Ar eksāmenu arī negāja tik viegli

Čau!!

Mani sauc Santa.

Mans vīrs ir ārkārtīgi liels moču fans, taču vislabprātāk viņš braukā pa trasēm, pa mežiem, pa neceļiem. Dažreiz – lai sagādātu man prieku, izvizināja arī mani pa ielu, lielā moča aizmugurē. Bet – tas notika tik reti, jo viņš tomēr labāk braukā pa divatā neizbraucamām vietām, tādēļ nolēmu – nav ko gaidīt, kamēr mani vizina, mācīšos pati sevi vizināt 🙂

Ātrums nav tas, kas mani aizrauj (lai gan patīk), tieši brīvības sajūta ir tas, kas tik ļoti piesaistīja.

Kad sāku mācīties, biju pārsteigta, cik ļoti man ir grūti atbrīvoties un atslābt, gāja tiešām grūti. Ir cilvēki, kas jau piedzimst ar “stūri rokās”, es noteikti neesmu viena no tādiem. Viss nāca ar smagu un ilgu darbu! Taču, tiekot uz ielas – sajutu TO sajūtu, to brīvības sajūtu, kas man tik ļoti patīk! Tieši šī sajūta neļāva man padoties, lai cik grūti gāja laukumiņā!

Instruktore Lelde visu centās paskaidrot, cīņa bija jāpievar man pašai, pašai jātiek galā ar savām bailēm un stīvumu… vasara, ko pavadīju, mācoties vadīt moci, mani kaut kādā ziņā norūdīja – izmainīja manu attieksmi pret ceļu, iemācīja paredzēt dažādas iespējamās situācijas uz ceļa, lika saprast, ka mocis kļūdas nepieļauj, tas nav kā ar mašīnu, šeit sevi pilnīgi jākontrolē, nedrīkst “aizmirsties”.

Ar eksāmenu arī negāja tik viegli, jo centos pieteikties uz eksāmenu kādu mēnesi pirms motosezonas beigām – visas vietas aizņemtas, likās, ka nav cerību tajā pašā sezonā nolikt. Taču – viss kārtībā, nedrīkst padoties – un viss būs, sagaidīju savu brīvo eksāmenu. Ne vienu, pat ne divas, bet veselas trīs reizes. Pirmie divi mēģinājumi beidzās pavisam ātri, nespēju tikt galā ar satraukumu, trīcēju kā apšu lapa, nevarēju pat skaidri padomāt – un varbūt pat labi, ka netiku ārā no laukimiņa! nedaudz nolaidās rokas, jo motosezona bija galā, taču eksāmena instruktors pačukstēja, lai es tāpat turpinu skatīties eksāmenu laikus, jo, ja laiks rudenī silts, tad kādu dienu vēl var būtu iespēja nolikt. un tā arī bija – nedēļu pēc sezonas beigām parādījās viena diena, kurā varēja pieteikties!!

Trešā reize – pilnīgi cita lieta, biju atpūtusies, nebiju to vien darījusi, kā braukusi un, kā instruktore Lelde saka – biju salikusi domas pa plauktiņiem. Un pilnīgā mierā izbraucu visas figūras, bez kļūdām, arī uz ielas – viss skaisti, citi moči māj – sajutos kā viena no viņiem. Un patiesībā – biju arī, jo A kategorijas tiesības tik pat kā bija kabatā!!!

Liels, liels paldies instruktoriem, ka nepadevās attieksmē pret mani, ticu, ka bija grūti, taču esmu bezgala pateicīga par iespēju pārvarēt šo smago cīņu..