Gāja raibi, pat pirmajā eksāmenā priekšējās bremzes mani nepievīla

2017.gadā mana dzīve pamainījās, sapratu ka vajag dzīvot un baudīt to, ko dzīve sniedz un ko protams varu atļauties.

Kādā vasaras dienā nejaauši nācās iet garām moto braukšanas treniņu laukumam, kur ieraudziju auto ar uzrakstu “Motomeitenes” un meitenes, kas mācās braukt ar moci. Sajutu nepiepildītas vēlmes, kuras mani grauza jau 4 gadus –gribu braukt. Jaunībā gan ar moci esmu vizinājusies tikai kā pasažieris. Nekad nav gribējies pie stūres pašai būt, bet braukt patika.

Tā es iestājos pie Leldes motoskolā. Mācību laukumā grūti man gāja, priekšējās bremzes bija mans “labākais draugs”, gandrīz pirmajā mācību reizē liku uz mutes. Turpināju mācīties un sapratu, ka viegli man tas nebūs, jo bailes no ātruma. Viena sezona bija tikai laukums, ārā uz ielas pat netiku .

Bija labi draugi, kas zinot mani un manas vēlmes, palīdzēja iegādāties un renovēt BMW Enduro tipa mocīti -mācībām. Apņēmības pilna sāku mācīties pa meža ceļiem, kur atkal mans labākais draugs priekšējās bremzes mani nometa uz mutes, šoreiz gan ar ielauztu kaulu kājā. Mana 2 moto sezona bija galā.

Lai gan daudzi uzskatija, ka es vairāk nekāpšu mocim virsū es nepadevos. Šoreiz jau fiziski jutu, ka gribu, man vajag, man patīk tās sajūtas uz moča (izņemot lielā ātrumā šauties pa šoseju).

Zvaniju Leledei, lai pārjautātu vai tiešām es varu vēl mēģināt. Atbilde bija nepārprotama –jā. 3 moto sezona bija grūta, tiku pat beidzot uz ielas, tas man bija par daudz (stress 100%), bet fantastiski.

Gāja raibi, pat pirmajā eksāmenā priekšējās bremzes mani nepievīla, likos uz mutes jau pirmajā minūtē. Tomēr pateicoties Leldes atbalstam un uzstājībai es nepadevos – ielēcu pēdējā vagonā 2019.gada 19.septembrī atļauja oficiāli piedalīties satiksmē ar moci bija mana .

Solveiga