Moto meitenēs nonācu viena iemesla pēc-adrenalīns un vēlme pēc vēja matos! Tas laikam tā,lai skaisti skan, bet principā, jau gadus 2 sapņoju par A kategoriju,tikai nebiju saņēmusies,lai to īstenotu,jo biedēja viena lieta-instruktors vīrietis, kurš domātu,ka esmu piedzimusi ar spēju vadīt motociklu, negribējās justies neveiklai, nemākulīgai…tāpēc šo sapni glabāju pie sevis,ar cerību,ka gan jau kādreiz!
Līdz vienu dienu vīrs saka, nupat dzirdēju, ka ir tāda moto skola, kur meitenes māca meitenes, respektīvi, meitene, kura ieliekt meitenēm pamatus moto braukšanas mākā un izskaidro tā, lai saprastu sieviete, galu galā ne jau visām sievietēm daba devusi domāt tik mehāniski pareizi kā vīriešiem…Un iespēja tam, ka mācoties braukt, nejutīšos neveikli, man lika saprast, laikam jau tas laiks ir pienācis-iespējams šī vasara man dos izbaudīt vēju matos!
Runājot par moto pieredzi, smieklīgi, bet to varu pielīdzināt 0,jo braukšana ar motociklu vienmēr man likusies diezgan liela spēlēšanās ar likteni, līdz ar to, uzskatu, ka, lai brauktu ar motociklu ir jābūt attiecīgajam vecumam un tie nav arī 21 gads. Plus, meklēt braukšanas prasmes ārpus moto skolas, man liekas diezgan muļķīgi, jo ne visi zina pareizi noteikumus un ielikt neadekvātus pamatus, es nevēlos.
Sajūtas,zinot,ka drīz,kad beidzot tas pavasaris atcerēsies arī par mums, ir interesantas, protams, ir tāds saviļņojums par to kā būs vai man patiks,vai spēšu noturēt moci un man izdosies viss iecerētais!? Tas ir jautājums! Tomēr gaidu braukšanas nodarbības ar lielu nepacietību!
Zinu,ka savu A kategoriju iegūšu,jo esmu atradusu īsto vietu,kur man to iemācīs,jo sieviete sievieti vienmēr sapratīs un tāpēc varu tik teikt-LIELS PALDIES Leldei par to,ka viņa ir izveidojusi moto skolu tieši metienēm, un devusi man sapni realizēt to,kas man patīk un mani saista-ķert vēju un justies savā ziņā brīvi…
Mīļš paldies,
Ar cieņu, Ieva
……turpinājums……
Mans stāsts par A kategorijas iegūšanu sākās ar PĀRLIECĪBU, ka šis ir mans gads un tas jāizmanto! Viss iesākās ar lekciju apmeklējumu un interesi par to kā IR braukt ar moci un kādas būs manas emocijas, jo kā pasažiere uz motocikla es kategoriski atteicos būt. Atceros, ka Lelde pa telefonu visu smalki izstāstīja un paskaidroja kas un kā notiekas, tas jau vien liecināja, ka man Lelde patiks kā cilvēks!
Vēl tagad atceros savu pirmo nodarbību, eju uz to un domāju, kaut tikai sirds paliktu vietā, jo satraukums bija liels…līdz brīdim, kad uzkāpu uz motociklu un sāku braukt, pēc visiem Leldes norādījumiem, man bija pārliecība, ka pavisam drīz būs mana A kategorija…tā tika pavadītas nodarbības laukumā, kur pie “mazās čūskas” Lelde uzmundrināja vai pie “Stop līnijas” mudināja nebaidīties.
Laukums izpildīts un braucam ielās, kas pirmajā reizē likās vnk ārprāts, jo bija bailes, ka kāds autovadītājs varētu mani neieraudzīt…un tomēr bailes izzuda un nākamā reize jau bija pavisam citāda, ja pirmās divas reizes Lelde mudināja braukt ātrāk, tad trešā un ceturtā reizē Lelde atgādināja, ka policija apstādina arī moto braucējus….
Katrā ziņā, esmu pateicīga Leldei, kura ar mani strādāja 2 reizes nedēļā, bet pēdējās divas nedēļas pirms eksāmena 3 reizes, jo man bija mērķis iegūt kategoriju līdz Līgo svētkiem..un tā Lelde stāstīja, mācīja, laboja kļūdas un no jauna atkārtoja…atceros savu pēdējo nodarbību Āgenskalnā, kur par meiteni uz moci priecājās trīs policisti uz motocikliem…Tā bija mana pēdējā nodarbība, nākamajā dienā gāju uz CSDD un ar pirmo reizi ieguvu savu jauno apliecību, kur ir arī burts A!
Meitenes – varu teikt tikai to, ka mums ir vajadzīgs vairāk laika, lai apgūtu, tomēr mēs to varam, neskatoties uz to, ka pirksti sāp no sājūga spiešanas mocim, tomēr, ja ir labs instruktors, kurš motivē, pie labi izbrauktas trajektorijas vai sarāj par muļķību, tad viss būs supper labi…varu piebilst to, ka Lelde ir laba instruktore, man viņa bija ideāla instruktore, es priecājos, ka visā piedāvājumā par A kategoriju, es izvēlējos viņu…viņa ir cilvēks ar lielu pacietību, labām komunikācijas spējām, izcilām dotībām iepatikties cilvēkam!!
PS: Meitenes viss ir iespējams…savu kategoriju es ieguvu nedaudz ilgāk par mēnesi… 19.jūnijs bija viena no laimīgākajām dienām manā dzīvē, jo viens no maniem sapņiem ir piepildīts, tā kā, meitenes, ja ir vēlme un sapnis, tad nevajag baidīties, bet tiekties un nebēgt no tā!
Ieva