Jā, tā stop līnija, tā līnija, kas gandrīz pielika punktu manam sapnim

Ideja par A kategorijas iegūšanu man pirmo reizi radās pirms 10 gadiem, brīdī, kad tikko biju nolikusi B kategoriju. Ātrums un tehnika mani jau aizrauj kopš bērnības, kad vienmēr skatījos, kā tētis pagalmā remontē mašīnas, tāpēc droši vien nebija nekāds pārsteigums, ka gribēju A kategoriju.

Protams, zinot sevi, man nederēja ne A2, ne A1, uzreiz vajadzēja visu – pilno A kategoriju. Tā kā man bija 18 gadu, bet tajā brīdī lielo kategoriju varēja iegūt no 21, bija jāgaida. Kamēr gaidīju, domas nedaudz mainījās… Manai draudzenei bija draugs – motociklists un, dzirdot visādus stāstus par avārijām un atgadījumiem uz ceļiem, es nodomāju, ka labāk tomēr palikšu pie četriem riteņiem. Līdz ar to, sasniedzot 21 gada vecumu, jau mocis vairs nebija ne prātā.

Vienu reizi tiku izvizināta ar chopperi, pat tas situāciju nemainīja un manī nekādas izjūtas neizraisīja, laikam jau pietrūka ātrums un dinamika. Pieļauju, ka kaut kur zemapziņā šī doma tomēr par A kategoriju vēl dzīvoja, jo pagājušā gada septembrī man bija iespēja izbraukt (tikt izvizinātai) ar baiku. Šis brauciens deva to impulsu, kas ļāva idejai piedzimt no jauna.

Pirmkārt, jau sapratu to, ka man pašai vajag turēt stūri savās rokās, ka ir grūti uzticēties citam un gribas visu kontrolēt pašai.

Otrkārt, jau fascinēja tās sajūtas un dinamika, kas bija brauciena laikā. Līdz ar to, ilgi nebija jādomā, pēc šī brauciena nākamajā rītā piecēlos ar domu, ka man vajag A kategorijas tiesības. Vajag un viss! Uzreiz sāku meklēt variantus, kur mācīties.

Ātri un veikli atradu A kategorija.lv. Izlasīju visu mājas lapas informāciju, ļoti patika tas, ka radās sajūta, ka šeit nebūs konveijera sistēma. Pievilināja arī tas, ka gan Lelde, gan Aldis paši ir motobraucēji un visu māca atbilstoši reālajai situācijai nevis grāmatai.

Uzticējos intuīcijai un brīdī, kad tika piedāvāti pirmie ziemas teorijas kursi, arī pieteicos. Kopš tā brīža arī dzīvoju ar pārliecību, ka vasarā braukšu ar savu mocīti. Janvārī devos uz teorijas nodarbībām, viss bija tik forši, ka bija grūti sagaidīt marta beigas, kad beidzot varēs kāpt uz moča un dot ručkā

Kas ilgi nāk, tas labi nāk un marta pēdējā dienā pirmo reizi sēdos uz moča jau kā vadītāja, ne pasažiere. Sākotnēji Lelde visu sīki un smalki izstāstīja par pārnesumiem un citām svarīgāk lietām, tad varēju izmēģināt visu uz stāvoša moča.

Teikšu godīgi, sākotnēji man šķita, nu kā to visu var salikt kopā, labā roka, labā kāja, kreisā roka un kreisā kāja, man kā autovadītājai arī bija grūti saprast, kā mocim var būt tik lieli apgriezieni un kā tas viss reāli liksies kopā, kad sākšu braukt. Vienu brīdi pat radās doma- nē, es to tomēr nevarēšu. Bet, tiklīdz sāku ar mazo mocīti braukt pa laukumu, šī doma izdzisa, viss bija skaidrs un tagad tik uz priekšu.

Otrajā reizē jau tiku pie lielā moča, viss bija forši, izņemot nekādi nevarēju saprast, kā to astotnieku izbraukt, nu nesanāca man ne par ko. Aizgāju no nodarbības ar kārtējām domām par to, ka šis tomēr nav mans. Domas, ka viss ir super un ka jāmet miers, man visu laiku viena ar otru mijās.

Laikam mani tas laukums beidza nost, man nekad nav paticis, ka man kaut kas jāizdara pēc grāmatas, līdz ar to man laukums uzdzina un joprojām uzdzen šermuļus. Protams braucieni satiksmē bija pa visam cita lieta, piektajā nodarbībā beidzot varēju atstāt laukumu, kas mani ļoti iepriecināja. Pēc sajūtām satiksmē vienmēr jutos ideāli, nekādu baiļu vai nedrošības – brauc tikai, tāpēc brīžiem sanāca uzspiest pārāk lielu ātrumiņu.

Tā kā jau 10 gadus braucu ar mašīnu, tad jau esmu apaugusi ar paradumiem, kas īsti neatbilst ceļu satiksmes noteikumiem, līdz ar to dažos krustojumos bija krietni jāpiedomā, lai izbrauktu tos pareizi un pa atbilstošu trajektoriju. Mana vislielākā problēma bija un ir gājēji, jā, nu nelaižu es viņus griežoties pa labi vai pa kreisi. Nekad neesmu laidusi, mācoties arī nelaidu (eksāmenā gan vienu palaidu) un tagad arī nelaidīšu.

Piedodiet, bet tāds nu ir fakts! Visu praktisko braukšanu apguvu mēneša laikā un varēju pierakstīties uz CSDD eksāmenu, jāgaida bija gana ilgi – 3 nedēļas. Eksāmena dienas rītā vēl Lelde mūs aizveda uz CSDD laukumu, visu izstāstīja un parādīja, kā labāk braukt figūras. Visam bija jābūt perfekti – laika apstākļi ideāli, CSDD tiku pie kārotā moča (Honda Hornet), bet no rīta melns kaķis pār ceļu pārskrēja.

Neticēju tādām lietām, bet laikam kopš tās dienas sāku ticēt, jo eksāmenu nenoliku. Visas figūras izbraucu, izņemot stop līniju. Jā, tā stop līnija, tā līnija, kas gandrīz pielika punktu manam sapnim par A kategoriju, ja vien nebūtu Leldes.

Varu teikt vislielāko paldies Tev Lelde, par Taviem uzmundrinājuma vārdiem, kas no diezgan bēdīgam sajūtām pacēla mani atkal uz augšu un pat lika pasmieties. Jau pēc šīs sarunas sapratu, ka es to izdarīšu, vienīgais – atkal jāgaida eksāmens.

Tā nu godīgi savas trīs nedēļas gaidīju un ar jaunu pārliecību devos uz eksāmenu. Uzkāpjot CSDD otrajā stāvā, bija sajūta, ka šoreiz ir īstā diena. Un tā arī tam bija lemts būt. Viss gāja kā pa sviestu, ieskaitot to, ka instruktors pat nepaspēja noreaģēt uz to, ka sāku pildīt stop līniju un līdz ar to manu ātrumu diemžēl nepaspēja piefiksēt  Bet bija, viss bija gan ātrums, gan priekšējais ritenis starp abām līnijām. Laukums tika izbraukts un nu jau man vairs nebija ne mazāko šaubu, ka tiesības ir manas. Ar diezgan ilgu braukšanu pa dzīvojamo zonu un graciozu goda apli pa Mūkusalas loku beidzās mans eksāmens un sākās LIELĀ dzīve 😀

Pagāja pāris nedēļas, kamēr to visu apsmadzeņoju un nosvinēju. Pēc tam sākās personīgā mocīša meklēšana. Neteiktu, ka process bija ilgs, apjautāju zinošus cilvēkus, uzklausīju viedokļus un beigās nonācu pie sava jaunā moča – jā, Honda CBR 650FA – mans mīļais Bērītis  Tagad tikai jābrauc un jābauda mūsu kopīgie ceļojumi.

Visiem novēlu sapņot un nolikt sev drosmīgus mērķus, kurus ar lielisku cilvēku atbalstu ir iespējams piepildīt. Liels paldies, Lelde!

P.S. Savas dzīves stūri vienmēr turiet savās rokās!

Ms. Shumaher jeb Kristīne