NORVĒĢIJA-kad lietus nekad Nebeidzās:)

Domāju oktobrī uz Spāniju, beigās augustā aizbraucu uz Norvēģiju:)!!!

Lai.. sagatavotos Moto Piedzīvojumam.. tas nav tik maz kā 15sekundes story un gatavs! Citreiz cilvēki gatavojas gadu, divus, plāno un pēta. Man šis brauciens plānošanas ziņā izpalika, jo skrēju darba sezonā un zināju, ka būšu ceļabiedrs @natalijaokvis, viņa Norvēģijā bija bijusi jau pāris reizītes, lai gan ar mocīti, viņai šī bija pirmā pieredze un man pirmā, bez puišu uzraudzības un nezināmā vidē.

Motociklu sagatavoja @karlis.tervits, bija pārbaudīti visi šķidrumi, pārbaudīta elektronika, savienojumi. Uzliktas jaunas riepas, jauni zobrati, jauna ķēde, jauna eļļa, viss kā vajag. Paldies veikalam@4speedlv, kuri parūpējās par ērtu un košu, siltu ceļojuma ekipējumu ( jaka, bikses, zābaki, ķivere, lietus tērps).

Paldies @veikalsvirsotne par telti, kura ir ērta un saliekas 10minūtēs, par paklājiņiem un guļammaisu, par visām dabas virtuves iekārtām.. pannas, katli, termosi, deglīši. Tas viss prasa laiku atrast labus, kompaktus, ērtus ceļojuma rīkus, braucienam ar moci. Lai sapakotu moci un visam izietu cauri, tas no manis prasīja vienu dienu.

Paldies visai šai komandai, kas atbalsta, palīdz un dod padomus! Es pēdējo 3gadu laikā esmu ieguvusi mega pieredzi un zināšanas. Jo Es cenšos runāties un jautāt, un dalīties, nekautrēties, ja ko nezinu vai nemāku. Un cilvēki arī dalās un dod, stāsta.

Pirmā Diena..

Drosme kā Lācim…apņemšanās kā Zilonim, bet bailes kā Pelītei. Močuks nopakots!!! Saulītei lecot tiek sists pa kurbuli, tik agrā pirmdienas rītā, ka visi vēl guļ, bet mani dīda satraukums un nemiers, jābrauc ir kamēr pielies bāku un iekodīs kādu bulciņu, laiks aizskries nemanot, kur nu vēl ja gribēsies divas.

Tikšanās laiks un vieta ar ceļa biedreni jau norunāts, pieripinos un mani jau sagaida. Labs ir laidīs līdz nākamajai bulkotavai. Maršruts sākas Berģu Depo:)..un ceļš ved uz Salacgrīvu. Te mazais pitstopiņš un bulkas protams. He nu ko, jālaiž no LATVIJAS ārā un čik pik, jau esam Tallinā.

Pat neatceros, kā mūs tur uzkrāmēja, bet tas bija ātri. Nju tad aiziet, pirmais aliņš, tosts un gurķītis:)  Kuģojam no Tallinas uz Helsinkiem. Kad tālajā galā no kuģa nomet, tad sanāk nedaudz pamaldīties, jo tur kārtīgi remontiņi un nevaram atrast vilcienu. Bet kā jau saku neatlaidība un komandas darbs, visu atrodam, viss būs.

Mocīši vilcienā iebraukti un nostiprināti, atliek tik sagaidīt savējo vilcienu un tu tū. Vilcienā istabiņas un gultas pa šiko.. pufīgi spilventiņi. Lielais nakts vilciens, brauksim 12h..varēs kārtīgi pačučet, un rīt pamosties…….kaut kur, uzzināsi rīt.

Otrā diena..

He..otrajā ceļojuma rītā pamostamies vilcienā, nākamā pietura.. Mūsu depo, pilsētiņa.. Rovaniemi. Tā kārtīgi 12stundas esam pavizinājušās vilcienā no Helsinkiem., izgulējušās. Laiks salikt ceļasomas un doties pie mocīšiem. Diena Fantastiska, līst lietutiņš, bet tas jau tik ceļojuma sākums, visi smaida, spēku pilnas krūtis. Kur nu vēl, ja tās ir sieviešu:).

Bet pēc dažiem kilometriem, kad slapjums sāk piemeklēt piedurknes un ceļš pavisam vienmuļš, gribās piestāt jau uz tuvāko kafiju vai tēju. Bet kad degunu piemāna cukura smarža, tad tu nespēj atturēties arī no pončika, lai arī apsolījis sev..es tikai 7dienā.. Pie veln, .tagad būs jau otrdienā:). Un pitstopā ir tik labi, ka nemaz negribās iet ārā saldēt degunu un dupsi mērcēt. Bet saņemas, nav mīkstās un dodas.

Bet atkal, pēc īsa brīža, kāds zvirbulis piezogas, es saprotu ka knābāju, paldies Dievam, ka ne mani, bet es knābāju stūri. Jāmet malā, jāsapurinās nevar taču aizmigt pie moča stūres. Bet ir tikai taisni un taisni, līst un līst, vecums arī tāds vidējs.. dabas spēki ir stiprāki.

Un tā pa mazam, taisnam gabaliņam līdz vakaram esam izlauzušas ceļu no Somijas un nokļuvušas Norway! Tad nu vēl mazu ceļa gabaliņu un meklēs vietiņu naktsmājām. Atrodam foršu purviņu ar sēnēm un ogām un daudz lietus:). Tad nu metīs to telti augšā un močus pie miera. Izceps kādu kotleti:). Ieraus graķīti un Sapņos sapnīti :), Ar Labu naksniņu!!!

Trešā diena..

Eh….aizmigt ar lietus pilēm uz telts un pamosties ar tik pat nemainīgām skaņām. Tas ir tā, Pie visa Pierod:). Jā, tad nu ātrā mantu sapakošana motociklos, teltis ir slapjas un ekipējums arī:(. Viss ir pamatīgi izmircis un turpinās mirkt, vispatīkamākie ir lielie, slapjie zābaki, kurus jāvelk uz sausām zeķītēm.

Vismaz mini brītiņu lietus pierimst un paspējam uzsildīt rīta auzu putriņas:), lai siltāk. Bet kā atkal sāk līt,  sitam pa kurbuli un laižam tālāk. Rīta cēlienā.. kemperi un smagie traucas pretī un tie ir tādi viļņu triecieni pa krūtīm, ka jāspēj vien noturēties pie stūres:(. Bet ir jauna diena un es priecājos, jo neko tur nevar mainīt, ir jādodas un ir jāpiedzīvo:).

Sāk parādīties līkumiņi un pirmie ūdenskritumi. Pirmais piedzīvojums ar sausu bāku, bet man bija rezervīte:), speciālajās pudelēs, viss sagatavots šādiem brīžiem. Uzpildos un laižam, jo pašām puncis rūc. Šis bija ekskluzīvi, kafija un divas kanēļmaizītes:).

Un atkal rumakos, laižam… laižam. kā man patika brauciens caur purviem… mazliet atgādināja Milzu savannu, pietrūka tikai žirafes un begemoti:). Toties mums bija daudz Ziemeļbrieži.:)

Otrā dienas pusē, jau pavisam esam ziemeļu pusē. Eh..Tas bija stindzinošs brauciens, 3dienas esi mircis nemitīgā lietū…purināts vējā un te jātraucas caur 7-9km gariem tuneļiem kur ir vien nieka +6:(. Man 1x dzīvē sala smadzenes, un rokas..tiik traki, ka braucot cauri tuneļiem, Es kliedzu. Sajūta, it kā tikko būtu strauji izēdusi lielo saldējuma kasti no saldētavas. Un Pat man 1x dzīvē no atsaluma likās, es nevaru aizbraukt līdz šodienas finišam. Un Mocītis arī sāka niķoties.

Bet turpinot pļurināties vējā līdz galam, es domāju, kā alkstu izmest vakara aplīti pa peļķēm un uzcelt telti okeānā:)). Bet dažreiz veicās, kāds cits tik ļooti to gribēja izdarīt, ka priekš mums atstāja mājiņu:). Ļoti veiksmīgi, mazliet piemaksājot telts vietas samainījām pret mājiņu:).

Tad nu vakara ēdiens un drēbju žāvēšana. Arlabunakti. Ir ko padarīties:).

Ceturtā diena..

               Labrīt, vai ir, kas mainījies:)), Protams nē.. turpina līt un līt ir ceturtā ceļojuma diena. Bet nu jau māka rokās, vajag tikai silti saģērbties un kārtīgi sapakoties lietus drebēs. Prieks ir par to, ka kempingā varēja izžāvēt drēbes, tas bija ļooti noderīgi un patīkami uzvilkt no rīta sausu moto ekipējumu, bet zābaki vēljoprojām mitri.

Pa nakti palikām netālu no Norway Ziemeļu tālākā punkta “BaseCamp”, tāpēc šobrīd tāls ceļš nav jābrauc, lai tur nokļūtu. Viss sapakots un laižam, ir ļooti liels vējš, mocīšus visu laiku purina, grūti noturēt braukšanas trajektoriju un pats arī tiec purināts, kā tāds pelavu maiss.

Ātri nokļūstam mērķī, te bija jādomā, kā nolikt motociklus, lai atnākot, tie nevārtītos, horizontālā, guļus stāvoklī pa zemi. Nolemjam atstāt redzes lokā un tā, lai netiek uzpūsti kādai mašīnai. Abas dodamies pastaigā, jo vieta patiesi ir skaista un iespaidīga😊. Tiek darītas muļķības un ķerti kadri, lidojumā gaisā, jo vējš patiesi dara savu. Protams, ka arī bildīte pie slavenā Globusa Nordkapa😊!!!

Dodoties lejā mūs turpina purināt vējš, bet ir arī mazie prieki, jo pūkainie ziemeļbrieži skrien gar pašu degunu un to ir tiik daudz😊. Pati esmu jau nosalusi no rīta un saprotu, ka šādiem apstākļiem ķivere ir pavisam nepiemērota, tik traki līst, ka lietus tiek pa spraudziņām iekšā un pūš vējš, esmu nosalušu degunu un galvu, neko nevar mainīt, jo slēgtās ķiveres man nav, tā aizņem pārāk daudz vietas, lai vestu līdzi.

Bet neskatoties uz apstākļiem, brauciens lejā man patīk, jo kā jau teicu, nevar ietekmēt dabu un laikapstākļus. Es vēroju apkārtni un smaidu, kā tās mazās puķītes iztur, tik koši zied, ziliem zvaniņiem un nemaz nebaidās no sala un mazas dzeltenas puķītes, mirdz un priecē skatienu.

Noripināmies zemāk, viena kafijiņa un pilnas bākas, tad kārtīgā vīlē laižam tālāk un kad bākas atkal tukšojās, nolemjam atrast vietējo lielveikalu un sapirkties pusdienām. Ko ēdīs, ko ēdīs, paņemsim salātiņus un protams lasīti😊. To visu plānojam gatavot dabā, tik vienkārši, kā braucam, ieraugām skaistu vietiņu un bāzējamies.

Tas patiesi, super veiksmīgi arī izdodas un vietiņa ir pasakaina, lai pagatavotu superīgu maltīti Norvēgijas gaumē😊). Un cepts lasītis dabā uz gāzes deglīša mm, kas var būt labāks par šo😊. Pusdienas patiesi veselīgas, sātīgas un garšīgas. Bet pats jaukākais, ka laiciņš mazliet nomierinās un lietus ir mitējies.

Vakars lēnām jau piezogas, ripināmies uz leju un leju. Norunājam, ka braucam tik ilgi, kamēr ir patiesi miljons vērts spotiņš. Un pēkšņi mākoņi paklīst un skats kļūst plašāks un ir patiesi elpu aizraujošs vakara brauciens. Braucu un smaidu😊. Vienā brīdī nomaldījāmies uz maziņa celiņa, ak dieniņ, kas par skatu, ezers, kalni un visa pļava ar ugunspuķēm, ko gan vairāk meitenēm vajag dienas noslēgumā😊.

Bet naktsmītnes Spots bija vienkārši Bomba, to pat nevar vārdiem aprakstīt😊!!! Atrodas E6ceļa nomalē, Brustad, kas atrodas pretī Uloya salai. Iebraucām pļavā, skats paveras tik lielā horizontā… skats uz vienu pusi ar tumši zaļiem kalniem, eglēm klātiem un veroties uz otru pusi kalni klāti baltā sniegā, lejā ezers un saule tik lēni riet, mainot debesis visās varavīksnes krāsās.

Uzceļam teltis, izpakojam mantas, noliekam mocīšus un baudām Martini, jo šis patiesi ir jānosvin, vienkārši wow, wow😊. Tiešām izbaudām vakaru, dabu, varenību un smeļamies iespaidus. Miedziņš gan piezogas dikti ātri, jo 4 dienu skarbie laikapstākļi ir darījuši savu.

Piektā diena…

Atveru acis, klausos… klusums, jess 5tās dienas rītā pamostamies un nav lietus, atveru telti un saulīte. Šajā naktī saulīti neredzējām vien 2h, tur pat kur aizgāja gulēt, turpat jau ausa. Tas ir liels pluss moto braucienam, jo var braukt ilgu, garu dienu, vairāk laika veltīt vietās kur piestājam😊.

Iestiprināmies ar kafiju 3vienā, sasmērējam gardas siermaizītes (kausētais siers ar ananāsiem, mm), rūpīgi saliekam mantas uz mocīšiem un dodamies izbaudīt saulaino dienu. Lai gan ir tikai +12, smaids ir neaprakstām un skati vēl fantastiskāki, visu laiku ir ezeri, kalni un tiiik daudz ūdenskritumi.

Es pat teiktu, nemaz nevar pabraukt, jo gribās visur piestāt un izbaudīt un noķert kadru. Patiess pārsteigums par šo dabas varenību, ļooti,  ļooti skaisti. Šis E6 ceļa posmiņš noteikti ir sirsniņā un atmiņā😊. 

Kad tā saulītē bijām vizinājušās, piestājām uz kafiju, jo puņķuks tecēja līdz lūpai, kalnos ir daudz ēnas un knapie + grādi pa šosejām dara savu. Kādā tankštellē satikām arī citus ceļotājus, kas ir pavisam traki un brauc 1x, brauc ar pavisam veciem mocīšiem un bez nekādām lielām zināšanām par mocīšiem, vienkārši metas piedzīvojumos. Bet tieši tā, bez nekādiem bet, jo dzīve ir viena.

Dodamies tālāk, esmu nopirkusi dzesēšanas šķidrumus, jo mocītis arvien biežāk sāk uzkarst. Ceļš mūs ved uz Norvik pilsētiņu, atkal tik skaisti visādi mazi tiltiņi un līkumiņi, kad patiesi prieks izbaudīt. Pilsētiņā iekožam vietējā Hesburgerā un pēc tam uzbraucam pa līkumiņiem kalnā, lai noķertu skatu no augšas. Protams top visādi smieklīgie video un muļķības. Atradām arī vairākus pamestus sniega motociklus😊, uzsnigs sniegs un tad jau laidīs tālāk😊.

Pēc Norvik pilsētiņas turpinām braucienu, pa vēl pasakainākiem ceļiem, tik skaisti meži un gar ceļa malām zied virši un tādi milzīgi kalni un tik skaisti tilti, man pat sāka šķist, ka esmu nonākusi kādā Amerikas nostūrī un tik zibenīgi, kā acu mirklī pametusi Norvēgiju.

Te ir wow, wow, bet solītis ir jāpieliek, jo gribam noķert prāmīti, lai tiktu tālāk😊. Viens divi pārceļamies un jau esam citā krastā šķērsojot Tussfjorden. Tik vienkārši, uzbraucam uz prāmja, noskenē bankas karti, maza pavizināšanās un braucam nost. Otrs krasts bija tik kluss, braucām un braucām, kā uz citas salas😊, neviena dzīva transporta😊. Bet pasakainie skati turpinās. Un protams, kas var būt labāks, kā burvīgs saulriets, kas mirdz un spoguļojās virs ūdeņiem, tiik skaisti, jo beidzot ir piedzīvota saulaina dieniņa.

Saulīte riet, lūkojamies līdz tuvākajam benzīntankam un es domāju, nezin cik pietiek ar rezervi bākā, jo lampiņa kādu laiku spīd, bet benzīntanks tuvumā nebūs😊. Bet šis bija veiksmīgais vakars un ar pēdējo pilīti tiekam līdz Pilsētiņai un iestumjamies benzīntankā😊.

Kad mocīši uzpildīti, iekožam pa bulciņai…, kas tad to ies laist garām😊. Un meklējam naktsmītnes, šur un tur, neviena nekur nav. Ieraugam kempingu, “ Fauske, Norway” te ir telts vietas, griežam iekšā.. uzceļam teltis, iemetam monētas dušās ūdenim, parunājamies ar citiem ceļotājiem un dodamies pie miera😊. Tā arī nesastapām nevienu kempinga pārstāvi😊, visi rosījās savā nodabā.

Sestā diena..

Labrīt!!! He 5diena jau klāt!!! Paaldies debesīm, tik skaidras un košas, neviena mākonīša. Atkal priecīgas ar Natāliju sapakojam motociklus. Un dodamies ceļā ar prieku, jebkurā gadījumā tikt uz rumaka, tas vienmēr ir neaprakstāms prieks😊.

Un ak dieniņ, ak dieniņ, atkal ir tiik pasakains ceļš, kalni, meži un aiz katra līkumiņa iemirdzas upe, kas tā vien vilina piestāt un nokļūt pie tās. Un tavu laimīti, ir viens sasodīti fantastisks rīta Spotiņš😊. Tava rīta kafija un mana brīvdiena, brokastis uz upes😊.

Brokastis uz Luonosjahka pie Lonsdal vieta “Hangebrucke Lonsdal.”, patiesi neizsakāma vārdos Paradīzīte. Pilnīgi cita garša kafijai, cita garša brokastu putrai, tā vien vēlies stundām baudīt šo mirkli. Te ir tā vērtība, kad moto somā ir gāzes baloniņš, ka ir deglītis un grabošie katliņi, tieši šiem brīžiem, ātri, ērti un baudāmi😊!!! Lai arī abas ar Natāliju nevarējām atrauties no šīs burvīgās vietas un gribējās, lai vēl kāds Ziemeļbriedis uz akmens parādās, eh tomēr sapnītis jānoliek malā, jo pulkstenis tikšķ, jāsit pa kurbuli un jādodas tālāk.

Ceļš patiesi ir patīkams un saulītes rīta stariņi liek smaidīt. Tā nu rūcot nonākam “Polarcirkel” punktā, kur sastopam daudz citus moto ceļotājus. Jauki ir tas, ka visi ir draudzīgi, grib apmainīties ar kontaktiem un ir izbrīnīti par to, ka divas meitenes tik braši dodas ar mocīšiem pa Norway. Bet dzīvē ir jādara, ir jāmēģina, citādi jau neuzzināsi vai var sanākt, vai nē.

Šī diena patiesi priecē un ceļš ir skaists, tik daudz upes un ziedi, gar ceļa malā un pļavās, un pilsētās. Piestājam uz pusdienu pauzi, šoreiz vienkārši benzīntankā, lai pamēģinātu Norway nopirktās, ātrās zupiņas izvārīt😊. Kad esam sakārtojušas somas, izlocījušas kājas, laiks atkal doties ceļā.

Wow dzirdam troksni, Uulala, kas par ūdenskritumu “Laksforsvegen, 8684 Grane, Norway”, man šis dzīvē ir spēcīgākais ūdenskritums, ko esmu redzējusi, tāds skaļš, stiprs. Nokāpām lejā un nostājāmies pretī, jā maziņš un nespēcīgs sajūtiies, cik daba tomēr ir varena.

Tālāk diena mūs aizved, pa tik labu ceļu, rupjš asfalts, dzeltenā līnija pa vidu, līkumiņi, bet labākais ir augšā un lejā😊. Un tie skati uz mežiem, uz varenajām eglēm, tik daudz enerģijas tiek ķerts. Es pat nevarēju pabraukt, man visu laiku gribējās apstāties, lai noķertu mirkli.

Lēnām jau tuvojās vakars, nolēmām piestāt, uzpildīt bākas, iestiprināties, uzlādēt telefonus un vēl kādus 80km šajā vakarā nobraukt, tad meklēt Spotiņu. Tā nu bākas pielietas ar kalnu, benzīntanks dziļā nomalē “Kleist Geddes vei 33, 7890 Namsskogan, Norway”, bet skaistu skatu, atkal prieks baudīt maizītes un dzērienu, jo tam uzreiz ir īpaša garša.

Hei, nu ko laižam tālāk. Un eh, tavu neražu, sit pa kurbuli un mocim ne ziņas ne miņas. Tā un šitā, nekas nesanāk. Es saprotu, ka labi nav, jo aizdedze strādā, starteris strādā, akumulatoru es uzlādēju. Sāku satraukties jau ne pa jokam, bet tas, ka šovakar vairs brauciens neturpināsies ir skaidrs.

Atrodu instrumentus un sāku jaukt mocīti. Tieku pie spoles, pārbaudu, dzirkstele ir, izņemu gaisa filtru, viss kārtībā, nav slapjš, vai tik netīrs, lai mocītis nestrādātu. Nolemju, ka jāizņem svece, bet tavu neražu, nav īstā sveču atslēga, nevaru ielikt, lai izņemtu sveci ārā, bet lielos vilcienos, tas neko nelīdzētu, jo ir 5diena un visi servisi jau ciet, neko nevar sazvanīt, benzīntankā tāda lieta nav.

Vienīgais, kas man nāk prātā, ka motocikls sāka niķoties un karst ir saplīsis sūknis un motocikls ir pārkarsis, nav vairs spiediena un nevar iegriezt motoru. Tādu remontu, te neviens nepalīdzēs. Tā nu līdz 3:00 naktī tiek mēģināts ko darīt ar pēdējo cerību, ka ceļojumu varēs turpināt, bet nekas neizdodas un protams ir krokodila asaras, kāpēc tā, kāpēc man atkal neveicās.

Paldies ceļa biedrenei, viņa ir uzcēlusi visus savējos. Un viņas paziņa Norway no Alesund pilsētiņas ir gatavs pēc darba, pavadīt garas stundas, lai atbrauktu man un mocītim pakaļ. Dodamies pie miera, tur pat uz asfalt, blakus mocīšiem, laime, ka tajā dienā nelīst. Un mans ceļojums uz motocikla šajā punktā finišējas “Kleist Geddes vei 33, 7890 Namsskogan, Norway”.

Septītā diena..

Ir 6diena, protams, ka esi piecēlies ne omā, bēdīgākais, ka benzīntanka darbinieces pienāk un iesper, pasakot, ka te nav nekāda nometne, lai savāc mantas un lasāmies, ka nevar te gulēt. Žēl, ka tā, jo to visu var citādi, īpaši, ja cilvēks nonācis bēdīgā situācijā. Tā nu iekožam brokastis, bet prieka nekāda. Ik, pa laikam ieripinās kādi citi moto ceļotāji. Citi arī risina kādas ķibeles. Jauki, ka daži atnāk parunāties, mēģina palīdzēt. No vienas kompānijas, pat naktī bija ceļotājs atbraucis palīdzēt ar motociklu, jo redzēja manu Instagramm ierakstu, ka man salūzis motocikls. Tās ir patiesi jaukas un sirsnīgas lietas, prieks, ka ir tik jauki cilvēki. Pēcpusdienā ir klāt puisis ar busiņu. Paldies par garo ceļu, ko ir mērojis. Saliekam mocīti busiņā, saliekam mantas un braucam atpakaļ uz Alesund.

 Te nu ceļojums nomainās uz Piedzīvojumu…. ceļš ir ļoti garš, saku, “Es varu nomainīt pie stūres”. Cilvēks pēc darba ir visu nakti braucis pakaļ 7stundas. Laikapstākļi atkal samainās līst un līs, ir tik grūti braukt, līkumi, pilsētiņas, ātrums nekāds dažreiz, lielākā daļa ceļi 50km vai 80km stundā. Oi mums ar Mārci ir raksturu nesakritība, tā nu varat iedomāties cik jautrs ceļš ir busiņā, aizbēgt nav kur.

Bet pēc burgeriem gan pierunāju viņu iebraukt, jo vakarā vēders rūc jau neatlaidīgi. Un wow, paveras aizkari, tik labu vakaru izdodas noķert, burvīgs, oranžs saulriets, patiesi dienas dāvana😊.

Bet ceļš tik turpinās un turpinās, pēkšņi ir kaut kādi remonti un mūs novirza no maršruta, jo slēgts tunelis. Tā nu kādu laiku waze jūk prātā pārrēķinot maršrutu, nesaprotot kur jābrauc. Brauciens ieilgst, klāt jau ir nakts un mēs tik līkumojam un līkumojam, līdz nonākam ap 1:00 naktī, kādā pilsētiņā un Mārcis prasa “ Vai tā ir osta?”, es saku “Tā izskatās, ka kaut kāds prāmis”. Bet pārgurums ir tāds, ka neko nesaprotu, viņš saka, “Nolikšu galvu uz krēsla, vajag 10minūtes miega. Es domāju paskatīšos kartē kur esam un kā paskatos telefonā, tā aizmiegu sēžot, pat nemanot to.

Tad Es satrūkstos un saku, Mārci, celies, celies .. prāmis dodas prom. Es nesaprotu, kā tikām uz tā prāmja, šķiet cauri bortam izbraucām, nenormāls pārgurums, bet to pēdējo prāmi noķērām, tagad pārcelsimies pa salām mazliet uz priekšu. Protams tumsā neko neredz, bet vieta kur braucam ir ar daudz, daudz saliņām un maziem celiņi,  “More og Romsdal”, visapkārt ūdens, te pat netālu ir “Norway Storseisundet Bridge”, augstais tilts pāri ūdeņiem, bet tumsā nav vērts novirzīties no maršruta, jo to tāpat neredzētu.

Tāpēc priecājos par to, ka virzāmies uz priekšu. Iedomājieties, kāds ir bezspēks, ja es pat nesaprotu, kā no busiņa aiziet uz māju, kā noģērbties, esmu gatava uz sedziņas  nokrist zem loga, jo patiešām nesaprotu vairs no pārguruma un izmirkšanas, kas, kur, cik. Nokļūšana naktsmājās ir pulkstenis 4:00 no rīta. Paldies par silto dušu, paldies par lielo gultu, paldies par mīksto segu.

Astotā diena..

Pamostos no rīta, pielecu sēdus, kur Esmu, kas notiek, Ielogojos Facebook 500ziņas. Motomeitene Olga ierakstījusi postu, lai kāds palīdz man tik no Norway uz Latviju un vai kāds ar mocīti nevar palīdzēt un cilvēki patiešām ir atsaucīgi un zvana un raksta, bet Es pat neatceros, ko ar Olgu runājam un sarunājām.

Tad Es pamanu, ka nav rīts un pulkstenis jau ir 13:00 dienā. Izlienu no istabas, tik jauki, man ir uztaisītas brokastis, tiek pasniegta kafija. Patiešām, tas bija vajadzīgs.

Saprotu šī diena jārestartējas un jāpadomā, kā tikt mājās. Redzu, ka tiešo reisu ar lidmašīnu no Alesund uz Rīgu nav. Atbildu visiem, kas jautā, kas noticis, kā palīdzēt. Šobrīd labākais veids būtu lielais auto, kas var iemest manu mocīti piekabē un blakus paķert mani, aizvizināt uz Latviju.

Iestiprinos ar brokastīm un Mārcis piedāvā izvēdināt man galvu ar vienu foršu trekinga taku svaigā dabā. Es saku, jā, jo patiešām ir ķīselis un vajag pastaigāties, noķert mazliet mieru un skaidru prātu visam pieslēgties.

Varu teikt, ka Ekskursija dabā bija tiešām fantastiska, tik forša, sportiska taka. Un augšā kalnā ūdenskritums un ezers. Āa man tā patika brauciens gar jūru un tiltu šķērsošana, skaista, maza osta. Vienkārši burvīga diena dabā, tā teikt, atpūta no motocikla.

Paldies Natālijas draugam par Alesund apkārtnes parādīšanu, par tik foršu braucienu, par garšīgu sidriņu, par smiekliem. Es teiktu ar visu rakstura nesaderību, nu 4stundas bija tieši tādas kā man vajadzīgas, perfekti. Eh un atbraucot uz mājvietu, tā smaržo, jo Mārcis ir parūpējies par vakariņām, krāsnī cepta gaļiņa un dārzenīši. Un tik foršī, jo ceļa biedre Natālijā arī ir klāt😊. Ārā aiz loga ir tik burvīgs skats un vēl varavīksne, pietrūkst tikai vienradzis, lai veiksme uzsmaidītu uz 110%..

Kad visi esam satikušies puncis pilns aiz loga iestājusies nakts, tad čalojot nolemjam doties naksnīgajā pilsētā, izbraukāties un pastaigāt pa ieliņām un tikt kaut, kur augstāk, lai paskatītos uz pilsētiņu no augšas. Tas patiešām bija skaisti. Tik vienkārši, kā wow, man ļoti ļoti patīk skati no augšas un es dievinu naksnīgos skatus, gaismiņas, sirds sasilst. Un Alesund man paliks atmiņā, tiešām mīlīga, pasaku pilsētiņa😊. Gaišas mājiņas, ar tumšām cepurītēm, mirdz siltas gaismiņas, spoguļojošs ūdens atspulgs un tumši kalni to visu ieskauj, Burvīgi.

Un labā ziņa ir tāda, ka es tikšu uz Latviju. Pa dienu saņemu zvanu.. ”Čau, te Uldis, man tētis redzēja tavu ierakstu facebook, saka, ka jāpalīdz meitenei.” Un Es saku, Jā. Tad nu nākamajā rītā saskrienamies, jo izrādās 3puiši ar motocikliem no Latvijas ir 10minūšu attālumā, Alisund pilsētā no vietas kur es bāzējos. Piedāvājums ļoti vienkāršs, kā pasažierei aizvizināties līdz Prāmim Zviedrijā😊.

Devītā diena..

Labrīt, jauna diena Norway…oi..oi, kas par brīnumiem, protams, ka līst. Bet neskatoties uz lietu un vēju, kurā pat grūti paiet, dodamies uz pilsētas centru. Gribējās paskatīties kruīza kuģus, pastaigāties mazliet pa veikaliņiem un ieraudzīt centriņu. Kad esi izmircis, izpurināts, tik mīlīgi ir iebrist kādā centra kafejnīciņā, baudīt gardu kafiju un uzlikt kūciņas uz mēles gala.. mmm un tu vari pasmaidīt, priecāties par visu, kas dzīvē notiek.

Vakarā sašķiroju mantas un ekipējumu. Esam sarunājuši garāžu kur atstāt manu motociklu un dažas mantas, līdz atradīšu kurjeru, kas var atvest uz Latviju.

Šajā brīdī es saku, paldies, ka tik daudz latviešus satieku Alesund un tik daudzi arī tur dzīvo. Te es tik ļoti sajutu savējos ārvalstīs, palīdzība bija neaprakstāma, visi jauki, palīdz, izgulda, pabaro, izdomā, kā man tikt tur vai šur, kā rīkoties. Priecīga biju iepazīt šīs ģimenes. Vakarā Mocītis veiksmīgi nopakots garāžā, visas mantas sašķirotas, jo moto biedri var paņemt tikai mani un vienu somu😊.

Desmitā diena..

Labrīt!!! Es patiešām nezinu, kas ir par dienu. Bet man šķiet, ka 2dienas rīts. Nekas saulains neizskatās Ceļamies un pakojamies. Natālija lec savā rumakā un dodas ceļā, es eju ar Moto ekipējumu un savu mantu maisu pie kaimiņu puikām, lai mēs sadomātu, kā laižam tālāk.

Kad visi lec rumakos, es pat nezinu, kā uzkāpt, jo 100gadus neesmu kā pasažieris braukusi😊. Sākums… smiekliņš, sēžu un nemaz nekustos, lai tik braucējam, ko netraucēju, pati arī prātoju, kā uzticēties, nevienu nezinu, kā brauc ar motocikliem, nav ne jausmas.

Piestājam benzīntankā un puiši saka, tag nekautrējies un drošāk un tā un šitā. Saku sev, labi, saņemšos, viss būs ok. Man patīk šodienas plāns, dodamies uz Trollstigen, troļļu ceļš, troļļu kalni, daudz daudz līkumi un ūdenskritumi, ļoti augsta vieta.

Šodien lietus nemaz nežēlo, līst kā no spaiņiem, ceļš ir slidens, līkumi ir 180 grādi un vēl ar kāpumu. Ceļā uz augšu ir 2noavarējuši motobraucēji. Manī tajā brīdī, instruktora instinkti.. piestāt, palīdzēt, pārbaudīt moci, cilvēku. Bet visiem viss bija labi, tikai neizņem līkumus, vai izslīd. Es varu teikt, ka ceļš patiešām sarežģīts un šādi laikapstākļi noteikti dara savu. Brauciens patiešām lika iespringt, bet lietus padarīja iespaidīgākus ūdenskritumus un ik aiz līkuma iemirdzējās varavīksne.

Skats no augšas bija neaptverams, un atkal, atkal tika ieraudzīta dabas varenība. Forši, ka satiekamies ar ceļa biedreni. Saku Natālijai, lai turamies kopā, ja nu kas, trīs stipri puiši man tagad, varēs palīdzēt.

Kad noripināmies no virsotnes lejā, atrodam foršu pusdienu Spotiņu. Puiši saka, mēs tevi pēc tam aizvedīsim pie lielākā Aļņa kādu esi redzējusi “Big Silver Moose”😊. Uzbraucām uz lielākiem ceļiem un mocītis tik patīkami rūc, forša gaita, ka man sāk nākt miegs un es nezinu kā man tur aizmugurē noturēties. Atradām Alni, tiešām liels un spīdīgs, vienkārši ceļa malā sauļojās. Tad nu tapa bildīte ar diviem gariem puišiem, vienu sīko blondīni un spīdīgu Norway alni, kas atrodas “Bjora apgabalā austrumu Norway, ceļš nr.3., netālu no Elverum pilsētas.

Tālāk tik braucām un braucām, daudzas x samirkām. Puiši paziņoja, nu nē… vakariņas un paliekam kempingā, visas drēbes slapjas, nekādas teltis. Es protams neiebilstu arī par telti, jo man bija sava😊. Bet kempings, tas bija papildus ekstra. Ļoti patīkami bija tas, ka puišiem 3x jautāju cik man jāpieliek naudiņas par kempingu un visas 3x viņi izlikās, ka nedzird mani. Paldies viņiem, patīkams žests. Oi vakars bija jautrs, anekdotes un piedzīvojumi gāja vaļā izsmējāmies tā kārtīgi. Vakariņas paēdām MCDonald un vēl uz nakti čipši un riekstiņi😊. Ar labu Nakti!

Vienpadsmitā diena..

Labrīt, hei vai ir otrās ceļojumu nedēļas vidus. Rīts ar saulīti. Eh manas acis nemelo, atkal gāzes baloniņš tiek likt lietā, silta brokastu putriņa mmm uz mazās terasītes pie mājiņas, tiešām skaisti.  Jauks kempings, ( Nosaukumu gan neatceros) apgabals “Osterdalen”.

Viens no Moto biedriem paziņo, ka dosimies foršā ekskursijā un būs jāpastaigā. Tā nu aizbraucam uz kādu slēpošanas trasi, kur mēs tiekam saģērbti ērtās drēbēs un ievesti mežā😊. Un tad mēs nokļuvām mazā aizā, kanjonā-pilsētā “Drammenē”, -“Kjosterudjuvet”. pa kuru mums esot jādodas tālāk. Sajūta bija kā troļļu daudzdzīvokļu rajonā, jo tie akmeņi bija zaļi un sienas, augstas klintis, kuras arī apaugušas ar sūnām. Atkal diena, kur esmu sajūsmā, daba, mežs un trekings.

Tā mēs kāpām uz augšu vairākas stundas, klintis gar malām palika arvien augstākas un aiza dziļāka. Brīžiem man šķiet, ka gāju ar muti vaļā, jo man ļoti patika tā vieta. Galā mēs iznācām purvā. Tad puiši izdomāja, ka ies peldēties, ūdens bija ļoti auksts. Tas viņus neapturēja, bija lielais ieskrējiens un lēciens ūdenī, otrā krasta dzirdēju ovācijas no citiem tūristiem😊.

Un atkal sākās lietus, trakākais, ka vēl vējš. Sarunājām, lai mūs ar pacēlāju novizina lejā, ak šausmas kā mūs pūta un izpurināja, viss pa gaisu😊. Kad nokļuvām lejā. Ātri sapakojāmies un uz motocikliem.. un tā turpmāko ceļu, vējš un lietus, vējš un lietus.. līdz vakaram izmirkuši, ka pat apenītes nav sausas, nu ne vīlītes sausas.

Aizpurinājāmies līdz pilsētiņai  Arjang un meklējām bodītes, lai var ko nopirkt vakariņām. Es gan teicu, man viss ir, jo somā bija tūristu, ēdiena iepakojums😊!!! Un pirms vakara miera, debesis mūs kārtīgi svētīja, tas vairs nebija kā no spaiņa, tas bija, it kā mēs stāvētu zem ūdenskrituma. Es nesaprotu, kā tā var līt.

Mums jau drēbes sāk jukt ārā, sadalīties molekulās. Puiši saskatījās, nu i naf….

Šovakar arī kempings. Meklējām tur pat uz vietas, pēc 10 apļiem ieraudzījām zīmīti un sekojot norādēm atradām tiešām milzīgu kempingu “Arjang Camping & Stugor Sommarvik”. Te ir vieta gan teltīm, gan ar auto, busiņiem un kemperiem. Ir gan mājiņas, gan mājas kurās palikt un dzīvot.

Vakar bija sirsnīgs, nolēmām padalīties viens otram, kas esam, kā pa dzīvi gājis un cik tālu esam nokļuvuši, ka esam tur kur esam. Eh tie bija stāsti, beigās visi ar asarām acīs. Tā, ka katrs, katrs to dzīvi izcīna, tik daudz grūtību un pārbaudījumu.

Paldies puišiem par lielo šokolādi un siltajām naktsmājām. Te ir ne tikai palīdzība, es patiesi jūtu, kā mani pieskata un par mani rūpējas. Man Liels prieks apzināties, ka ir tik labi un pieklājīgi puiši!! Sirsnīgas sarunas un jauka vieta, laiks doties pie miera, saku ar labu nakti.

Divpadsmitā diena..

Labrīt.. skatāmies, kas aiz loga😊. Nekādas krasas pārmaiņas. Mans telefons ir beidzies, jo tik spēcīgs lietus bija darījis savu. Somas slapjas un dabūjis izmirkt arī telefons, vairs nevar noķert nevienu kadru. Bet šodienas brauciens tikai taisni, tikai ručkā, tikai līdz Zviedrijas ostai un tikt uz prāmja.

Tā nu mēs braucām un braucām, man bija arvien grūtāk nosēdēt aizmugurē, jo šis nebija tūrisma mocis. Vizinājos kā pasažieris uz Yamaha XJR 1300, kājas bija ļoti saliektas, līdz ar to svars daudz uz muguru un vēl piekrauta mugursoma uz pleciem un forša, skaļā truba.

Mocīts protams foršs, bet baudīt braucienu vienam un pie ruļļiem😊.

Tā nu mēs ik pa laikam taisījām mazās pauzītes. Un tad man bija smaids, jo ik pa laikam ceļi krustojās ar ceļa biedreni Natāliju, viņa neatlaidīgi turpināja ceļojumu un šodien jau zinājām, ka tiksimies Ostā. Jo sakrita tā, ka arī puiši šodien dodas uz Latviju un no tās pašas ostas, tikai viņiem kuģis 2h agrāk.

He ik pa laikam, ceļā … ieraugu mocīti ar Latvijas karodziņu uz kofera un pamāju, beigās ostā saņemu bildes, he izrādījās, kursants ar Tēti arī bija devušies ceļojumā.

Visi esam satikušies ostā, izmērcēti, kā slapjas pīles, izpurināti, nosaluši, nu tā, ka līdz pēdējai vīlei. Eh, mums ostā uzcienā ar tēju un končiņām. Puiši apņem mani, visi atvadāmies un dodas gaidīt rindā uz iebraukšanu kuģī.

Tās bija baigās emocijas, jo protams, ka cīņa, piedzīvojums, sadarbība, tas satuvina cilvēkus. Tik forši, ka pozitīvi, labestīgi un sirsnīgi puiši, prieks, ka būs jauni draugi😊, ir jauni draugi😊.

Pēc brītiņa jau atbrauc Natālija, viņai ir mūsu biļetes, lai tiktu mājās. Tā nu es ostā paziņoju, ka mocis nebūs, būšu tikai es un moto soma😊. Stājos pie visiem rindā un gaidu kuģi kurš no Nynashamn ostas aizvedīs uz Ventspili.

Domāju, kā tik no Ventspils, ar to visu ekipējumu un moto mantām😊, kamēr gaidu rindā, nekautrējoties eju pie visiem busiņiem un jautāju, “Vai jums ir brīva vieta busiņā un vai jūs uz Rīgu. Ticiet vai nē, veicās, divi puiši saka, aiziet, mierīgi, aizvedīsim un vēl pacienāja ar nagetiem un kartupelīšiem, jo es šausmīgi gribēju ēsti😊.

Trīspadsmitā diena..

Juhū..Esam Latvijā, tik vien kā no Ventspils nokļūt Rīgā😊. Pats patīkamākais, ka man cilvēki jautā vai viss labi, vai palīdzēt tik mājās. Un arī Rīgā man atbrauca pretī, palīdzēja ar mantām un aizveda līdz pat dzīvokļa durvīm.

🙂 Novērtēju katru šo cilvēku, ko satiku, kuri palīdzēja, kuri bija ar mani. Tik labi liekat justies.. mazā pelnrušķīte nokļuva mājās, dzīvo laimīga. Un pēc kāda ilgāka laika, arī rumaks atceļoja uz Latviju.

Pārdomu pilns brauciens, bet es nekad neko nenožēloju, saprotu arvien vairāk, ka nekad neko nevar paredzēt. Bet tieši šīs izmaiņas, rada pārmaiņas un tas ir piedzīvojums.

Eh Ceļojiet, tas ir tā vērts😊!!!