Esmu Kristīne, 24 gadus jauna meitene, kurai ļoti patīk auto un moto. Braucot ar auto man patīk klausīties mūziku un dziedāt, braucot ar moci sajust vēju, tam nav vajdadzības braukt ātri, pietiek ar nelielu ātrumu.
Kopš 16 gadiem, kad sens paziņa mani izvizināja ar moci, zināju, ka iešu kārtot A kategoriju. Vienmēr esmu mīlējusi ātrumu, vizināšanos apkārt neatkarīgi no laika apstākļiem. Vispirms ieguvu B kategoriju un jau pēc pāris gadiem sāku nopietni piedomāt par A.
Kamēr es tā cītīgi domāju un gatavojos parādījās jauns likums, kura dēļ bija jāgaida 24 gadu vecumu. Man nebija mērķis iegūt A*, vai A1, esmu pieradusi mācīties līdz galam un gūt maksimālo. Ja mans vecums un augums man ļauj, tad jākārto maksimālo un tas būtu lielais A burts manās tiesībās.
Tā nu savos 23 gados pirmo reizi apsēdos pati uz drauga Kawasaki ER-5 un tā pamazām mēģināju braukāt apkārt Rumbulā. Tā bija tā pirmā pārliecība par to, ka man tiešām gribās to. Visu vasaru vizinājos kā pasažiere, klausījos ko saka citi, skatījos kā braukā, mācījos no citu kļūdām. Un nu man bija palikuši 24 ieminējos draugiem, ka gribu meklēt motoskolu un tā sanāca, ka man parādījās kompānija ar ko iet.
Motopower.lv uzrakstīju, ka vēlos mācīties tuvākajā teorijas kursā un mūsu izvēle krita uz Leldi. Vispirms neko nebijām dzirdējuši par mūsu skolu, nekādas pilnīgi atsauksmes, vienkārši gājām, jo tuvu mājām. Un ziniet, izvēle bija pareiza. Atnācām uz pirmo teorijas nodarbību pie Leldes, tad otro, tad trešo kopā ar Aldi un katru reizi guvām jaunas zināšanas. Mums stāstīja itin visu, kādu ekipējumu izvēlēties, kāpēc tieši tādu., ar kusu būs drošāk. Kāda ir motociklu uzbūve, kā tie darbojas, kādas ir viņu modeļu dažādības, bija interesanti.
Tāpat mums stāstīja ļoti daudz par drošību uz ceļa un par gadījumiem no pieredzes, kas palika atmiņā kā laba mācība. Pēc teorijas kursa sastādīju sev sarakstu uz kādiem motocikla modeļiem skatīšos un uz kādiem noteikti nē. Atnākot uz pirmo nodarbību – laukumā bija bail.
Pa telefonu Lelde apjautājās vai biju kādreiz braukusi ar moci, teicu jā. Tad nu arī dabūju uzreiz Hondu ar 500 kubikiem, par ko vispirms biju baigā sajūsmā, bet jau trešajā nodarbībā mana sajūsma pazuda, jo sapratu, ka vienkārši baidos griezt stūri un nevaru saprasties ar moci.
Tad nu Lelde nolēma tomēr nākamo nodarbību sēdināt mani uz 125 mocīša. Tas lika man saņemties un pārvarēt savas bailes, kuras man bija dēļ tā, ka vienreiz dzīvē biju kritusi no motorollera un paspēju arī laukumā nokrist no Hondas. Tomēr, kad uzsēdos 125 virsū man pietika 30 minūtes, lai saprastu, kas ir jādara un kāpēc pirms tam baidījos. Tas man ļoti palīdzēja.
Tāpēc tomēr laikam ieteiktu ikvienai meitenei vispirms sēsties uz 125 un tad jau kad viss sanāk, pārsēsties uz lielāka motocikla. Visgrūtak gāja ar mazo čūsku, kas beigu beigās eksāmenā ar Hornetu sanāca ar pirmo reizi vienkārši perfekti.
Laukumā Lelde vienmēr palīdzēja, vienmēr skaidroja kas notiek, ko daru nepareizi. Vairāk es karoju pati ar sevīm, ar savām bailēm. Lelde savu darbu bija izdarījusi, tālāk man bija jācīnās pašai ar sevi.
Braucot pirmo reizi pilsētā protams kājas trīcēja, bet mierināja tas, ka instruktors ir aiz muguras. Par visām braukšanas reizēm nebija tā, ka es kaut kur nepiekristu Leldei, visu ko viņa stāstīja un aizrādīja uzmanīgi noklausījos un liku aiz auss. Braucot Lelde vienmēr skaidro katru kļūdu, nepieciešamības gadījumā apstājās, lai izskaidrotu situāciju, vai arī atgriezās atpakaļ, lai otro reizi jau nobrauktu pareizi.
Izbraucot visus maršrutus, Lelde piedāvāja pierakstīties uz eksāmenu, biju pārsteigta, bet viņa teica esmu gatava. Tā kā biju gatavojusies pilnai kategorijai, man pirms eksāmena bija vēl divas stundas ar Hornetu, kurš ir daudz lielāks, daudz jaudīgāks un citādi vadāms.
Esmu 166cm gara un sveru tikai 47kg, man tas bija tāds kā neliels izaicinājums. Pierakstījos, atnācu dienu pirms, lai pabrauktu ar Hornetu, braucām uz pilsētu. Nu, teiksim nav viegli mazai meitenei vadīt šo moci, bet visvairāk to var just griežot pa kreisi, braucot taisni un pa labi viņš vadās ļoti patīkami. Meitenes, nevajaga no viņa baidīties, ja jūs tiekat ar kājām līdz zemei, pārējais ir jūsu galvās, viss ir iespējams.
Eksāmena dienā lija ļoti stiprs lietus, mūsu laukums bija kā viena liela peļķe. Es protams gribēju lai līst, domāju mani pažēlos, tāda maza, mocis liels, bet nē. Pa laukumu īsti nebija jēgas trenēties figūras, liela daļa konusu bija ūdenī. Patrenējos nedaudz astotnieku un braucām ar Leldi uz CSDD.
Atbraucot visu kārtīgi izskaidroja man, kā kur labāk un ērtak brautk laukumā, no kurienes sākt figūras izpildi utt. Ļoti daudz labu padomu. Tālāk braucām atpakaļ, pārvilku sausas drēbes un uz eksāmenu. Laukumā visas figūras izpildīju ar pirmo reizi izņemot astotnieku, dēļ stipra lietus stikls ķiverei aizsvīda, neko nevarēju redzēt un pabraucu garām. Otra figūra ar kuru bija problēmas bija iestumšana gabarīt vārtos.
Nodomāju, ka ar to mans eksāmens beigsies, otrajā reizē saņēmos, visus spēkus atdevu stumšanai un iestūmu tomēr tos 208 kg. Pilsētā braucu ļoti labi, eksāmens bija Maskačkā, kas nebija tas labākais rajons lietainajā dienā pa bruģi. Tomēr atbraucu un dzirdēju vispatīkamākos vārdus pa pēdējo laiku – Eksāmens nokārtots.
Neticēju līdz nesaņēmu jaunas tiesības rokās ar jaunu lielo A burtu. Pēc šīs pieredzes es nebaidos lietu, es zinu, ka lietus laikā varēšu izbraukt pilsētu un pie velna ka būšu izmirkusi, tās ir visforšākās sajūtas, braukt ar moci un lietus nav iemesls dēļ kura ir jāatliek nodarbība vai eksāmens. Esmu lepna pati par sevi un bezgalīgi pateicīga Leldei par visiem padomiem, par apmācību un nerviem, ko viņā iztērēja apmācot mani.
Silti iesaku ikvienai meitenei, kura ir iedomājusies, ka vēlās iegūt A, griezties pie Leldes. Veinmēr smaidoša, vienmēr laipna, vienmēr izpalīdzīga un saprotoša pasniedzēja. Un nedomājiet, ka mācoties pie meitenes, jūr arī braukāsiet kā meitenes (pastulbi) Nē, apstākļi visiem ir vienādi, mācību viela visiem vienāda, figūras un ceļi arī, pārējais atkarīgs no jums pašiem.
Veiksmi un izturību.