Pieredzes un piedzīvojumu brauciens, Āfrika-Marocco 2

Ir pienācis laiks otro reizi iekarot Āfrikas ceļus un neceļus! :))) Nezināmu iemeslu dēļ satraukums pirms brauciena ir daudz lielāks nekā pirmajā reizē. Varbūt tāpēc, ka tiek nomainīta tehnika, vai tāpēc, ka plānotais maršruts ir grūtāks. Skaidrs ir viens, tik garu pasaules ceļu mērojot, nu nemaz negribās, lai tehnika pieviļ vai, nedod Dievs, pats aplauz nagus un ragus ne kurienes vidū, piemēram, akmeņainā tuksnesī +36 grādos.

            Katrs ir nolēmis, ar ko dosies šajā braucienā un atbilstoši sagatavo tehniku. Protams, ka katrs pats ir arī atbildīgs par savu līdzi paņemto ceļasomu, kas nu tur būs – ar to būs jāiztiek un cik liela būs, tāda arī būs jāved visu laiku līdzi, jo dzīvošana vienā vietā nav paredzēta.

            Atkal nemanot ir pienācis oktobris, darba sezona ir  beigusies, un nu ir laiks izbraukšanai. Automšīna līdz griestiem ir piekrauta ar koferiem un ceļasomām, piekabē sastiprināti motocikli, agrā rīta stundā brauciens var sākties. Vēlāk, ātrajā lidojumā uz Barselonu, mums pievienosies arī Artūrs. Garie braucieni jau piemirsušies, kādu pusgadu tik tālu kājas nav kustinātas, bet nu pirmie 1000 km pievarēti, nakts atpūta Polijā un tad jau nākamajā rītā skatīsimies. (Labs ieteikums naktsmājām – viesnīca “Pedro” – vienkārša, bet par super pievilcīgu cenu un smaržīgām, gardām brokastīm no rīta. :))

            Otrajā dienā jāpievar Vācija. Kā cilvēki saka: “Kas gan mūsdienās ir attālums, un ja vēl dzīvojam vienā valstī”, bet lai tiktu līdz piedzīvojumiem, vienmēr jācīnās ar Polijas un Vācijas garajiem ceļiem un prieka tur ir maz. Vakarpusē mazliet iebraucam ciemos uz tējas pauzi un cepumiem un tiekam pie brīvā interneta, lai telefonā ielādētu Francijas karti. Nemanot aiz loga jau tumšs, jāsteidzas tālāk. Sanāca tāda nakts jautrība, pa šauriem, līkumainiem ceļiem un meža biezokņiem augšā un lejā pa kalniem. To es nebiju gaidījusi, jo pirmo reizi stūrēju ar 7 vietīgu auto un piekabi, kuras aizmugurē ir moči. Atkal jauna pieredze rokās, jāsaka tikai paldies! Nakts vidū vēl remontiņi un norakti ceļi, navigators tik riņķo un riņķo. Jautrība uz 100%.

            Agrais rīts tomēr sākās Francijā, un varam doties tālāk, lai sasniegtu pirmo galamērķi. Braucām uz maiņām un nemanot Spānija ir klāt, vēl mazliet un būs jau Barselona. Tieši sastrēguma laikā esam Spānijā, iebraucam lielveikalā uzpildīties. Lielākais veikals, kurā esam bijuši, jāvelk tikai skrituļslidas un jāsāk apceļot. Pasmieties arī sanāk par mega kruasāniem, kas ir Cielaviņas tortes izmērā. Vakarā braucām sagaidīt draugu Barselonas lidostā, tur arī visādi piedzīvojumi, jo vēl jātrāpa pareizajā terminālī, tad vēl iebraucām ne tajā stāvlaukumā. Smiekli nāk, dzenā ar mašīnu mūs ārā šurpu turpu un Artūrs tik kaut kur parādās, pamāj un pazūd. :))) Bet beigās jau tiekam visi vienā mašīnā un esam satikušies. Šovakar nekādi piedzīvojumi nav gaidāmi, kuģis tikai nākamajā dienā. Braucm uz stāvvietu, kur atstājam mašīnu un piekabi.

            Jau pienācis rīts, tāds vēss un atspirdzinošs. Artūram miegs nenāk, 5:00 jau stellē augšā moci. Man programma ir īsa, lielais maiss uz bagāžnieka ar gumijām, mugursoma mugurā, spoguļi uzskrūvēti, gatavs. Negantelis pacīnās ar divu maisu pielikšanu pie motocikla sāniem, un tad jau visi esam gatavi ceļam. 10:00 ir kuģis, kurš dodas uz Maroku. Izskatās, ka braucēju būs daudz. Superīga kompānija ar pārīšiem labākajos gados savākušies ar tikpat gadus vecām vabolītēm un dosies piedzīvojumu meklējumos, visi ir jautri un svilpo no prieka. Tiekam kuģī, tad beidzot var izstaipīties un izgulēties pirms gaidāmā un nezināmā ceļa.

            Esam uz Tanger ostas, ir skaista un saulaina diena. Ko gan labāku motobraucēji var vēlēties? Drusciņ muitas kontrole un tad jau varēs motociklam dod vaļu.

Esam Marokas ceļos un tā kā diena laba, nolēmām, ka brauksim līdz Fesai. Braucam jau pa zināmiem ceļiem, bet tas nebūt nenozīmē, ka ainava šobrīd paveras tāda pati, kā februāra braucienā. Pa ceļam iebraucam Chefchoun pilsētā apskatīt izslavēto ūdenskritumu. Godīgi – es tur nevarēju novērtēt to, kas tur bija jāaplūko, bet atzīmēšanās pēc esam bijuši. Cilvēku tur bija daudz un interesanti šķita tas, ka, visur, kur vien var, visas malas pilsētā bija izkrāsots debesu zilā krāsā.

Pēc pilsētas apskates nolēmām mazliet iestiprināties. Hotdogu ēstuve visai savdabīga – benzīntanks, ārā daži galdi, striķos karājas gaļas gabali – tādi pus gotiņas izmērā. Katram tiek nošņākts pa gabalam, ko uzmet uz letes pagaršot, vai der, tad viens divi sakapā, saliek, apcep- maizē iekšā un gatavs! Labs ir, dodamies tālāk, jo gribam tikt līdz Fesai. Sanāk mazliet pabraukt pa bezceļiem, ceļā jau sāk satumst, bet vairs nav tālu.

Šajā braucienā pavīdēja noruna, ka pa tumsu nebrauksim, bet ir pirmā diena Marokā un Fesā nonākam pilnīgā tumsā. Mēģinājām atrast tās pašas naktsmājas, ko toreiz, bet tā īsti neizdevās. Tad nu ļāvāmies vietējiem biznesmeņiem, lai nu rāda savu “best place, good price”. Šoreiz jau viss šķiet pieņemams, pat tas, ka, ieejot tualetē, ārā nevar tikt, jo no iekšpuses rokturis ir nolausts. Ja tur grib pasēdēt vientulībā, tad, aizcērtot durvis, tas varētu sanākt uz ilgu laiku.

Nu ko, vēders jau rūc, ejam vakariņās. Saimnieks viesmīlīgs, klāj galdu un piesēžam atpūsties. Kā vienmēr, jāizbauda gardā mandarīnu sula. Saimniecītes pa virtuvi šiverē, gaiss jau smaržo, mmm…

Tiešām labi un gardi paēdām, un saldākam miegam, protams, jāiet pilsētas izpētē. Ja Jūs, apstaigājot Fesu, cerat uz naksnīgi saldiem sapņiem, tad tas varētu nepiepildīties, bet savā bariņā ar visādiem jokiem, pastaiga ir laba. Viens uz ielas mēģina dresēt vistas, turpat aiz stūra nākošais nodarbojas ar baložu skološanu, kora dziedāšanai. Daži bērni rīko ballīti, taisīdami troksni ar to, ko vien var atrast, jaunieši sēž vietējās datorzālēs. Nevaru pat izstāstīt, kā viņas izskatās, kurš redzējis, sapratīs. 😀 Tad vēl visādi tumšie ielu nostūri ar kliedzošiem kaķiem un 5 stāvīgas mājas, kuras ir sastiprinātas kopā ar plēvēm.

            Klāt jauns rīts,  ar vietējiem cilvēkiem esam jau kļuvuši par brāļiem. Sasienam mantas uz saviem braucamajiem un no Fesas dodamies uz Sefrou. Pa pļavu ceļiem un akmeņainām pļavām, cauri nacionālajam parkam dodamies uz priekšu. Parks “Ifrane National Park” bija ļoti, ļoti skaists. Milzīgi kadiķu koki, kas izskatījās, tur jau mūžību augam un mazi akmeņaini celiņi.

Ik pa laikam iemaldamies kādā lauku sētā, kas ir pavisam, pavisam vienkāršas un pieticīgas. Cilvēki dzīvo mazās akmens būdiņās vai siltumnīciņās, apkārt ganās aitas un vistas, rej klejojoši suņi. Kad izbraukājam Ifranu, tālāk dodamies uz Azro, lai ieturētu pusdienas un atvilktu elpu. Kad vēders pilns, slaidās līnijas ieturēšanai, atkal devāmies iekšā parkā un pa mazajiem ceļiem baudījām upju izskalotās ainavas. Izvēloties šādus maršrutus, kur ir zināms virziens, bet nezini, kas zem riteņiem tevi gaida, virzība uz priekšu notiek lēni, jo ik pa laikam jāpaskatās, vai vispār tiek braukts uz pareizo debespusi.

            Ir jau trešais rīts Marokā un pošamies uz Kenifru. Šodien laiciņš mazliet apmācies un smidzina lietutiņš, tas visu skatu padara drūmāku. Bet pilnai jautrībai Artūrs sadomā, ka vajag iemesties pļavā. Ko darīt, Negantais arī, tad man, protams, arī jābrauc, neiešu jau viena uz ceļa palikt. Jā, pļava bija super mālaina un mocītis tā kārtīgi dabūja aplipt, bet skaistu skatu tomēr izbaudīt un iemūžināt dabūjām.

Tā nu ceļi šodien vijās līkumu līkumiem, paverot skatu uz interesantiem ūdens izgraustiem caurumiem klintīs. Ceļa pagriezieni no ciematiem līdz Todrai ir diezgan viltīgi un bīstami. Kuļamies pa kalniem šur tur pāri kādam slapjumam, kas pārrāvis ceļu. Skati tik pārsteidzoši, ka ik pa laikam vajag piestāt, lai izbaudītu. Pamazām jau satumst un gani savas kazas jau sāk dzīt uz nometnēm, bet mēs vēl turpinām braukt kalna virsotnēs. Jo augstāk tiekam, jo ceļi paliek nepievilcīgāki. Ir ko pabrīnīties, kā piekrautas kravas automašīnas mēģina uzbraukt līdz kalna augšai.

Eh, uz vakara saulrietu paspējam jau dodoties lejupceļā un beidzot Artūram paveras skats uz ezeru. Smejamies, lai rauj tik peldbikses virsū un laiž uz peldi, jo visu laiku gaidījis, kad būs ūdens. Vakara vēsums kalnos bija kā reiz piemērots peldei, lai pēc tam vēl brauktu ar moci. :)))

Tā nu mēs ne tuvu mērķim netiekam un nolemjam nakšņot Imilchil ciemā. Onkulītis laipns, uzņem savus viesus nakšņošanai, vien piesakot, ka vakariņas jāiet citur meklēt. Tas mums ir tīrais sīkums, jo katru vakaru ejam izpētīt ciematiņus.

Tā nu atrodam vienu jumta kafejnīcu, kur mēģina mums pastāstīt par ceļotājiem, interesantiem ceļiem, parāda kartes. Visjautrāk iet ar ēdiena pasūtīšanu, jo katrs mēģina runāt savā valodā. Labi, ka cilvēkam ir dotas spējas atdarināt zvērus un dārzeņus, tad jau beigās sanāk kaut ko sarunāt. Vakariņu pasūtīšana izvēršas kā jautra spēle – mēmais šovs-… uzmini nu ko es gribu vakariņās:). Galdu mums noklāj, kā svarīgiem viesiem, saldajā atnes augļus un izdzeram vairākas piparmētru tējas, ko viņi dēvē par “Berber Viski”. Ļoti labi var saprast, ka esam nonākuši kalnos, jo vēsums ir manāms.

            Rīts sākas ar motociklu remontu, Artūrs mēģina saremontēt iepriekšējā dienā nolauzto stiklu un mazliet sašķiebto motocikla priekšu. Negantelim mocis esot sācis neiet, tiek ķimerēti vadi un izrādās, ka ir nolūzis kontakts gaisa temperatūras devējam. Es vienkārši kā kundze iznesu galdu saulītē, saimnieks man atnes kafiju un maizītes ar ievārījumu, jo manam mocim viss kārtībā. Kad mocīši salaboti, paši iestiprinājušies, dodamies uz Dadesa ieleju.

Eh, skati Marokā ir vienkārši neatkārtojami, es nespēju aptvert, kā var būt tik liela dažādība, kā var aiz katra ciemata tik ļoti mainīties ainava. Es nespēju pat aprakstīt to kalnu dažādību, tāpēc vienkārši iemūžinu to fotogrāfijās. No ciemata izbraucot, mēs līkumojam pa mālaini smilšainiem ceļiem kur skats paveras uz rudām klintīm, kuras ik pa vietām iekrāsojušās zaļos un violetos toņos.

Pamazām virzāmies uz augšu kalnos, bet pēc brīža mums paveras skats ar pavisam citādu ainavu, kur kalni ir pelēcīgi un sapūsti tādi kā apļi. Skatoties tālumā, tā vien gribās moto drēbes novilkt nost un aiziet pastaigāt un palēkāt pa plašumiem. Uzbraucam augšā un satiekam atkal aitu barus, kas ganās ne visai bagātīgās kalnu pļavās. Izbaudām skatu uz ciematu, kas ir kalnu ielejā. Tik milzīgi, neaptverami kalni, kas ik pa laikam ietver sevī cilvēku dzīves.

Dodoties tālāk ceļā, saskaramies ar ceļa remontu, jo kalns ir mazliet nobrucis un ceļš nogājis no ierindas. Domājams, ka ar mašīnu varētu kādu dienu tur pakavēties, bet ar mocīšiem viens divi esam pārvēlušies pāri un ceļa darbi var turpināties.

Šī diena paliks spilgti atmiņā, jo skati bija patiešām neredzēti. Ar to vēl viss nebeidzās un izlīkumojām lielos, varenos kalnu pagriezienus lejā pa ieleju, ko iepriekšējajā dienā nebijām sasnieguši pa Todru. Skaidrs, ka šodien pusdienu pauzes nebūs, jo izskatās, ka novirzāmies no sava brīvā ekskursijas plāna. Benzīntankā daži kēksiņi, limonāde un aiziet tālāk.

Tā nu burvīgais saulriets ir klāt, atkal kaut kur ne kurienes vidū. Es nevaru ar moci vairs pabraukt, jo ir tādi kanjoni, tādas ielejas, saules staros tik skaistas ēnu spēles, vienkārši acis jāsien ciet. Saulrietu izbaudām un atkal solījuma pārkāpšana turpinās (pa tumsu nebraucam) braukt, ka nu tik.

Jūtam, ka apkārt skati ir burvīgi, bet ir pilnīga tumsa, vienīgi kāds riteņbraucējs vai suns pa ceļam gadās. Panākam Neganteli, kurš jau biuja aizdesojis gabalā, KTM riepa pušu, izrādās viena varena nagla iedūrusies.

Pie debesīm mirdz milzu, milzu mēness, šķiet kalni ir beigušies un vienkārši pāri pļavai braucam uz ciemu. Lai arī šķita, ka ciems tepat tepat, tik tuvu nemaz nebija un viss tumsā tāds mānīgs. Ceļā gadās skrejoši susuri un pilnīgi melni braucēji, kurus pēdējā brīdī var pamānīt, tā viņi bez gaismām tur kuļās. Nakts melnumā atrodam kempingu, kurā palikt, sarunājam kaut ko iekost. Kā arī palūdzam gaismu, lai var veikt motocikla remontu.

            Piektās dienas rīts ar riepas remontu, vietējais džeks izpalīdz ar servisa kantori, kur var nopirkt kameras. Negantelis labu gribot, iepērk uz priekšdienām, ja nu kas, lai jau būtu. Tā katrs kaut ko uzlabojam moto braukšanas ērtībām. Rīts ieilgst un ir jūtams, ka būs karsta dieniņa. 

Esam gatavi doties! Šodienas maršruts pazīstams un šķērsojamās arī upes. Tiekamies Zagorā. Diena ir trāpījusies super karsta un cīniņš pāri upes gultnei diezgan izsmeļ spēkus. Šoreiz jau visi gudri un to visu pārvaram daudz ātrāk. Protams, ka mazie akmentiņi un smalkās smiltiņas, tikpat neparedzami mētā motociklus kā iepriekš.

Artūrs jau upes gultnē ir atradis, ko man parādīt, jo es esot ļoti gribējusi redzēt Āfrikas iemītniekus. Saku “Ja tas ir skorpions, nemaz nerādi, jo tad man visas atlikušās dienas būs jāguļ uz moča.” Bet, tā kā esot kaut kas labāks, gāju vien skatīties. Jā, ļoti piemīlīga čūska, kā izrādās pēc vēlāk noskaidrotā, indīga, iekož un dzīve beidzas.

No upes ielejas ārā, pāri milzīgajam plašumam, kur atkal katrs var atvilkt pa savām sliedēm. Un galā šodien nonākam pavisam izpumpēti. Labi ieturējām maltīti, palikām jau zināmajās naktsmājās, tikām aizvilkti uz vietējo servisu un vēl visādi naksnīgie pilsētas apskates piedzīvojumi.

            Nu tā grūtākā diena ir klāt, šodienas brauciens uz Erg Chigagu – sarežģītais bezceļš ir pienācis. Rīta brauciens ved pa skaistu, rupju asfaltu un nekādas grūtības nesagādā. Pēc tam nogriežamies pa labi un turpinām pa pieņemamu zemes ceļu savu rīta braucienu, atduramies pret krustojumu, kur jāizdara izvēle braukt pa labi vai pa kreisi.

Esot jābrauc pa kreisi, kur arī jautrība sākas, karstums ir klāt un viss ceļš akmeņains. Sanāk tāda pamatīga kratīšanās un nākas piedomāt, lai nepārsistu riepas. Vējiņš nav jūtams un sāk rādīties jau mirāžas, šķiet, ka tālumā ir ezers ar ūdeni, brauc tuvāk un nekā nav, viens vienīgs akmeņains tuksnesis. Ieraugot vienīgo koku, uzreiz gribējās piestāt, atvilkt elpu un saprast, kas vispār apkārt notiek. Lecam tālāk pa akmeņiem un atrodam vienu aku un pamestu smilšu mājiņu.

Nu jau arī sākas vairāk smiltis un nevar saprast vai vieglāk bija pa akmeņiem ar grabošiem zobiem kratīties, vai pa nēsājošām smiltīm. Tā kā mums ar Artūru iet tā pamazām, sakām Negantelim, lai laiž dzīvē un izbauda braucienu.

Sasniedzām ar Artūru vienu kārtīgu smilšu bedri. Es nolēmu paskatīties, kā tad Artūram ies, viens, divi, pa labi, pa labi un gar zemi ir. Domāju, nē, tas ceļš neder un krist neplānoju, gāzi grīdā līdz pusceļam zem koka un eju palīdzēt ceļabiedram. Tā nu sēžam un domājam, ka jātiek ārā un jābrauc tālāk.

Šodien siltumiņš +36. Ārā izkūlāmies veiksmīgi, tālāk brauciens arī gāja jautri. Drusciņ žēl motociklu, jo izklausījās, ka grūta dzīve viņiem šajā dienā. Bet nu ieraudzījām tuksneša pirmo Bungalo un laižam iekšā. Tur pasēžam ēnā, padzeram tēju un paēdam cepumus ar mušiņām. Negantais arī kārtīgi izbraukājies pa kāpām, mūs atrod.

Ilgi iesēdēties nevaram, jo jātiek atpakaļ un, lai arī šodien no motocikliem mantas noņemtas, nemaz viegli braukšana neiet. Pēc nelielās atpūtas šķiet, ka braukšana iet mazliet labāk. Tomēr varu teikt, ka ik pa laikam padzerties manāmi gribās un kaut 2 min pauzīti arī.

Jūtu, ka vakars tuvojās, jo visi kamieļu vadātāji dodas no tuksneša uz pilsētas pusi un visi džipi, kollonām vien no tuksneša brauc ārā. Negantais atkal mūs ir 2 reizes ceļā saticis, bet uz vakaru jau pavisam pazudis. Artūram prasu cik km vēl jākuļas, jo nu spēka nav, vēl esot kādi 10 km līdz tuvākajam ciemam.

Ļoti grūti paiet 5 km, jo mainīgs ceļa segums, tad ciets, tad bedres, kurām pāri baltās smiltis, tad kaut kādi puduri, apkārtne tā saplūst, ka nevar jau arī saprast kur braukt, jo viss tāds vienāds, sliedes krustām šķērsām un ceļa jau, protams, nav. Izpētām navigatoru, Artūrs parāda: “Tur kaut kur tajā virzienā, vēl tikai 5km.” Ha, kā es šo atcerēšos visu mūžu, tikai 5km, tikai izsmelti visi spēki, tikai 4 kritieni Artūram, viens kārtīgs man. Vispār nesaprotu, kā to moci tur varēja vadīt, un tie bija garākie km dzīvē.

Vienkārši, super trakās smiltis, kuras moci rauj kur pašas grib. Tas tik bija brauciens, nezini kur, nezini kā un tumsa jau nāk, tepat jau pakausī pūš. Bet mēs ieguvām kausu par 2. un 3. vietu – aukstu citronu Fantas dzērienu! 🙂 Tad vien atlika pieveikt mazo ceļa gabalu līdz naktsmājām.

            Jau septītā diena tālajā zemē, šorīt visas mantas tiek sapakotas uz motocikliem, jo dodamies uz citu palikšanas vietu. Mūs gaida grūts pārbaudījums, jāpiedzīvo Dakāristu maršruts. Dieniņa arī manāmi ir no karstajām. Skatāmies, ko karte rāda, iesākumam lielā šoseja un tad iemetamies putekļainā laukā ar sakaltušiem kukūbžņiem.

Tā man nekur tālu neizdodas tikt, jo riepa priekšā mīksta. Puiši jau aizsteigušies gabalā, bet, kad nevar mani sagaidīt, tad atgriezās un saprot, kas par lietu. Esot sīka vienība, galvenais, lai kamera būtu. Jo ar iepriekšējā dienā nopirktajām bija sanācis tā, ka pa bezceļiem tika pazaudētas. Fū, veiksme mūsu pusē, viss ir. Atrodam koka paēnu un tuksneša remonts var sākties.

Paldies puišiem, mazliet esam iekavējušies, jāsteidzas tālāk. Pēc vakardienas karstuma un smiltīm spēka nav daudz un atkal smiltis kārtīgi mūs pamoka. Tomēr tāpat kā kalnos, kur skati bija mainīgi, arī šeit, ielejā daba ir dažāda un ainava ļoti pārsteidz. Vislabākais jau ir lielie klajumi, jo tad var tā kārtīgi ieskrieties, bet tur kur sapūstas smiltis, tur var nomocīties.

Artūrs šodien ir nomocīts – viņam jau arī mocītis ir vissmagākais un mantas arī daudz. Vēl paspējam vienā brīdī sadalīties. Gaidām, gaidām draugu, satiekam vietējos ar mopēdu un prasām, vai draugu nav redzējuši, bet nu neko nevarēja saprast – it kā esot un kalnam pa otru pusi aizbraucis. Tā nu mēs saprotam, ka mēs braucam pa vienu ieleju un Artūrs pa otru. Ja visi labi brauks, tad galā ceļi savienojas un varēsim satikties.

Tā arī ir, satiekamies, Artūrs vietējam par piecīti bija paprasījis, lai izved pa kaut cik braucamu ceļu. Redzam kartē, ka netālu ir mazs ciematiņš un parādās kaut kāds ceļš, domājām, ka nu beidzot varēs atslābt. Nekā, nemaz nedomājiet, kad es ieraudzīju sapūstos smilšu kalnus un vēju, sapratu, ka varētu kaut kas ne visai spožs mūs gaidīt. Jā, skatiņš bija iespaidīgs – smiltis tik oranžas, skaties, kur acis rāda, viss tādās smilšu cepurītēs un vējš tā pamatīgi ieskrienas pa klajumu.

Tad Artūrs aizkuļās vienā virzienā, mēs rādām ar Neganteli, ka jābrauc citā. Es vienkārši ierūcināju moci, ieskrējos un braucu, lai tikai nestājas, jo uzsākt ir ļoti grūti. Es nevaru izstāstīt, gāja mums smagi, sarkani kā vēži kaut kādos krūmu puduros sēdējām un vēl izrādās, ka tomēr esam mazliet atkal no vajadzīgā virziena nost.

Kad izcīnījāmies un izkūlāmies, ieraudzījām upi un nolēmām braukt pa to, jo noteikti upe vedīs gar ciemu. Upes gultne bija mānīga un bija izskalotas kārtīgas bedres, kur varēja ievelties. Ieraudzījām ceļu, kur vietējie no upes braukuši ārā un sapratām, ka jābrauc pa to, lai tiktu līdz ciemam. Protams, Artūrs ir aizlaidis garām un klausāmies, ne ziņas ne miņas un klusums. Gaidījām, gaidījām, nekā. Domājām, ka gan jau pa citu ceļu būs uz ciemu aizbraucis. sadzirdēt viņu nevaram, redzēt nevaram, nevar arī līdz tumsai tik grūtā posmā palikt.

Aizkūlāmies līdz ciematam, pagaidijām, nekā. Bijām pilnīgā mobilā tīkla zuduma vietā, tāpēc uz sazvanīšanos varēja necerēt. Līdz Merzougai vēl 80 km. Saleju moto bākā pēdējās divas kanniņas ar benzīnu un turpinām ceļu divatā.

Protams, ka satraukums ir par draugu, jo ciemā bija 5mājas. Bet pa ceļam redzu, ka viesnīciņas ir ik pēc 2 km, jo šis ir super populārs ceļš un tūristiem tiek nodrošinātas ērtības.

Braukšana gāja grūti un atkal nomaldījāmies no īstā ceļa, saule arī jau pie horizonta maliņas, skaidrs, ka tūlīt tumsa, kas šo braukšanu nemaz neatvieglos. Bet varēja atkal izbaudīt plašumus un skaisto Āfrikas saulrietu. Nonākam līdz lielām raktuvēm, tur gan braukšana negāja droši, jo bija milzīgas bedres, ik pa laikam brauca kravas auto ar pilnām piekabēm un taisīja putekļus, redzamība nekāda.

Izbraucam kaut kādā ciemā no sētas puses, neko saprast, vietējie jau skrien pakaļ ar saviem piedāvājumiem. Kad redz vietējo mopēdistu, tad jau neaizmukt, veikli kā zivis. Vēl mazliet līdz Merzougai, rezerve jau mocītim mirgo. Spēka nav, ēst gribās kā vilkam, mazgāties un gulēt. Negantelis paziņo, ka šādā tādā vietā šoreiz nebūšot palikšana un jāatrod pats feinākais tuksneša hotelis.

 Vietiņa tiek noskatīta, serviss apkalpo viesus un vakariņu galds arī noklāts. Ko tad vēl labāku vēlēties, gūta jauna pieredze motobraukšanā, acis mielotas ar pasakainiem skatiem, vēders arī pilns un vēl balvā gulta, kur izstiept kājas. Un no satelīttelefona pienāk ziņa, ka draugam viss kārtībā un palicis pie piedzīvojumu meklētājiem, viss forši un rīt būšot klāt. :))

            Rītiņš labs, nedēļa jau šajā zemē nodzīvota un pienācis laiks slinkošanas dienai. Plānā sagaidīt draugu un vienkārši neko neviens nedarīs. No rīta tiek aiziets līdz smilšu kāpai un ciema centram. Tāds manāms klusums valda oktobra mēnesī. Kad bijām februārī, tad no vietējiem tirgotājiem nevarēja tikt vaļā, tagad visi kā pieēdušies runči vienkārši laiskojās saulītē.

Tāds labs iespaids, aplūkojot tirgu, starp šallēm un kleitām var iegādāties arī slēpes un sniega dēļus. Protams, ka tādus priekus daži kāpās izbaudīja, bet vispār diezgan amizanti. 🙂 Atpakaļceļā no centra uz viesnīcu tāds labs karstumiņš, pie asfalta deg kājas.

Pusceļā nezināmi ceļotāji iemet mūs džipā un aizved līdz galam, mazliet pastāsta, kā ar mašīnām braukā apkārt. Redzam Artūra mocis arī jau pagalmā stāv, tad jau ir ieradies un varēs pastāstīt par saviem pazušanas piedzīvojumiem. Vakarā saulrieta pastaiga ar kamieļiem, jo kaut kas cits jau bez motocikliem arī jāpamēģina. Kamieļu pavadonis tāds smieklīgs un dzen visādus tuksneša jociņus,  padarot pasākumu pavisam pozitīvu.

 Saulriets brīnišķīgās zeltītās krāsās un vakara veldze no dienas karstuma arī jau manāma. Vakarā pagalmā priecājāmies par baseinu un sadomājam, ka nu tik būs lielā pelde, bet tad viens skats mazliet sabojā baseina priekus un nolemjam, ka labāk pasēdēt zem salmu lietussarga.  Papļāpājam par jau piedzīvoto un domājam, ko vēl labu varētu padarīt pa dienām, kuras gaidāmas priekšā.

            Iestājies rīts, Negantelis ir aizlaidis ar KTM braukāties pa smilšu kāpām, es vienkārši aizeju izbaudīt saullēktu, Artūrs nolemj vienkārši iepazīt vietējo rajonu. Lai cik karsta bija iepriekšējā diena, šorīt tuksnesī ir ļoti labs rīta vēsums, ka bez siltākas jakas nemaz nevarētu iztikt.

Kad iestiprināmies ar brokastīm un mazliet pagaidām, kad iesils diena, dodamies uz Todru. Ieskatāmies ceļojumu grāmatā, ka netālu atrodas miljonus gadu vecs vulkāns, kur filmēja “Mūmijas” filmu. Protams, ja pa ceļam, tad noteikti ir jāapskata. Izrādās, ka šis brīnums ir pašā ceļa malā un iepriekšējā reizē, kad bijām turpat, esam tam braukuši garām. Sajūta visai savdabīga un pēc tam bija interese atrast filmā šo kadru no kalna.

Tad, kad uzbraucām kalna virsotnē, pavērās ļoti iespaidīgs skats. Amizanti bija tas, ka pēkšņi nez no kurienes parādijās tirgotājs, kurš aulēkšu aulēkšiem skrēja pie mums ar savu iežu paplāti, nabadziņš bija tā skrējis, ka veseli trīs viņa darinājumi bija saplīsuši. Tirgošanās uzdevumu uzticējām Artūram, jo viņam ļoti labi tas padevās.:)

Tad devāmies tālāk un pa ceļam gadījās labs skats uz vienu veco pilsētu – tur arī piedzīvojumu netrūka. Negantelis ar Artūru aizlaida pa taisno un izrādījās, ka izbrauca cauri dārziem. Vietējās tantes jau satrakojās, un tad vesels ciemats skrēja mums pakaļ. Es gan tos dārzus centos apbraukt un līdz galam nevarēju saprast, kur gan tur kaut kas ir.

Pēcpusdienā jau kārtīgu gabalu nobraukuši, nonācām kalnos. Kārtīgi pasalām, jo gaisa temperatūra tuksnesī un kalnos ļoti atšķīrās. Kalnos braucām cauri daudziem maziem ciematiņiem, jāsaka, ka tas gan bija ne visai omulīgi, jo bērni uzvedās kā pērtiķēni, mētājās ar akmeņiem un kokiem.

Iebraucot tamlīdzīgos ciematos vienmēr ceru, lai tikai benzīns nebeidzas un ātrāk projām. Nonācām Tinghir, šeit jau bija būts, bet vēl joprojām šķita aizraujošs skats uz pilsētu no kalnu līkuma un plašo palmu ieleju. Tāpat arī nepārvarams spēks bija lielās klintis, kurās izlauzusies upe.

 Piestājot pie upes, man pienāca klāt sieviete un kaut ko jautāja, man nekā nebija, kā tikai 2 cepumi un pēdējie 3 keksiņi, ko labprāt atdevu, jo uz muguras viņai bija piesiets viens mazs, puņķains bērniņš un pie rokas kādus 3 vai 4 gadus veca meitenīte. Izrādījās, ka viņi dzīvo turpat pie upes, kalnu alās.

Tā arī bija lieta par ko aizdomāties, ka turpat aiz līkuma ciemats, kur viss notiek un visi dzīvo mājiņās, tirgojās, gatavo, bet te cilvēki, kam nav nekā, kā tikai saule un upes ūdens. Vēl pēc dažiem kilometriem atradām palikšanas vietiņu vienā kalnu kempingā.

Pa dienu tā kārtīgi bijām pasaluši un trīcoši gaidījām tēju un vakara zupu. Mājiņa mums bija tāda interesanta, ar garu gaiteni un krāsainām spuldzītēm pie griestiem. Bet saimnieks bija tik laipns, ka arī motocikliem atļāva nakšņot iekštelpās. Es pa nakti mazliet pamocījos, jo kaut kā kuņģis bija atteicies darboties svešo ēdienu dēļ.

            Desmitās dienas rītā saprotam, ka nu gan ir ziemiņa pienākusi un aukstumiņš tāds, ka pat elpa ir redzama. Tad nu nekur uzreiz skriet nevaram un jāsagaida saulīte virs kalnu maliņām. Es ar savu vēderu nemaz neesmu omā, jo tā spiešana nemaz neizaicina vēl uz lekšanu un kratīšanos, bet nu tādā aukstumā jau palikt arī nemaz negribās.

Nu jau daži saules stariņi ir, silta tēja iedzerta un mocīši nopakoti, jādodas ceļā. Izbraucām kārtīgu apli pa Circo De Jaffar. Tad tik piedzīvojumu diena varēja sākties. Rīta cēlienā nosalām tā kārtīgi un mūs piemeklēja tikai +2, +4 grādi, pirms 3 dienām vēl sauļojāmies +36.

Nelielos attālumos var sastapties ar visai strauju temperatūras maiņu. Kad bijām jau ar pavisam nejūtīgiem pirkstiem, piestājām ciematā savilkt visu, kas ir un samīļot vienu kārtīgu tējas glāzi. Nolēmām, ka jāsavelk arī lietus tērpi, lai vējš nepūš cauri. Un tad tik īstā jautrība varēja sākties.

Pa mūsu izvēlēto maršrutu ļoti reti kurā vietā bija ceļš. Upe bija tik satrakojusies, ka visi ceļi bija norauti un tikai pa kādam mazam posmam pabraucām pa ceļu, pārējās reizes pa upes gultni. Nu, smagi piedzīvojumi, bet kūlāmies un lietustērpus jau varēja raut nost, jo bija slapja mugura.

Tad, kad beidzot no grūtībām bijām izkūlušies un tikuši uz ceļa, tā ziema bija klāt un sniedziņš jau sniga. Paskatos tālumā un tur visi kalnu gali bija klāti ar sniegu un tumsiņa arī jau nāca. Artūrs uzmeta acis savai piedzīvojumu grāmatai un sāka stāstīt, ka tur caur to mežu esot super labs grūtais bezceļš.

Es paprasīju, vai tad jau šodien nepietika, un tieši satiekam vienu francūzi, kurš dubļains iznāk no meža. Atceramies, ka pirms pāris kilometriem arī četrus endūristus satikām. Šis francūzis pavisam satraucies kaut ko stāsta, ka visi tur pazuduši, laimīgs ticis ārā, bet kaut kādi 8 cilvēki ir neatrodami. Klausoties viņa stāstu un redzot viņa satraukumu kopā ar lielo laimi, ka viņš ir atradis ceļu, saprotam, ka laikam labāk tur nemaz nelīst. Līdz ar sarkanu saules rietu nonākam Mideltā.

Te mums bija jautrs stāsts par naktsmītnes meklējumiem. Pirmkārt, bija super traka satiksme un, kā jau vakarā, visi izgājuši ielās un sāk kaut ko piedāvāt. Pirmā naktsmīne nav atrodama, otrajā naktsmītnē ir divas gultas mazā istabiņā un pods gultām pa vidu – nē, neder. Trešā mītne ar lielāko reklāmu pilsētā Hostel – auksti un augstu jārāpjas, bet ņemam.

Motociklu atstāšana tirgū tikai pēc tā slēgšanas. Aizejam šo vietu izpētīt – izskatās mazliet pēc tādas lopu kautuves. Tad vēl kaut kāds večuks bez zobiem izlien no pažobeles – īsts šausmenes stāsts. Saku puišiem, ka motociklu nolikšana būs darbiņš, ko nodošu viņu rokās.

Nākamais piedzīvojums bija vakariņu meklējumi. Iebraucot pilsētā, redzējām rindu uz popkornu, tāpēc bridām visam cauri, lai arī dabūtu – bija gan tikai sāļais. Protams, ka vajag arī kaut ko stiprāku. Tā kā vēl mokos ar kuņģi, tad nopērku jogurtu un saku, ka vēl esmu gatava apēst marokāņu kotletes.

Pēkšņi viens reperis mūs noķer: “O, kotletes gribi? Būs kotletes!” Ierauj mūs iekšā, saklāj galdu, sēdieties, gaidiet. Pie griestiem sirsniņas un tad viņš sāk stāstīt, ka šī ir mīlas pietura. Nevar izstāstīt to visu, kā viņš tur uzvedās un kā gatavoja, bet nu… Piemēram, izcepis frī kartupeļus, nes tādā milzu šķīvī – pagrābj ar sauju, ieber pa ceļam večukam, tad iznes ārā un ieber viesiem pie galdiņa, noslauka dakšu pie biksēm un viņiem iedod, lai ir ar ko ēst, tas, kas palika pāri, atnesa un iedeva mums.

Bet pats labākais jau tikai būs, mūsu gaidītās kotletes – nolika priekšā šķīvjus, atnes ēdienu, katram uzmet pa pus vistas kājai, ēdiet kotletes – un pasaki, ka vēl nav tas ko prasījāt. Es vienkārši pārsmējos līdz asarām, tā savā dzīvē nebiju smējusies un, man šķiet, ka visi pasūtīja tos kartupeļus, jo domāja, ka riktīgi labie un neko citu nevajag lietot.:))

Pēc vakariņām izdomājām paskatīties TV. Ko jūs domājat – visos kanālos rādīja iepazīšanās sludinājumus. “Piezvani man!” utt., protams, ka nevar salīdzināt ar Latvijā redzētajiem, jo visas bija solīdas sievietes kostīmos un lakatos, nekādu plikumu, pasargi dievs.

            Šorīt zemais starts, ātri mantas uz moča, siltajās drēbēs un prom no piedzīvojumu ciema. Eh, tāds labs ceļa gabals mums gadās, tad nu kārtīgi atvelkam, cik tie motocikli iet. Pusceļā apsēžamies uz akmeņiem ieelpot svaigo gaisu un piesiet skatu plašumiem. Atceramies iepriekšējo reizi, kad braucām pa šo ceļu, tikai otrā virzienā. Toreiz ceļš ne tuvu nebija tā salabots, bija tikai maza asfalta strīpa. Šī bija skaista un saulaina diena, toreiz bija super smilšu vētra, kad laimīgi bijām izdzīvojuši, bet tagad no tās ne ziņas ne miņas.

 Tad mazliet samainījāmies ar motocikliem un braucām uz Fesu. Pilsētā bija pamatīgi sastrēgumi un visi bija satrakojušies, pīpināja vienā gabalā, bet pilnīgi bezjēdzīgi, jo nekur jau nevarēja tikt. Palikām turpat, kur otrā virzienā braucot. Es vienkārši aizgāju pagulēt, cīnoties ar savām kuņģa problēmām, kas jau sāka ieilgt.

Vakarā Artūrs man iedod brīnumzāles, esot dabūjis aptiekā, būšot labi. Nezinu vai labi, bet nu cīnījos. Pēcpusdienā gājām skatīties slaveno Fesas ādu mērcētavu. Ceļā redzējām upi, kurā noteikti tiek mesti visi pilsētas atkritumi un turpat netālu bērni no avotiņa mēģināja pudelēs ieliet ūdeni.

Uz ielām mētājas visādas drazas un tam visam pa vidu arī nocirstas ēzeļu astes. Celtniecība ritēja pilnā sparā, pilsētai bija jauns plānojums, lai piesaistītu tūristus. Pie ādas mērcētavas mums katram iedeva piparmētru pušķi, kas būšot skābekļa maska.

Jāteic, ka bija traki, smaka neizturama, neko daudz tās piparmētras nedeva un es brīnījos, kā vietējie ļaudis var tur ar basām kājām mīcīt to ādu krāsā visu dienu. Artūrs atkal pazudis, skatāmies, iepērk jau paklājus un somas.

Atpakaļceļā iegājām viena burvja veikalā, nu tur gan bija – lielas un mazas pudelītes, burkas, visādi pulveri un sēklas, kaltētas čūskas un ežu kažociņi. Vēl pa ceļam tikām skolnieku barā, kas bija jauki. Tādi čalojoši bērni formās mēģināja pievērst uzmanību, kioskā pirka bulciņas un viens ar otru dalījās. Tā nu vēl viena diena paskrējusi, vakariņu galds un pie naktsmiera. Šoreiz neko nenolemjam un dodamies gulēt bez rītdienas plāniem.

            Jūtam, ka no ceļojuma palikusi vairs astīte un drīz būs jāatgriežas mājās. No rīta lēnā garā sačammājos un domājam braukt kaut kur vai nebraukt. Nospriežam, ka kādu gabaliņu tuvāk ostai pabrauksim.

Pie viesnīcas satiekam Senegālas ļaudis, izprasām par viņu zemi, it kā droši, ciemos varot braukt, bet varbūt ar močiem labāk nē. Izlūkojam internetā, ka neviens kuģis ātrāk par nolemto atpakaļ datumu nav, tāpēc nekādas steigas. Tad nospriežam, ka mazliet iebrauksim vēl kalnos, jo šī diena ir siltāka.

Izbraucam no Fesas un uzlīkumojam pa kalniem augšā un apstājamies paskatīties atpakaļ. Skats labs, pilsēta liela un var redzēt, ka daudz vecu ēku, kur liela daļa jau brūk nost, vai maziņš stūrītis tikai palicis uz stingras pamatnes. Izvēlamies tādu kārtīgu lauku maršrutu, kur lielāko brauciena daļu ir šaurs, asfaltēts celiņš cauri ciemiem un pļavām.

 Mums patika šī diena ar tās savdabīgumu, interesantajiem, smilšainajiem kalniem un lielajiem plašumiem. Vienu brīdi bažas radīja benzīna rezerves lampiņa, jo neviena bendzīntanka tuvumā nebija. Salējām visas rezerves kanniņas un cerībā mēģinājām turpināt ceļu

. Šī atkal bija Artūra diena, jo maršruts bija gar ezeru (El Wahda-dambis), tātad noteikti varēs izpeldēties. Bet tavu neražu, ezers tāds diezgan pakaltis un sažuvusi pļava vien palikusi. Papildus tam visam vēl tāds super sliktais ceļa posms ar ļoti daudz asiem caurumiem. Es pat teiktu, ka tas ceļš sastāvēja tikai no caurumiem un mēs kā tādas pelītes centāmies izlavierēt, kur tas vēl turējās kopā.

Aiz vairākiem līkumiem atradām arī ūdeni un ezeriņš izrādās makten liels, vairāku kalnu ielokā. Tad vienā posmā pabraucu garām bruņurupucim, kurš rāpo pa ceļu.

Apmetu ripā un braucu atpakaļ nodzīt viņu malā, jo bija maziņš un mīlīgs, apturēju vietējos, lai nedomā ar savām mašīnām viņu sabraukt, bet viņi tikai smaidīja. Droši vien, ka viņi tur katru dienu rāpo pār to ceļu, bet man tas bija pirmais, ko redzu Āfrikā.

Tad līdz saulrietam nolīkumojām, jau paspējot sadalīties un atkal atrast viens otru, izbaudījām vakaru. Kad jau iestājās tumsa, tad sākās īstā jautrība, pa kalnotiem līkumiem augšā lejā, pa labi, pa kreisi. Nojautām par labiem skatiem, kas paveras maršrutā (From Chefchaouen to Oued Laou), bet redzamības nekādas un arī braukšana gāja grūti, jo acis jau nogurušas, vietējie tik vēl spiež virsū.

Nokļuvām līdz jūras pilsētiņai un sākām meklēt naktsmājas, esot zināms, kur varēšot palikt, un kur esot labs skats uz jūru. Tā nu cauri pilsētai līkumojam uz viesnīciņu, nepamanījām braukšanu pa vienvirziena ielu pretējā virzienā, bet nu nekas aizdomīgs. 🙂

Tad nu šur tur un katrs savu istabiņu atrod, mantas nost un domājam iet zivju ciemā uz zivju restorānu. Zivis atrastas, vietējās bodītes nolūkotas, ciema ģeogrāfija saprasta, var iet gulēt. Nedaudz uz terases papļāpājam un gulēt.

            Eh, pēdējā brīvdiena, mocis jau apnicis, nevar vairs paskatīties virsū. Tātad, vienkārši laiskošanās diena. Artūrs kā zvirbulis, jau bijis zvejā, nopētījis zvejniekus, krabjus. Es kaut kāds putns pa vidu, priecājos par saullēktu un pastaigām virs māju jumtiem – tas laikam nav putns, bet Karlsons.

Sadraudzējos ar mājas saimnieku – rudo kaķi, kurš jau otro dienu laiskojās saulītē. Protams, arī Negantais putns ir augšā un dodamies izpētīt jūras krastu. Viss mierīgs un kluss, var salasīt dažus ļoti skaistus gliemežvākus un vienkārši pasēdēt zem salmu lietussarga un palaiskoties.

Kad jau diena par karstu, dodamies atpakaļ uz savām istabām. Pa ceļam iegriežamies vietējā veikaliņā, jo marokāņu ievārījumu ir grēks nenopirkt – sastāvs – persiki, cukurs, persiki. Šodien Negantajam kuņģa sāpes un diena neesot izdevusies.

Man atkal pēdējo dienu negribās nosēdēt, aizgāju uz pilsētas tirgu, tur varēja izsmieties, jo kaut kādas tantiņas, vai nu prasa kaut ko no tevis, vai nu piedāvā tev. Bija labs skats, ka pilsētas centrā aitas sastājušās auto stāvvietā un tā cītīgi grauž kādu zāles kušķi no puķudobēm. Vēl parkā atradām vienu sakaltušu čūsku, ko Artūrs par visām varītēm gribēja atvest uz Latviju, bet es viņu vēlāk aizmetu un tas man vēl tagad tiek pārmests :), bet gan jau izglābu no aresta lidostā. :DDD. Tā ka diena bija laba, ar humoru. Šo un to padarot, laiks paskrēja nemanot. Vakarā atlika vien salikt kārtīgi ceļasomas, jo rīt jau jādodas uz ostu.

            Nu jau var teikt mājupceļš, kurš, lai būtu jautrāks, tiek izlaists pa laukiem nevis pa šoseju. Ceļā dažas pilsētiņas un esam jau klāt. Ostā satiekam visus tos pašus, ar kuriem ceļojām kopā uz Maroku. Nevarētu gan teikt, ka visi auto bija tādā pašā izskatā kā sākumā.

 Biļetes pirkām ostā uz vietas, mums paziņoja, ka kajīšu nav, bet, kad tiksim uz vietas, tad kuģī dabūsim. Valdīja milzīgs haoss, kuģis par 2 h vēlāk izgāja no ostas. Numuriņu mēs, protams, nedabūjām. Vestibilā valdija milzīgs bardaks, jo biļetes tika pārdotas vairāk, nekā vispār kuģī ir vietas un cīniņš par numuriņiem gāja vaļā uz urrā.

Kad mēs arī krietnu laiku pacīnījāmies un sapratām, ka neko nedabūsim, atradām piemērotu vietu gaitenī. Zinājām, ka būs tāda kārtīga diennakts jāpavada uz paklājiem. Īsti ērti nebija, griezies uz kuru sānu gribi, spieda. Kad citi kuģa iemītnieki aizgāja pie miera, nočiepām no bērnistabas mīkstos paklājiņus – bija cita gulēšana. Pēc tam godīgi, nemanot nolikām vietā.

Naktī palika super auksti, jo visu laiku dūca kondicionieri – gāju apkalpei prasīt segu, bet, redz, ārpus numuriņiem nedod – pateicu, ka tad, vai nu noņemu aizkarus, vai guļu pie viņiem – un tad gan sega atradās un bija silti. Tātad, galvenais nepadoties. 🙂 Griestu lampas aizlīmējām ar papīru, jo tādā gaismā nevarēja gulēt. Tātad, ja nav numuriņa – ierīko pats.

Un, lai nebūtu bezdarbība, nopirkām Uno un visu nākamo dienu norāvām kārtīgu maču. Pirms nokāpšanas visu smuki sakārtojām atpakaļ. Ar vienu apkalpes darbinieku sarunāju dvieli un tikšanu dušā. Beigās nebija nekāda vaina un šim ekstrēmajam ceļojumam šis viss vēl kā rozīne. 😀

            Nu ko, esam Barselonā. Perfekts laiks, silts vakars un pāris līkumi, lai nav mocīši uzreiz jāmet uz piekabes, tad vēl 3 reizes garām vajadzīgajām nobrauktuvēm, nekas- piespiedu līkumi, tad jau viss. Esam mašīnā, motocikli piekabē, uzpilde un laižam uz Latviju. Mājupceļš sīka vienība. Dažas uzpildes, dažas ieturētas maltītes, radinieku pasūtījumi Polijas IKEA un jau Rīga:)!!!