Laura. K iegūst A kategorijas tiesības!

Mans 8 mēnešu moto piedzīvojuma sākuma posms nu ir noslēdzies! Tas ir bijis tik raibs! ️Viss sākās jau janvārī, kad ar vīru izdomājām, ka jānoliek moča tiesības, lai būtu jauna aizraušanās un kopīgas intereses. Nu labi, kas tur tāds, vai ne. Noliks teoriju, izbrauks ar mocīti, un viss! Ņemiet vērā, ka es no močiem iepriekš vispār neko nesapratu, nulle zināšanu. Tik, cik ir lielāki moči, mazāki mocīši. Braukusi biju vienu reizi kā pasažieris Grieķijā, bez ķiveres, trakums.

Tad nu pieteicāmies apmācībās pie Leldes. Trīs online vakaros Lelde pastāstīja visu, kas nepieciešams zināt par močiem, ieskats, no kā vispār mocis sastāv. Tas būtu vieglākais. Pēc tam nolikām skolas teorijas ieskaiti, mazliet vēlāk, mēnesi pirms braukšanas eksāmena noliku CSDD teoriju 30no30, pa vidam vēl izgājām obligātos pirmās palīdzības kursus motociklistiem. Svarīgi tomēr. Visas teorijas noliktas, noteikumi atsvaidzināti, nekādu problēmu. Tur gan arī bija satraukums pie eksāmena.

BRAUKŠANA – tas jau ir cits stāsts. Pirmā braukšanas nodarbība bija 17. aprīlī. No sākuma braucu ar mazo 125 cm3 mocīti, lai saprastu sajūtas, kādas ir uz moča, kā vispār braukt ar moci – kur ko spiest, kā vadīt motociklu. Ceturtajā reizē Lelde iedeva lielo Kawasaki. Wow, kāda atšķirība no mazā moča, nācās visas figūras pa jaunam mācīties. Nu labi, kas jādara, jādara.

Atceros tās sāpes kreisajā rokā no sajūga spiešanas, normāls darbiņš rokas muskuļiem, jauna pasaule jāatklāj. Pat neilgi pirms lielā eksāmena arī vēl pasāpēja pēc intensīvas braukšanas laukumiņā, bet pa lielam ir jau pierasts. Par laimi mūsu Hondiņai tik viegls sajūgs.

Neiztika arī bez kritieniem. Laikam kādas 3 vai 4 reizes gāzos. Vēl galvā dzirdu Leldes komentārus par saviem kritieniem. Vismaz zinu, kādas sajūtas ir, kad tu gāzies no moča. Pirmā reize – šoks, jāceļ mocis, sāpes nejutu, jo šoks. Un pirmajā reizē arī mans pirmais un vienīgais nolauztais kāpslis. Tas man joprojām moto jakai kabatā stāv kā atgādinājums, ka ar sagrieztu stūri mazā ātrumā priekšējo bremzi nedrīkst aiztikt. Klasiska iesācēju kļūda. Zilumi uz manām kājām bija šovasar manāmi, dīvaini, ka neviens neko nejautāja, laikam nepievērsa uzmanību. Reizēm skats biedējošs bija.

Vēl kāda mana atziņa – moto braukšana ir sports. Pēc katras reizes nodarbībā es biju izmirkusi sviedros.  Tā, ka reizēm tek pa visām malām. Protams, bija arī pāris ļoti karstas vasaras dienas, kad 30 grādu karstumā ar [vienīgo] biezo moto jaku nekas cits kā peļķe pēc nodarbības aiz tevis nevar palikt. Tagad es saprotu, kāpēc to sauc par sportu. Katrā ziņā ir svarīgs ekipējums – lai ir droši, ērti! Es beidzot izmazgāšu savu moto jaku, visus tos darba sviedrus, kas tur sakrāti. Tā es biju izdomājusi darīt, kad nolikšu to eksāmenu.

Vispār… Ko lai saka. Sākums ir grūts, arī beigas bija grūtas. Visas tās figūras laukumiņā es nekad neaizbraucu 100% visas kopā, nekad! Vienmēr kaut kas gadījās. Tad konusi notriekti, tad ātrums par mazu, tad pāri stop līnijai nobremzēts. Nu čau! Un tad eksāmenā notika brīnums! Lija tik daudz lietus, biju tikko no slimības gultas izcēlusies, knapi pēdējos spēkus savācu, braucu eksāmenā figūras vienu pēc otras – ieskaitīts, ieskaitīts, ieskaitīts… Ko? Tiešām? Man? Man izdevās? Tiešām brīnums .

Laikam beidzot jāsāk sev noticēt! Es varu! Man izdodas! Šo to jau nolažoju, bet bija arī otrā iespēja. Manuprāt, visgrūtākā figūra bija iestumt moci gabarīt vārtos. Ak, dies… Es biju nosvīdusi, aizelsusies. Tādu 200kg moci stumt nav viegli. Man likās, ka tie eksaminatori, kas tur čupojās, varētu par maniem vārtiem komēdiju ierakstīt. Man pašai būtu smieklīgi paskatīties, kā es tur mocījos un atpūtos, un turpināju. Un lika man stumt gabarīt vārtos 2 reizes – jo pirmajā nolažoju – neuzliku kārtīgi uz pekas un netīšām ātrumā ieliku.

Tas tik būtu kronis visam, ja izkristu tieši pie šīs it kā vienkāršās figūras! Kad braucu pa pilsētu, jau akmens no sirds bija novēlies. Man viss sanāca, vienu kļūdu pieļāvu, bet nebija tik liela, lai neieskaitītu eksāmenu. Stresiņš man nostrādāja mazliet. Vēl uzteica, ka labas braukšanas prasmes, laba dinamika. Cik jauki ko tādu dzirdēt, vai ne? Kā medus ausīm. Starp citu, vīram bija tas pats eksaminators, viņam teica to pašu. Arī eksāmena maršruts bija teju identisks. Vīrs gan eksāmenu nolika mēnesi ātrāk, jo viņš ir čalis. Es to skaidroju ar to, ka meitenēm ir lielāks pašsaglabāšanās instinkts – visu pakāpeniski, bez sasteigšanas! Šī diena man paliks atmiņā uz mūžu!

Tagad varēšu lekt virsū mūsu Honda Rebel. Pagaidām ar šo pārvietosimies, tad jau manīs, vai neprasīsies kas jaudīgāks vēlāk. Nu mani dīda mans mazais velniņš – kaut kad gribēšu apgūt braukšanu trasē ar sporta moci, tikai jāpārvar kārtējās bailes, bet nu pagaidām iebraukšu čoperīti, atstāšu citiem gadiem plānus arī – izbraukt krustu šķērsu Latviju, Eiropu un visu pārējo pasauli. Ko lai saka pēc tāda piedzīvojuma – jādod ručkā!