Tik daudz komplimentu, cik tajās nodarbībās, es nekad agrāk nebiju saņēmusi. Tad arī nāca apziņa…

Vīram jau sen bija motocikls, bet mani tas pilnīgi neinteresēja. Es pat nekad nebiju sēdusies kā pasažieris kopā ar viņu. Un tad, 2023. gada vasarā, kaut kas mani aizvilināja izmēģināt braucienu ar viņu, un viss aizgāja!

Es uzreiz pieteicos pie Leldes uz kursiem. Visiem stāstīju ka tas ir tikai tam, lai iemācītos braukt kā backpack ( otrais numurs), acīmredzot vēl nesaprotot, ka tas mani patiešām aizrāva. Rezultātā es ātri noliku teorijas eksāmenu, un augustā pirmo reizi nonācu mācību laukumā. Tieši tur sākās murgs!

Pirmajā nodarbībā man bija šausmīgi bail atraut kājas no zemes un uzlikt tās uz motocikla, un tad es sapratu, ka manas prasmes nebija pat nulles līmenī, bet gan mīnus pirmajā. Otrajā nodarbībā Aldis teica: “Un atceries! Motocikls vienmēr darīs tikai to, ko tu viņam liks darīt!” Taču motocikls visu nodarbības laiku darīja visu, tikai ne to, ko es gribēju… tas noslāpa, raustījās, atteicās pagriezties, skaļi rūca utt.

Kopumā pēc otrās nodarbības, kad es raudāju mašīnā netālu no laukuma un redzēju, kā citi nāk, sēžās uz motocikla un uzreiz sāk veikli izpildīt figūras, es jutos pati dumjākā pasaulē – visi apkārt var, bet es nevaru. Tomēr, iespējams, tieši tas mani atturēja no atteikšanās.

2023.gadā, divu mēnešu nodarbību laikā es nepaspēju nolikt eksāmenu. Tāpēc, tiklīdz 2024. gada pavasarī palika siltāk, es jau atkal biju mācību laukumā. Par laimi, visas braukšanas prasmes pēc pārtraukuma bija saglabājušās.

Es atnācu kā īsta karaliene (ar saviem 160 cm auguma un 50 kg svara), uzsēdos uz lielā moča un, par visu klātesošo apbrīnas pilnajiem skatieniem, lepni devos izpildīt figūras! Tik daudz komplimentu, cik tajās nodarbībās, es nekad agrāk nebiju saņēmusi. Tad arī nāca apziņa, ka augustā visi jau sen bija trenējušies un daudz ko pratuši, bet es tikai uzsāku savu ceļu.

Milzīgs paldies Leldei! ‘A’ kabatā, pirmā moto sezona jau aiz muguras, nobraukti pirmie 3500 km. Esmu LAIMĪGA!

Jūlija.B