Kādus gadus piecus vai vairāk man bija sapnis iemācīties braukt ar moci, tikai toreiz mani vairāk saistīja bezceļi. Meklēju variantus, bet gluži neredzēju kur un kā to visu uzsākt, tāpēc šo sapni nedaudz atstūmu malā.
Pagājušajā vasarā mani izvizināja ar superbaiku. Braucām uz Jūrmalu. Šajā braucienā ar savu moci mums pievienojās arī kāda meitene. Nezinu kādēļ tā, bet nebiju nekad tā īpaši pievērsusi uzmanību vai ievērojusi, ka uz ielām arī meitenes braukā ar močiem.
Likās, ka meitenei jābūt fiziski ļoti spēcīgai, lai brauktu ar ‘‘lielo’’ moci. Taču, redzot, kā šī meitene vadīja moci, manī atdzima sapnis, tikai šoreiz tas bija nedaudz savādāks. Nebija vairs svarīgi tie ir bezceļi vai iela, es vienkārši vēlējos iemācīties braukt ar moci. Tā nu ziemā sāku meklēt skolu, kur mācīties. Man ieteica, ka pie t/c Mols ir ļoti labs laukums, un tā arī Motomeitenes.lv atradu, meklējot šo laukumu.
Mācībās gāja grūti. Pāris pirmās reizes likās, ka astotnieku nemūžam neiemācīšos izbraukt pareizi, un kur nu vēl lielo vai mazo čūsku. Tomēr daudzie treniņi nāca par labu un es sāku justies nedaudz pārliecinātāka par sevi, ka tomēr spēšu to izdarīt.
Taču, kolīdz man iedeva lielāku moci, es nokritu. Un ne vienu reizi vien sanāca nokrist visā mācību procesā. Tās dienas pēc kritieniem, lai gan nelieliem, bija pašas grūtākās, jo sāka zust ticība saviem spēkiem. Kādu brīdi pat nezināju vai spēšu turpināt, bet padoties negrasījos, jo jutos laimīga, kad braucu.
Ļoti palīdzēja Leldes atbalsts. Reizēm liekas, ka viņa redzēja manī to, ko es pati neredzēju. Nelieli uzmundrinājumi un atbalsts, kas tiešām mani brīžiem spēja pacelt spārnos. Šis atbalsts man deva spēku un pārliecību turpināt. Laikam jau jāiegūst tie zilumi uz kājām, lai tā kārtīgi saprastu, kad nedrīkst lietot rokas bremzi.
Pateicoties instruktoru darbam, es nācu uz katru treniņu ar prieku un nevarēju sagaidīt tās dienas, kad atkal varēšu izbraukt ar moci. Un aizgāju no treniņa, aizvien vairāk iemīlējusi motociklus.