Daudz nedomājot, nākamajā dienā apskatījos, kad ir tuvākie kursi, pieteicos, noklausījos teoriju, noliku skolas teoriju un pieteicos pirmajai braukšanai.

Mans motomeitenes stāsts.

Vienmēr esmu gribējusi A kategorijas tiesības. Nebiju domājusi, ka pati kādreiz baigi braukāšu, tas vairāk tāda ķeksīša pēc, pierādīt sev, ka varu.

2020.gadā beidzot pazibēja doma par to, ka varētu pieteikties kursiem. Doma  ir, vēlme ir , bet gribasspēka nav – slinkums ņēma virsroku.

Gadu noslinkoju, pat intereses pēc nepaskatījos, kur varētu nokārtot tiesības. Pēc gada, FB sāka lasīt manas domas, kuras visu laiku raisījās ap un par “varbūt man pieteikties A kategorijai? “ , visu laiku meta ārā reklāmas  – “ A kategorijas teorija – tikai 3 dienas”.

Tas vien vilināja, domāju-  3 dienas un teorija galā.  Sāku vairāk vāvuļot mājas, ka vajadzētu pieteikties un draugs ieteica, apskatīties motometenes, tur forša pasniedzēja Lelde, noteikti atradīsiet kopīgu valodu.

Daudz nedomājot, nākamajā dienā apskatījos, kad ir tuvākie kursi, pieteicos, noklausījos teoriju, noliku skolas teoriju un pieteicos pirmajai braukšanai.

Attapos jau mācību laukumā un vispār nesapratu uz ko esmu parakstījusies, bet uzkāpjot uz moča un sākot braukt nodomāju:  “ai, gan jau saies!” Iepriekšējā pieredze man bija anormāli bagātīga – profesionāls pasažieris  

Ne uz ceļa, ne laukumā man negāja viegli, figūrās ātrums pietrūka, bet pēc kāda laika, Lelde teica, ka stop līnija izdodas ar vien labāk un labāk, un uz ielas arī jau jutos drošāk.

Visspilgtākā atmiņa no pirmajām braukšanām Leldes pavadībā bija, kad braucām pāri salu tiltam. Sākumā bija bailes braukt uz 50 km/h, bet tur jāspiež visi 70 km/h pat nedaudz ātrāk, jāiekļaujas taču satiksmē. Nu riktīgi forša neaprakstāma sajūta bija tajā brīdī– silts, saulains un neliels vējiņš. Tā bija tā sajūta, kas ievilka to āķi lūpā: “Kāds ķeksīša pēc? Es noteikti braukāšu!”

Pienāca 2021.gada rudens, mēģināju savu iespēju tikt pie A burtiņa,  bet ne zvaigznes, ne mana mācēšana nesagāja.

Padoties nevar tāpēc 2022. gada Marta beigās biju atpakaļ ierindā un pateicu Leldei, ka Maija vidū vēlos iet uz eksāmenu. Ar eksāmeniem arī negāja viss tik gludi, cik gribētos, no sākuma noliku tikai laukumu, bet pēc tam – visas zvaigznes sagāja Maija pirmās nedēļas piektdienā, jau deviņos no rīta instruktors teica, ka eksāmens nolikts un tad prieka pilnas bikses zvanīju Leldei paziņot jaunumus, un braucu mainīt tiesības.

Liekas, ko tur vēl stāstīt, bet tikai ar A kategorijas tiesībām kabatā neiztiksi, vajag taču arī braucamo. Ar draugu vienojāmies, ka man būs enduro tipa mocis, lai varu pievienoties viņa braucieniem pa mežu. Moci atradām Lietuvā, bēdīgos apskates objektus nav vērts pieminēt, bet liktenīgā moča saimnieks dzīvo lauku nostūrī, viņa mazajā paradīzē, kur līdz kaimiņiem ir vismaz 2 km uz katru pusi, apkārt labību lauki, zemes ceļš un pats interesantākais pašam savi brieži.

Draugam teicu, ka es ar moci mājās nebraukšu, jo grants ceļš, līst lietus, vēl kaut kur dubļi – es baidos.  Pārdevējs uz mani noskatījās un pateica, ka es kaut kāda dīvaina, pati ar savu moci nebraucu!

                Izlēmu noriskēt un braukt. Pirmos 100 km nobraucu pati, pa granteni  un šoseju, lietū +12 grādos, cimdi palika slapji pirmajās 30 minūtēs, labi, ka bija rezerves cimdi. Piestājām uzpildīties un apmainīt cimdus, pa vidu vēl  benzīntanka darbiniece nosmīnēja, ka šodien labākais laiks braucienam ar moci un novēlēja veiksmīgu ceļu.

Kad bija nobraukti aptuveni pirmie 100 kilometri un otrie cimdi bija jau pilnīgi  izmirkuši, sapratu, ka tālāk vairs nevaru pabraukt, visa esmu slapja-  zābakos ūdens, jaka slapja,  bikses izžaut var. Rīta skrējienā aizmirsām paņemt lietus tērpus, bet abiem līdzi bija ekipējums, tāpēc, kad sapratu, ka man ir palicis par aukstu un zobi sākuši klabēt,  draugs pārņēma vadību. Atbraucot mājās abi bijām izlijuši, nosaluši un drebinājāmies ne pa jokam, bet pats galvenākais – priecīgi par padarīto.

 Tāpēc fiksi pārģērbāmies un sekojot Leldes ieteikumam izdzērām veselības dziriņu, lai paliek vēl siltāk un nesaslimtu – maģija, neesam saslimuši. 

Bet, tagad laiks jauniem piedzīvojumiem un tiekamies ceļos.

Rināta:)!!!