Paiet diena, domas nepamet, šaudās pa galvu, motomeitenes, motomeitenes, nez ko tas nozīmē?

Ance.B. 2022.

Mans moto stāsts un manas divas vienīgās pierādījumu bildītes 🙂

  Bērnībā skatījos filmu Matrix un kad Trinitija ar moci noleca no ēkas jumta, es domāju, aaaaahhh, kad es izaugšu, es būšu tāda sieviete! Man bija 13. Tagad ir 33 – ar moci no jumtiem nelecu, bet traukties pa šoseju un justies vienlaicīgi tik spēcīgi un trausli ir vareni!

Kaut kā līdz šim nebiju par to tā domājusi un ievērojusi, ka daudzi manā ģimenē vizinās ar močiem – tētis jau kopš bērna kājas, arī mamma, manos pusaudzes gados, pieņēma A kategorijas izaicinājumu. Mans krusttēvs, luterāņu baznīcas mācītājs, vizinās ar Honda Rebel. Un 2021. gadā mammas brālis lepojās ar tikko iegūtu A burtu.

Un tad pienāca tā diena…mmm, vēlā vasaras vakarā es vizinājos no darba, pa Rīga-Jūrmala šoseju… un man garām aiztraucās meiča, piegūlusies mocim it kā viņu apskautu, bize plīvoja vējā, mocis melns, spīdīgs, es kā hipnozē, teju vai siekala tek gar lūpu, jūtu, kāja iegrimst pedālī, gribas viņu vēl ilgāk aplūkot, sāku šaudīties viņai pakaļ pa joslām, tikai vēl drusciņ paskatīties… Protams pie apvedceļa, viņa visiem pašaujas garām un prom ir.

Atbraucu mājās, noliku somu un teicu vīram: ”Viss, es braukšu ar moci!”. Vīrs ne mirkli neminstinoties atbildēja: ”Labi!”. Tās bija vasaras beigas, mammas brālis mudināja sākt jau tad, lai jau nākamgad varam vizināties kopā, bet sajūta bija, ka nav kur steigties. Un sajūta bija pareiza, jo dzimšanas dienā ģimene salika naudiņas kopā un uzdāvināja dāvanu karti 4speed veikalā ķiverei.

 Ņēmu speciālistu, padomdevēju tēti, pie rokas, braucām uz 4speed ķiveri lūkoties. Izlūkojām, iznācām no veikala, kāpām mašīnā, skatos – bembis stāv, lasu…motomeitenes. Palieku domīga, aizbraucam. Paiet diena, domas nepamet, šaudās pa galvu, motomeitenes, motomeitenes, nez ko tas nozīmē?

Googlēju, skatos moto skola meitenēm, kaut kas apbrīnojams! A kategorijas teorija pēc 3 dienām!! Kur nu vēl nopietnāku zīmi… Un var arī vēl nopietnāku zīmi, jo Lelde ir sieviešu dienai par godu sarūpējusi īpašu izlozi un teorijas beigās, trāpās mana loze, un vēl viena dāvanu karte ķiverei no 4speed! Un tagad man ir melna un balta ķivere (kā ar kurpēm, lai ir pie katra tērpa ko pievilkt).

Mācoties gāja visādi, bija dienas, kad no prieka nevarēju smaidu nodzēst, bija dienas, kad likās, kas par *&$%#, kad pilsētā braucot sākās lietus gāziens un, lai tiktu atpakaļ uz darbu, nācās Molā pirkt jaunas drēbes, bija mācība arī par lietus apģērbu, ne tikai stilīgi izskatīties, bet arī nenosalt un neizmirkt. Un tie pirksti, sāpīgie sajūga pirksti.

 Jāprot arī mēnesi par ātru ierasties uz CSDD eksāmenu, pilnā pārliecībā par datuma korektumu, nenoskumt, bet tupināt dragāt, lai ierodoties uz īsto eksi, sanāktu ar pirmo.

 Nav tur ko liegties, visa tā ķīmija smadzenēs ar laimes kokteili un lepnumu brīdī, kad instruktors saka: ”Eksāmenu esat nokārtojusi”, tālāk jau vairs nedzirdi ko saka, kaut ko par to, kur tās tiesības mainīt.

Bija jau vēls rudens, tajā sezonā paspēju vairs tikai vienreiz izīrēt moci un izvizināties, pirmo reizi bez Leldes rūpīgās pieskatīšanas.

Sapņoju jau par jauno sezonu, kopā ar motomeiteņu rozā mākonīti, bet tomēr jāpaņem bija “akadēmiskais” gads, jo tajā vienīgajā rudens izbraucienā izrādījās jau bija viens mazs pasažierītis.

 Tā nu mēs vasaru ar bēbi pavadījām pētot mocīšus un domājot kādu pašai gribētos, un sekojot līdzi motomeiteņu piedzīvojumiem. Augustā dažus mocīšus apskatījusi, pamēģinājusi, nonācu Ventspilī un iepazinos ar Yamaha TDM – liels, smags, jaudīgs, violeta spīdīga krāsa, tik ērts, pabraucu vienreiz, pabraucu otrreiz, pavizinos turpat garāžu teritorijā, pabaroju bēbi, pasēžu vēl, pajūtu, laikam būs.

Nu tad braucam! Vīrs ar bēbi džipiņā, es uz moča. No Ventspils uz Jūrmalu, gadu iesūnojusi bez braukšanas, laiciņš it kā smuks, zilas debesis, daži mākonīši. Atcerieties to dienu, kad Dobeles rajonu iznīcināja krusa? Tā bija tā diena. Slapjš, auksts, krusa sit, tiekam līdz kafejnīcai, bremzēju, slīd, tūlīt izsmērēšos pret asfaltu, pfuf, viss kārtībā. Paslēpjamies no negaisa, paēdam mēs, paēd bēbis, ļaudis pēta moci, pēta mani, jocīga sajūta, esmu laikam motocikliste.

 Skatos, cik skaisti ar lietus lāsītēm izskatās mocītis. Veiksmīgi tikām mājās. Nākamo nedēļu tētis katru dienu zvana un jautā:”Nu, cik reizes jau biji paskatīties uz mocīti?”. Nu, atbildi varat minēt. Un piedzīvojums turpinās. Paldies Leldei, paldies ģimenei un uz tikšanos ielās!