Pavasarī nokārtoju teoriju, viss viegli, ātri. Nu un, tad pienāca pirmā braukšanas nodarbība

Vēlme iemācīties braukt ar mocīti mani laikam pavadījusi visu apzināto dzīvi. Kādā dzīves posmā, ierunādamies skaļāk, citā atkal pieklustot kaut kur dziļi zemapziņā. Ne jau bez iemesla, mans tētis jaunībā brauca ar moci, un arī mamma, vēl būdama ar mani gaidībās, traucās ar mocīti pa lauku ceļiem uz ezeru peldēties. Vispār jau tā moču būšana iezīdusies asinīs no mana vecvectēva, mammas vecātēva Latvijas laikā slavenā triku meistara uz motocikla Kārļa Ploka, kura slavenākais triks bija tā saucamais “nāves lēciens”. Vecvectēvu dzīvē neesmu pazinusi un arī mammas ģimenei ar viņu sakari pārtrūka, taču lielo, melnbalto fotogrāfiju, kurā vecvectēvs izpilda savu slaveno triku, laukos pie sienas atceros kā vienu no spilgtākajām bērnības atmiņām.

Līdz reālai domai, ka nu beidzot jāiet mācīties nonācu, kad daudz, kas dzīvē jau noticis, ģimene, bērns, stabils darbs. Punktu pielika dzīves kūleņi, kas visu sagriezās kājām gaisā, kad šķita viss pietiek, gribu izdarīt kaut ko sev. Tā nu saņēmos, internetā atradu mājaslapu www.motomeitenes.lv, un zvanīju Leldei. Vispār tas pilnīgi noteikti iedrošināja, ka instruktore būs meitene, nevis džeks. Šķita, esmu tika bailīga, par sevi nepārliecināta, par močiem vispār neko nezinu, ar meiteni būs vieglāk, sapratīs, un nebūs jāsarkst, ka neko nejēdzu un tik ļoti baidos.

Pavasarī nokārtoju teoriju, viss viegli, ātri. Nu un, tad pienāca pirmā braukšanas nodarbība, biju tik nobijusies un satraukusies, ka šķita neaiziešu, vispār tas nav man un tāds satraukums, kam man to vajag. Bet, kas iesākts, iesākts. Tā nu, sāku. Bija traki, pirmajā nodarbībā, protams, iebraucu sētā 🙂 Šausmas, izmisums, instruktors Aldis izspūris, Lelde mierina, viss būs labi, lai nekreņķējos, ne tā vien ir, gājis kursantiem. Labi noticēju Leldei un turpināju nākt. Nebija viegli, mans ceļš uz A kategoriju bija ilgs un grūts, lēnām pamazām, cīnoties ar sevi, savām bailēm, nedrošību, satraukumu, nepārliecinātību, kā terapija soli pa solītim. Un, protams, Lelde ar savu pacietību, iecietību, uzmundrināšanu, kad gribas jau visam mest ar roku, ar īpašu attieksmi, brīžiem tiešām mani izvilka. Paldies Leldei, milzīgs. Tā nu, pēc visām čūskām, bezgalīgajiem astotniekiem, neiespējamām “stop” līnijām, šķēršļiem un dēļiem un trakajiem ielas braucieniem pēc vairāku sezonu mācībām 2017. gada 21. septembrī ar lepnumu CSDD saņēmu savas jaunās tiesības ar lielo burtu “A”. Smaids pa visu seju 🙂 beidzot, beidzot es arī esmu viena no viņām – Leldes izaudzinātajām motomeitenēm!!!

Protams, apzinos, ka manas prasmes braukt ar mocīti vēl ir tikai paša nepieciešamā minimuma līmenī un vēl ir daudz daudz jābrauc un jāmācas, taču ļoti ceru, ka mocīts, manā dzīvē ieņems stabilu vietu.

Meitenes ticiet, mēs katrs varam piepildīt savus visneprātīgākos sapņus, ja vien sākam darīt, esam neatlaidīgi un ejam līdz galam un ja vien ir kāds, kurš palīdz, kurš atbalsta, kurš notic, ka Tu varēsi.

Paldies, Leldei, viņa noticēja man!

Novēlu, katrai meitenei, kura ir ienākusi motomeiteņu mājaslapā un lasa šo rakstu, nebaidies, uzdrošinies un uz priekšu, Tev viss sanāks!!!