uz vienu nodarbību aiziet, iemācīties pareizi bremzēt jau nu gan vajadzētu. Aizgāju, noteikti nenožēloju, jo sapratu, ka būtu palikusi pirmajā līkumā.

Tad nu tikai laika jautājums, pieteikties uz teoriju, braukšanas nodarbībām. Pamazām nopirkts ekipējums. Izbaudīta lieliskā sajūta braucot. Pagaidām vēl vienīgā bailīte no motocikla spēka.

Noteikti arī jāpiemin Leldes nosvērtums. Kad mācījos “B” kategoriju, mans braukšanas instruktors bija diezgan agresīvs. Patīkams pārsteigums bija, kad pieļaujot kļūdas, Lelde visu mierīgi paskaidroja. Arī patīkami, ka iespēja izmēģināt nodarbībās dažādus mocīšus. Tas palīdzēja labāk izprast kādu vēlos.

Mocīti iepriekšējā sezonā gan nenopirku, bet pie “A” burtiņa tiku. Un jāsaka, ka tas lielāks gandarījums.