Nezinu, ka tur zvaigznes salikās, bet tikai 1 figūru nācās kārtot divreiz

Lai nu kā, bet mana mīlestība ar motocikliem nebija no pirmā acu skatiena  Ilgus gadus es atsevišķos gadījumos varēju piekrist pasēdēt aizmugurē, bet arī braucot ne pārāk tālu. Visos parējos gadījumos meklēju atrunas: man šodien ir svārki, man ir papēži, man frizūra utt. Lai tik nevajadzētu kāpt tiem monstriem virsū…

Bet tad pienāca 2015, kad veiksmīgi atvadoties no darba vietas palika daudz brīva laika, kas ļāva atpūsties, savest galvu un nervus kārtībā un sezonas atklāšanas laikā saprast: “Ej, bet man tak nenormāli patīk braukt ar moci!”

Izbraucot parādi cauri Rīgai un tad vēl līdz Siguldai, vīrs teica: “Ja tev patīk, nu tad aizej nokārto A kategoriju”. Sacīts – darīts. Priekšā gaida atvaļinājums un ir apstiprināts pieteikums “A kategorija” motoskolā. Izvēle bija ļoti vienkārša – tā bija tuvāk mājām.

Tad nu pirmās 3 teorijas dienas – jeb precīzāk vakari, atgādinājums par to, ko jau zināju un viss kaut kas -tehniski jauns, kur vairāk jautājumu uzdeva puiši.

Un tad beidzot TĀ diena ir klāt, pirmā nodarbībā uz laukuma. Ar Leldi. Ja godīgi, tad iekšēji jau bija tāds noskaņojums, ja ar pirmo neaizies – nebraukšu vispār. Bet… Acis baidās, rokas dara…

 2 dienas lai pierastu pie 125 cc un aiziet uz Kawasaki 650, jeb “joršu”. Mana pirmā moto mīlestība 

Apmācībā gāja, kā kara laukumā, bijis viss: gan atraušanas no pavadoņiem un apļošana Maskačkas rajonā ar cerību beidzot atpakaļ satikt instruktoru (veiksmīgi aizmirstot telefonu somā), moča apgāšana izbraucot ar Aldi uz pilsētu tieši pirms uzbraukšanas uz Sala tilta, pāris kritieni uz laukuma… un protams, visslavenākais teikums katru reizi: “Gāzi, gāzi… ātrāk vajag”… Aizbraucot pa vidu uz Kurland Biker meet pat uzdrošinājos pieradināt mūsu lielo pūķi HD V-ROD.

Bet nu, beidzot tā diena ir klāt, instruktori gatavi dot zaļo gaismu eksāmenam. Maigi mājot ar galvu, nu ar pirmo reizi gan nekas nebūs.

Tādam, trešdiena, 29.jūlijs – jau no paša rīta lietus gāž, ka maz neliekas, ar mašīnu knapi var izbraukt, kur nu vēl ar moci. Bet plkst. 8.00 es un vēl viens “veiksmīgais” tiekamies ar Aldi uz laukuma, kur mēģinām “ievilkt pēdējo elpu pirms…”. Laikam jau drosmīgiem liktenis uzsmaida un par šo laiku it kā sāka skaidroties, bet dienas prognoze tāpat nav iepriecinoša. Izbraucam laukumu, dodamies uz CSDD apskatīties tā teikt savu ešafotu. Ko lai saka, uz CSDD laukuma, tieši uz stop līnijas varēja slīdēt jau zābakos.

Arī Aldis pats sašutuma māj ar galvu, jācer kā inspektori nepiekāsīsies ātrumam un iespējams pat piedos kādas kļūdas. Vienīgais ieteikums: sākt ar Stop līniju un censties trāpīt mazajā cietā asfalta strīpiņā labajā pusē. Dodamies atpakaļ uz laukumu, kur vēlreiz tiekam uzmundrināti, ka diez vai pats instruktors noliktu eksīti šajos apstākļos, bet nu mums novēl veiksmi.

Eksāmens paredzēts plkst. 11.00, tāpēc uzreiz dodos atpakaļ uz CSDD. Paceltā garastāvoklī atnācu uz 2.stāvu, paņēmu numuru un gaidu. Ar vienu ausi dzirdot, ka administratores prasa dokumentus, saprotu, ka soma ar visiem dokiem ir palikusi mašīnā. Tad nu sprintera skrējiens pēc dokumentiem un atpakaļ, jo nu jau tikai 10 min palika. Un tajā brīdī jau bija vienalga, būs nebūs, lai tik vismaz visa diena nav tikpat haotiska.

Esam uz laukuma, inspektors man iedod atslēgas, parāda moci un saka: “Iedarbini”. Es šitā un tā, nu neiet. Visu izmēģināju, ko zināju: atslēga, pogas, ātrums. Nekas nelīdz. Saprotu, ka viss, eksāmens beidzas. Pienāk mans “kungs” un jautā, kas par lietu. Mēģina pats – nekā. Apskatās breloku un jautri tā atbild: “Oi, atslēgas no cita motocikla.” Ko lai saku, tanī brīdī man ļoti gribējās izteikties. Bet nu labi, motors palaists, kundzīte ar sirmiem matiem pēc neveiksmīgā mēģinājuma tikt pie motorollera tiesībām veiksmīgi nobiedēta ar rūcošu zvēru sildīšanas procesā, mocis ļoti jauns un vadība vnk fantastiska.

Tad nu sākam. Nezinu, ka tur zvaigznes salikās, bet tikai 1 figūru nācās kārtot divreiz. Patiesības mirklis: braucam ārā. Pirms tam jau Aldis teica, būs pa labi no CSDD – brauksi uz pilsētu, Krasta, Dienvidu tiltu, būs pa kresi – dzīvojamā zona un Zepčiks. Izbraucam un es dzirdu to sirdī karoto: “Tagad griežamies pa kresi.” Braukšana ilga labi ja 20 min (to pēc tam aprēķināju pēc CSDD numuriņiem), kur es paspēju pāris reizes netrāpīt izslēdzot pagrieziena radītājus, noslāpu uz luksofora, jo nebija neitrālais, un pat sanāca samainīties ar mācību mašīnu, jo uz Bauskas iela sanāca inspektoram mani pazaudēt un aizbraukt priekšā, kaut gan es biju pilnā pārliecībā, ka viņš man aizmugurē, jo tur bija eksāmenu mašīna… tikai cita 

Lai nu kā, bet laikam tajā dienā man bija lemts visu nokārtot. Īstenībā visi tajā dienā bija nolikuši praktisko eksāmenu.

Un tad pāris mēnešus vēlāk, pēc oficiālās sezonas slēgšanas esmu tikusi pie sava pirmā motocikla. Mana “joršika”. Ar kuru veiksmīgi 2015.gada sezonu noslēdzu tikai 15.decembrī. 

Tā kā, mīļās meitenes! Nevajag baidīties, vajag vienkārši mēģināt un tad izdosies!

Tiekamies uz ceļiem un gaidām jaunu sezonu!!!!