A kategorijas iegūšana bija mans lielākais un grūtākais, bet emocionāli visspilgtākais izaicinājums

9 mēnešu izaicinājums!

Viss sākās ar mazu ideju par sapni kādreiz būt vienai no Motomeitenēm…

Tad vīrs spēra pirmo soli, lai mani iedrošinātu virzīties tuvāk savam mērķim un pasniedza dāvanu karti. Ļoti ātri tika nopirkta arī pirmā ķivere un februārī sekoja pieteikšanās teorijas apmācībām pie Leldes.

Jau pirmajā praktiskajā nodarbībā, pirmo reizi pie motocikla stūres, mācību laukumā parāvu ratā un pārbraucu pāri riepām, nenokrītot no moča! Tas tik bija adrenalīns! 🙂 Atceros, kā Lelde tajā brīdī pārdzīvoja, bet es jutos tik gandarīta, jo spēju savaldīt šo zvēru bez jebkādām iemaņām!

Visas sezonas laikā tika piedzīvoti gan prieki, gan asaras, gan dusmas un domas par to, ka varbūt ne visiem ir lemts…Neiztika arī bez kritieniem un zilumiem visas vasaras garumā, gan mazām uzvarām pārvarot kārtējo šķērsli mācību laukumā vai braucot satiksmē pa šoseju ārpus apdzīvotas vietas ar ātrumu 90km/h. Vējš burtiski pūta nost no moča! Galvā skanēja tikai viena doma: “Turi stūri, turi stūri!” 🙂

Eksāmens man bija kā neiespējamā misija, jo strauji tuvojās sezonas beigas un tieši tajā laikā man nācās aizbraukt no Latvijas uz 3 nedēļām. Atgriežoties atpakaļ bija ātri jāatgūst zaudētais laiks un risks neattaisnojās, jo eksāmena laikā, figūru laukumā, piedzīvoju kritienu…Tajā brīdī zaudēju visas cerības…Nezinu uz ko vairāk biju dusmīga – uz sevi vai uz moci…Gribējās mest ķiveri pret zemi un kliegt, bet nevarēju taču izrādīt savu vājumu, kaut arī dvēsele raudāja, jo pievīlu tik daudzus cilvēkus, un, galvenokārt, sevi! Rokas nolaidās, acīs bija kauns un galvā viena doma: “Šogad tas vairs neizdosies, vairs nav laika…aiz loga jau septembris…ar to arī laikam beigsim…”

Taču eksāmena vadītājs teica: “Piesakies uz atkārto braucienu, vēl ir mēnesis laika, mēs aiz borta nevienu neatstāsim!” Protams, es pieteicos…Taču ticība saviem spēkiem bija zudusi…

Pienaca oktobris…Aiz loga bija rudens pašā plaukumā un vairums lapas no kokiem jau nokritušas…Cerības paspēt nokārtot braukšanas eksāmenu izzuda ar katru lietaino dienu…

Mans atkārtotais braukšanas eksāmens notika 7.oktobrī. Tas bija tikai 3 dienas pirms CSDD izsludinātā oficiālā moto sezonas noslēguma un es pie sevis nodomāju: “Vai nu tagad vai nekad!” Uzsēdos uz motocikla, iedarbināju motoru, sakot: ”Mums tas izdosies!” un devos pretī savam mērķim. Laukums tika veiksmīgi nokārtots un bija jābrauc pilsētas ielās. Vienīgā doma galvā: ”Grūtākais aiz muguras! Tagad tikai nesabojāt neko!” Un tajā brīdī sāka līt lietus…Biju pārsalusi, jo diena bija ļoti dzestra, vēl uztraukums un atbildības sajūta…Es pasmīnēju, paskatījos debesīs un teicu: “Vai tiešām? Nu kāpēc?” Par spīti visam saņēmos un devu ručkā! 🙂 Rezultātā, eksāmens tika veiksmīgi nokārtots! 🙂 Šis gandarījums par paveikto joprojām nav zudis! Esmu lepna būt par vienu no Motomeitenēm!

A kategorijas iegūšana bija mans lielākais un grūtākais, bet emocionāli visspilgtākais izaicinājums 2019.gadā! Tas prasīja 9 mēnešus, gluži kā bērniņa gaidības 🙂 Un ziniet – bija to vērts! Paldies visiem, kuri šajā periodā bija kopā ar mani!

Life is a journey – enjoy the ride!!!

Ar mīlestību pret motomeitenēm,

Kristīne Ārgale