Beidzot, ilgi sapņots un mazliet piepildīts. Brauciens ar motocikliem – RUMĀNIJĀ.

Rumānija 2023. gads

Rumānijas stāsts kādu laiku, es gan teiktu nuuu… kādu ilgāku laiku, mitinās manā prātā. Bet tā jau ir, idejas ir, bet laika nav, tad tas un šis, tad nav kompānija, tad nav braucamais. Eh, viss Jārisina vienkārši. 2022. gadā man piedāvāja braukt uz Norvēģiju un es teicu JĀ. Tad nu es sev pateicu 2023. gadā Rumānija un viss😊. Un viss Notika vienkārši, pus gadu iepriekš manā dzīvē iekrita neplānota, bet Perfektākā kompānija un Garāžā jauns, Perfekti piemērots motocikls. Kur vēl labāk ziemā sagatavot rumaku un pavasarī braucēju😊. Un, kad Jūnijs klāt, tad kādā garāžā mums iedod īsto karti Rumānijas ceļu iepazīšanai😊

Esam agri no rīta cēlušies, pārprasījuši viens otram vai nekas nav aizmirsts. Skaidrs jau ka kaut kas ir par daudz un kaut kas ir aizmirsts, bet tomēr😊. 16. jūnijā viss ir sapakots, sašķirots un salikts uzticamajā T4 busiņā. Paši pat neticam, ka tas viss ir iekšā. Divas lielās Yamahas, 6šas Moto ceļojumu somas, divu cilvēku moto ekipējums, vēl instrumenti, ēdiens, mazas dāvaniņas, tāpat arī.., ja nu kaut, kas noder😊. Rīts ir tiešām skaists, vasarās saulīte ar gaismiņu tik agri sāk iepriecināt. Lai actiņām nenāktu miedziņš, protams iebraucam benzīntanciņā pēc garšīgas kafijas. Mūsos ir gan prieks, jo tu apzinies, ka tūlīt, tūlīt mazs moto sapnītis tiks piepildīts, gan apakšā arī maziņš satraukums, jo nekad jau nevar zināt kā tad mums ies.

Es pati šādos un tādos Moto ceļojumos Esmu devusies, sevi zinu. Varu braukt daudz, varu braukt lietū, varu palikt kur sanāk, ir braukts gan pa asfaltu, gan zemes ceļiem un ceļots pa tuksnešiem. Partnerim ir A kategorija kabatā mēnesi, pirmais motocikls dzīvē un pirmais moto ceļojums dzīvē, pirmā sadarbošanās. Manī gan bija diezgan laba pārliecība😊, jo Es taču biju paganījusī gan pa Latviju, gan Rīgas ielām, iedzinusi taciņās un iepazīstinājusi ar Latvijas lauku ciematiem.

Tā nu nemanot esam projām no mājām un ieripinājušies Lietuvā. Saulīte tik ļoti koša, ir tāds prieks tik skaistā dienā virzīties pretī sapņu piepildīšanai. Un Ak dieniņ kādas ziedu pļavas Mūs priecē Lietuvā, magoņu plašumi, ka tam ne gala ne malas, smaids līdz matu galiņiem un pacilājošs prieks!!! Tā mēs visu dienu ripināmies pa šoseju, ik pa kādam posmam piestājot un iekožot līdzi paņemtās siermaizītes un iedzerot kādu gardu limonādi😊. Pa ceļam nolemjam, ka tiksim līdz Ļubļinai un tur lūkosim kur pārnakšņot droši, lai busiņš būtu blakus un uzraudzībā.

Ar pirmo piegājienu neizdodas veiksmīgi, bet otrais šoreiz ir varen labs, pašā pilsētas centrā un ar stāvlaukumu aiz vārtiem. Saimnieks dikti runīgs un viesmīlīgs, gan izstāsta ko pilsētā apskatīties, kur paēst vietējo ēdienu. Kā arī esam uz pilsētas svētkiem trāpījušies un būs vakarā dziedāšana un gaismas šovs.

Noliekam somas istabiņā un dodamies lūkot pilsētiņu. Nebijām nekad te bijuši, līdz ar to pasaules izpēte sākas jau pirmajā vakarā. Tik skaista vecpilsēta, te ir gan kafejnīciņas gan maiznīcas, gan saldumu veikaliņi, tik interesanti, katrs vietējais rosās kā māk. Vēlāk gan mūs pārsteidza lietutiņš palaidnieks un visu sakrāsoja savā pelēkajā krāsā. Mēs jau bijām atraduši vietējo restorāniņu, kurā veikli iebēgām un noslēpāmies no lietus.

Patiesībā tik patīkami – ārā līst, bet iekšā silti, viss interjers ar tradicionālu iekārtojumu, trauki, galdauti, gleznas, vāzes, lakati, lādes. Atnāca jauns viesmīlis, pavisam sakautrējies, ar sarunāšanos arī gāja mums visādi, bet tas viss liek pasmaidīt un piešķir šādam braucienam savu garšu. Tad nu mums lika galdā sāļos gurķīšus, rupjo un balto maizīti ar tauciņiem, un ievārījumu, Eh nu gluži kā atcerēties bērnību pie vecvecmammas😊. Nogaršojām vietējo alu un siltos, tradicionālos sacepumus un ribiņas, tik smeķīgi un tauciņš tek gar vaidziņu, ka ne pus porciju nevarējām vinnēt😊. Ar pilniem punčiem apgājām vēl aplīti pa vecpilsētu, nedaudz samirkām lietū un devāmies pie miera.

Otrās dienas rīts ir sācies Ļubļinā un turpina līt neatlaidīgs lietus, bet mēs nemaz par to neraizējamies, lecam uzticamajā T4 busiņā, rokās karstas kafijas un turpinām mesties pretī piedzīvojumiem😊.

Kamēr mīļotais stūrē, es jau esmu paskatījusies, ko augustā sadarīt ar bērniem, kur atpūsties un kā mammai sarīkot Dzimšanas dienu😊!!! Vēl jau ar otru aci izlūkoju Rumānijas karti un izdomāju virzienu, kā zīmēsim savu moto piedzīvojumu.

Un nemanot jau esam Slovākijā, šī ir jauna valsts mūsu ceļojumu sarakstam, var iedomāties vēlēšanos un smaidīt un gūt jaunu pieredzi. Nezinu daudz par valsts kārtību vai ko citu, bet vizuāli šķiet tīrs, kārtīgs, katrā pagalmā kāda ziedu dobīte, viss sakopt, katrai mājiņai savi vārti, pie mājām soliņi, kur ļaudīm sēdēt un pavērot dienas ritējumu, garām skrienošos sagādniekus un tūristus, kuri dodas piedzīvojumu meklējumos😊.

No ciematiņiem izbraucot nonākam mežu ielokos, tik skaistas zaļas alejas, daži līkumiņi, pirmie kalni un vēljoprojām sarkanās, ziedošās magoņu pļavas😊. Tik labas sajūtas dvēselē, tāds miers, tāds skaistums, nav cilvēku pūļi, nav troksnis, tikai trādi rīdis, kad busiņā uznāk miegs un paklausāmies skaļāk kādu dziesmu😊. Un kad pavisam neliek mieru miegs, līkumojot pa zaļo ainavu, tad uzmetu aci telefonā, kā tad iet citiem moto biedriem, citos ceļojumos un jau tiek izlemts, kur varētu doties rudenī😊.

Diena jau atnākusi uz otru pusi, kartē tiek skatīta kāda vietējā kafejnīciņa. Smieklīgi jau mazliet tas viss te ir. Bet pie centrālā ciemata apļa ieraugām krodziņu, griežam tik iekšā, jo neko vairāk izskatās, ka mums te nerāda. Oi to jau nevar izstāstīt…krodziņš, nu tāds 80 gadu atpakaļ pagātnē, kaut kas starp Prieka māju, Laimētavu un Pēdējo cerību😊. Viss jau pozitīvi, tiku pie augļu zupas, kas bija bērnības ķīselis ar rozīnēm un plūmēm, un dikti daudz krustnagliņām:). Arī burger maize klāt un free kartupeļi, maize- kā kārtība, bieza baltmaize- tā kā , lai ir😊.

Vietējie onkas nāk uzpīpot un tā brīnīgi skatās uz tiem svešajiem. Bet visi ir draudzīgi un pozitīvi, mēģina komunicēt un parādīt, ja kaut, kas neskaidrs. Šobrīd Esam starp Slovākiju un Ungāriju. He Ungāriju arī pievienojam piedzīvojumu sarakstam 5km pāri pašam robežas stūrītim esam pārbraukuši, lai iebrauktu Rumānijā.

Līdz ar vakara iestāšanos esam uz Rumānijas robežas. Zinot, kas pasaulē notiek, kontrole izskatās diezgan stingra un robežpunkts ir pārpildīts. Mums gadās stingra kontrolētāja, kura ieliek pirmajā rindā un šī rinda ir viss lēnākā, jo visi, kas nav Eiropas pilsoņi, tiek pārbaudīti stingri. Tā nu mēs rindā pazaudējām vairāk kā divas stundas un tad kad pienāca mūsu kārta, tad bija viens divi un tikām cauri ar komplimentu, cik mums skaists busiņš un forši, ka apceļosim Rumāniju ar motocikliem, vēl pajautāja, kāpēc mēs gaidījām ilgajā rindā😊, bet paši jau mūs tur ielika😊.

Aiz robežas bijām noskatījušies stāvlaukumu, bet iebraucot uzreiz secinājām, ka te nu neatstāsim uz nedēļu busiņu, jo stāvlaukums bija visiem brīvi pieejam, mums tomēr gribējās augstāku drošību, busiņš mīļš un mantas arī daudzas paliek iekšā.

Braucām līdz pilsētai SATU MARE, jo tas ir pie pašas robežas un arī palikšanas vietas gan kartē gan booking varēja atrast daudz. Ieraugām piedāvājumu ar dzīvokli un slēgtu stāvlaukumu, protams, ka uzreiz dodamies tur😊. Bet tavu neražu, skatāmies viss slēgts, sazvanīt nevienu nevar ir 6dienas vakars un sāk satumst. Vietiņa mums ļoti patika, kaut, kas uzrunāja- varbūt iekšējās sajūtas. Tad nu draugs saņem drosmi un uzrunā vīru, kurš parādās pagalmā. Tā nu vārds pa vārdam un viņš saka, jā dzīvoklis brīvs, droši brauciet iekšā.

Vīru sauca Szilveztr Zsolt un tas ir varens stāsts.

Kad pateicām… mūsu busiņā ir divi motocikli, tad vīrs uzreiz noprata, ka savējie. Apsēdināja uz lieveņa un sāka stāstu. Es esmu izbijis Dakāras braucējs, tika rādītas bildes un dalījās ar piedzīvojumiem. Jā mēs braucam priekam, bet viņš brauca cīņā. Nu jau ilgu laiku veselība neļauj braukt ar motociklu. Arī pašam savs KTM veikals bijis-kurā tagad tirgo maizīti, limonādi un citas ikdienai nepieciešamās preces. Reizēm paskrūvē motociklus un mašīnas, jo tā jau ir kā dzīves kaite, kas ir sirdī. Stāsta gan, ka sieva dusmojās un liek dzīvot mierīgāk.

Parunājām arī par bezceļa braukšanu, protams, arī to viņš ļoti labi pazīst un palīdz ar to visu darboties. Stāstīja gan par milzīgo moto komandu Dakārā, gan Rumanjakā.  Atvērām karti un izradīja ar ko rīt sākt, ko noteikti iesaka apmeklēt, kur aizbraukt pa Rumāniju. Arī viesmīlīgi parādīja mums dzīvoklīti, un sarunājām, ka atpakaļceļā noteikti paliksim pie viņa.

Vēl foršāk, ka busiņu varējām atstāt uz visu nedēļu viņa pagalmā. Teica, ka Latvijā arī ir bijis dodoties uz Norvēģiju. Un, ka droši varam viņu ieteikt saviem Latvijas draugiem, tāpat arī, ja vajagot kādu palīdzību un, kaut, kas ceļojumā atgadās, lai rakstam vai zvanam, viņam esot daudz draugi un paziņas, visi palīdzēšot. Izstāstīja mums par SATU MARE pilsētiņu, kā arī ieteica, kur varam doties vakariņās.

Pirmais iespaids par Rumāniju, nu jā bardaks uz robežas, visi kaut ko klaigā, tikko izbraucam cauri, jau mazais čigāns prasa naudu, vakarā aizejot uz centru, jau nākamais čigāns prasa naudu, likās nu ja tā būs visu laiku, tad nogurdinoši, bet tā bija tikai šīs reizes.

Kopumā visi bija laipni un pretimnākoši. Paēst varēja ļoti labi un cenas draudzīgas. Pilsētiņas centrs sakopts kopā mijās dažāda arhitektūra, gan teātra ēkas, baznīciņas un klosteri, gan padomju laika stils, lielās bezstila celtnes un guļam rajoni ar sērkociņ kastes dzīvokļiem. Pavakariņojām City Bistro- vietiņa kur ir plaša ēdienkarte, atrodas pašā centrā un darbojas līdz 22:00 vakarā. Esam izbaudījuši vietējo labumus un viesmīlību, tad nu pa tostam un dodamies uz moto naktsmītni😊.

Labrīt. Ir 7dienas rīts, mums ļoti, ļoti rosīgs😊, motocikli tiek izstumti no busiņa un pakotas ceļasomas. Tāds ļoti darbīgs, mazliet laikietilpīgs un atbildīgs brīdis. Jāpieliek spoguļi, jāpārbauda riepu spiediens, jānostiprina somas, nedaudz jāiziet cauri līdzi paņemtajiem instrumentiem, visiem gadžetiem un vadiem.

Laiks solās būt labs, līdz ar to biezās moto drēbes atstājam busiņā. Kad viss salikts, paspiežam roku namsaimniekam, pamājam busiņam un vēlot viens otram veiksmi… dodamies. Pirmā pietura ir benzīntanks, kur sapildām pilnas bākas un pa lielo Ceļu dodamies uz CAREI pilsētu.

Te man kartē ir atzīmēta pils, esot RUMĀNIJĀ būtu grēks neapmeklēt kādu parku vai pili. Man šķiet viena no bagātākajām valstīm ar tik daudz pilīm. Man jau kā meitenei dikti patīk gan puķes, gan strūklakas un jau iztēlojos Dragonsu tajā.

Sapratu, ka man ir viena ķibele, motocikla orģinālā kājiņa neder. Motocikls manam augumam ir nolaists zemāks, kā arī šobrīd uz motocikla atrodas 3 smagas ceļojuma somas, līdz ar to motocikls ir krietni iesēdies centrālajā amortizācijā. Tā nu visas turpmākās dienas atlika piedomāt un mocīties ar motocikla novietošanu.

Bet nav ko stāvēt, dodam ručkā tālāk. Kartē esmu ielikusi zemes ceļu posmiņus un pēc lietus iet diezgan jautri, iebuksējam kādā pļavā, skats ir skaists, zaļas kukurūzu strīpas un rudzu strīpas un kāpostu strīpas, bet motociklu pumpainās riepas ir vienā lielā dubļu strīpā😊. 

Es nemaz neparaktos braukt lejā no kalna, jo saprotu, ka ar savu kurmja augumiņu atpakaļ netikšu, kad draugs pusceļu pamēģina, tad es no aizmugures skatoties esmu līka nosmējusies par to skatu un dubļi vien pa gaidu.

Tā mēs dodamies uz TASNAD, jo esmu atradusi kādu labu skatu- nepabeigts tilts pāri ezeram. Pie tilta gan piekļūt nevarēja, bet skats interesants, kā gleznā.. kluss tilts pār upi, kur neviens nekursē, aiz tilta slejas kalni, baltajos cukur vates mākoņos un zilās debesis mirdz kā spāres un saulīte silta ellīgi😊.

Vietējā ciema maiznīcā iekožam bulciņas un picas, iedzeram aukstu limonādi un izbaudām garšu.

Saprotam, ka daļa drēbju jāmet nost, jo diena pamatīgi iekarst. Un pavējojamies pa lielākiem ceļiem līdz MARGHITA. Man ļoti patika brauciens, labi asfalta gabaliņi, gar malu pļavas, interesantas baznīciņas un ganāmpulki, citur aitiņas, citur gotiņas.

Iespaidīgi bija, kad ceļš izveda gar lielu rūpnīcu, tajā viss darbojas un notiek. Ceļš bija no lielām betona plāksnēm. Bija tik karsti, ka telefons pat izslēdzās. Tad iebraucām kādā pilsētiņa uz limonādi, jo negribējās ari pašiem pārkarst. Pēc mazās atpūtas nonācām ļoti foršā un līkumotā ceļā, kalnā augšā un lejā, ar fantastiskiem skatiem pāri ielejām.

Šobrīd līkumojām ALESD pilsētas apkārtnē, pa 75 numura ceļu. Tad googl maps ieveda mūs maršrutā, kur ceļš atkal bija veidots no betona plāksnēm, tas bija ļoti pasakains, kā troļļu karaļa valsts. Koki bija pārņēmuši kalnus lielā, necaurbraucamā meža biezoknī, gar ceļmalu auga milzīgas papardes un ik pa laikam lija mazi ūdenskritumi, kā nez no kurienes.

Vienā posmā iznāca no mājiņas sargs un izstāstīja, ka ar mašīnām tālāk labāk nebraukt, bet mums ar mocīšiem, tas bija labākais ko piedzīvot. Ceļš palika arvien šaurāk un zāle arvien zaļāka, visi akmeņi bija apauguši ar sūnām, patiesi sajūta, ka atdzīvosies un būs daudz, daudz troļļu – ( 260 numurs ceļam). Jā šajā apkārtnē noteikti iesaku to izbraukt, pilnīgs klusum un pilnīga pasaku sajūta. Noteikti arī kāds lācis mierīgi novēroja mūsu līkumošanu pa šo betonu ceļu, cauri paparžu un koku alejām.

Ceļš lēnām pārvērtās dubļos un izbraucām no meža jau kalna virsotnē. Un tad sākās saldākā dzīve😊, zemes ceļš ar akmeņiem, nokrauti motocikli, lielas acis.. var sāk trenēt pieredzi un līdzsvaru. Sāka satumst, mēs vienkārši atradāmies kaut kur starp kalniem un gotiņu ieskauti. Šajā meža apkārtnē bija interesanti ļaudis, mēs nesapratām neko no viņu sacītā. Šķita, ka viņi aicināja iedzert kafiju, bet tik pat labi tas varēja būt.. Nāc es tevi apēdīšu😊)).

Lai arī mans jaukais un mīļais ceļabiedrs bija pārlaimē, es ar tik liela izmēra mocīti biju manāmi satraukta par tiem dubļiem un vai tikšu galā. Bet galvenais dzirdēt.. Brauc, īzī.. , tu vari, kur tak tu neesi vien bijusi, laižam.

Un uz brīdi man gribējās apstāties.. veroties tālumā bija nebeidzami zaļi pakalni, pāri kuriem aizvijās zemes celiņš, kā tāda josta, mēs kā mazas skudriņas tipinājām uz priekšu. Štrunts par akmeņiem un dubļiem, varens piedzīvojums jau pirmajā vakarā. Tad nu kaut kur no tā visa izkūlāmies, nezinām kur😊, bet uz Lielāka ceļa. Kad vakarā paskatījos kartē kopumā, tad sapratu, bijām braukuši pa 75 ceļu un daudz mazajiem ceļiem un takām no BEIUS līdz HUEDIN pilsētiņai, tas ir kalnains un krāšņs apvidus.

Sapratām, tūlīt tumsa klāt un ir jāmeklē naktsmājas. Tuvumā gan neko neredzējām. Un arī vēderi rūca un te mūsu acu priekšā pavērās dambis un iespaidīga apkārtne “Belis Fantanele” Tik zils ūdens tik bagātīgi egļu meži un gar malu dambis.

Tiek uzmests neliels ieskats kartei un sastādīts virzības plāns nākošajai dienai. Atzīmēti daži punkti kartē, ko gribētos atrast. Bet mēs esam neparastie tūristi, mēs nemeklējam apmeklētākos objektus, lielus cilvēku pūļus vai pilsētas, mums patīk nozust un maldīties, izbaudīt dabu, neceļus😊.

Te arī ieraudzījām mazu ēstuvīti, piestājām uz brīdi, izbaudījām vietu kur esam nonākuši, mazliet iestiprinājāmies un sameklējām naktsmājas. Gribējās visu pa vienkāršo un pēc iespējas vairāk iepazīstot Rumānijas vidi.

Tā nu palikām mazā kalnu ciematā BELIS, tiešām mazā. Te atradās viena maza koka baznīciņa, koka kempingi un visādas vietējo, pašu rokām celtās privātmājas. Nedaudz sajūta, ka esam nonākuši senatnē.  

Paši palikām kaut kādā klosterī vai pansijā, sagaidīja mūs ar šņabīti un liķieri, bija jauka kundze, visu izrādīja un paši varējām iekārtoties. Vēlāk noķērām arī kalnu ciemata saulrietu un vakara dzestrumu. Tiešām gara un bagātīga moto diena.

Nu ko jaunas nedēļas sākums. Labrīt pirmdienā😊!!! Ui, ārā nevar saņemties izlīst, ir bijis labs aukstumiņš pa nakti un rīts pavisam miglains. Ņemam talkā kafijas presi, “Outduro” melno kafiju un pagalma nojumītē rīkojam rīta brokastis. Kad kafija ir iedzert, tad actiņas uzreiz vaļā un puncī silta putra, tad jau cita rīta rosība.

Hei mocīši uzsildīti, pasakāmies par naktsmājām un dodamies ceļā, jo ir jau pirmais mērķis. Atradām pilsētu, kura ir applūdusī un vairs ir redzami tikai māju jumtiņu gali. Tas bija tik labs rīts uzreiz pa zemas ceļiem uzreiz kalnu serpentīniņi ar līkumiem, neviena paša, kas maisītos pa kājām.

Jāteic, ka gan dažos posmos satikām kādu vietējo, kam ir mājiņa kalnos, kāda aita, citam suņi. Sākumā nevarējām atrast to vietu kur piebraukt, bet beigās jau viss bija, tas ir PONOR ciems nedaudz no 75 ceļa, mazais ceļš DC99 virzoties uz TURDA.

Ja jums ir drons, sanāks tiešām interesanti kadri, kartē var atrast, ierakstot “Biserica Scufundata German”. Ūdens ir brūns un oranžs kaut, kur tumši pelēks, sakrāsojies no visām ķīmijām toņos, kaut kur ir kāds jumtiņš kurš spīd no ūdens.

Interesantākais, ka baznīca bijusi kalnā, bet tagad no tās tikai pats krusts redzams, kāds koks pa vidu ūdenim stiepj savus sakaltušos zarus, sajūtas.. nedaudz kā no filmas “Pakalniem ir acis”. Katrā ziņā ja interese moka, mierīgi var aizripināt un uzmest aci. Jūnijā bija skaisti ziedošas pļavas pa ceļam un meža zemenītes.

Pēc dabas apskates un mazajiem ceļiem pienāca laiks nedaudz lielākai pilsētai TURDA. Te mums ieteica apmeklēt “Salina Turda”- lielās sāls raktuves. Zināmie cilvēki kuri bija bijuši akceptēja, ka ir iespaidīgi un ir vērts.

Ieteikums uzreiz saģērbties siltāk, jo raktuvēs ir auksti. Man personīgi ļoti patika un augstums, dziļums patiešām bija iespaidīgs. Varējām vien iztēloties cilvēku darbu tajās un cik gadus te bija iegūts sāls. Tik skaisti tas kristalizējas un raktuvēs salikts interesants apgaismojums, kas patiešām piesaista cilvēkus. Vieta sakārtota un ierīkota ar gaumi.

Es arī būšu no tiek, kas saka, jā ir interesanti un ir vērts šo vietu apmeklēt. Tur pat netālu arī iestiprinājāmies pusdienās un stāvlaukumā satikām LATVIEŠUS. No pašas Latvijas bija atripinājuši cauri lietum un teica, ka iztērēja daudz dibena resursus😊)). Tā nu vārds pa vārdam un izradījās, ka viena kunga sieviņa pie manis mācījusies A kategoriju. Tad nu bija jātaisa kopbilde, lai kungs var atbraukt mājās kā varonis😊.

Nu un pienāca mūsu pirmais vīlējamais gabals pa A10 no TURDA uz SEBE. Te nu varējām izbaudīt nepareizu nobraukšanu viaduktā, smagās mašīnas, troksni enduro ķiverēs un skaļās, pumpainās moto riepas uz asfalta. Nē, tas nav mums un nekāda prieka, tikai lieks stresiņš.

Un vakarpusē nonācām uz 67C, te pavisam cita braukšana, kā diena pret nakti.

Pēkšņi neviena nav, rakstīts, ka ceļš pēc 17:00 slēgts satiksmei, asfalts pilnīgi jauns, mels, tik labi līkumiņi, tādi kalni un meži. It kā jābrauc un jāskatās uz ceļa, bet nav laiks, jo gribās visu laiku vērties debešķīgajā apkārtnē. Egles šajos kalnos ir tik zaļas un tik lielas. Un līkumiņi ir kā saldais ēdiens, var redzēt, ka ceļš ir tikko notīrīts pēc sniegiem ar jaunu segumu.

Pirmo šķērsojam “Lacul Tău-Bistra” dambi un nedaudz virzoties uz priekšu “Lacul Oasa”. Un te nu aptveram, ka esam TRANSALPINA vidienē un izbraukuši vienus no ieteiktajiem līkumiem, jā tā mums iet, kad tikai skatās līkumainākos vai mazākos ceļus kartē un tad paskatās kur ir bijuši, un ko vispār izbraukuši😊.

Vēl pavisam mazu drusciņu aizripināmies uz priekšu un kad tumsa nāk virsū, bāzējamies interesantā vietā, es teiktu krustcelēs “Obârşia Lotrului”, četri ceļi satiekas.

Iemetam skatienu kartē un te uzrāda palikšanas vietiņas, daudz nedomājot piebrauc pie vienkāršākās, kur pa 25E piedāvā Jumta istabiņu un dušas. Ļoti labi, nobāzējam motociklus, sadraudzējamies ar vietējajiem, astainajiem saimniekiem un dodamies ko iekost.

Vietējais tirdziņš jau veras ciet un tante iztirgojusi visas grillētās desiņas un kāpostus. Bet nav jau te neviens skops, salasa visu kas palicis gan pēdējais kartupelis, gan salāti, viss mums tiek. Punči pilni, jumts virs galvas ir, mocīši nolikti mieriņš.

Esot kur mēs esam ir pavisam skaidrs ko darīt rītdien, galvenais doties pareizajā virzienā.

Ak Dieniņ cik skaists rīts, kas par saules stariem, kas par pasaku. Tik patīkami taisīt brokastis un vārīt kafiju kad saule spīd actiņās jau no paša rīta. 

Un istabā pakojot somu atnāk astainais saimnieks, tik mīlīgi skatās, bet istabā nenāk. Vēlāk kā ļipa pielīp, ir ko sajutis moču somās un grib nodiedelēt sieru vai desiņas😊. Tiklīdz cienāju vienu, otrs palaidnis arī jau klāt.

Kad beidzot tiekam uz mocīšiem, tas ir labākais dienas sākums kāds var būt. Tik labs ceļš un tās dzeltenās līnijas uz ceļa, tāds kontrasts ar zaļajiem mežiem. Debesis tik ļoti, ļoti zilas šodien un lieliskākā kompānija, tai tak būs jābūt superīgai dienai.

Tā nu mēs dodamies uz ROMNICU VALCEA, satiekot pa ceļam rīta ganus ar savām cūciņā un aitiņām, visi draudzīgi māj un smaida. Mēs tik braucam un smaidam, kādā kalnu virsotnē nedaudz piestājot un iemūžinot kadrus. Patiesi neticami skaisti skati, neticami skaista diena, bet tā ir un atliek vien teikt Paldies un ķert un smelt.

Kaut kur augstāk vēl pat ir sniegs. Jā rītu sāk ar 7A, ir pareizā sakritība ideālai dienai, un arī satiksme nav pilnīgi nekāda. Kad nokļuvām CURTE DE ARGES, tad pagriezāmies uz augšu, dodoties FAGARAS virzienā.

Protams, tas ir visapmeklētākais kalnu ceļš Rumānijā “Transalpina”. Visas dienas man, jaukais ceļabiedrs, bija teicis, “Es gribu redzēt lāčus nu kāpēc citiem ir un mums nav”. Un Es smejoties atbildēju… “Šodien būs daudz, lāčiem tiks sasaukta sapulce tieši kur brauksim un arī mazie šodien nebūs ne skolā, ne dārziņa, visus redzēsim”. 

Un pirmais tika pamanīts kalnā spēlējoties kokā un nākošie vienkārši gozējās gar ceļa malām. Tad telefonā sāka skanēt trauksme un skaļš signāls, nāca visādi brīdinājumi.

Arī šo tagad zinām un varam padalīties “Lacul Vidraru- Transfagarasan”, ceļš gar ezeru un dambis ir visiecienītākā lāču pulcēšanās vieta. Te nu mūs gaidīja gan lieli gan mazi, gan veselas ģimenes. Sajūtas ieraugot lāci- šī mums bija pirmā reize dzīvē un tā redzēt lāci brīvā dabā- protams ir satraucoši un neziņa. Īpaši, kad no meža iznāk lāču mamma ar trīs mazuļiem.

Nepareizākais ir tas, ka cilvēki viņus baro, tā noteikti nevajadzētu darīt, lai cik liela vēlme kādam rodas. Lācis ir savvaļas dzīvnieks un  saēdoties visas maizītes, cepumus un konfektes, jogurtus ar cukuru, viņš mokās vēdersāpēs un neviens pēc tam zālītes viņam gan neatnes. Tāpat dzīvniekiem dzīvojot brīvā dabā ir instinkts izdzīvot medīt, šādi pieradinot pie viegli pieejamas pārtikas tie paliek slinki un instinkts pasliktinās. Vēl jāsaprot, ka dzīvnieks ir dzīvnieks un neko nevar zināt. Tāpēc vienkārši baudiet un priecājaties no attāluma, te tāda iespēja ir😊.

Dodoties tālāk uz priekšu visu laiku bija paziņojums, ka pāreja ir slēgta, bet bija jau pēcpusdiena un galīgi negribējās meklēt apkārt ceļu.

Piestājām uz mazu brīdi, lai uztaisītu ēdienu-“ceļojuma pusdienu paku”. Vienmēr līdzi ūdens, Jetboil , gāzes baloniņš un mīļākā ceļojumu ēdiena paka. Kamēr ieturējām maltīti no meža izskrēja klaiņojoši suņi. Es tā pamatīgi sabijos, jo te tak apkārt lāču tik daudz, un suņi arī bija noskaņoti par visām varītēm tikt pie ēdiena.

Tad noskaidrojām, ka tiešām ceļš uz priekšu slēgts. Tas nebija tālu un nolēmām doties izlūkos. Piebraucam, jā liela zīme, ka bīstami, nav notīrīts pēc ziemas, augšā var būt sniegs un tiks atvērts tikai pēc 2-3 nedēļām.  varēja arī redzēt, ka ir bijis šļūdonis, izrauti koki un akmeņu nogruvumi.

Nu kā tik tālu atbraucām un tagad lielākos līkumus un pāreju jālaiž garām, ai pašrisks arī darbojas. Un, lasot pārlūka ziņojumus, nav tā, ka nedrīkstētu braukt, bet, ja kas atgadās, tad pats uzņemies visu atbildību. Bez nekādas steigas dodamies augšup pa “Transfagarasan” -AGNITA pilsētas virzienā.

Sākumā tāds iekšējs nemiers nu nav neviena, jo tad kad ir tūristu sezona, šis kalns ir tādos sastrēgumos, ka citi pat augšā netiek, bet mēs te vieni paši😊.

Dodamies mierīgi uz priekšu un satiekam vietējos braucam ar busiņu, tad satiekam glābējus ar suņiem. Garastāvoklis ir uz augšu visi aprunājās, saka, ka var mierīgi un pašrisku braukt un tie skati, tie nebeidzami burvīgie kalnu skati. 

Baudījām pilnīgā mierā, kā karaļi ieņēmuši visu ceļu. Acīm tāds prieks un dvēsele gavilē, nekādi cilvēku pūļi, skaisti ūdenskritumi, šur un tur vēl sniegs, zied puķes, skaistas debesis un ideāla kompānija. Pāreja tika šķērsota bez nekādiem starpgadījumiem un vēl galā apbalvojām sevi ar vietējo ceptām maizītēm, mazliet uzkavējāmies tirdziņā.

Vakarā izbraucām caur ganām pulkiem un neskaitāmiem mini ciematiņiem. Ļoti daudz ciemati bija pamesti un izskatījās spocīgi. Uz maniem piedāvājumiem kādā palikt, saņēmu “Vai tiešām”. Līdz ar saulrietu nonācām AGNITA pilsētā, kur caur kaimiņiem tika atrast viens mājas īpašnieks, kurš piedāvā jumta istabiņu.

Ar grūtām sarunām izradījās, ka viņš nemaz pats nav vietējais. nakts mājas izdevās sarunāt un tas mums vija galvenais, jo šodien tik daudz jau nobraukts, ka nemaz tālāk negribējās doties. Iekārtojāmies istabiņā un devāmies dušā, pēc tik kārtīgas braukšanas gribās atsvaidzināties.

Te gan viss gandrīz, kā filmā izvērtās, jo flīzes bija ļoti slidenas un es vannas istabā aizgāju pa gaisu, Tas pārbiedēju savu princi, sagriezu pēdu uz flīzēm un palika galīgi nelāgi. Bet kā saka, ja kompānija vislabākā, tad arī medicīnas pakalpojumi man tika sniegti, vis stīgā un ejam lūkot pilsētu.

 Jaunatne mazajās bodītēs pērk saldējumus un limonādes. Tantes steidzas pakaļ kādam produktam, jo tūlīt jau viss vērsies ciet. Mēs mierīgā solī pārgājām tiltiņu un atradām mums ieteikto vietējo vietiņu, kur paēst. Ēdien ir vienkārši, bet cenas te patiešām ir draudzīgas un no lielām naudām nav jāšķiras, lai skaisti pabaudītu vakariņas arī, tā teikt, ārpus mājas.

Vakars tik mierīgs, pastaigas solī devāmies uz naktsmītni un pavērojām vietējos, mazajiem vienmēr tāda enerģija, ka vēl pēc 22:00 vakarā ir gatavi spēlēt bumbu. Iekāpjot gultiņā nedaudz jāpaplāno uz kuru pusi doties rītdien un vai ko interesantu pa ceļam var atrast. Tā jau ir kad ir kāds punkts vai mērķis, tad tas ceļš rit raitāk, jo ir interese to atrast, atklāt, ieraudzīt.

Labu rītiņ! Kāds labs datumiņš 21. jūnijs un diena silda jau no paša rīta. Tad nu dodamies ceļā. Zāle tik gara tieši kā uz Līgo un vilinājums iebraukt pļavā vietā ko es nosaucu par “Dinozauru muguriņām” Belvedere Apold. ‘Tā garām braucot jau šo vietu pat neviens nepamanītu, bet ja ieskatās kartē un attēlos, tad pļavas ir klātas ar daudz maziem pauguriņiem.

Rīta agrumā tā bija jauka smieklu deva tikt galā ar garo zāli un neredzot, kas tajā taciņā ir apakšā, uzbraukt kādā Paugurā. Virzījāmies pa maziem ceļiem un taciņām tālāk meklējot veco ozolu aleju “Rezervatia de stejari seculari de pe platoul Breite” .

Sākumā ceļš ievijas zaļā alejā, kur koku lapas mirdz laumiņu spārniņu košumā, bet zeme ir noklāta ar rudām lapiņām, kad saulīte tam visam izlaužas cari, tad ir kā pie Sniegbaltītes un septiņiem rūķīšiem.

Izkļūstot no koku alejas mēs nonācām pļavā, kura ir pilna ar milzīgiem un ļoti veciem ozoliem, esot tam visam pa vidu, kaut kādas iekšējas sajūtas pārņem ķermeni. Aizdomājoties par to, cik daudz gadi, un ko šie varenie ozoli ir redzējuši, ko mēs nekad neuzzināsim.

Pētot karti biju atradusi punktu, kurš piesaistīja manu uzmanību “Heart of Jesus statue”, skatu tornis, kas atrodas CRISTURU SECUIESC pilsētas apkārtnē. Foršākais bija tas, ka pirms objekta nobraucām no lielā ceļa un atkal varēja baudīt laukus, zemes celiņu un putekļus.

Statuja bija kalna augšpusē un tā bija izveidota, kā skatu tornis, iekšpusē vijās trepes, pa kurām varēja uzkāpt, līdz pat Jēzus vainagam. Skatienam patiešām pavērās plaša, jo plaša apkārtne, tāpēc nenoslinkojiet, ja diena gadās skaista, droši dodaties un pat ar visiem lielajiem moto zābakiem var uzkāpt augšā.

Man patika, ka bijām nonākuši apvidū ar ļoti mazām pilsētiņām un katras tuvumā bija, kas interesants. Piemēram pilsētiņā PRAID pie daudzīvokļu mājas ierīkots mazs restorāns kājām gaisā “Casa rasturnata”. Un vēl es ieskatoties, kartē sapratu, ka tepat ir trakie bezceļi un tet maršruti.

Vilinājums jau bija liels, tikai es nevarēju saprast, kā tajos mežos var iekļūt un kā tos kalnus pārvarēt. Braucot pa 13b ceļu tika manīti daži bezceļa braucēji, bet mēs saskatījāmies un sapratām, ka nu nē, jo ne braucēju, ne motociklu nevarēja atpazīt, acis un ausis ar dubļiem. Sapratām, ka tas ir vilinoši, bet motociklus galīgi negribās postīt un arī ceļojumu somas vēl noderētu daudziem citiem braucieniem.

Nemiers tik un tā dīda, tāpēc ik pa brīdim iebraucām, kādā kalnu, zemes ceļā, bet neveiksmīgi, visi kaut kādā posmā beidzās un bija strupceļš. Tā maldoties atradām pamestu muižiņu, te izskatījās pēc nākotnes plāniem un iecerēm, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ jaunā piebūve bija ieaugusi mežā un palikusi pusceļā.

Arī romantiskā meža lapene bija galīgi sašķiebusies un aizmirsta garā zālē. Draugam bija pirmais piedzīvojums ar mocīti gar zemi, jo braucot pa apaugušajiem meža ceļiem nemaz nevarēja redzēt kur ir kāda apmale vai šķērslis. Tie parasti ir tādi pārsteiguma momenti, hops un ir, mocītis gar zemi, un no rokām ārā. Katrā ziņā pašiem bija ļoti interesanti.

 Izbraucām pie iespaidīga skata uz klinti, kas saucās “Locul Rosu”, te varēja noprast, ka ir gan iecienīta vieta tūristiem gan arī vietējiem Rumānijas iedzīvotājiem. Lejā pie kalna bija ezers, te bija izveidotas gan pastaigu takas, gan arī varēja doties izbraucienā ar laivām.

Aiz līkuma iekļuvām iespaidīgā aizu ielokā, te patiešām sajūtoties, kā mazas skudriņas Tipiņas, kuras ātri izlokās cauri. Vienmēr ir paticis ceļš ar līkumiem un gar maliņu steidzīga upe, dziļā ielejā.

Vienīgi žēl, ka tik ļoti skaistas vietas, kā  “Cheile Bicazului”, tiek pārvērstas tirdziņos, lai mēģinātu ko pārdot. Šī “Parcul National Ceahlau” apkārtne mūs tā apbūra.

Pilnīgi kalnu ieskauti, tik daudz putnu dziesmas, ka uz 12c ceļa, saprotam, šonakt būs miljons zvaigžņu viesnīca. Padaloties arī citiem iesaku posmu no GHEORHENI-PITRA NEMATA, noteikti nebūsiet vīlušies, ir iespaidīgas klintis, labi līkumi un burvīgi skati.

Aizlaidām gar “Bicaz Dam” un sapratām, ka nu jau no piedzīvojumiem reibst galva, šodien krējums ir bijis vairāk kā vajag un lēnām jāmet miers.

Iegriezāmies uz 155F ceļa un pēc vairākiem līkumiem sapratām, jā te būs mūsu miljons zvaigžņu viesnīca “Bariera Paraul Mare”. Apstājāmies ievilkām elpu un ieklausījāmies, tik daudz sienāži dziedāja, pavērāmies apkārt, tik daudz dažādi augi pļavās, tik skaists vakars, kā maģija.

Ar līdzenu vietu teltij gan mums gāja, kā gāja, bet mūsu pieticīgajam namiņam atradām piestātni😊. Nolikām motociklus, lai nav rīta pārsteigums, ka mocītis pļavā, kājām gaisā pārnakšņojis. Un sākām gatavot vakariņas. Tad atbrauca zemes saimnieks, pajautājām: ” Vai tas nekas, ka te paliekam” un atbilde bija tik skaista- “Jūs esat mūsu viesi un mūsu mājas ir arī Jūsu mājas”😊. Ar tik labiem vārdiem vien varējām baudīt vakaru un pateikties par viesmīlību.

Vakarā, jo zemāk saulīte rietēja, jo krāšņāk debesis krāsoju. Tumši zilas un maigi rozā krāsiņas netika žēlotas. Un tad ieradās princis mēnestiņš ar patiešām miljons zvaigznēm, ko gan vēl var vēlēties. Tā mēs abi plecu pie pleca lūkojāmies dabā un pateicām paldies motocikliem par tik labu rūkšanu un vizināšanu līkumos.

Protams ar tumsu nedaudz pieklusa sienāžu dziesmas un paradījās pūces balsis, trādi rīdi un nezināmu zvēru skaņas, kas lika labāk ātrāk bēgt teltī. Bija tik pacilājošs garastāvoklis un pa tik maz dienām pilns baudas trauciņš, ka pat negribējās iespringt uz nākošo dienu plānošanu. Saldus sapņus.

Hei hei, kur nu vēl labāk kā rītu sākt pašā virsotnē, blakus mīļajam cilvēciņam un diviem superīgiem motocikliem ar putnu čivināšanu. Nacionālais parks mūs modina ar skaistiem saules stariem un kafiju “Outduro” un “Motomeitenes” krūzītēs. Tādi saburzītāki jau izskatījāmies, bet toties, kas par piedzīvojumu.

Kad mantas sapakotas pa koferiem, aiziet, tālāk pa 155F ceļu uz priekšu. Brauciens virs cukur vates mākoņiem un vēl otra kārtiņa virs ķiverēm. Patiesi maģiski.

Ir jau atkal atrasts objekts kur piestāt, kur tilts aizved katru uz savu pusi “Viaduct Poiana Teiului”, no pareizā skatu punkta atkal viena interesanta vieta ko vērts aplūkot. Un ja tas ir tilts tad noteikti jādodas pāri, bet ja laika gana, kaut vairākas reizītes. Jūnijs ir skaists laiks, kad doties uz Rumāniju, nav pārlieku karsti un arī kalnos, lielāko daļu pārejas var šķērsot un sniegs ir nokusis.

 Lai gan mēs, var teikt, tik pat kā izsprukām bez lietus un slapjām drēbēm, tomēr gaisa temperatūras mainījās gan atkarībā no vietas, gan dienas daļas. Rīti bija vēsi un noteikti noder džemperis un siltā moto jaka, īpaši ja esi kalnos, gaisa temperatūra vien ap +9 vai +11. Pa dienu ļoti uzsila un savārstījās no +24 vai +26. Ja iebrauca dienas vidū, kādā pilsētā un saulīte bija pašā spožumā, tad karstums bija traks + 30 vai +32. savukārt braucot pa aizām vai meža ielokiem, temperatūra + 18 vai +22.

Bijām priecīgi, ka paņēmām divas moto jakas un ir siltie džemperi, jo vakaros un rītos nemaz citādāk nevarētu. Bet dienas vidū, tikai moto sietiņ  jaka, bija kā konfekte īstajā laikā un vietā.

Šodien mums pavisam nesteidzīga diena, vienkārši līkumojam pa 17B ceļu un kaut kur virzāmies. Ik pa laikam Rumānija mūs pabaro ar kādu iespaidīgu vai interesantu skatu.

Braucot pa šo ceļu ievēroju, ka ir ļoti skaistas mājas un citādākas baznīciņas nekā bija pirms tam. Viss izteikti no koka un smalki darināti balkoniņi un terasītes, dažādi raksti uz mājām. Iespaidīgas durvis un kokā iegrebti zīmējumi un stāsti. Turpinot ceļu tālāk, nonākam uz ceļa 18, tik iespaidīgs skats uz  “Rodnei Mountains”, atkal viena apburoša apkārtne, acis mirdz un sirds gavilē.

Pilsētiņā MOISEI, es pat apstājos ceļa malā, jo kalnu sāni bija kā nosēti ar dzeltenām zvaigznītēm. Tik skaisti viss ziedēja, jā Līgo laiks arī Rumānijā ir ziediem klāt un pļavas priecē ar savu košumu.

Šī apkārtne Rumānijā – “Maramures Mountains Natural Park” ir ļoti, ļoti skaista, tas ir pavisam tuvu Ukrainas robežai, bet šī apkārtne ir mierīga. Ja jūs iebraucat Rumānijā no SATU MARE pilsētas puses un dodaties pulksteņa virzienā, tad šī vieta sagaidīs un iepriecinās jau pirmajā ceļojuma dienā.

Kādā ļoti skaistā dabas vietā mēs pamanījām divus sunīšus, no kuriem viens diemžēl bija devies citos ceļos un otrais tik bēdīgā stāvoklī. Tad Es pamanīju, es zināju, bet es vēl vairāk pamanīju cik labs cilvēks man ir blakus. Mēs nedevāmies projām, kamēr netika atrasts, kas ēdams un ceļojumu paka ar makaroniem un gaļu tika pagatavota, atdzesēta un pasniegta suņukam, kurš izskatījās ļoti, ļoti daudz dienas badā. Patiešām jauki un kaut šajā dienā, suņukam tomēr bija laimīgā diena.

Mūsu iepazītais Rumāņu draugs, bijušais dakārists, ieteica aizbraukt līdz interesantai baznīciņai, kur katram cilvēkam ir bilde un pantiņš ar humoru, par to, kas viņš ir bijis. Tas atrodas  SIGHETU MARMATEI pilsētas apkārtnē, šo vietu bija ieteicis arī garāžas biedrs- Kārlis “Merry Cemetery”.

Mēs bijām netālu un aizripinājām, lai to brīnumu apskatītu. Protams, ka man gan maz tur bija, kas saprotams, bet doma skaidrs. Skaisti bija tas, ka viss tik zilā debesu krāsā. Mūsu acīm šī piemiņas vieta bija, kā māksla, katram cilvēkam savs apraksts, savs attēls, tik rūpīgi ar viņu rakstiem veidota katra vieta. Arī pati baznīca patiešām kā mākslas darbs gan izmantotie dabas materiāli, gan krāsas, gan raksti un ļoti interesanti jumtiņi.

Vakarā mēs jau atgriezāmies SATU MARE, sajūta gandrīz kā mājās, saimnieks mūs sagaida, atkal aprunājāmies un ir laba sajūta, ka būs kur atgriezties.

Šis bija mazais moto piedzīvojums, bet ļoti liela kārtējā pieredze ir visā. Gan ko nākamajos braucienos ņemt līdzi, ko nē. Kas bija par daudz, ko tomēr vēl citu vajadzētu. Jauna pieredze maršruta un laika plānošanā, palikšanas vietu meklēšanā. Un ir labi, kad vienmēr uz motocikla ir naktsmājas, jo ja paliec kaut kur un satumst, un nav interneta pārklājuma, kas man gadījās bieži, tad jumts vienmēr pa rokai- moto somās😊.

Tagad jau šķiet, ka varēja vēl 2dienas pavandīties un varbūt pat aizšaut līdz jūrai. Bet dažreiz nevajag par daudz, man tas ir darba sezonas vidus, kad ir liels nogurums un bezmiegs, tāpat arī manam ceļabiedram šī bija pirmā moto ceļojuma pieredze, pietiekoši raiba, pietiekoši bagātīga. Un vispār jau vienmēr vajag atstāt to garšu, ka gribās vēl.

Šajā vakarā nolemjam motociklus nepakot, bet atpūsties un izgulēties, no rīta jauniem spēkiem visu salikt busā. Tātad laiks nosvinēt, dodamies pastaigā uz pilsētu un ieteikto Restorāniņu “Verdi Restaurant”, lai baudītu Rumānijas garšas. Tik skaista vietiņa, tiešām gaumīgi un moderni.

Man patīk tie kontrasti, kad ir ēsts dabā uz celma, būts mazos ciematu bāros un te ienāc tik Eiropeiskā restorānā- principā var iztēloties jeb ko kur esi. Man jau kā meitenei acis mirdzēja, palmas ar lampiņām, balti krēsli, ziedi uz galda, ēdienus pasniedza uz interesantiem traukiem.

Un ēdienu baudījām bija tiešām ļoti garšīgi un protams arī saldos, jo ir interesanti paņemt ko citādu, lai arī dažreiz gadās, ka mūsu mēlei tas nav ēdams, bet šī nebija tā reize, tiešām viss brīnišķīgi😊. Vakars bija ļoti silts un mierīgs un ar pilniem punčiem.. nemanāmi piezagās miedziņš.

No rīta pamodāmies ar foršu stīvumu ķermenī, kā jau tas nākas pēc vairākām dienām uz motocikla. Šoreiz esam pasnauduši ilgāk kā citus rītus un nu rosīgi ķeramies pie mantu sapakošanas un motociklu salikšanas busiņā. Pusdienās dodamies ceļā atpakaļ uz mājām -Latviju. Mājup ceļš nav baigi aizraujošs, varēsim vienkārši runāties par piedzīvoto un sadarīto un arī pastrīdēties, kas nākas pie noguruma un ilgas prombūtnes no mājām😊.

Par braucienu kopumā. Lai arī tās bija dažas dienas, toties ļoti darbīgas. Katru rītu cēlāmies 6:00 un ap 24:00 devāmies pie miera. No rītiem gribējās laiku, lai pārbaudītu visas elektro iekārtas, uzmestu aci virzienam kur braucam. Mums patika pašiem pagatavot savas līdzi paņemtās maizītes vai biezputras, uzvārīt karstu rīta kafiju. Salikt mantas uz motocikliem un sapakoties ekipējumā un aizsiet visas somas, savs laiciņš paiet.

Rīti bija auksti, līdz ar to tāds ātrākais izbraukšanas brīdis bija 8:30 vai 9:00, jo īpaši kalnos un mežos, kur saulīte tik agri no rīta negrib vēl iespīdēt un sildīt. Kaut kur pabraucām ātrāk, kaut kur pasapņojām, iemetām kādu līkumu pļaviņā vai kur deguns rāda. Rumānijā uz motocikliem pavadījām kopā pilnas 5dienas, nobraucām ap 2000km. Izbraukti gan populāri ceļi, gan kartē neierakstīta kāda pļava. Vairāk baudījām dabu un mieru, retu reizi sanāca nokļūt vietās kur daudz cilvēki, vai populāra vieta.

Vietējie cilvēki bija atsaucīgi un draudzīgi. Ja būtu kāda ķibele, te palīdzību neatteiktu. Protams ar sarunāšanos un valodām grūti, bet ja vajag ar roku zīmēm un attēliem var izlīdzēties. Mazajos ciematos un laukos vienmēr visi māja gan no traktoriem gan sēžot zirga mugurā, bijām pieklājīgi, mājām pretī un sveicinājāmies. Motociklistu gan daudz nesatikām, laikam tā sezona sākas nedaudz vēlāk, vai arī te visi brauc tikai, lai brauktu pa mežiem😊.

Katrā ziņā mēs noteikti atgrieztos, jo brauciens uz Rumāniju ir ekonomiski draudzīgs un arī ģeogrāfiski diezgan izdevīgs. Kā līdz turienei nokļūt vai savā gaitā uz motocikla no Latvijas, vai mocīši uz piekabes, vai busā, tas katra paša ziņā. Mēs taupījām riepas un benzīnu, kā arī dibena resursus izvēlējāmies ar motocikliem braukt tikai pa Rumāniju. Un noteikti neatņemama lieta ir saziņas iekārta, jo tad var viens otru pabrīdināt, palīdzēt, vai vienkārši braucot parunāties. Un kad tonis ir pikts, tad skaidrs, ka vai nu jāpiestāj paēst vai atpūsties un vakaram tuvojoties, sarunas paliek arvien mazāk😊. Paldies mocīšiem, nevienas pašas ķibeles, vienkārši baudījām piedzīvojumu😊

Brauciet, Baudiet, Piedzīvojiet!!!