BOSNIJAS NOVEMBRIS Te nevar izbēgt no stāvākiem kalniem, vai labiem kalnu līkumiem, tie gaida ik uz stūra.

Šķērsojuši vairākas robežas un izgājuši visas pārbaudes, veikli esam visam pāri. Tieši ar tumsiņu, kā jau paredzējām esam Bosnijā😊. Dodamies uz TREBINJE pilsētu, skaista vecpilsēta, kura saplūst ar jauno, abas ieskautas burvīgā dabas ainavā.

Šī vietiņa ir laba lokācija, jo te būs gan ko darīt vakarā, gan rītdienai ir daži plāni. Atrodam foršu palikšanas vietu, tiekam sagaidīti ar vietējo alu😊. Jā un dienas otrajā pusē mēs dabūjām kārtīgu gāzienu, bet priecīgi, jo lielu daļu dienas veiksmīgi izsprukām, vai daba mūs saudzēja.

Tad nu noliekam pagalmā močus, saliekam žāvēties drēbes un dodamies uz vecpilsētiņu. Kad ārā ir vakara vēsumiņš un nedaudz pilsētiņā līst, tik skaisti ir pilsētu gaismās, pār upi senie tiltiņi, kas izgaismoti, ļoti jauka sajūta.

Naktsmāju saimnieks mums ieteica vietējo restorānu ar nacionālajiem ēdieniem, tad nu devāmies turp. Vietiņa bija tik pārpildīta, ka gaidīja cilvēki rindā, lai tiktu pie galdiņa. Man patika, tik daudz tematisko suvenīru, gleznu un visādu lietiņu. Ēdienkarte bija milzīga, cilvēki bija skaļi, citi dziedāja, citi runājās, citi smējās, katram savi svētki svinami. Jāpiebilst gan, ka gan Albānijā, gan Bosnijā, var visur smēķēt. Man bija ļoti traki ar tām piedūmotajām telpām, īpaši nepanesu, brīžiem likās, ka jānomirst. Bet pīpētājiem, pasaka.

Rīta pārsteigums, kas tāds gan nebija piedzīvots, kivi virs galvas, mocīši pa nakti ir gulējuši zem kivi kokiem. Ai kā gribējās kādā iekosties, žēl, ka saimnieks nebija un nevarēja pajautāt vai drīkst, iemūžinājām skatu bildēs un devāmies piedzīvojumos.

Dodamies noķert skatu pāri pilsētai un ielejai uz skaistu skatu punktu. Brauciens cauri visai pilsētai, tad arvien mazākās piepilsētas ieliņās un jau esam uz zemenītes, kur ceļš mūs ved kalnā. Skatu punkta balkoniņš bija izaicinājums, tās stikla grīdas, tomēr prātam neļauj līdz galam ticēt, ka viss droši. Skats pavērās plašs un brīnišķīgs uz TREBINJE pilsētu, pat ar visu to, ka nedaudz apmācies.

Turpinājām ceļu augstāk, palika šaurāks, akmeņaināks un sarežģītāks, bet braucams un apkārt visu laiku brīnišķīgs skats. Esam pie rīta lielā mērķa, “Tvrdava strac”, bunkuriem, jeb nocietinājuma, kas radīti, lai aizsargātu pilsētu.

Izstaigājām apkārtni, jo skats ir neaptverami plašs un skaists no šīs vietas. Otrs, apbrīnas vērts objekt, kā tik milzīgus bunkuru vākus, kas svēra n tonnas, kā tajos laikos dabūja kalnā. Tad izlasām, ka tika speciāli būvēts dzelzceļš. Nocietinājums ir ļoti liels, lai arī daļa ir sabrukusi un tur staigājot, jābūt ļoti piesardzīgiem, ir tā vērts iekļaut apskates objektu sarakstā. Vēlāk arī paskatījāmies cik tas labi bija maskēts un tur ir uzturējušies pat vairāki simti karavīru.

Šobrīd tas ir vēsturisks objekts un cilvēkiem tikai atgādina par tā laika situācijām. Gan vietējiem, gan tūristiem viena no iecienītākajām panorāmas skatu vietām😊. Šorīt gan daba mums pelēkā un izskatās, ka varētu ko slapju atnest. Jā braucot tālāk, tikai mākoņi, kuri skrien pāri ceļam, bet vēl tālāk, kuri, liek palikt slapjiem😊

Ierodamies, POČITELJ pilsētā, viss ir lietū ietīts, dūmakains. Kā es saku, tieši laikā ieradāmies spoku pilsētiņā. Patiesībā šī ir viena no skaistākajām vēsturiskajām pilsētiņām, kas atrodas Bosnijā un Hercegovinā. Te ir ļoti šauras ieliņas, akmens mājas, mazi dārziņi, lielas koka durvis un vārti, un arī cietoksnis. Pilsētiņa ir stāva krasta nogāze ar skatu uz NERETVAS upi. Man šķita ļoti maģisks laiks kurā te bijām, lietus piestāvēja šai vietai.

Netālu no šīs pilsētiņas atradās “Kravica Waterfall”, šādus no zemes plūstošus ūdenskritumus nekad nebiju redzējusi, tādēļ nolēmām, ka cik tad tur pieripināties. Te gan tā pat vien visi staigāt nevarēja, ir izveidots parks, tad iegādājoties ieejas biļeti, tikām iekšā.

Apkārt vide sakopta un rudenī bija pilnīgs miers, bet kad paskatījos fotogrāfijas kā te ir vasarā, tad nemaz ar saldējumu nevarētu izspraukties cauri. Arī te man šķita, ka lietus piešķīra šai vietai tādu mieru un noslēpumainību😊.

Pēc ūdenskritumiem mūs gaidīja pamatīgi līkumi pa R435a ceļu, šī te ir īpatnība te atrodoties, gandrīz vienmēr tu pavadi laiku uzbraucot vai nobraucot kalnā. Te nevar izbēgt no stāvākiem kalniem, vai labiem kalnu līkumiem, tie gaida ik uz stūra😊. Tas bija vienkārši forši, lietutiņš nemaz netraucēja, mazliet varbūt nogurums. Tā mūs izvilka kalnā, aiz līkuma ļoti nedaudz nobraucām lejā un nedaudz tālāk.. jau pasmaidījām:)…..

Mēs jau braucam pa zemes ceļu, pilnīgs klusums, pilnīgi lauku ceļi, tas bija negaidīti😊. Bet daba atkal citādāka, man patīk un mums patīk, smaids ir līdz ausīm. Tāds pamatīgs lauku ceļš ved kaut kur, cauri kalnu pļavām. Pēc brītiņa jūtu braucam uz leju un mazi serpentīni, bet nekas traks, kaut kur bedres, kaut kur akmeņi, viss braucams.

 Lietus ir neatkāpīgs, līst un līst. Jūtu ka braucam tikai taisni un taisni, tad parādās ieleja un ieraugu, o moinīt, mēs braucam visu laiku gar kraujas maliņu. Tas bija tik skaisti, pie kreisās rokas turamies uz ceļa, pie labās milzu skats uz ieleju, ezeru “Boračko” un pilsētiņu.

Skats bija neaprakstāms, milzu kalni un mākoņi visi sasprūduši ielejā, kā sapūkojusies vate. Kartē skatoties esam uz R435 ceļa, man ļoti patīk, nevaru vien rimties, tie koki ar vīteņiem, tās rudens lapas, tas zemes ceļš. Bet jūtu, ka jāpieliek temps, ceļabiedrs ir galīgi sapīcis par to lietaino dienu, bet ja ieraudzītu visas tās lietas apkārt, lietus bijis nebijis. Gabaliņu tālāk bija arī līkumiņi un tad jau pamazām virzījāmies uz leju.

Es vēlāk ieraudzīju cik augstu gar kalna malu tas ceļš gāja, pa kuru braucām, tas ir wow, tiešām. Kad zemes ceļš beidzās, izbraucām kārtīgā lauksaimniecībā.

Tuvojās vakars un gans dzina tik daudz aitiņas mājās, ka nevar to saskaitīt. Apstājos ceļa malā, jo tā garā aitu rinda bija bez beigām.

Tad hops, mani ielenca veseli trīs, milzīgi ganu suņi. Tie gan bija mīļi, gribēja, lai bužina un gāza no kājām nost. Gans tikai pasmaidīja un virzījās tālāk.

Nakti nobāzējamies KONJIC pilsētā. Ieripināmies jau ar tumsiņu un pavisam tukšām bākām. Palikām viesnīciņā, kurai lejā beķereja, tā nebija prātīga doma, jo uz nakti bija jāsaēdas kūkas, nevar jau izvēlēties vienu, visas tik labas. Jā arī pilsētiņā pastaigājām un vietējo kebabu arī apēdām.

Izskatās, ka te no lietus neaizbēgsim. Šodien mums ir nelieli svētki, tāpēc esmu sagatavojusi īpaši foršu maršrutu. Naktī izpētīju karti, esam labā lokācijā. Nedaudz ir uztraukums par to, ka visu nakti lija un tagad lietus ir īpaši pamatīgs. Jābrauc, jāskatās varbūt nemaz nav tik traki.

Dodamies, pa līkumu līkumiņiem, līdz atkal pa mazākiem celiņiem caur CRNCENJ ciemu, līdz zemenīte sākas, foršs mazs celiņš gar kalnu. Tad neliels apjukums, pa dubļiem un kakiņām, cauri zemnieka pagalmam un aiz lielā ekskavatora paveras sapnis.

Mazs, grantēts zemes celiņš, kurš gar kraujas malu kaut kur aizved tālumā un ved lejā, pa labi maģisks skats ar kalniem, miglu mākoņiem un priedēm. Tā uz mirkli apstājušies mirkstam lietū, dosimies pabarot dvēseles.

Braucot lejā, paskatāmies pa labi un viss skaidrs, kur brauksim pēc tam, pāri ielejai var redzēt otru ceļu, kurš vedīs mūs augšā. Lejā apstājamies uz tilta pāri kanjona upei “RAKITNICE”. Te arī ir brīnišķīga pauzīte ar bruģēto tiltiņu, dzidro upi un rudenīgo ielejas skatu.

Mazas izmaiņas braucienā tikai taisni, turpinām ceļu augšup, te neliels izaicinājums ar grantētiem serpentīniem. Nav jau vainas serpentīniem, bet tās lapas un līkumu leņķi, akmeņi un zari, dažkārt izdara negaidītus izrāvienus.

Šoreiz fantastiski un veiksmīgi, pa smuko posmiņš ir izbraukts, nu jau krietnā augstumiņā un tas skats, vēl nolūzusī priede, tā daba ievelk, tik, tik ļoti skaisti.

Esam uzbraukuši tik augstu, ka neredzam neko, braucam pa mākoni. Tam ir arī gaišā puse, jo nelīst un ja uzbrauc virs mākoņa, tad pavisam labi. Ceļi paliek diezgan akmeņaināki, jūtams, ka braucam tikai uz augšu, jo mocīšiem dažās vietās jau arī ar kāpumu grūti.

Un tad no miglas izkļūstam kārtīgos laukos, dubļainā zemes ceļā, pilnā ar peļķēm. Esam kalnos, pilnīgā kalnu ieskāvumā. Te ir daudz vecie ciemati, pilns ar mazām lauku mājiņām un lopiņiem.

Jā cilvēki dzīvo dažādi, citam vajag pilsētu, citam vajag pludmali, bet citam grūti pieejamus kalnus, prom no pūļiem, kopā ar dabu, VISOČICA. Te ir reti neskarta vieta, burvīga un ainaviska kalnu grēda, skaidrā laikā paveras lielisks skats uz apkārtējām virsotnēm.

Izbraucām cauri LUKOMIR ciemam, kas ir viens no augstākajiem un autentiskākajiem kalnu ciematiem ar koka mājām un akmens žogiem. Gribētos jau kādu saules stariņu, lai redzētu, kā tad te apkārt izskatās tas plašums, bet tik un tā paldies dzīvei par šo, jo ar visu lietu spējam izbraukt šos ceļus un te būt.

Pēc pāris līkumiņiem citā virzienā ainava pamainās, viss ir ar akmeņainiem pauguriem, kuri noauguši ar sūnām un zāli, mazliet atgādina, tādu kalnu troļļu ieleju. Mazliet arī pazūd navigācija un nu vairs nezin uz kuru pusi doties. Pabraucam tur un pabraucam šur, ceļš atrasts. Kāpēc tas ir būtiski, jo daudzi ceļi te neaizved nekur, tu brauc un tā vairs nav, tālāk nav kur aizbraukt. Tāpēc jau to karti tik ļoti pievilku un pa maziem punktiņiem saliku kalnu apli, gabaliņu pa gabaliņam.

Norunājam, ka kādā brīdī, ja lietus pierims un mums vieta ļoti patīk, taisīsim pusdienu pazīti. Tālu jau nemaz nebija jāmeklē, kad iebraucām spocīgā, bet skaistā burvju mežā. Ērmīgi koki, zeme klāta ar rudām lapām, visu ieskauj pamatīga migla.

Izklausīsies jocīgi, bet kamēr tur pusdienoja, bija sajūta, ka mūs visu laiku vēro. Jā, es lasu daudz pasakas savam bērnam, tas noteikti iespaidoja un šis bija tāds jocīgs moments.

Pēc pusdienām iebraucām vēl lielākā šādā mežā, kur tiešām visi koki bija galīgi ērmīgi. Nedaudz sabēdājāmies, jo bija arī daudz atkritumu sabērti pa ceļa malām un zem kokiem. Tiks skaista daba, pārsteidzoši un cilvēks kurš te ir to nespēj novērtēt. Mīlam dabu, savu zemi, mēs tajā dzīvojam, ja katrā valstī šis būtu!!!

Tā mēs te pus dienu līkumojuši, redzam, ka mocīšiem vajadzētu uzpildīties, jābrauc no kalniem ārā, jo te neizskatās benzīns pieejams😊. Uz lielākiem ceļiem jābrauc gliemeža ātrumā, jo ir kārtīgs ezītis miglā, neko nevar redzēt. Pēc kāda laikam esam atgriezušies gandrīz tur, kur vakar beidzām braucienu😊.

Kad mocīšu bākas pilnas un tēja iedzerta, piedāvāju vēl vienu apli, tikai jādodas citā kalnu virzienā. Patiesībā bija mērķis atrast pamestu T1 busiņu kalnos. Lai tur nokļūtu sākumā brauciens pa šoseju, ak dieniņ cik auksti, cik vējaini. Kaut ko tādu sen neatceros, bet mūs purināja pamatīgi, viss slapjš, rokas nejūt.

Beidzot esam uz zemes ceļa, apstājamies paskatīties kartē. Es tā trīcēju, ka vispār neko nevarēju telefonā nospiest, bet es zināju, ka tūlīt jau sasildīsimies. Te mums ļoti ātri palika karsti, jo viss ceļš bija vienos akmeņos un oļos. Braucot kalnā mocīši dancoja, kā pavasarī pļavā izlaisti telēni.

Eh busiņu gan mēs neatradām, bet nedaudz LEDOVEC un BARE apkārtni izbaudījām. Acīm neaizmirstami un iespaidīgi skati. Te pat ir arī BLIDINJE ezers kalnu ieskauts ar brīnišķīgu ainavu. Drīz jau vakars klāt, nedaudz jāpavirzās kādā virzienā.

Tā nu pa brīnišķīgo dabu un kalniem, pļavām, pilsētiņu pilsētiņām, šķietami aizmirstu apkārtni nonākam pie LIVNO pilsētiņas. Un debesis, ja jūs zinātu kādas debesis, kāds brīnišķīgs saulriets. Ir taču tie mazie eņģelīši, visu dienu mūs pārbaudīja lietū vējā un aukstumā, neatlaidību un nepadošanos apbalvo ar krāšņu saulrietu.

Šovakar mums jānosvin Mārtiņi, mazajā pilsētiņā atrodam restorāniņu un kopā ar vietējiem ieturam vakariņas. Tepat piepilsētiņā nobāzējamies palikšanai, lai pa nakti var atgūt siltumu, jo ārā ir ļoti vēsi. Rītdienai ir skaists plāns, var mierīgi doties miedziņā😊.

Kaut kā, diezgan vēsa sajūta pamostoties. Ak, jā izejam ārā un motocikli ir pavisam nosirmojuši naktī bijis kārtīgs mīnusiņš un nevar jau teikt, ka šobrīd no rīta 8:00 būtu plusi. Tad nu pavisam lēnām sapakojamies, iedarbinām motociklus, lai uzsilts un saģērbjamies silti. Dodamies cauri mazajai LIVNO pilsētiņai un tālāk jau augšā uz kalniem.

Ceļš kalnā ved tieši tāds, kā mūsu sirdīm patīk un mūsu mocīšiem vislabāk😊. Saulīte šodien lutina un gaiss no mīnusiem pa saulīti jau uzsilts pie plusiņiem, sajūtas omulīgas. Esam uzmanīgi, braucam lēnām, jo jāierauga savvaļas zirgi. Un tiklīdz tiekam kalnos, pirmie jau tālumā ganās. Visur zīmītes, ka mierīgi un neizbiedēt, netaisīt troksni.

Tas tik bija skaistums, kad pabraucām tālāk, aiz līkuma bija mazs ezeriņš “Kruzi”, tur zirgi iekāpuši vāļājās pa dubļiem un kājas vien pa gaisu. Mēs ātri piestājām, bet tiklīdz tie ieraudzīja mūs, tā visi ātri bija kājās un no dubļu peldes ārā. Cik skaisti tie aulekšoja projām, tad savā starpā vēl sāka cīnīties. Un tā aulekšošanas skaņa atbalsojās pret pakalniem, kāds zirgs iekliedzās, tiešām dabas brīnumi mums apkārt notiek.

Mums ļoti patika, kur esam nokļuvuši, pilnīga brīvība tāpat kā zirgiem, plaši lauki, kalnos pa zemes ceļu. Lai gan zemes ceļš te bija tik jauks ar pārsteigumiem, bedrēm un arī dubļu vannām, ka braukšanas tempiņš un vērība visu laiku jātur tonusā.

Arī tālāko ceļu turpinājām vērīgi, jo gribējās vēl kādus zirgus redzēt. Tie plašumi te bija tik milzīgi, ka zirgi varēja skriet uz visām debesu pusēm, kamēr pazūd aiz ielejas vai horizonta. Te arī ir burvīga kalnu virsotne CINCAR, no kuras paveras milzīgs panorāmas skats.

Tā mēs baudot savvaļu ik pa laikam satikām šos skaistos trenētos skrējējus. Celiņš pa pļavām vijās līkumu līkumiem, nemaz nevarēja zināt uz kuru pusi aizvedīs. Vēlāk gan sākās tāds negants vējš, pūta cauri moto cimdiem un saldēja rociņas.

Tad mūs ievilināja meža, patiešām biezos un pamatīgos mežos. Uz ceļa varēja redzēt zirgu takas, tātad pa mežu tie arī klejo, jābrauc prātīgi.

Tā pa mežu mežiem ieklīdām meža darbu vietā, te nu gan bija dubļi, novandījām močus un moču zābakus vienos netīrumos. Dabūjām arī pastāvēt aiz baļķu vedējiem, kamēr tie saliek kravu, jo nevarēja tikt garām. Un, kad no mežiem ārā, tad jau gabaliņu pa lielākiem ceļiem.

Ieripojam JAJCE pilsētiņā, maza, sakopta un šobrīd pilnīgi klusa. Skatoties pēc suvenīru kioskiem un kafejnīciņām, te noteikti ir tūrisma sezonas laiks, kad iet karstāk, kā bišu stropā. Tagad vieni paši mierīgi iebraucām stāvlaukumā un piegājām paskatīties “PLIVA” ūdenskritumu. Tā nu pilsētiņas centrā upei ietekot citā upē, tāds skaistums izveidojies un diezgan iespaidīgs.

Pēc ūdenskrituma devāmies uz Horvātijas pusi, šodien domājam pārbraukt robežu. Pa ceļam tik ļoti sagribējās ko garšīgu, ka nevar noturēties, viss jāskatās kur piestāsim.

Tad uz E761 pamanījām tādu vietiņu “Damianos” kafejnīca. Braucam tik iekšā, eju uzreiz jautāt vai ir lielas kafijas un, kas garšīgs, protams, viss ko vēlamies esot.

Ēdienkarte tieši man, mmm kas tur par garšīgām lietām, gribam visu😊). Saēdāmies gardumus un līdz saulrietam uzdevums skaidrs, robeža un pamesta lidmašīnā.

Izbraucam cauri BIHAC pilsētai, ļoti pilnai ar cilvēkiem, tā, ka tiešām ļoti un robeža jau klāt. Te mēs kādas 3x rādījām dokumentus, bija lodziņi pie lodziņiem, šķiet arī 1x palūdza novilkt ķiveres. Un ar saulītes iešanu uz leju esam pāri, ļoti skaists vakara skats.

Nolemjam braukt uz “Željava aerodrome”, pamestu lidlauku ar lidmašīnu tuneļiem, skrejceļu un pašu lidmašīnu. Veiksmīgi braucot pa celiņu ieraugām lidmašīnu, kura gan jau no mežiem izvilkta un skaisti stāv uz asfalta, aplīmēta ar visiem iespējamiem klubu un apvienību simbolu uzlīmēm.

Mēs jau arī protams uzkāpjam uz spārna un izbaudām saulrietu pie robežas, tas bija neticam skaisti. Te arī maza mistika, kas nostrādā ar iztēli, it kā tas jau ir piedzīvots, vai izdomāts, ka tik skaistā vakarā esi uz pamestas lidmašīnas spārna😊! Bet saulei rietot paliek ļoti vēsi, tā, ka uzreiz izslēgts sildītājs.

Tā nu Esot uz robežas starp divām valstīm, jūtam, ka šis piedzīvojums drīz noslēgsies. Tas bija košs un krāsains, notikumiem bagāts, laikapstākļi lutināja un cilvēki apkārt bija jauki:).

Tik skaisti un Pozitīvi!!!

Šis vispār nebija plānā, paldies Bosnija, ka ieripoji mūsu maršrutā, skaisti!