Tā kolosālā sajūta eksāmena dienā, kad vēl īsti neticas, ka varu jau sēsties uz moča un braukt

Ar moto ‘draugos’ jau esmu pāris gadus. Līdz tam gan tikai kā līdzbraucējs un vizinājos līdzi, tālākos pārbraucienos jau bieži palika garlaicīgi un pa foršu ceļu braucot, tā vien gribējās līkumot pašai. Pēdējā gadā pati jau sāku pamanīt, ka vairāk interesējos par moto vadīšanu un ieraugot meiteni pie moto stūres, tā vien pārņēma maza skaudība, ka es arī tā gribētu.

Mans dzīvesdraugs, kurš arī mani iepazīstināja ar šo braucamo, mani iedrošināja pamēģināt. Tad nu šogad, agrā pavasarī, pirmo reizi ķēros pie stūres pati un apguvu, kur ir kas, un kā tas braucamais vadāms.

Lūk arī saite, kur var apskatīt, kā es pirmo reizi pati riņķoju: http://www.youtube.com/

  Pēc šī izbrauciena bija ‘āķis lūpā’ tā teikt. Un nolēmu, ka jāmēģina. Aizņemtības dēļ gan pašu apmācību sāku tikai jūnijā, bet to, ka mācīšos pie Leldes, biju izdomājusi jau iepriekš. Lasīju labās atsauksmes un arī tas, ka instruktore ir sieviete, ļoti iedrošināja.

Tomēr sieviete sievieti saprot labāk un reizēm zin jau tāpat, kas jāpasaka, kad jāpasaka kāds ‘stiprāks’ vārds, vai, kas ir tie klupšanas akmeņi mācoties moto vadīt dāmām. Un pilnīgi noteikti varu teikt, ka tā arī bija. Pēc pirmajām braukšanas nodarbībām gan bija tāda ne pārliecinātībā par sevi un to, vai tiešām man to vajag, jo, protams, jau pašā sākumā viss nesanāca uzreiz un tomēr bija jāpierod pie braucamā un to, kā figūras izstūrējamas.

Lai vai kā, pēc pirmajām ne pārāk veiksmīgajām nodarbībām, nāca nodarbība, kurā viss jau mazliet sanāk un jau ar lielāku mocīti, tad nebija šaubu, ka tas jānoved līdz galam.

Lielāko piepūli un nervu šūnas prasīja figūras, īpaši stoplīnija un mazā čūska. Sākumā vēl arī baidījos, vai varēšu to paveikt, jo esmu augumā maza, tikai 162cm, bet ja ļoti grib, viss ir iespējams. Vēl nebija pārliecības arī par mocīša iestumšanu gabarītvārtos, bet arī to Lelde parādīja, kā meitenei tas izdarāms – un ir.

Braukšana satiksmē īpaši grūtības nesagādāja, jo B kategoriju esmu nokārtojusi pirms 2 gadiem, tā ka pabraukājoties visi mācību maršruti jau likās zināmi, noteikumi no jauna jāmācās nebija, atlika vien grozīt cītīgi galvu, domāt par moto vadību un nesteigties.

Tā nu pēc intensīvas braukšanas, interesantām, dažreiz joku pilnām nodarbībām, mazliet mazāk kā pēc 2 mēnešiem tiku pie A burta savā vadītāja apliecībā ar pirmo mēģinājumu. Un apliecināju pati sev to, ko jau zināju, ka ļoti gribu un braukšu ar mocīti. Visām dāmām, kas domā, bet šaubās, noteikti iesaku pamēģināt. Pēc tam tikai sapratīsi ir vai nav.

Manā gadījumā bija! Pateicoties Leldes pacietībai un saprotami izstāstītajam un parādītajam, pozitīvajai attieksmei pret darbu. Paldies arī Aldim, kurš arī nekad neatteica padomu un pastāstīja kā nebaidīties ieskrienoties un, ka tas mocis ir apstādināms, kur nepieciešams.

Tā kolosālā sajūta eksāmena dienā, kad vēl īsti neticas, ka varu jau sēsties uz moča un braukt – kolosāla. Šosezon vairs vizināties nesanāks, bet nākamo pavasari gan zinu, ka gaidīšu ar aizrautību un nepacietību.