Paldies Leldei par pacietību, kopā būšanu, jušanu un atbalstu, kāda stingrāka vārda pateikšanu

Mans stāsts…

(Linda.T.2023.)

Viss aizsākās tālajā 2017. Gadā, kad apņēmos nolikt moču tiesības. Pieteicos uz pirmajiem

teorijas kursiem janvārī, noliku CSDD teoriju, bet…. Līdz braukšanai netiku… Dzīve ielika savas

korekcijas un šis projekts palika ierakstīs “MUST TO DO” sarakstā. Pat Leldes uzmundrinošie

zvani un stimuls nevarēja palīdzēt… Bet gribējās, un zināju… Pienāks laiks un noteikti izdarīšu…

Tā nu pienāca 2022. gada nogale, kad runājot ar ģimeni un draugiem – sapratu, neesmu viena ar

mērķi iegūt savu A. Sacīts, darīts… Pieteiksimies visi kopā – tā teikt, kopā jautrāk un arī iekšējā

(veselīgā) konkurence iedrošināja virzīties uz priekšu….

2023. Gada sākumā pieteicu sevi un draugus uz teorijas kursiem, teikšu tā, viens no labākajiem

lēmumiem pagājušajā gadā. Tāpat apņēmība bija lielāka par visu – zināju, šogad A būs kabatā.

Ziema bija izcils laiks, lai sakārtotu visas teorijas lietas, pirmās palīdzības un visu nepieciešamo,

lai pavasarī varētu pilnībā veltīt braukšanām.

Tā nu pienāca pavasaris… Zvans Leldei un pirmā nodarbība laukumā. Kā tagad atceros, ka

braucām ar pirmo ātrumu apkārt figūrām un šķita – jēziņ, kā to visu savienot – rokas, kājas – gāze,

bremze, sajūgs un vēl ātrumus pārslēgt…. Uhh… Bet azarts un apņemšanās bija lielāka par visu

pārējo… Bailes? Nē, bailes gan nebija…

Tā nu gāja nodarbība pēc nodarbības, reizēm likās, pfff, Esmu gatava, citreiz – nu Neko nemāku

un nesaprotu…

Un tās braukšanas ielās – likās, ja būtu aste – noteikti luncinātu 🙂

Lai gan iela man nesagādāja problēmas – jā, mēdzu kādu zīmi palaist garām, kādu līkumu ne tā

izbraukt, bet zināju, tas ir mans! Un Lelde, šo apņēmību un mieru es apbrīnoju, visu izstāsta, kas

ne tā, kā pareizāk utt.

Kā vienu no spilgtākajām reizēm laukumā atceros – Bija ārkārtīgi nolijis un viss laukums kā viena

liela peļķe bija. Vēl nedaudz līņāja, daļa puiši ar močiem zem kokiem stāvēja kā zem lietussargiem

– todien viņus saucu par cukur tētiņiem 😀 UN es, pilnā ručkā, šļakatas pa gaisu, kā mazs bērns

rotaļājos, zināju, ka ātrumu vajadzīgo neattīstīšu, bet, ja reiz tur esmu, citādu pieredzi gūšu. Lieki

piebilst, ka pēc braukšanas man zābakos bija baseini un līdz pēdējai vīlei biju izmirkusi… Bet tas

kaifs! Wow!

Grūtāk vedās ar figūrām, protams, Lelde it visā bija līdzās stāstīja, rādīja, mācīja, bet nevarēju

atrast to knifu. Pat zvanīju pieredzējušiem braucējiem, mēģināju saprast kas ir tas, ko daru ne tā,

kāpēc ātrumu nevaru attīstīt tādu kā vajag, atslēgvārds bija visiem viens – atmet bailes un

nedrošību. Un aizgāja, ne vienmēr, bet bija reizes, Kad figūras tika izbrauktas uz TIP – TOP.

Un tad pienāca TĀ diena, kad Lelde paziņoja, ka Esmu gatava doties uz eksāmenu. Lai gan

tiesības nebija noliktas, tā jau likās kā uzvara.

Lai gan likās, esot uz moča visas bailes un uztraukums pāriet, jūtos stabili un droši, tomēr tiesības

ieguvu ar piekto reizi, lai gan visas reizes ejot uz eksāmenu rokas trīcēja, balss drebēja un

uztraukums bija lielāks kā gribētos:

1.reizē, kā es mēdzu sacīt – pirmie kucēni jāslīcina. Aizejot uz CSDD laukumu sapratu, ka viss ir

pavisam savādāk kā ierastajā laukumā, Jā, viss lielāks, un tomēr, viss tik svešs un nepazīstams.

Pat visas figūras šķita izskatāmies pavisam citādi. Un te nu man bija pavisam īss eksāmens –

neizbraucu šķēršļus ar bremzēšanu. Neko darīt, bet sapratu, ka ilgi negaidīšu un vaktēju tuvākos

iespējamos laikus mēģināt vēlreiz.

2. Reizē kā iesildošos paņēmu šķērsli ar bremzēšanu un stop līniju, bet kaut kā ar ātrumu

pārcentos un izgāzos stop līnijā. Lai gan vienā reizē ātrums bija 49km/h un smuki nobremzēju,

tāpat neieskaitīja. Uzteica par ātro slalom, to uz 40km/h izbraucu – easy � Bet bēda bija liela – nu

kā 1km?h… nu kā tā… Galvu nenolaidu un jau pēc 2 dienām atgriezos uz 3.reizi.

3. Reizē bija tas pats inspektors, kas otrajā, iesmējām, ka es viņam kā karma sekošu, figūras

noliku, beeeet … izkritu ielās – palmu/ropažu krustojumā kreiso pagriezienu uztaisīju no 2.joslas…

inspektors vēl iesmēja, ja trešo reizi viņam gadīšos, tad pats atteiksies no manis. Piemetina, ka

tehniski braucu ļoti labi… Bēda liela, bet spīts vēl lielāks … apņemos asap tikt atpakaļ…

4. Reize (cits inspektors, līdzšinējais iesmej, ka atteicies, novēl veiksmi un braucam ielās). Te nu es

izdaru liktenīgo kļūdu ropažu /džutas krustojumā, kad 10 metrus pirms krustojuma iedegas

dzeltenais un moci nolieku mierā… bīstami… arī šis inspektors uzsver manu labo tehnisko

braukšanu.. bet tiesības nedošot… noriju rūgtumu, noraušu asaras un apņemos nepadoties…

5. Reize…Šī jau startā bija maģiska Diena. Visu laiku stāvēja galvā – no rītiem neej, ir grūti nolikt

tiesības… par cik ar mani viss ne kā ar citiem notiek – nolemju riskēt… 8:10 esmu braukšanas

laukumā un atkal MANS inspektors… iesmej, ka dokumentus jau vairs neprasīs uzrādīt, tik pasaka

– laižam ielās, lai vari braukt pēc savām tiesībām… sacīts – darīts… iela smuki izbraukta bez

aizķeršanās… un tiesības kabatā!

Kā saka – caur ērkšķiem uz moča…

To laimi pat nodot nevar, ko izjūt brīdī, kad pasaka, ka eksāmens nokārtots. Laime, prieks un

lepnums pašai par sevi.

Un tad jau, braucot ielās – neviens nemāca, neviens neseko, neviens nevērtē – cita braukšana un

azarts!!!

Tas ir kaifs, ko izjūtu ar katru savu šūnu.

Paldies Leldei par pacietību, kopā būšanu, jušanu un atbalstu, kāda stingrāka vārda pateikšanu

un mierināšanu, kad nepieciešams. Es pat teiktu tāds kopdarbs 😉

Un, ja kādā brīdī likās, viss nolikts, nav vairs treniņu, braukšanas un visa pārējā, tad tagad esot

motomeitenes.lv varu droši teikt – PIEDZĪVOJUMI TAGAD TIKAI SĀKSIES!!

nepieciešams. Es pat teiktu tāds kopdarbs 😉