ALBĀNIJA RUDENĪ. Pie vakariņām, es lasīju rakstus par viņu ēdieniem, viesmīlību, cik tas viņiem ir svarīgi uzņemt labi viesus.

Mazais šoks…😊, esam iekšā. Te būs jāuzķer, satiksme intensīva, nedaudz ātra un līdz galam nevar saprast, kas ko kā. Sākumā gribēju, lai uzbraucam uz pili. Kad piebraucām pie celiņa, tur uzreiz mums vīrietis klāt, kaut ko, tur stāvs neuzbrauksiet, māj mums, stāsta, neko nesaprotam. Mēs lielām acīm, neko nesaprot, laikam palīdzēt gribēja, ka mēs netiksim galā. bet viņš jau pat nezina ko tik mēs neesam izbraukuši:). Sāk nedaudz līt, motocikliem tukšas bākas, braucam sapildīt un padomāt par plānu.

Albānijā nav Eiro naudiņas, bet mums nebija izmainīts, jautājām  vai varam maksāt tā ar Eiro, jā varam ar Eiro. Foršākais bija tas, ka sarēķināja pēc kursa, pilnīgi precīzi, neviens, nekur neapšmauc, malači😊. Ļoti gribās paēst un vajadzētu doties kaut kādā virzienā, lai nav bezmērķīga riņķošana pa pilsētu. Labi laižam no SHODER pilsētas uz lielo kalnu pusi pa SH20 ceļu, kas iet gar pašu Montenegro un Albānijas robežu.

Ļoti gribās ko paēst, braucam no pilsētiņas, tur atkal šoks, milzu izgāztuves, kā Getliņi+ Geto, viss ar atkritumiem + cilvēki ar teltīm un veciem vagoniem tur dzīvo. Jā, bet šajās valstīs tā nedaudz tas ir, te ir vajadzīgi gadi, milzu valdības un reklāmu iesaiste, lai tas mainītos. Gar šosejas malu tik daudz vietiņas kur paēsti, bet nez kāpēc visām aizbraucām garām. Tuvojas skarbs, melns mākonis, jāgriežas zem jumtiņa un jāģērbjas niršanas tērpā.

O jā mīlīši, tas tik bija pūtiens, tas tik bija. Braucam un vējš pastiprinās, mākonis gar horizontu strauji maina virzienu un izskatās mēs paši tieši tajā dodamies iekšā. Ceļš paliek mierīgāks, ciemati arvien klusāki, nevienas ēstuvītes vairs tuvumā nav. Tad it jāpastrīdas, jo nav paēduši, tad pūķis rosās un lietus taču līs, kādu par to jāpavaino😊, lai paliek labāk:).

Bet man vispār te patīk, tie lauki, katrā sētā kādi mājlopi un visi smaida, pasveicinās. Bet, jā tas lietus, tas mums dod mizā pamatīgi. Mēs ar muti vaļā braucam, jo nu tādus kalnus un līkumus, patiešām negaidījām, wow, wow.

Ļoti pārsteidzoši, pamatīgi serpentīni un ar visu lietu, skats no skatu punkta uz “Rrapsh Serpentine”, Albanija ir ko vērts. Neskatoties uz traki mērcējošo lietu, te ir stilīgi salmu lietussardziņi, zem kuriem var paslēpties un šo mirkli izbaudīt nedaudz ilgāk😊.

Nobrauciens lejā pa serpentīniem bija jautrs, ūdens vienkārši tecēja pa ceļu. Es mēģināju uzfilmēt pāris video ar to lietu, bet tas jau nav iespējams un kad sāc braukt, tad šķiet, speciāli līst 5x vairāk😊. Meklējam kalnos palikšanas vietiņu, jo ir tumšs un vējš pastiprinās.

Nobraucām lejā un tad nedaudz uz augšu, kalnu pilsētiņā TAMARE, atradām viesnīciņu. “SOFRA KELMENDIT”, tik skaista viesnīciņa un iekšā viss no koka, mums iedeva istabiņu ar balkonu uz upi. Protams, sagaida jaunieši, kas palīdz sanest mantas, visu izstāsta, mēs gan visu pielējām, jo bijām galīgi izmirkuši, līdz apenītēm, jā tieši tā😊

Labi, ka palikām pa nakti civilizācijā, lietus bija tāds, ka elektrība, pa nakti beidzās, lietus lija tā, ka šķita tā upe būs pārplūdusi, bija skaļi, pat viesnīciņā brīžiem bija bail. Te gan jauki mūs pabaroja, tās vakariņas bija bagātīgas, pirmā diena Albānijā, tik garšīgi. Pie vakariņām, es lasīju rakstus par viņu ēdieniem, viesmīlību, cik tas viņiem ir svarīgi uzņemt labi viesus.

Mēs tiešām jutāmies labi un droši, pats galvenais pabaroti un siltumā. Drēbēm mums iedeva sildītāju, tad jau līdz rītdienai būs arī ko vilkt😊. Arlabunakti.

No rīta pamosties un klausies, nu jā mazliet lietus ir pierimies, bet ja kalnos rudenī nelīst lietus, tad😊… var būt sniegs. Paskatāmies apkārt, sniegu neredz, vējš gan ir 3x lielāks kā vakar, būs vēsi. Kamēr brokastojām, ik pa brīdim izlaužas kāds gaismas stariņš. Izskatās ka dieniņa būs gana jauka😊

Pakojam motociklus, saģērbjamies silti un dodamies ceļā, augstāk kalnos. Satiekam zirdziņus, kas ir mazliet bailīgi, bet tik skaisti, tik brūni un tik pūkainu vilnu, tā viņi mierīgi ganās brīvā dabā. Dodamies vēl augstāk un dziļāk kalnos, sāk salt rokas nu kaut kā dīvaini. Te redzam, pirmās, baltās sniega cepurītes kalnu galotnēm jau noadītas. Tāpēc jau tie siltie rokturi, tik ļoti vairs nevar palīdzēt, bet labāk noteikti, nekā bez tādiem.

Aizbraucām uz ļoti skaistu vietu “Ujevara e Bashkimit”, kas atrodas Albānijas pašos ziemeļos, ļoti klusa, maz aizskarta vieta ar milzīgu dabas burvību. Te ūdens ir dzidrāks par kristāliem un kalnainā vide ir nebeidzama.

 Šis apvienošanās ūdenskritums ir veidojies no vairākiem kalnu strautiem, kuri satiekas vienā vietā. Kādu brīdi mēs uzkavējāmies šajā maģiskajā vietā. Laiks doties atpakaļ, kāpēc atpakaļ, jo esam Kalnainā apvidū pie pašas robežas un ceļu te nav daudz. Tālākam plānam ir jādodas atpakaļ uz vakardienas sākumpunktu un  tad virzīsimies pa citu ceļu.

Pirkstiņi nedaudz salst, bet prieks par skaisto dabu un mazajiem kalnu ciematiņiem, kuriem dodamies cauri, tāpēc prieks par skaistumu tas ir daudz lielāks😊 nekā jūt aukstumu. Šodien arī izbaudījām trakos līkumiņus, kas vakar bija pilnīgi slapji, tagad jau citā tempiņā varēja izbraukt. A un skaistais kanjons, caur kuru izbraucām, vakar es nemaz, neko no tā neredzēju, pasakaini.

Tikuši no kalniem mazliet ārā, piestājām uz kafiju, he un arī mājas piciņu varot uzkost, izskatās labi, lai iet. Un tad aiz stūra parādās ausainītis. Ak Tu Dieniņ, mīlīgākais un pūkainākais suņuks pasaulē, es viņu gribēju vest mājās, saimnieki iedeva pamīļot, tas bija tik jauki. Protams, ka es nemaz, nekur vairs negribēju braukt, jo tādu pūkainīti, ausainīti varētu mīļot visu dienu.

Labi, mazas, mazas ieliņas pa lauku māju pagalmiem, cits virziens, kur nu, ievijamies atkal burvīgās ainavās. Šī ir atkal diena, kad nevar braucot paskatīties uz ceļa, visu laiku jābrīnās apkārt ir tik skaisti. Te ir tāda daba, upes un kanjoni, meži un kalni, tas viss kopā. Visu SH21 ceļu ir tāds skaistums, ka ir neiespējami Jums ieteikt kādu konkrētu punktu, te viss ir fantastiski.

Tā baudot milzīgās kalnu virsotņu ainas, aizbraucām līdz GJECAJ pilsētai, te netālu ir skaista, kalnu baznīca, daudz kempingi, kalnu takas, lai dotos pārgājienos. Prāts vēljoprojām nespēja rimties no redzētā skaistuma, tas bija tiešām vareni.

Tad nu, no “THETH National Park”, apskāviena, turpmākie ceļavēji mūs vedīs putekļos, ceļa numuru es neatrodu, jo noteikti tāda nemaz nav, aiziet! Varu pačukstēt, visu laiku braucam gar “Lumi i Shales”, upi. Šis ceļ ļoti daudz ved augšā, kādu gabaliņu lejā, tad atkal augšā.

Ainava ir burvīga, ceļa segums priekš mums sākumā fantastisks, viss uzbērts ar akmeņiem. Satiekam pat vietējos braucējus, kam ar mazajiem mopēdiem noteikti jāparāda, kā palēkdamies var braukt pa trakajiem ceļiem. Apkārt ceļam tālumā redzam daudz kalnu ciematus, kā LOTAJ, PYLAJ, PEPAJ, ALIJAJ, bet tā īpašu punktu ko atzīmēt nav. Viss ir pasaka:).

Kā jau teicu viss vienā burvībā, braukšanas slodzīte gan ir, šoreiz arī jādomā par koncentrēšanos un skatīšanos uz ceļa, bet tik un tā, apkārt jau arī sanāk palūkoties. Dzirdam pēc brīža troksni, eh piebraucām pie strauja un iespaidīga ūdenskritum.

Ceļā satikām arī 4×4 bezceļa braucējus un brīžiem apstājāmies paskatīties, kur ceļš mūs vispār ved un vai tajā celiņā griezties iekšā.

 Tā mēs līdz vakaram lēnā garā izbaudot serpentīnus, putekļus, dubļus, akmeņus, nonācām līdz “Maranai Park”. Mocīšiem atkal jau rezerves lampiņa, zonas te nav un arī neizskatās, ka viens un divi, šī jautrība beigtos. Visu šo skaisto apkārtni un piedzīvojumu pilno braucienu, es varētu ar aplīti kartē apvilkt, tad jau katrs izdomātu, pa kuru no celiņiem doties. Daži brīži, kad esi piekusis, jau atgādināja Indijai pietuvinātus ceļa posmus ar šo ceļa stāvokli, nobrukušiem akmeņiem un krauju gar ceļa malu, un arī šaurību.

Te mēs izbaudījām dabas skaistumu un arī dabas dotās ceļa iespējas, nogurums nemanot piezadzies, tāpat kā krēsla. Pāris vietiņās vēl noķert skatu, pāriet kādam vecam koka tiltiņam un tad jāizdomā, kur labāk palikt.

Pa “MESI Bridge”, pārbraucam pāri, tad ieliņu ieliņas līdz VAU-DEJES pilsētiņai. Te pa bruģīti pieripinām pie vietējo restorāniņa, kur atkal visi draudzīgi, prasa vai mums naktsmājas ir un ko paēst, ka ārā jau tumsa, lai braucam prātīgi. Iestiprinājušies, ar prieku un smaidu, atsveicināmies no restorāniņa saimniekiem, dodamies tumsiņā uz “Agora Farmhouse”.

Brauciens ātri neiet, jo galīga tumsa, uz ceļa ik pa vietām remonti, neko nevaram saprast. Pēc kādas pus stundiņas jau redzam tālumā gaismiņas, mūsu vienīgais kempings apkārtnē ir atrasts.

Te arī, jau mums nāk pretī, sagaida, ieaicina iekšā. Puisis bija tik jauks, ka saka, “Jums bija rezervēta istabiņa, bet es skatos, ka Jums moči un daudz mantas, iedošu Jums mājiņu, tā būs daudz ērtāk. Tik jauki un viesmīlīgi, piepildīšu, mājiņas cena bija 2x lielāka, bet mums bija jāsamaksā, kā par istabiņu.

Nobāzējāmies trijstūra, koka namiņā, ļoti stilīgā un gaumīgā, devāmies iedzert pa vīna glāzei. Un atkal fantastiska attieksme, mums jautā vai gribēsim brokastis un cikos, mēs sakām, ka mums rīt kuģītis, agri dosimies projām un diez vai sanāks, laiks. Te pretī, “Bet es taču jums varu pagatavot agrāk un iepakot līdzi”. Mēs labprāt piekritām un te kempinga kafejnīciņā, kādu brīdi vēl pasildījāmies pie kamīna.

Laiks miedziņam:! Burvīgā vietā, kur ārā pūš stiprs vējš, bet aiz loga plūst strauja un skaļa upīte, debesis tik pilnas ar zvaigznēm. Ir vēsi, laiks atpūtai.

Hei, agrais modinātājs zvana, nu nemaz jau tik agri negribās doties. Kuģītis tikai viens, nevar sapņot, ja gribam izbraukt, jāsaņemas. Ceļamies, veļamies, aizripojam pēc brokastīm, kuras patiešām ir sapakotas līdz ņemšanai, mums vēl piedāvā, vai negribam uz 5minūtēm piesēst un mums pagatavos rīta kafiju. Kurš tad no kafijas var atteikties, protams, ka gribam kafiju😊. Patiešām fantastiska laipnība un atsaucība no albāņiem:).

Braucam uz, “Komani lake Ferry”, lai ar šo kuģīti izbrauktu skaisto ezeru. Mums šo vietu kā obligātu ieteica, citi ceļotāji no Latvijas, izlasīju arī aprakstus, sapratu, jābrauc. Laiku ko rādija navigācija, mēs ar motocikliem samazinājām 2x, jā ceļš briesmīgs, tagad remontiņi, bet ar mocīti piecelies kājās un putekļiem paliekot, esi gabalā. Domāju, ka te drīz būs ļoti civilizēts ceļš, jo noslodze bija liela.

Kad nokļuvām līdz ostai, bija jāsamaksā par tuneli un jānopērk kuģīša biļete. Mēģināju tur saprast ar ko brauksim, kā tas notiek, mums tik nostatīja pie vietas, stāviet te un viss. Es nevaru tur bija tāds tirgus, katru ar kaut ko atveda, katrs ar savām pekelītēm, viss tur ņigu, ņegu gāja.

Mēģinājām paši saprast ar kuru kuģi brauksim un mazliet man bija bail par vēju, ļoti stipri pūta, tātad varētu šūpot. Vēderi arī sāka rūkt, kamēr visi tur darījās un uz kuģa krāmējās virsū. A mēs atcerējāmies par savām skautu, brokastu kastītēm, ņemam ārā un vienu iztukšojam, tik labi.

Tad mums pienāk puisis un saka, “Sveiki, es būšu jūsu kapteinis, jānopērk biļetes un vai jūs varētu no motocikliem noņemt sānu somas”. Ok To mēs negaidījām, mūs vedīs ar pasažieru mazo kuģīti, nav sezona un lielie nemaz nekur nebrauc. Mūsu nokrautie motocikli, burtiski tiek iekrauti kuģītī, kurš protams sasveras uz vienu sānu, jo tie ir virs 500kg. Nekas, visi pasažieri tiek pārbīdīti uz otru sānu.

Tā mēs acīm lielām tiekam aicināti uz klāja. Diez ko labs līdzsvars jau nebija, tā šķībi tas kuģītis stāvēja, vēlāk arī ūdeni no apakšas pumpēja, bet tā te viss notiek. Mums jau nemaz nav iebildumu, jo ir lieliska attieksme un visi ir izdarīgi un pozitīvi.

Brauciens pa šo burvīgo kanjonu, kas ieskauj ezeru ir neatkārtojams. Te ir pārsteigums ik aiz līkumiņa, pasakaina aina uz katru metru. Pats interesantākais, ik pa laikam piestājam pie ezera krastiem un cilvēki izkāpj, viņi aiziet kaut kur nekurienē. Jo, jā, te vēl joprojām cilvēki dzīvot var brīvā dabā, mazās būdiņās ar minimālām iespējām un līdzekļiem. Paldies, ka mums ko tādu ieteicāt, mums patika šis neaizmirstamais piedzīvojums.

Tā mēs aizceļojām līdz FIERZE pilsētai, kur mūs tik pat veikli izlika no kuģīša ārā. Jauki pateicamies, atsveicināmies un visi ar veiksmīgu ceļa vēju dodas tālāk. Ak vai, cik šī apkārtne, “Fierza resarvoir” ir skaista. Te jau atkal nemaz nevar ne gabaliņu pabraukt, kad gribās apstāties un ierakstīt gleznaino ainavu atmiņās.

Līkumojam augšā kalnā pa SH22 uz BERLLET ciemu kalnos, tik daudz līkumi, ka brīžiem ir par daudz, cik var stūrēt:). Šajā apkārtnē ir labs SH40 ceļa posms un pa ceļam vēl atradīsiet pamestu cietumu un skaistus skatu punktus, kalnu līkumos.

Uz kādu brīdi savilkās migliņa un šķita, ka sāks līt, bet aiz pāris līkumiņiem jau atkal skaistas, zilas debesis un balti mākonīši. Te bija posmi, kur ir plosījušies lieli mežu ugunsgrēki, papardes bija atguvušas spēkus, izlauzušās cauri pelniem un atdzīvināja drūmo ainu ar savu salāt zaļo toni.

Nolēmām, ka šovakar pabrauksim, tādu labu gabaliņu uz priekšu un paliksim pilsētā KRUJE. Te nu gan tā satiksme bija vis visāda, tad kāds skrien 4x ātrāk, kāds brauc lēnāk par gliemezi, līdz beigās paši mēģinājām pielāgoties, lai iet uz priekšu.

Tik skaists vakars, mierīgas debesis un izskatās, ka arī ar krāsām mūs iepriecinās. Esam pilsētiņā un nekādīgi nevaram atrast, kur tad mūsu palikšanas vieta. Te visi atkal apstājas, pastāsta, paskaidro, parāda.

Nu protams, izrādās esmu paņēmusi pašā vecpilsētā un pašā kalna galā, tad nu lokāmies uz augšu. Tur mūs sagaida draudzīgie suņuki, jā te daudz klejojošo suņu, bet lielāko daļu mierīgi un katrs ko mēģina viņiem iedot. Un vēl mūs augšā sagaidīja ļoti košs un pārsteidzošs saulriets. Iznāca arī izdarīgais saimnieks, ierādīja mums motocikliem vietiņu, piedāvāja kārtīgas vietējās vakariņas ar skatu pāri visai pilsētai.

Mēs šajā braucienā ļaujamies pilsētiņām, ēdieniem, cilvēkiem, piedzīvojumiem, kad tad vēl, ja ne tagad. Salikām visu istabiņā, aizgājām atrast saimnieku, lai visu vienotos. Pats saimnieks jau mūs aicināja izbaudīt vakariņas un pēc tam pats gribējās arī komunicēt. Vēlāk ieteica mums izstaigāt pilsētiņas ieliņas. Tā arī darījām, apmetām kādu aplīti un ieskrējām vietējā suvenīru, rokdarbu veikaliņā.

Mūsu astainie draugi neatkāpās ne soli, pavadīja mūs cauri visai pilsētai. Tā nu visi izstaigājušies, sapirkuši maisiņus ar dāvanām, varam doties pie mieriņa. Astainie draugi paliek pie mocīšiem, kad ar desiņu pacienā, tad sargi braucamrīkiem atrasti uz visu nakti😊.

Rīta agrumā, jau gaiļi tālumā dzied pāri visai pilsētai. Rīta skats no vecpilsētiņas augšas arī nepārspējams. Izskatās, ka būs siltāk un saulaināk, kā iepriekšējās dienas.

Kā tad tā, mūsu draugi pazuduši, moči atstāti bez uzraudzības.

Saulaino dienu ķerot, esam “DAJTI national park” teritorijā. Ak tu mī, caur kādām bedrēm un pakšiem mēs te no rīta braucām, pa lēkdamies vien un cauri raktuvēm, līdz tikām uz vajadzīgā ceļa. Saprotams, mums ar mocīšiem jau kaut kā, bet cilvēkiem ar mašīnām, nezinu, kā vispār grīda mašīnai un atsperes paliek.

Pēc tā rīta cēliena, nāk skaistums pie “Bovilla Lake”, tāds skatu punkts, tāda vietiņa. Te ir maģija, uzbraucām, pa kārtīgiem zemes, zigzag serpentīniem līdz “Bovilla restaurant”, te ir burvīgi. Laiks nomest moto jakas un ķiveres, es augšā ieraudzīju skatu balkonu, tas izskatās aizraujoši.

Tā nu mēs dodamies pa kalnu malu “Bovilla rock climbing line” uz augšu, es noteikti gribu zināt, kāds skats tur ir no augšas. Ir karsti, nav viegli, bet tas ir tā vērts, wow, nedaudz pat bail. Te mēs redzējām visu, serpentīnus, dambi, ezeru, kalnus un nebeidzamu tālumu. Te vajadzēja paskatīties aiz katra akmens stūrīša.

Nju ko, galvaspilsētai laižamies garām un dodamies uz BERAT pilsētu, kur nomaļākās ieliņās, netālu no cietuma ir mājas virtuve. Piebraucot var šķist, viss ciet un neviens nestrādā, kaut, kas sajucis, parasta privātā māja. Tieši tā parasta privātmāja ar vienkāršu ģimeni, sākot no bebīša, līdz omītēm, gatavo tradicionālos ēdienus un piedāvā burvīgas garšas un viesmīlību.

Ļoti, ļoti garšīgi un vēlāk atnāca meita, atnesa vēl vietējo, tradicionālo dārzeņu pīrāgu, tiešām, tik jauki ir albāņi😊.  Papusdienojuši nobraucām arī uz pilsētas centru. Te jau cilvēki izlikuši ziemassvētku dekorus, Laimes lāci un vainadziņus. Centriņš diezgan piepildīts ar cilvēkiem arī Tūristu daudz!!!. Te tik skaisti tilti un skats uz mājiņām, kas izskatījās, kā čiekuriņi, kuri salikti gar kalna maliņu.

Es pagriezos un pamanīju cik iespaidīgs skats ir no tiltiņa, pāri upes niedrēm uz kalniem. Debesis bija tik zilas, mākoņi uztamborējuši pūkainu, baltu cepurīti, kura uzsēdusies uz kalna un viss. Mēs dosimies tajā skaistā skata virzienā, varēs noķert šo mirkli vēl.

Aizbraucām līdz akmens tiltiņam, kas ved pāri upei, netālu no COROVODE pilsētas. Te kārtīga lauku situācija, piebrauc motociklisti pie tiltiņa, baudīt arhitektūru un sieviete ar gariem gumijas zābakiem, zaru pīcku, dzen govis mājās, visas gar upi pa dubļiem soļo. Bet šī vieta ir kā punkts, lai atrastu paslēptos noliktavu bunkurus kalnos.

Esmu atradusi mazo celiņu, pa kuru varētu līdz tai aiziņai aizbraukt, bet te ir tādi krūmi un dubļi sākumā, ka paejot gabaliņu izlūkot, neticas vai var aizbraukt. Gribās jau ļoti atrast to vietu un paskatīties, čammāties arī nevar, jo tumsa nāk.

Beigās braucam pa to mālaino ceļu iekšā, kas nemaz tik lielu gabalu nebija, tad pa akmeņainu, samūrētu ceļu uz augšu, līdz nonākam tādā kā suņu patversmē. Te ir sadegusi, pamesta māja, kuru ir pārņēmuši klejojošie suņi. Mazliet neomulīgi, bet saprotam, ka tie baidās vairāk kā mēs.

Atstājam motociklus un ejam gar kanjonu meklēt bunkurus “Former military bunkers”. Uz priekšu, tie patiešām tur bija, klinšu sienās iecirsti ar milzīgām metāla durvīm, kas agrāk ir kalpojuši gan kā noliktavas, gan paslēptuves.

Šajos bunkuros varēja glabāt vairākus simtus tonnas. Tagad gan apkārtnē jābūt piesardzīgiem, jo kanjona maliņas brūk, tāpēc jātur acis vaļā kur liek soli. Kalni te ir apauguši ar augiem, kā džungļos. Tāda īsta dabas paslēptuve.

Pie pēdējiem saules stariņiem ieripinām, “OSUMI Canyon”, skatu punktā. Arī šis ir pārsteigums, negaidījām, ka šis kanjons būs tik dziļš. Laiks ideāls, tieši riet saulīte, piedodot sulīgus toņus kanjona sienām. Daba dara brīnumus, te ir ļoti skaisti. Man arī ļoti patīk uzbūvētais skatu balkons, no kura var paskatīties uz abām kanjona pusēm, tam var brīvi piekļūt un nekas nav jāmaksā.

Blakus ir kemping laukumiņš, protams pa vienkāršo un būdiņas no palmu lapām. Es uzjautāju tam saimniekam, vai tajās var palikt, viņš saka, ka var jau 10 E un droši. Kāpēc vispār to jautāju, jo tumsa ir klāt un nav kur palikt. Bet mani māca šaubas vai varētu nenosalt un cik silta nakts, arī vistas un pīles visu laiku rušinās ap tām būdiņām.

Norunājam pabraukt līdz nākošajai pilsētai, lai gan rāda diezgan ilgu laiku, gandrīz 2h un nevar jau atvērt te bildes no ceļa, jo nav internets. Nodomājām, nu lēnā garā, pa šiem līkumiņiem, lai iet. Sākums tieši tāds arī bija un tad vienā brīdī, hop mūs noved bezceļā, nu labi, zemes ceļš, nekas traks, braucam.

Ir labāki posmi, ne tik labi, jāuzmanās no caurumiem un nebraukt pie malas, jo baigā krauja. Skaidrs, ka tumsā izskatās bailīgāk, otrs .. neko nevar apkārt redzēt, problēmas uz serpentīniem, jo gaisma paliek taisni, bet mocis jāgriež, bet kur labāk neredzi. Palika arvien grūtāk, bet vēl braucams. Un tad tomēr viss, sākās serpentīns, ar melnzemi un akmeņiem, līkums aiz līkuma, neko nesapratām. Nē griežam atpakaļ, tālu tikām, bet vēl ļoti tāls ceļš, nevajag riskēt. Atbraucām atpakaļ līdz lielākam ceļam un braucām tik ilgi, kamēr sasniedzām kādu pilsētu.

Esam atgriezušies COROVODE pilsētā, tieši ar tukšām bākām un galīgi piekusuši. Sarunājam palikšanu. Saimnieks priecīgs, atnes vēl ēdienkarti un tad tas nav un tas nav. Ai to nevar izstāstīs, tad saka pats, to labāk nē un to arī nē. Sakām, lai nes kas ir, būs labi. Tā arī bija, bija ļoti labi un mēs jau nav nekādi kungi, forši tas, kā viņi cenšas ar viesmīlību.

Sienāzītim jau vietējais draugs, grib runāt un draudzēties un no kurienes esam. Tad nu atkal nesam savu dāvanu maisu no Latvijas un katram dalām kādu garšīgo suvenīru. Vietējie nav mierā, parādā jau nepaliks un aizskrien, tagad nez kur pāri pilsētai, lai mums arī atvestu tradicionālo dziriņu. Albāņi ir kā kārtīgi Latgalieši, kaut kas tur kopīgs ir.

He istabiņā ir Televīzija, tas mums pirmo reizi, bet izsmejamies gan, ka ekrāns no daudz mega pikseļiem. Vispār labi, ka palikām pilsētiņā, nakts aukstums ir klāt, tiešām auksti.

Labrīt, nedaudz apsaluši mocīši. Bet šorīt jau skaidrs, ka var neģērbties biezi, būs karsti. Esam atgriezušies uz tā paša ceļa, kur tumsā neredzējām ceļu tālāk. Skaista vieta, izskatās daudz labāk kā tumsā, varam braukt. Jā, naktī aukstumiņš ir bijis, jo zāle apsalusi, pļavas tādas viegli baltas un kalnu malas arī. Tiekam pēc pāris km līdz vakardienas vietiņai, kurā nolēmām, ka nepavisam droši tumsā brauciens būtu. Labi vien ir, melnzeme, serpentīni, lielas rises un akmeņi, stāvums uz augšu.

Protams, ka dienā ir cita braukšana, tu redzi visu ceļu, apkārtni, laicīgi pieņem lēmumus. Šeit bija labas grūtības apstākļi, bija ko padarīt, ik pēc katriem metriem ceļa apstākļi mainījās. Atslābt ik pa brīdim varēja un atpūtināt rokas, mierīgie posmi arī ir. Šī apkārtne, te ir tik brīnišķīgi, lai saprastu kur mēs esam “Fir of HOTOVA- Dangellin National Park”, Albānija, jo ceļu nosaukumu jau te nav.

Apkārtne ir klusa, piepildīta ar dabas skaistumu un mieru. Krāsas te ir gan no koku lapām ko rudens ir rotājis, gan zemes ieži ir visdažādākajos toņos. Dabā ieskauti turpinām braukt un satiekam ganus, kuri priecīgi māj, tad caur lauku pagalmu mūs izved cauri.

Vēlāk satiekam velo tūristus, kas kempingojuši pie vietējā lauksaimnieka. Un vēl pēc gabaliņa, tik iespaidīga kalnu grēdas ainava, ka jāspiedz un jāsajūsminās, pat uz ceļa var nenoturēties, kamēr aizskatās.

Ļoti Albānijā izbaudām to, ka var tik daudz kur dabā iebraukt un doties, ir tāds miers un brīvība, šī cilvēku sirsnība😊. Eh, rekur foršs tiltiņš pāri upei, aiziet uzbraucam ar mocīšiem😊.  Esam izbraukuši uz SH75 ceļa pie “Vjosa” upes ALBĀNIJĀ. Un uzbraukšana uz tiltiņa bija fantastiska, īpaši, kad tas sāka šūpoties.

Rīta kafija tik ļoti kārojas, pa ceļam pilsētiņa KELCURE. Te nu gan iet vaļā rosība, visādas kafejnīciņas un veikaliņi, tirdziņi. Protams, ka jāpiestāj, ļaudis arī pilnum pilnas ielas, visi kā bitītes uz visām pusēm.

Izejam aplīti un iegriežam vienā Baristas vietiņā, ko tur piebilst, atkal jauki, laipni, pieklājīgi, draugiem pajautā, lai visu iztulko un mēs saprastos. Draugi mūs aizsūta pēc vietējās maizītes, “bureka”, tāds pīrāgs, kas pildīts ar gaļu, vai dārzeņiem vai ievārījumu, vai biezpienu. Vispār ļoti garšīgi, gribējās vēl. Un šis te, ir forši, ja vienā vietā kaut kas nav, aizsūta pie kaimiņiem un ar visām maizītēm var nākt atpakaļ un mierīgi ēst un dzert kafiju😊. Paldies, kafija bija burvīga, krūzītes lika pasmaidīt.

Tagad griežamies TEPELENE pilsētas virzienā, nedaudz uzmest skatienu pilsētas pilij un interesantajam gājēju tiltam pāri upei. Tik skaista saulaina diena un tik mierīga pastaiga gar upi. Jā tilts ļoti iederējās šajā ainavā, tāds savīts ar koka dēlīšiem, nedaudz izjucis, lejā plata upe, tālumā burvīgs skats uz kalniem, katrā pusē citādāks. Daži cilvēki ik pa brīdim tam dodas pāri, es protams arī pamēģināju, un arī gotiņas brīvi pa upes krastu dzīvojas, viss tāds nepiespiests.

Laižam tālāk pa ļoti skaistu ceļu, kuram arī nevaru atrast nosaukumu, ceļš ved gar kanjonu no TEPELENE pilsētas uz PROGONAT. Fantastiski līkumi, iespaidīgi skati. Apstājāmies “Aqueduct of Ali Pasha”, kas šobrīd ir tikai kā vēsturisks objekts, bet 18.gs kalpojis gan kā ūdens noteces sistēma, gan ceļu sistēma. Šādas būves Esmu redzējusi gan Spānijā, gan Grieķijā. Ļoti skaisti iederas ainavā un ir apbrīnojama arhitektūra, jo tas ir vienkārši salikts no akmeņiem.

Tā ceļš ved līkumiņš aiz līkumiņa, bez nekādas steigas ķeram ik skatu. Es pamanu, ka iebraucam apkārtnē, kur dabā daudz bunkuri un ieraugām pieminekli, jā… veltīts 2pasaules karā kritušajiem, tā ir kritušo kapsēta. Vieta ir klusa un sakopta, mums ierodoties tur pat bija četrkājains sargs😊.

Šī apkārtne skaitās viena no Ainaviskākajām Albānijā ar kanjoniem un slepenajiem ūdenskritumiem. Ja patīk izbaudīt šādas vietas, noteikti Kurvelesh ceļš SH75 un SH76 būs tavējie.

Vēl pāris līkumiņi pa šo burvību, esam mazās kalnu pilsētiņās, te tik zaļš un aug dažādi augļu koki. Piebraucam pie statujas un rakstīts KUC pilsēta un te ir divi restorāniņi, iesim izlūkot. Skatāmies strādnieki mielojas ar pusdienām, tad nu mēs arī ar pirkstu rādām, to un to. Saimniece atnes visu kas ir, bagātīgi noklājot galdu. Te tiek nobaudīts viss un arī albāņu viesmīlība.

Tagad ir divas opcijas tālāk, trakais bezceļš, kur atkal laiks rāda, ka līdz tumsai nepagūsim izbraukt, vai tomēr šodienai piedzīvojumu pietiek. Brauciena sākumā jau nemaz nedomātu, bet uz beigām, jau visi mazliet piebremzē, otra lieta, rāda pavisam negantu laika prognozi turpmākajām 4trām dienām.

Labi, braucam uz krastu, līdz tumsai, lai varam nobāzēties. Tad jau rītdien domāsim. Tā nu pa skaistiem līkumiem esam ceļā uz piekrasti, pēc kāda ilgāka laika nobraucam “Borsh Beach”, pludmalē. Ļoti iecienīta tūristu vieta un vasaras sezonā pārpildīta, bet tagad, nesatikām nevienu. Visa pludmale tukša, salmu saules sardziņi samesti kaudzēs un veikaliņi ciet. Redzam gan ka dusmīgs mākonis pāri Jūrai tuvojas.

Ducinām paši uz priekšu, jo vēl jau ir ko braukt. Brauksim gar pludmali, ja nu kas, kaut kur atradīsim kur palikt. Pa ceļam nobraucam uz pussalas, kur ir interesanta, bet aizmirsta pils, “Porto Palermo”. Te gan pie ieejas ir mājiņa, kur samaksājot nelielu naudiņu, jūs varat tikt iekšā un izstaigāties. Mums tas gan šobrīd nav plānā, te ir skaidrs, ka jāmūk, paliek mākoņi arvien melnāki.

Tā mēs neko nedomājot devāmies ātri tālāk un tieši satikāmies ar lietu. Un atkal viss palika slidens, te gar krastu bija labi kalnu līkumi, bija pat pilsētiņa ar bruģi kurai jābrauc cauri, tur vispār nevarēja apstāties, nesaprotami slidens. Daži līkumi no kalna arī sanāca interesanti, daži nesanāca, nākošreiz paņemsim kalnu palīg ritentiņus.

Tik veikli ar nobāzēšanos negāja, lietus arī bez žēlastības pieņēmies spēkā. Kamēr meklējām kur palikt, no viena kempinga iznāca sieviete pajautāt vai ko meklējam. Un beigās izstāstījām bēdu, viņa mums iedeva mājiņu, pa super draudzīgu, ziemas cenu. Pilnīgi slapji un slapjiem močiem, nesam visu žāvēties. Un domājam, ko nu tālāk, jo to laiku sola ar mega nokrišņu daudzumu, tie būs plūdi.

Pēc laika, lietus uz brīdi mitējas, izejam apli pilsētā. Hm, “Dhermiu” pludmale, izrādās arī ļoti populāra tūristu vieta, tagad ne ziņas ne miņas viss ciet. Ieklīstam pludmales bārā, skatos kartē, “LUCIANO”, ļoti gaumīga un glauna vieta ar baseiniem, saulessargiem, mūzikas vakariem un bagātīgu ēdienkarti. Tagad izskatās kā pamestā spoku pilsētā.

Te gan tiek būvētas jaunas viesnīcas, izskatās arābu gaumē, tā uz dārgo pusi, bet celtniecības fakti, jā. Celtnieki pēc darba, mierīgi paliek viesnīcas garāžās gatavo ēdienu un mazgā drēbes, izolācija, neprasiet kāda, vai mēs gribētu palikt 3stāvā, grūti pateikt, vai gribētu arī pirmajā.

Lai gan netālu ir pabeigta, ļoti gaumīga viesnīca ar tik daudz skaistiem dizaina priekšmetiem, bet te lietus un vētras laikā redzams, tas viss skaistam laikam un saulainai sezonai.

Tāds piekrastes un kūrorta izlūk vakars. Kad lietus jau sāk atkal vairāk mērcēt, skrienam uz mājiņu žāvēties. Eh jā un pa nakti dzirdams, kas notiek ārā.

No rīta atverot namiņa durvis, palmas, kuras ir pagalmā, nu stāv galīgi nokārtām lapām. Šķiet te vajadzēs airus, lai kaut kur dotos. Bija forša ideja vēl 2dienām pa Albāniju un paķert vienu Grieķijas pussalu. Skaidrs, te nav vērts, bezceļi tādā laikā izjūk un visi kalnu, piekrastes skati pazūd. Ko darām, braucam uz Maķedoniju vai Kosovu?? Nē tas neder, tad jādomā par citām apdrošināšanām. Labi braucam uz Bosniju.

Tā nu diena, griežam atpakaļ😊. Kad mazu brītiņu lietus ir mitējies, lecam uz rumakiem un braucam Bosnijas virzienā. Esam ielikuši kartē tuvāko Bosnijas stūrīti no mums, mierīgi braucot līdz vakaram vajadzētu būt jau aiz robežas. Mums tomēr uzsmaida veiksme, kad esam projām no Albānijas tālākā stūra, paliek arvien gaišākas debesis, pat skaisti mākonīši.

Un Te vēl mirklis, kad burvīgs skatu punkts, nevarējām pabraukt tam garām un apstājamies šosejas malā. Skatos kartē, VLORE pilsēta, nu pamatīga metropole, ar milzīgu pludmali, palmām, viesnīcām. Jā šis bija dienas skatu punkts, paldies.

Tālāk jau diena tikai braucām un braucām, šodien laikam nedaudz pie 500km. Sākums gāja labi un lietus vispār mūs nemērcēja, bet, kad 200km nobraukti, tad jau ik pēc 100km gribējās iepauzēt. Un šodienas apskates objekti bija 3 uzpildes stacijas😊.

Paliec sveika, ALBĀNIJA!

Mums ļoti patika un esam patīkami pārsteigti:)!