Divu mēnešu laikā, bez fanātisma esmu tikusi pie A kategorijas

Mani sauc Svetlana un te būs mans ceļš līdz A.

Kādā parastā vasaras vakarā draugs pateica, ka vēlās nopirkt mocīti, iegūt A kategoriju, un pajautāja manu viedokli par motocikliem, kādi patīk vairāk, rādīja dažādu motociklu attēlus internetā…skatījos un domāju, ka man tie visi šķiet vienādi, ka vispār neko no tā nesaprotu…Draugs ieminējās, ka man piestāvētu braukt ar moci… Nākošajā vakarā, jau vienatnē pētīju internetā pieejamo informāciju par motocikliem, par to kā iegūt A kategoriju un atradu mājas lapu www.akategorija.com, kuru ar interesi izlasīju. Veids kādā pasniegta informācija, man patika. Minētajā mājas lapā atradu norādi uz citu mājas lapu www.motomeitenes.lv un tā nāca kā atradums 🙂 pirmkārt, informācija par motocikliem no meitenes meitenēm; otrkārt, izsmeļoša un vienkārši uztverama informācija latviešu valodā; treškārt, citu meiteņu pieredze, kas iedrošina. Laikā, kamēr iepazinos ar mājas lapā pieejamo informāciju, tā tika atjaunināta par tuvākajām teorētiskajām nodarbībām…piedāvātie datumi un laiki man derēja:). Nākamais solis – pieteikšanās teorijai. Pieteikumā norādīju, ka priekšzināšanu man nav, uz ko saņēmu uzslavu par uzdrošināšanos 🙂

Draugam pateicu par atrasto motoskolu, par to kad būs teorētiskās nodarbības…cerēju, ka viņš uztaisīs pārsteigumu un “nejauši” tiksimies teorētiskajā nodarbībā :).

Dažas dienas pirms teorijas nodarbības saņēmu zvanu no Leldes, kas atgādināja par gaidāmajām nodarbībām, pastāstīja, kā atrast skolu. Atnākot uz nodarbību, konstatēju, ka meitenes ir mazākumā, tomēr kopā ar pasniedzēju Leldi bijām trīs. Draugs neuzminēja manu domu gājienu un nepieteicās. Mācību process noritēja secīgi un saprotami, lai gan, tehnisku jautājumu apspriešanas laikā jutos kā citplanētiete, kad vīrieši par to brīvi diskutēja, tomēr teorija pagāja ātri, eksāmenu nokārtoju, bet interesantākais vēl priekšā :).

Praktiskā apmācība biedēja, bet vēlme apgūt motobraukšanu bija stiprāka.

  Pirmajā nodarbībā Lelde pastāstīja par moci ar kuru braukšu, tika uzlikti elkoņu sargi un piemeklēta ķivere. Pirmo reizi izbraucu ar mazo mocīti, man tas bija pirmais mocis, pirmie iespaidi…smaids pa visu seju, tik ķivere to noslēpa :), es braucu ar moci :). Mācību laukuma figūras sākumā likās sarežģītas un neizbraucamas, lai gan citi kursanti veigli tika galā. Tātad tas ir izdarāms! Kad iemācījos ar mazo mocīti izbraukt visas figūras, tiku pie lielāka motocikla.

Un tad jau bija klāt pirmā braukšana satiksmē. Prieks un satraukums reizē, ja nu netikšu galā, ja noslāps mocis, kā iekļaušos satiksmē, kā notiks komandu došana… Pirms braukšanas Lelde visu izstāstīja, it kā satraukumam nebija pamata, bet rācijā klausījos komandas un izpildīju tās, bija jāpiedomā pie ātrumu pārslēgšanas, par virzienrādītāju ieslēgšanu un izslēgšanu, ceļu satiksmes noteikumi bija pēdējais par ko domāju. Ar katru nākamo reizi veicās aizvien labāk. Man patika reizes, kad satiksmē braucām pa divi kursanti vienlaicīgi, tā bija jauka pieredze un kuriozi momenti arī. Dienā, kad Lelde atļāva pieteikties eksāmenam CSDD, likās, ka visu protu. Laiks iepazīt eksāmena motociklu. Jo tuvāk nāca eksāmena diena, jo vairāk neuzmanības kļūdu pieļāvu.

Divu mēnešu laikā, bez fanātisma esmu tikusi pie A kategorijas. Paldies, Leldei! Par to, ka iemācīja braukt ar moci, par to, ka ar savu piemēru parādīja, ka drošība motobraucējam ir pirmajā vietā.

Uzdrīksties! Iemācies! Baudi!