Pieredzes un piedzīvojumu brauciens Āfrikā- Marocco1

Jaukam pavasarim vēlos Jums pastāstīt par pieredzes braucienu pa ceļiem un neceļiem, kas notika Africa-Maroco.

Sešās dienās pēkšņi uz Āfriku. Tas izklausās pēc piedzīvojuma pa citādiem ceļiem, citādiem laika apstākļiem-Pavisam citā kontinentā pie citiem cilvēkiem. Braukt vai nebraukt, kā tas būs un vai es to varu????

Gatavojamies braucienam

  30.janvārī 2015.gadā visi esam mašīnā un protams -Braukt uz Āfriku:)!!! Plānošana, kā Jūs noprotiet nekāda lielā nav bijusi vien viena nedēļa, kurā tika sagatavoti motocikli, sagatavota mašīna, piekabe, salikts ekipējums un citas ceļa somas un mazliet iemesta acs un veikta konsultācija par to, kas tad notiek šajā Āfrikas zemē Maroco.

Izbraukšana notiek veiksmīgi un laicīgi ar pavisam sīku laika aizkavēšanos, visi motocikli sastiprināti piekabē un vadītāji piestiprinājušie mašīnā. Ņu tad uz izdošanos!!! Braukšana veicās raiti Latvija, Lietuva, Polija jau garām Esam Vācijā. Auto ar lielo piekabi var stūrēt 3 šoferi un braucam visu laiku vien pieturot benzīntankos.

Vācijā braukšana grūtāka laika apstākļu dēļ migla, lietus, vietām sniegs un apledojusi šoseja. Kad esam Vācijai cauri rullējam tālāk pa Franciju, braucam visu laiku pa lielajiem bāņiem, lai raitāk iet uz priekšu. Vakarpusē jau esam Francijas otrā galā pie Spānijas. Iestiprināmies vakariņās, grēkojot MC Donald. Izsmejamies, ka neviens neko nesaprotam, jo mūsu vidū franču valodas zinātāju nav. Tad vēl gabaliņu pabraukuši nolemjam atpūsties, jo tomēr jau cik h no vietas braukuši.

Agrā rītā acis vaļā, jo 4triem gulēšana mašīnā nav diez ko ērta un februāra vēsums arī liek par sevi manīt. Tā nu rīta saulītē ierodamies Spānijā, braucam līdz Barselonai, jo tur atrasta stāvvieta kur atstāt mašīnu ar piekabi un nav tālu līdz kuģim.

3 DIENA

Skats uz Barselonu pirms doties uz ostu

   Ir 1.februāris Esam Barselonā 11-00 nodzenam moto no piekabes, pārbaudām vai vis kārtībā, savelkam ekipējumu, uzliek koferus kam ir kur,pārējie piesien somas un uzmet mugurenes:). Patausta vai ir atslēgas, instrumenti un aiziet uz ostu meklēt kuģi un nopirkt biļetes.

Visi savu rumaku mugurās smaidīgi ar nelielu satraukumu, kā nu būs, man varbūt tāds lielāks, jo pirmais patstāvīgais brauciens tik tālu no LV, līdz Barselonai 3100km un vēl dosimies tālāk. Labi, ka tā ir 7diena, tad ielas mazliet mierīgākas, bet tik un tā sajūta interesanta, pēkšņi ar moci būt iemestam pilnīgi svešā valstī, svešā pilsētā, bet labi, ka ceļazīmes tādas pašas :DDD.

Protams jau pirmajā lielajā aplī paspējam sadalīties:). Ar pareizās ostas meklēšanu sanāk aizķeršanās, jo tur daudzi termināli blakus, viens ciet, citā nezin ko pateikt, bet beigās jau atrodam īsto un, kad biļete rokās visi priecīgi. Līdz kuģim vēl laiciņš ir – izmetam maziņu loku ostas apkārtnes izpētē, kas izvēršas fantastiskā, apbrīnas vērtā notikumā.

Uzbraucam pa līkumainu celiņu gar kalnu mazliet augšā, kur nonākam pie Muižas ar debešķīgu skatu uz visu Barselonu. Turpat ir maza panorāmas kafejnīciņa un burvīgs skats uz jūru un milzu stikla viesnīcu jūras krastā uz kuru var aizbraukt ar gaisa vagoniņu. Savukārt kalna malā izveidots parks ar kaktusiem, un citiem interesantiem augiem, ko LV katru dienu neredzēs kur nu vēl februāra sākumā.

Iespaidīgu skatu redzējuši, dažus līkumus izmetuši dodamies uz ostu, jo 16-00 kuģis dodas ceļā. Ar iekāpšanu nekādu problēmu nav, vien nobrīnos par pārkrautajām mašīnām un busiņiem, kas tīklu tīkliem vēl no ārpuses nosietas, jo iekšā mantām, jau nebija vietas. Nokļuvuši kuģa gaiteņos nopētām, ka viss tīrs kluss un sakopts, lai gaidījām haosu, redzot tās mašīnas uz ielām.

Tā visi 4tri iestumjamies kajītē, kas bija mazliet sarežģīti ar visu to lielo mantu daudzumu. Kuģis izmaksāja 135E braucējs+motocikls un kuģošanas ilgums 31h. Tātad jāapstaigā – gaiteņi jāizpēta, kas apkārt notiek un kārtīgi jāizguļas:). Gulēšana bija labu labā, silti un mierīgi, kuģi nemaz nešūpoja un klusums pilnīgs apkārt.

4DIENA

Gibraltārs

   Esam jau 2 dienu uz kuģa. Bet labi pagulējuši un atpūtušies, dodamies brokastu piedāvājumā. Diena gara, apspriežam visādas lietas un padomājam par virzieniem kur doties Maroco. Kajītē skaists skats pa lodziņu, jo kuģis kuģo tuvu Spānijas krastiem un var vērot kalnu ainavas.

Lai arī piestāšana krastā pēc plāna ir 23-00, pēkšņi paziņo, ka 18-00 ieradīsimies ostā un visiem jāsavāc mantas un jāatbrīvo kajītes. Laikam pa nakti bija kārtīgi piedzinis maršrutu, bet patiesībā ļoti jauki, jo jau apnika pa to kuģi dzīvoties. Tad nu sapakojušies sēžam trepēs un gaidām piestāšanu. Arī vēl paspējot izbaudīt burvīgu ainavu ar Gibraltāra skatiem, klintīm, daudziem kuģiem un kalnu, kas sagaida cilvēkus Maroco.

Beidzot var doties uz apakšu pie motocikliem, tur jau visi vietējie sakurbulējuši savus dīzeļus, ka melni dūmi vien kūpēja. Nu tur es varu teikt bija trako māja, visi pīpināja, stumdījās un spaidījās, jo tak katrs ar tām pekelēm gribēja būt pirmais, kad tik citi neapsteidz. Tas skats būtu jāredz, man pat nebija laika moci atsiet, kamēr pētīju to haosu, tur vairs nebija tu pirmais rindā, vai tu no labās puses.

Kad mazliet norims mēs arī dodamies uz muitas zonu, lai visu sakārtotu. Ar dokumentiem viss kārtībā pilnvaras ir, pases un viss pārējais kas tur vajadzīgs, tāpēc viens, divi esam cauri.

Vakars jau sācis krēslot, laiks meklēt pirmo palikšanas vietu citā kontinentā. Satraukums ir un var redzēt, ka būs citādāk nekā Eiropā pierasts. Protams- pirmais navigācijas virziens arī jau nepareizs, tumsā un vējā izlīkumojam pa kalniem sastopot akmeņus un beigtus suņus uz ceļa, paspējot vēl trāpīt maksas ceļā kur nevajag un starp betoniem spraukties, lai grieztu pretējā virzienā.

Bet nu jau virziens īstais, jānokļūst tik pilsētā samainīt naudu un dabūt vietējo numuru telefona kartei. Beidzot nonākam Tetouan, kur atrodam naktsmājas, lai arī jau viss slēgts jo pl 23-00, laipni mūs uzņēma un pat pacienā ar siltu zupu. Istabiņas glaunu glaunās, bet auksti gan, jo logi šķībi un sienas no betona. Galvenais, ka zem jumta, elektrība arī ir un naudiņu samainījuši varam mierīgi gulēt.

5 DIENA

Teutoan

  Nevar saprast, kā piecelties tajā aukstumā, bet nu jāceļas ir. Sargs motociklus ir sargājis visu nakti. Pavārs atskrien jau pasniegt brokastis un pat priekšnieks atbrauc no mājām, lai no rīta vēl aprunāties.Visi smaidīgi un ļoti viesmīlīgi. Par šo visu pasākumu-vakariņas, naktsmājas, brokastis un sargu samaksājam 50E par 4 cilvēkiem.

Rīta sākums ir jauks un sasildošs, kafija un šokolādes bulciņa vēderā, var tik pakoties lietus drēbēs, “jo mākonīši jau nāk” un tad doties ceļā. Pagalmā parādās burvīga varavīksne kuras krāsainais ceļš iekrīt tur pat kaimiņu pagalmā. Smaids par burvīgo skatu un silti plācenīši mugursomā būs labu, labā braukšana. Nu jau visiem rumaki rūc – dodamies, iebraucot pilsētā -uzpildīt mazākos braucamos.

Sākuma iesildošajām minūtēm nav ne vainas, bet jo tālāk, jo vairāk laiks pasliktinās. Brauciens vijas gar kalniem uz augšu viss sākas ar smidzināšanu, tad milzu miglu kur vispār neko nevar redzēt, tad stipru gāzienu, ka neko darīt viss jau slapjš. Braukšana diezgan bīstama, jo vietējie brauc bez gaismām un tajā miglā pēdējā brīdī aiz pelēkā aizkara tev iznirst pretimbraucējs.

Ar ceļa segumu arī interesantas lietas- tad labs, tad pēkšņi caurumi, ka ar pus moci var iekrist, lauku ciematos viss netīrs dubļains caurumains, vēl kaķi suņi izlec uz ielas. Šādos apstākļos mūsu braukšana kļūst arvien lēnāka un lēnāka, ķiveres aizsvīdušas un ar dubļu māliem, visi izmirkuši līdz ādai.

Ceļā kāda kalnu kafejnīca, tad nu piestājam uz tēju, pus krūze piparmētras, pus krūze cukurs, drusciņ ūdens:), bet ļoti labi -sasildoši. Pie tējas, vien norunājam, jā vakar par +12 raudājām, šodien vien +5 un visi slapji. Kamēr kaltējam cimdus arī lēnais busiņš ir ticis līdz kafejnīcai un, kā izrādās lēns ne bez iemesla-atver durvis un tur viss līdz augšai ar olu paletēm, vistas šajā zemē dzīvo uz nebēdu kokos sēž un pa dārziem skraida, tāpēc ar olām neviens neskopojas.

Apsildījušies esam dodamies tālāk ar ko pārsteigumi nebeidzās un laiks sasniedz 0 grādus. Iebraucam tādā kā noburtajā pasaku mežā milzīgs vējš un lietus līstot sasalst, visi koki kā skulptūras ledū sasalušas, braukt paliek bīstami, jo uz ceļa vietām arī ledus veidojas. Rokas vienkārši piesalušas stūrei braukšana ar kājām pa zemi.

Nolemjam drusku piestāt uz mazo apspriedi, visi uzreiz salec pie motociklu iz-pūtējiem kaltēt cimdus un sildīties. Bet ko gan darīt, risinājuma nav, tāpat pāri tiem kalniem jātiek, tā, ka jābrauc vien tālāk, jāsaņemas un jācer, ka tālāk nebūs sniegs. Nopētām ainavu un vien nosaka, ja šo bildi kādam aizsūtītu ar uzrakstu “Sveiciens no Āfrikas”- tad padomātu nu gan jociņš, bet nu tāds trakais ledus skats mums bija.

Dodoties tālāk ceļā aiz līkuma, jau viens auto uz sāniem un krava uz ceļa izgāzusies ar dīvāniem, vietējie kurina ugunskurus gan uz ceļa gan laukiem, lai sasildītos- Saka, ka aukstums esot, bet šādu trakumu neesot pieredzējuši. Sniegs mums ceļā vairs negadās, bet pa lietu gan vēl dabūjam braukt un stundas ātri skaitās, bet km nerūk.

Aiz līkuma ieraugām saulīti un ar smaidu iebraucam ciematā. Silti ir tajos dažos + grādus un braucot pa kalniem tālāk var beidzot ieraudzīt skaisto ainavu un laukus, kas nosēti ar pupām un piparmētrām. Var vērot kokus, kas pilni ar citroniem un mandarīniem, pa vidu kāds banānkoks parādās.

Diena rit uz vakarpusi un saldajā iegūtas ainavas ar plašiem skatiem, superīgi asfaltēts ceļš gan taisni gabali, gan slaidie loki un vēl burvīgā vietā netālu no pieturvietas paveras Maroco saulriets, kā punktiņš uz I. Izbaudām oranžo vakaru un braucam uz pilsētu kur gandrīz sanāk iestumties, jo mums ar Māri rezerve ieslēdzas moto.

Fesa

Esam nonākuši lielā pilsētā Fes, kur tiekam pie benzīna. Māris grib paņemt kanniņu, lai būtu līdzi drošībai un mēģina to sarunāt ar vietējiem.tas bija traki smieklīgi ko tikai viņam nemēģināja atnest. Es rādu 3 pirkstus un saku Tre … kā jūs domājat cik atnesa???… 30 litru kannu, tur varēja bikses piečurāt no smiekliem, tādi trīs litri, pieliek kannai riteņus un velk rezervi priekš visiem līdzi:).

Iebraucot dziļāk pilsētā, sākas jautrā braukšana, viss šurum burum, kā lielā trakulīgā skudru pūznī. Visi lec un skrien brauc šur un tur, te mašīna te mopēds, te pēkšņi ritenis, te gājējs. Tad viens jau ar mopēdu večuks pielīp un tik maļ-Jums vajag palīdzēt varu palīdzēt un tā 20x.

Tumsa arī jau atnākusi un tur šaurajās ielās grūti kaut ko saprast. Beigās pa šaurām ielām atrodam viesnīcu kur 20min paiet kaulējoties par cenu, jo šī skaitās liela pilsēta, tāpēc cenas augstākas. Gala vārds naktsmājas+ brokastis 60E par mums 4triem.

Tad vēl laiciņš paiet kamēr moto atstāšanas vietu atrodam, kas beigās izmaksāja, katram 2E par moci. Tikuši istabiņā izkaram drēbes kur vien var un kā vien var, lai kaut cik sausas no rīta. Siltais ūdens šinī ciemā arī ir, tad visi rindā uz dušu sasildīties. Divi motobraucēji dodas nakts sapņos, divi vēl dodas nakts piedzīvojumos pa pilsētu.

Ādas krāsotava

6 DIENA

   Ap 9.00 pamostamies jau pirmās februāra nedēļas beigas, visi tādi mazliet stīvi no vakardienas sasalšanas un pats ne-foršākais, ka arī drēbes mitras, jo tādas kā apkures viņiem nav, lai kaut ko izžāvētu. Viesnīcas iemītnieki staigā vates jakās un segās.

Iestiprināmies ar brokastīm tēju, kafiju un omleti, maizīti ar ievārījumu un ejam ģērbties mitrajās drēbēs, lai dotos ceļā. Jau ēdot brokastis bija skaidrs, ka sausais brauciens nebūs, jo viss jumts čaukstēja no lietus. Izejot uz ielas protams lietus jau sagaida un gaiss pavisam pelēks un vēss.

Mazliet patīkamāku rītu dara svaigas maizītes smarža, kas pārklāj visas tuvākās ielas. Dodos paskatīties kā nu to maizīti cep, ka tik kārdinoši smaržo. Cep melnās krāsnīs, ar netīrumiem notecējušās, ar netīrām drēbēm un gariem nagiem, liek ar dārza lāpstām un pēc tam uz pilnīgi noputējušiem plauktiem, ar mušiņām uz tiem. Bet tas mīkstais vidus un kraukšķīgā garoziņa un burvīgā smarža, pārvar visu zirgu staļļa izskata ainu, kur tā tiek cepta, ka ēdot var aizvērt acis, izbaudīt dabīgo garšu un iedomāties baltu pavāriņu uz mīksta mākonīša:))).

Nu gan varam doties dziļāk Maroco pasaulē, sejas gan visiem tādas skarbas uz to pelēko skatu, kas no debesīm nāk. Lietus, līst un līst, tad vēl sniedziņš ik pa laikam un tāds traks vējš, ka nevar noturēties uz moto, klajumos izpūš cauri visām drēbēm, tā, ka nemaz nemetās. Diezgan ātri esam pārsaluši, jo trakulīgais vējš un mitrās drēbes dara savu. Rokas piesalušas pie moto stūres un puņķu lāsteka pie deguna un augšlūpas, cik skaists un iedvesmojošs skats.

Tomēr visi saņem spēkus un brauc, jo otrs zemes gals mums sola labākus laika apstākļus. Tā nu izcietuši rīta grūtumu, nonākam uz plašākiem ceļiem ar saulīti un skaistām ainavām. Milzīgam plašumam pāri skrien smilšu mākoņi, kas šķērso arī ceļu, skats ir ļoti skaists. Izbraucot cauri smilšu virpulim paliek daudz siltāks un visi priecīgi, ka aukstums pārvarēts.

Mārim mocis kaut ko sāk niķoties, tad abi ar Artūru kaut kur pazūd. Turpinām ceļu tālāk, mēģinot viņus noķert, ceļā tik skaistas ainavas un burvīgi akmens vārti, dabas veidoti. Izbraucot cauri, pēkšņi tāda vēja brāzma, ka mani norauj no ceļa pret apmali. Un vēl ar visu somu negaidīts vējš mani aizrauj pa zemi uz priekšu.

Kaut kā savācos un braucam tālāk, pilsētiņā arī Artūrs ar Māri, gaida, kas ielies benzīnu, jo neesot lējējs darbā:). Kad pilnas bākas visi 4tri atkal laižam tālāk. Tik skaisti kalni- mālaini, uz otru pusi paveroties smilšaini ar melniem plankumiem-izskatās pēc milzu gepardiem.

Kalnos māla mājiņas, sastādīti kociņi ar koši zaļām cepurītēm, vietām rindās vietām veseli dārzi. Izbraucot kalnus paveras mazs kanjons pusdienu saules apmirdzēts. Protams apstājamies izbaudīt un uzņemt foto, Negantelis gan aizsteidzas tālāk, nepamanot mūsu pieturvietu.

Klusums pirms vētras

Smilšu vētra

  Tālāk dodamies, aiz līkuma Negantelis mums traki māj, saprotam, ka lai laižam tālāk, paskatos uz priekšu tur smilšu mākonis nāk, laižam, lai tiktu ātrāk tam garām. Jā, jā un tad tik sākās, pēkšņi vēja brāzmas mūs pa ceļu gandrīz kā pupas svaida, nevaram močus noturēt, redzam, ka divi lielie autobusi stāv ceļa malā un cilvēki ārā, bet mēs laižam garām, jo zinām, ja apstāsimies aiznesīs vējš pa gaisu.

Tas visam bija tikai sākums, nākamajos metros vējš arvien trakāks nav ne jausmas kā braukt un uznāca tāda smilšu vētra, redzēt neko nevar brīžiem ne tikai smiltis, bet arī akmeņi pa gaisu. Motociklu stāvoklis ir 45 grādi, visi noliekušies pie zemes, braucam un cīnāmies, nekas tāds nav pieredzēts.

Domāju cik vēl tālu jācīnās un paskatos, kad apskaidrojas, redzu ceļš taisns augšā lejā, augšā, lejā, vēl tālu tālu. Tad atkal sametas viss dzeltens, pēkšņi viens auto apstājies ceļa vidū, jo sabijies, ka nekas redzams, mēs metam apkārt, jo bremzēt nevar. Ātrums mums no 65-80km/h, jo lēnāk nevar rauj grāvī, kā iepūš pretējā pusē, tā cīnāmies atpakaļ tik savā, lai tik nav grāvī.

Brīžiem jau galīgs, bezcerīgs noskaņojums un domāju kur iepināmies, ka vairs nevar šo izturēt, bet jācīnās, prieks, ka vismaz vienu moto gaismu aiz sevis redzu, tad zinu vēl viss ok. Ieraugam divas būdiņas un nometam malā. Esmu es un Artūrs, pārējie jau pazuduši, ilgi gaidījām, domājām grāvī jau kāds, jo tās bija tādas šausmas.

Tad parādās Māris un vēl pēc ilga laika Negantelis. Visi šokā, lielām acīm, ķiveres visiem saskrāpētas no tām smiltīm un akmeņiem. Norunājam, ka tāda pieredze, laikam par traku un neviens neko tādu nav pieredzējis. Prasu Artūram cik nobraucām un cik vēl jābrauc. Esot 46km jau nobraukuši pa vētru un vēl 40km pa tādu būšot jābrauc.

Iekožam, attopamies no šoka un, lai kā negribētos metamies tajā braucienā tālāk, bet vismaz smilšu trakums bija mazāks, vējš gan bija ļoti traks. Bildei noskaidrojoties atkal paveras brīnišķīgs skats ar lieliem kalniem labajā pusē, kas apauguši ar sūnām, bet paveroties pa kreisi, milzu, akmeņains tuksnesis kur vietām izgrauztas milzu gravas.

Pēc brīža iebraucam pilsētā ar tikko saremontētiem ceļiem un palūkojoties pār plecu, paveras brīnišķīgs dabasskats ar milzu košumā mirdzošu varavīksni. Lielais smilšu vētras trakums aiz muguras, pagriežamies maršrutā pa kreisi un vējā plīvojam tālāk. Ar mazo mocīti diezgan nogurdinoši ir visu laiku cīnīties tajā vējā, arī benzīna patēriņš jūtami pieaudzis.

Marokas kanjons

    Vakarpusē esam no vējiem aizbēguši un nonākam tik skaistā vietā, vēja izgrauztā kanjonā kur gar vienu malu iet ceļš un lejā vijas upes ieleja. Protams, ka izbaudām ainavu, tikmēr atnāk vietējais kalnu iemītnieks, piedāvā mums savus kamieļus un ēzeļus no niedrēm sapītos un jautā vai gribam palikt pie viņa pa nakti. Es vien nobrīnījos kur gan mēs visi pie viņa alā paliktu.

Dodamies tālāk un aiz 3 līkumiem, tāds Maroco kanjons paveras, ka nevar vien nopriecāties, tas viss skaistā uguns saulrietā. Garām pabrauc 2auto ar krosa močiem, vien uzpīpinot mums, kur vēl labāks dienas noslēgums, zinot, ka vēl aiz diviem līkumiem pilsēta kur nakšņosim.

Iebraucot pilsētā naktsmājas nav pat jāmeklē, jau piedāvātāji klāt, divi solīti kungi mētelīšos un par 4 cilvēkiem vien 30E par nakti prasot. Tad visi žigli numuriņos, izklājam mantas žāvēties un hops pilsētu pētīt. Pilsētiņa kā jau ierasts, vis pa vienkāršo, visi tirgojās, staigā, sēž skatās futbolu. Mēs dodamies uz tirgu iepirkt ko uzkožamu, nopērkam vairāk kā 1kg mandarīnus par 1E-garšīgākie kādi jebkad ēsti, saldi un sulīgi.

Tad, uz stūra bērni, melnā katlā vāra popkornu ar melnām rociņām, bet nolemjam arī izprovēt ar zemeņu sīrupu-bija vienkārši super. Tad viens tirgonis, puišiem piedāvā man gredzenus nopirkt:))). Vēl visādas vietējās garšviela maisu, maisiem. Tirgū var atrast arī vietējo ķīniešu stūrīti ar lētajām mantām un citām precēm.

Staigājot pa citām ielām nobaudām superīgu bambusu sulu ar citronu, pati uz tādu neparakstītos, bet citu ietekmē izmēģināju un mmm super. Visu aplūkojuši, nolemjam vairāk iestiprināties, nevaram atrast tādu kārtīgu ēstuvi, visur šis tas.

Es atrodu vienu ģimenes biznesa vietiņu un aicinu pārējos, ka izskatās labi. Bija ļoti jauki, puisis runāja kādās 4valodās, bija laipns, atnāca ar visiem iepazīties, mamma virtuvē kaut ko griež, mazais visiem pa kājām, viens slauka galdus un divi apkalpo cilvēkus. Ēdām frī kartupeļus, maizīti, tītara šašliku, salātiņus, visu ņēma ar rokām un tik lika iekšā:))). Artūr tik nosaka, ka Latvijas sanitārais dienas sirdstriekā iekristu.

Kad labi paēduši un vēders par smagu nevaram aiziet 2km uz viesnīcu, paņemam vietējo Taxi izmēģināt. Tas bija labu, labs, mašīnā viss pēc veciem kamieļiem, jo krēsli un salons ar ādām noklāti, tad taxists vispār brauc un spaida telefonu, ceļu neskatās. Mēs vēl nevaram pateikt kur vajag, saku te būs labi, viņš rauj pa labi, gandrīz paķerot riteņbraucēju, kas pa labo malu garām minās, saku ne pa labi nevajag braukt, bet jau izlaist, viņš jautā-Vai uz hotel- jā, jā mēs sakām, tad viņš rauj pa kreisi, jo hotelis pretējā pusē un atkal gandrīz to riteņbraucēju notriec, jo tas tagad pa kreiso pusi brauca garām. Tā mūs pie viesnīcas durvīm izlaida un 1E samaksājām, un tā kārtīgi izsmējāmies par trako braucienu.

7 DIENA

Saulainais rīts

Deviņos visi pamostamies, putniņi čivina un kaķis kliedz pa visu gaiteni, laikam jau pavasaris. Atverot logu saulīte spīd un pilsētā spēlē orķestris, laikam kādi svētki. Sapakojam mantas un dodamies, aizvējā tik jauki +16, bet izbraucot no pagalma ielās tik patīkami tomēr nav.

Šodienas ceļa mērķis Merzouga -iegūt lielāku siltumu un aplūkot niecīgu daļiņu no Āfrikas tuksnešiem. Ceļš labu, labs, no debesīm slapjums arī nekrīt. Ainavā palmas, kalni, pilsētas, tuvāk galamērķim vairāk klajumi. Pa pļavām sievietes ar lieliem maisiem mugurā plūc lapas un garšvielas. Pa akmeņainajām pļavām ganās aitas, bērni ar ēzeļiem vadā mantas.

Piestājam Rissani uz pusdienu pauzi, arī tur nekas nav jādomā un tiekam aizvesti uz labāko restorānu:). Pa šaurām ielām 4tri komandieri mūs iestūrē, uzved uz terases novērtēt vai mums patīk un sāk piedāvāt noklāt galdu. Ēdienu gaidījām ilgi, bet bija vērts, karsti kūpošs, sulīgs un gards. No otra mājas jumta meitenes rāda mums leļļu teātri, mēs viņas iepriecinām ar konfektēm.

Mmm tagad tā paēduši un uz terases tik silti, ka negribās kustēt. Noejam pie moto un tur jau viens biznesmenis manu moci grib par 2 kamieļiem nopirkt, smejos kur likšu, mani uz kuģa nelaidīs-kamielim Tehnisko paprasīs. Tad viņi jau puišiem piedāvā tuksnesī nakts palikšanu un kamieļus un ko vēl tik nē.

Ceļš līdz tuksnesim ideāls, skats brīnišķīgs, to, ka tuvojamies var noprast pēc daudzajiem kamieļiem, kas klejo pa plašumiem.

Kamieļi klejotāji

Merzougā, jau visi zin, ka ieradīsimies un saskrien apkārt visu piedāvāt, tā, ka garām nevar tikt, skaidrs no iepriekšējā ciemata jau noziņots, ka motociklisti ieradīsies. Vaļā no viņiem tikt nevar, ko tik katrs negrib iesmērēt, labi, ka tur meitenēm neviens nepiesienas.

Aizbēgam no viņiem, bet neko tālu netiekam, jo priekšā strupceļš, esam lielajās smiltīs nonākuši un vietējie ar saviem mopēdiem kā diegs nesas mums pakaļ un atkal ielenc. Tā, laikam bija pirmā vieta kur viņi mani sakaitināja, jo drēbes bija mums saģērbtas kārtu kārtām un tur bija +17 aizvējā, karsti un vietējie tik maļ savu maļamo.

Protams, ja būtu siltākas naktis un vairāk dienu Maroco būtu izmantojuši viņu kamieļu braucienu saulrietā un palikšanu tuksneša teltīs. Bet tagad laiciņš bija tik cik bija, gribējās maksimāli izbaudīt moto priekus. Māris ar Neganteli izmet pāris lokus pa smiltīm, Artūrs šoreiz ar savu lielo kamieli nemēģina, es vienkārši sēžu kalnā un aplūkoju apkārtni, gribu izbaudīt katru skatu, ja tik tālu braukuši.

Atpakaļceļā no Merzougas uz Rissani nolemjam braukt pa bezceļu, ko mēs ar Māri jau sen gaidījām. Brauciens izdodas superīgs, pa putekļainiem ceļiem, sākumā pa melniem cietiem plašumiem un kalnu skatiem, vēlāk pa mālainiem plašumiem ar tālumā spīdošu pilsētu. Beidzot smaids sejā un siltumiņš mugurā no šādas pavingrošanas.

Kamēr pa bez-ceļiem izkuļamies vakars jau klāt un vienojamies par palikšanu Stepes Kempingā. Kempings pavisam jauns, paņemam mājiņu kur uz 2viem pa istabiņai un pa vidu vēl virtuve ar viesistabu. Mājiņa pavisam jauna uzcelta no māla, salmiem un kaļķa, viss no vietējiem materiāliem, māls, akmens, marmors, koks, niedres. Izrādās, ka mēs vispār pirmie viesi viņu jaunajā projektā. Visi izdzer pa aliņam, apspriež dienas piedzīvojumus, palūkojam kartē kur nākamajā dienā tālāk doties un ejam naktsmierā.

Tuksneša namiņš

8 DIENA

   Rīts jauks un saulains. Visi pagulējuši kārtīgi un siltumā, jo bija kondicionieris. Apkārt plašums plašu, plašais, vēsumiņš pagalmā arī degunā kniebj. Ceļa mērķis Zagora. Jau pašā dienas sākumā skati tik burvīgi, ka nevar neko uz priekšu tikt, jo visur gribās piestāt un izbaudīt.

Te tāda brīvība, ieraugi ceļu vai kādu jauku skatu, hops no ceļa nost un braucam un izbaudām tuvāk. Pēc dažiem km piestājam uzpildīt motociklus, pretī tankam arī ēstuvīte un fosiliju muzejs. Ejam izpētīt-zinātnieks mūs protams jau ieved savā dārgum mājā, visu izstāsta, rāda, ka baigais slavenība Maroco zinātniskajā vēstures, grāmatā pat bilde un viņa pētījumi.

Varēja redzēt, ka izglītotākais, ko bijām satikuši. Arī kafejnīca viņa, sakām varētu ko uzkost, tad tiek izsaukta pus pilsēta, lai mums uzklāj galdu viens atskrien ar oglēm cits ar vistām, nākošais ar tomātiem, vēl viens ar vistu olām. Paēduši un izglītojušies, sapirkuši suvenīrus laižam uz iecerēto šodienas 80km bezceļu:).

Jā, ielaižam laimīgi bez-ceļā, laižot garām mašīnām un traktoriem, superīgs zemes ceļš, tik pa brīžiem apjūkam, kad tas uz 4 pusēm sadalās. Cilvēki pa ceļam strādā laukos, gadās pa kādam ciematam, tad ceļš tāds akmeņaināks kļūst un pa kādai mazai izskalotai upītei pāri ceļam. Nonākam pagalmā, kur ir strupceļš-Artūrs rāda, ka jābrauc pāri kalnam, laižam arī-Artūrs ar Māri pa priekšu, pa akmeņainu kalnu ceļu, motocikliem aizmugures vien uz visām pusēm lēkā akmeņi.

Es tik nodomāju tiešām un es to varēšu, bet viens divi pāri kalnam esam. Paskatāmies Negantelis pazudis, pameklējam un nodomājam, ka nav, pa citu ceļu aizbraucis laikam, meklēt ar savu lielo bezceļa moto:). Noskatāmies ceļš maziņš, bet braucams, laižam tik tālāk, tad paliek tāds akmeņaināks, arvien vairāk upju izskaloti caurumi, bet ir ok. Apkārt tik jauka ainava, apstājamies uzņemt skatus, nevienas dzīvas dvēselītes un tad pēkšņi no visām malām kalnu klejotāji. Smejos Mārim jāmet ātri mantas somā un jābēg.

Ceļš jau paliek par šauru ēzeļu taciņu, pretī stumjas jaunieši ar mopēdu, bendža beigusies. Un tad, jā pat nezinu kā Jums pateikt-tad pavērās tāda ainava, tāds skats, skaistākais, kas dzīvē redzēts, to, laikam nevarēs ne pateikt, ne bildēs parādīt, tas tiešām jāizbauda dzīvē. Jūsmoju nez cik ilgi. Pēkšņi taciņa met asu līkumu un slīpums uz augšu, piebraucot, tāds milzu kanjons, milzu ieleja, kalni, ieleja, ziedi, gais, saule, smaids līdz ausīm, jā, jā bija vērts kulties, jo pa šoseju aizbrauktu garām un neko neredzētu.

Elpu aizraujošs skats

  Tik skaisti, tā nu baudot skatu braucam, pa taciņu uz leju un tik nosakām, ka žēl -Negantelis pazudis un šo visu neredzēs, bet itkā pa brīdim moča rūkoņu sadzirdam. Nobraucam lejā un tur ceļi sadalās divos virzienos- Artūrs saka, pa kreisi, pa kreisi, lai man sajūta, ka pa labi. Pēc pāris metriem nonākam pie lielas upes ielejas kur smiltis un akmeņi galvas lielumā.

Prasu Artūram-Tiešām, tiešām mums te jābrauc, manas acis neticis tam ko redz-Artūrs tik-Jā, jā tur pāri būs tālāk ceļš. Saprotu, ka neko darīt jābrauc, pa smiltīm nevar, mocis svaidās uz visām malām, Artūram vispār priekšas ritenis pēkšņi līdz dakšai iegrimst un viņš gar zemi ir.

Es tik saku, pa akmeņiem braucam, jo tad negrimst, akmeņi gan ļoti lieli, man kājas drusku par īsas, lecu no akmens uz akmeni, prātā tik domāju, nomest uz kreiso pusi motociklu nevaru, jo tur radiators un ātrumu pārslēgs, ja nokritīs un salauzīšu, tad upē būs jāpaliek.

Kaut kā esam pilnīgi slapji aizkūlušies līdz otram krastam. Protams saprotam, ka ārā nevaram tikt, jo krasts pārāk augsts, Māris mēģina un nekas neizdodas, tad par visiem trijiem izceļam ar mokām manu mocīti no upes. Es jau laimīga, no mokām ārā tik noprasu cik vēl tādi trakie kilometri vēl 50desmit Artūrs nosaka. Māris aizlaiž pa upi tālāk lūkot kā ārā tikt, it kā vietiņa esot. Tad atkal par 3jiem Artūra moci izceļam, galīgi visi slapji un bez spēkiem, tāds nogurums, labi ka ūdens Artūram koferī.

Un tad jau domājam Māris pats uzlaidīs un līdz pusei ir un, un ,un bum uz sāna, ejam atkal palīdzēt:). Nu visi esam no upes gultnes izkļuvuši. Dodamies tālāk pilsētas virzienā, ieraugam pa ceļam mašīnu un saprotam nu būs ātrāka braukšana, arī ciemati un bērni pa ceļam paspīd:). Laimīgi, par labāku ceļa saturu laižam uz Zagoru, jo saulīte, jau pie kalnu galiem un nogurums arī pamatīgs, ceļā vēl 2upes gultnes gadās-Artūrs jau sastingst, bet tās bija izbraucamas viens un divi.

Māra un manam mocim, jau rezerves lampiņa benzīnam, ātrāk pie benzīn tanka gribās tikt. Tiekam veiksmīgi līdz tankam un mūsu meklētajai pilsētai, tad sākas Neganteļa meklējumi. Ticiet man problēmu nebija, jebkuram 2trajam prasot, tas zināja atbildēt, kurā virzienā braucis un viens pat mūs aizveda kur viņš tagad esot:). Atrodams un visi sāk stāstīt par trako dienu, jo emocijas pāri malām. Beigās izrādījās, ka visi vienu ceļu braukuši, tik Negantelis soli priekšā bijis un pēc tam mēs aizbraucām pa kreisi viņš pa labi.

Tā kā esam pilsētā, tad džipi mūs jau ielenc un naktsmājas piedāvā, jo saulītes vairs nav. Nokaulējam cenu un vienam piekrītam lai mūs vizina uz naktsmājām. Viesnīciņa vienkārša, bet vadītājs, jauks onkulītis. Uzņem mūs kā karaļus, somas aiznes, vakariņas jau taisa.

Tad aicina pie galda, tur dīvāniņš un viss saklāts, un divas garas sveces svečturos deg, svaigi spiesta mandarīnu sula, silta vistiņa un dārzeņi:). Saldajā vēl atnes augļu bļodu, tā, ka ēduši gana. Lielu vēderu gulēt nevar iet, atkal ejam pilsētu lūkot. Tirgoņi, jau pilnas ausis piestāsta, šo to labu paņemam ar, tad lēnā solī uz gulēšanu, domājot vai rīt vispār kājas klausīs.

Naktsargs un viesmīlis

9 DIENA

   Šorīt celšanās tikai tad, kad acis pašas klausa un kājas sāk kustēt. Pavāriņš mūs jau sagaida ar siltām brokastīm un mandarīnu sulu, jo vakar visi bija tādā sajūsmā, ka spaini izdzēra, tad šodien arī tiek:). Šodien visi zin, ka kapājamā diena un vismaz 400km pa asfaltu jānorullē. Braukšana protams pēc vakardienas tāda stīva un beņķis mocim liksās jau par akmeni pārvērties.

Laiciņš saulains un segums braukšanai labs, acīm baudīšanai ainava dievīga. Siltuma ziņā +12 un vējš nerimstās šajā zemē, laikam nekad. Pēc vairākiem līkumiem un kalnu ainas baudīšanas 280km nolemjam iestiprināties un apsildīties. Pēc pusdienām mērķis ir nokļūt Todras upes krastos. Tad nu laižam tālāk ar pilniem vēderiem.

Vakarpusē esam nonākuši vietā kur veras plašumi un tiek būvētas simtiem jaunas mājas, viss jau sadalīts pa kvadrātiem. Izbraucot cauri jaunajai pilsētai paveras burvīgs skats uz veco, mālaino pilsētu, no kuras vien aina palikusi. Līkumojot caur pilsētu un pāri dažiem kalniem, nonākam iespaidīgā skatu buķetē.

Togdes Georges

   Skats vienkārši neaptverams, milzu akmeņi, iespaidīgs skats un cilvēks, kā tāda mini vienība tajā visā. Sajūsmināmies, izbraukājamies šurpu turpu, izbaudām saulrietu. Saprotam, ka mūsu 50km bez-ceļš šodien ir nokavēts, bet arī vietējie brīdina, ka tur kur gribam doties līdz kaklam sniegs. Nobraucam lejā uz pilsētu un nakts jau klāt. Naktsmītnē nometam mantas, skriešus uz pilsētu. Jāpaspēj nopirkt popkorns un rieksti:).

10 DIENA

Šodienas ceļi vedīs atpakaļ uz māju pusi, jo laika limits skaita uz beigām. Pa lielajiem ceļiem brīžiem laižam 120km/h, brīžiem 80km/h. Diena vēsa +6, +9 grādi. Protams, burvīgie skati mūs nav atstājuši arī šodien, milzu aizas, stepes, kalni, daži plaukstoši ziedi, kas gaida pavasari. Šodien ir 7diena un sievietes mazgā grāvjos veļu, policisti dežūrē pilsētās, vīrieši skatās futbolu. Mums laižamā diena, visi tik joņo, tad jau 3močiem rezerve un kaut kā tāds neapdzīvots apvidus sāk gadīties. Jaukā dabas ainavā ir skaisti, bet.. mazs moments un benzīns ir beidzies.

Saulriets pirms tumsas

Aukstākais rīts, vēl ar pārsteigumu, ka kuģis jau 11 februārī 23-00 atcelts un būs 10. februārī 16-00. Tātad diena, ko gribējām vaļoties, sanāk atkal būs kapājamā. Šodienas ceļš lielu daļu pa kalniem un līkumiem mūs ved, kad tiekam tuvāk pilsētām un jūrai, gaiss manāmi mainās, un paliek siltāks. Virpuļojot caur pilsētu apļiem, vienā brīdī Artūrs paspēj pašļūk un apmest citiem pretī. Apļi, tur pilns, visās pilsētās un ne visai patīkami braukšanai, jo slideni, nelīdzeni.

Māri esam pārmocījuši, viņš vairs nesmaida, saka palikšot pie jūras aizvējā smelties sauli un vakarā mūs piedzīs. Pārējie daudz nenobraukuši, paliekam ciematiņā Amtar, pie Jūras, jo no kalniem nāk lielie lietus mākoņi. Ciematiņā viesnīcas neesot, bet mūs varot uzņemt vietējais džeks no Holandes par 50E. Protams, ka paliekam un vakars izvēršas ļoti jauks un informācijas bagāts.

Amtar

Stāsts no vietējā Maroco-Holandieša:

“Kāpēc 90% auto ir vecie Mercedess no 80. gadiem-jo viņi ir izturīgi, no dzelzs, sasitot var paņemt sametināt un laizt tālāk, kalnā arī velkot labi un varot pārkraut kārtīgu kravu. Cik šādas mašīnas maksā Maroco- aptuveni 40,000 Eiro, ko??? Un cik tad maksā jaunais mazais golfiņš, aptuveni 70,000 Eiro. Ja jau mašīnas ir tik dārgas, kā var atļauties uzcelt māju. Divstāvīga māja ar 8 telpām ir uzceļama pa 25,000 Eiro. Lūk māju var uzcelt no vietējiem izejmateriāliem, kas nav aplikti ar nodokļiem, bet mašīnai ir milzīgais nodoklis, jo te tādas neražo. Kā ar mācībām? Vietējie bērni obligāti skolā ejot līdz 4 klasei, pēc tam kā nu kurš. Ja esi iebraucējs, tad bērnu laist skolā izmaksā 12,000E gadā. Ir izglītoti cilvēki, kuri zina 3 valodas, bet liela daļa runā tikai vietējā. Vietējie nodarbojās ar lauku apstrādi audzē pupas, tomātus, zemenes, piparmētras, mandarīnus, riekstus, cukurbietes un hašišu. Kā ar šīm hašiš lapām te ir? Vietējie dzer ļoti reti, bet pīpē lielākā daļa. Ar šīm lapām ir pilnas pļavas, pilnas noliktavas ar kaltētām-vietējie izmanto kā garšvielu varot arī salātos ielikt, uz vietas nemaksā neko, jo tālāk aizved, jo labāk nopelna. No Itālijas bijuši atbraukuši 100 moto un 50 no tiem rāmī šī zālīte bija sapildīta. Kad vietējie pīpē, smaržo labi, bet pamēģināt necentāmies, jo 2nedēļas turoties organismā. Cilvēki, kas dzīvo kalnos vairāk audzē aitas un vistas, bet tie, kas pie jūras tie iztiek no jūras produktiem.

Cilvēki te ir nesteidzīgi, dzīvo mierā, bet uz tūristiem iestājas izdzīvošanas efekts, jo visi zina, ka būs peļņa. Ieejot nopirkt bulciņas pārdevējs nesteidzas un ja zvanīs viņam telefons, viņš papļāpās un tikai tad apkalpos tālāk. Liela problēma šajā zemē ir atkritumi, kas ir izgāzti kalnos un pilsētās pa ielām un vis kaut kur, bet valdība pamazām domā, kā to atrisināt. Jaunais karalis esot ļoti labs-būvē jaunos ceļus un domā par internetu par darbu paplašināšanu. Prasām vai var piekukuļot policiju- Vairs nevarot, jo 2gadi esot internets un policisti zinot, ka ir you-tube un varot kāds ielikt video un ja karalis uzzinās, tad viss, cietums. Par vecumdienām un slimībām sociālā pabalsta nav un visi par to domā paši, krājot naudu zeķē. Un bija vēl daudzi citi stāsti:)! Paldies, ideāla pieredze un ideāls realitātes vakars.

12 DIENA

  Ir jau 10.februāra rīts, pieceļamies 7-00 no rīta, rosāmies, pakojamies, jo vēl gabaliņš ko braukt līdz ostai. Pasakāmies saimniekam par nama mājām, izmetam līkumu gar jūras krastu un dodamies kalnos. Diena nav tā jaukākā jau līst un viss pelēks apmācies, ceļa segums ar ne visai labu saķeri.

Artūrs vien nosaka-Jā Āfrika ar lietu mūs sagaidīja, tad tā arī pavadīs. Pavadīja, teikšu tā kārtīgi, lija ne pa jokam visi izmirkām un slapji 190km trīcējām, pilsētās vēl forši pabrauc garām mašīna un aizlej spaini aiz krāgas. 12-00 Esam nokļuvuši ostā, jau sarauti krampī no braukšanas pastiprinātā uzmanībā.

Nopērkam biļetes un vēl 2 stundas ir, pasēžam kafejnīcā, nobaudām pēdējo reizi vietējo ēdienu un dzērienus. 14-00 dodamies cauri muitai 6 kontroles, viss iet veiksmīgi, jo viss kārtībā. Tiekam kuģī, visi filipīnieši smaidīgi apkalpo, aiznes koferi un visu parāda. Tikuši siltumā, cīņa par dušu un pagulēšana:). Galva pilna ar piedzīvojumiem un ainām un daudz iespaidiem.

Gaidot kuģa iziešanu uz Barselonu

13 DIENA

Esam nonākuši atpakaļ Barselonā ir jau nākamās dienas vēls vakars. Nolemjam izmest līkumus pa pilsētu un aizbraukt līdz katedrālei. Skats bija iespaidīgs- Milzu akmens katedrāle, kuru ceļ vairākus desmitus gadus un vēl nav pabeigta. Bija tik milzu liela, ka nevarēja vien atkāpties, lai ielīstu kadrā. Spānijā laiciņš silts, cilvēki braukā ar moto. Izlocījušies atgriežamies pie mašīnas stāvlaukumā un tiek pakoti moto un mantas, lai dotos atpakaļ uz Rīgu. Visiem patīkams nogurums, bet jārullē ir.

14 DIENA

Savu gabaliņu jau nobraukuši nolemjam, ka Vācijā iebrauksim tuvākajā Louis. Tas bija labs lēmums un katrs sev ko noderīgu atrada un iepirka, kā arī lielos veikala katalogus ieķērām:). Sapirkušies izlemjam vēl atrast ēstuvīti, nolemjam pikanto. Aizejam līdz cafe ieliņai un tur ķīnieši rindā, Es izvēlos to kurai visskaistākā reklāma logā un labi smaržo-puiši piekāpās, vien nosmejot-bērniem un sievietēm taisnība:))). Bija arī, riktīgi, riktīgi labs un pikants arī, cena saldā. Ceļojam tālāk

15 DIENA

Esam Polijā un dibeni jau stīvi. Atpūtai notiek Ekskursija pa IKEA un pusdienu pauze labu labā. Tad pēdējais ceļa posms līdz mājām jāizcīna. 23-00 Esam Rīgā. Tā mazliet saskumstam, ka lielais piedzīvojums galā, bet visi nolemj Moroco gaidi mūs, mēs atgriezīsimies:)!!!

Paldies

Par piedzīvojumu, par to, ka visi piedalījāmies un izturējām, centāmies būt komanda, protams neiztiekot bez strīdiņiem. Šad tad sadalījāmies, bet vienmēr spējām atrast viens otru. Pieredze lieliska, piedzīvojums fantastisks. Jāada zeķe, jākrāj nauda un cerams atkal varēs mesties trakā braucienā!!!