Vienmēr sevi esmu uzskatījusi par mašīnu meiču, jo pie stūres jūtos labāk nekā zivs ūdenī un ar mašīnām ir salīdzinoši liela pieredze. Ar moču pasauli nekad nav bijusi nekāda saistība. Ne mani draugi aizrāvās ar tādām lietām, ne man pašai tas diži interesēja. (Jāatzīst gan, ka es vienmēr esmu noskatījusies pakaļ visiem močiem, kas pabrauc garām un nodomājusi – mm, cik skaista skaņa..) 😊
Mans stāsts sākās 2017. gada jūnijā..
Gadījās tā, ka tiku uzaicināta mazā tripā uz ārzemēm ar gandrīz svešiem cilvēkiem. Viss 2017. gads man ir bijis spontānu piedzīvojumu un adrenalīna meklēšanas laiks un tāpēc nedomājot piekritu. Un kā izrādījās, tad gandrīz visa jaunā kompānija bija saistīta ar moču pasauli. Kam vecums atļāva, tiem jau bija tiesības kabatā, kam vēl attiecīgo gadu nebija – sēdēja un skaitīja mēnešus, lai tiktu pie A burta kabatā.
Protams, pēc ceļojuma ieguvu jaunus draugus, kuri mani mazliet ievilka moču pasaulē. Pienāca pirmā reize, kad tiku vizināta. Oi, kā es drebēju no bailēm! Bet tiklīdz sākām braukt, tā uztraukums pagaisa. 😊 Visu vasaru braucu līdzi uz moču sacensībām un treniņiem, atbalstīju pasākumus, klausījos stāstus, skatījos video u.t.t.
Augusta beigās, sēžot darbā, pēkšņi man kā ar bomi iedeva pa galvu – es taču arī varu tā braukt, es gribu braukt ar moci! Un jau pēc pusstundas, kad cītīgi biju izlasījusi atsauksmes, informāciju un zināju, ka šī būs īstā vieta, biju piereģistrējusies motoskolā pie Leldes. Biju nolēmusi nevienam to neteikt, lai būtu pārsteigums, kad dabūšu savu lielo A.
Mācības.. hmm..
Ņemot vērā, ka pati vadījusi moci es vispār nebiju, stress man bija ārprātīgs. Pirmajā nodarbībā kādas pusstundas laikā man pastāstīja, kas ir mocis, kā pārslēgt ātrumus, bremzēt u.t.t., un uzreiz pēc tam mani uzsēdināja mazajam mocim un teica: “Nu tad braucam pa laukumu!” Vēl kā tagad atceros to šoku sevī – “Nopietni?! Es taču nemāku braukt, kā lai braucu???” Bet es mēģināju un man sanāca, protams, ļoti lēni un mierīgi, bet es braucu! 😊
Ar teorijas apgūšanu man īsti problēmu nebija, Lelde pasniedza visu fantastiski – skaidri un saprotami. Teorija ļoti atšķīrās no B kategorijas, jo visās nodarbībās tika stāstīts par ekipējumu, motocikliem, dažādām dzīves situācijām. Tomēr braukšana gan bija īsts izaicinājums. Es it kā neesmu no dikti bailīgajām meitenēm, bet nu katra braukšana man sagādāja asas izjūtas un bailes. Ļoti cīnījos ar to, jo zinu, ka, sēžot uz moča, nav vēlams baidīties un traki uztraukties.
Laukumā man vienmēr ir gājis grūti – trīs reizes kritu (vēl tagad redzamas mazas rētas uz kājām :D), visas figūras braucu pārāk lēni, uzrāvieni bija ļoti vāji… Vienu dienu instruktoram Aldim laikam tas bija apnicis, un viņš nodarbības beigās uzsēdās uz moča, teica, lai es sēžos aizmugurē, un ar kārtīgiem uzrāvieniem izvizināja mani pa laukumu un parādīja, ka nevajag baidīties kārtīgi uzraut. Tiesa, toreiz nokāpu no moča trīcēdama kā nekad.
Ar Leldi man ir bijušas foršākās mācību stundas, jo tieši viņas pavadībā es visas reizes devos ielās. Godīgi sakot, bija brīži, kad gribēju visu pamest, jo likās, ka tas nav priekš manis, bet tieši braukšana uz ielas man palīdzēja neatmest visam ar roku. Kad Lelde paziņoja, ka jābrauc uz ielas, bija milzīgs uztraukums, bet gluži kā pirmajā reizē, kad mani vizināja, izbraucot uz ielas, man palika tik viegli, un stress pazuda. 😊 Protams, tika pieļauts daudz kļūdu. Katru reizi Lelde mierīgi paskaidroja, kas ir nepareizi un kā pareizi visu izbraukt. Braukšana ielās man palīdzēja sajusties drošāk uz moča, un laukumā arī sāka iet labāk..
Tā nu pienāca oktobris, un, diemžēl, sezona beidzās. Pirmajā brīdī bija bēdīgi, ka viss beidzās, bet es zinu, ka tās nemaz nav beigas. Kopumā es esmu sajūsmā par visu šo piedzīvojumu! Es priecājos, ka izvēlējos tieši šo motoskolu, priecājos, ka instruktore ir tieši Lelde, jo viņā vienmēr ir tik daudz pozitīvisma, enerģijas un apņēmības! Viņa katram mācībniekam liek saprast, ka viss izdosies, ja kārtīgi mācīsies, klausīsies padomos un nebaidīsies.
Nu ir pienācis pavasaris un A burtiņš rokā ir!!! 😊
Dita 😊