Tā arī nebija nejaušība, lielisko instruktori, Leldi ieteica šov biznesa kolēģis, un jau atnākot uz teoriju sapratu ka esmu īstajā vietā. 

Jūlija.B 2022.gads

Manā uztverē, dzīve nav vienkārši nesaistītu haotisku notikumu kopums, bet cits cita izraisītu, savstarpēji saistītu, likumsakarīgu notikumu kopums. Tāpēc, tas ka kopš 2023. gada esmu Motomeitene ir tālās 2009. gada vasaras sekas, kad būdama LU psiholoģijas studente, bārmene/viesmīle “Nabaklabā”, pati to vēl nezinot, iepazinu savas dzīves svarīgākos cilvēkus un pieņēmu nozīmīgākos lēmumus. Piemēram, ka būšu gaismotāja, un, tāpat kā “Nabaklaba” un Gauja records dibinātājs Jānis Vītols, kādreiz noteikti braukšu ar moci. Jāteic, ka tobrīd arī līdz B kategorijai bija jāgaida vēl ilgi. 

Pagāja 10 gadi, ko veltīju profesionālajai karjerai. Piedzīvoju praktiski visu, ko var piedzīvot gaismotājs Latvijā un nedaudz arī ārpus tās robežām. Sapnis par vēju un ātrumu bija tikai sapnis, bet ne prioritāte. Kā daudziem manā profesijā, vienīgā prioritāte bija kaut pāris stundas miega starp darbu un darbu. Tad notika pandēmija, un darbi aptrūkās. Un līdz ar pandēmiju iestājās realizācija, ka dzīvē bez darba vēl ir TIK DAUDZ – ģimene, draugi, sapņi, saule un ātrums un vējš un mīlestība, un tad es sapratu, ka es varu visu.

Ar neatlaidību metos pie vairāk kā desmit gadus iekonservēto sapņu realizācijas. 2022. gada februārī ieguvu “B” kategorijas tiesības. Tā paša gada vasarā atnācu pie Leldes. Tā arī nebija nejaušība, lielisko instruktori ieteica šov biznesa kolēģis, un jau atnākot uz teoriju sapratu ka esmu īstajā vietā. 

2022. gada 28. oktobrī notika pirmais CSDD eksāmens. Nebiju gatava, to apzinājos, un gāju ar pārliecību ka izkritīšu. Dīvainā kārtā izkritu tikai beidzamajā figūrā (neieskaitot garāžu) – stop līnija. Pie sevis nosmējos  par to, ka automātiskās spotify plejlistes  piedāvātā skaņdarba rindas “..es atgriezīšos tikai pavasarī” bija kā pareģojums. Ziemā bieži sapņoju ka braucu. 

2023. gada 21. maijs. Otrais mēģinājums. Skolā viss bija labi, gāju ar cerību, ka nokārtošu. Izkritu. Neizbraucu nevienu figūru, rokas trīcēja tā, ka nevarēju novilkt cimdus.

2023. gada 14. jūnijs. Trešais mēģinājums. Pirms tā pirmo reizi braucu laukumā Alda uzraudzībā. Viņš teica, ka viss labi, uz Biķerniekiem braucu ar pārliecību ka nokārtošu, ja vien satraukums neņems virsroku. Iedzēru nomierinošās zāles, palūdzu draugam, lai brauc līdzi un gaida pie vārtiem, teicu: “ja no laukuma iziešu kājām – viss slikti, ja izbraukšu ar mocīti – grūtākais posms (figūras) būs galā”.  Izbraucu ar mocīti. Un jau pēc dažām stundām braucu uz Bauskas ielu pēc jaunajām tiesībām. 

2023. gada. 18. jūnijā jau braucu ar savu motociklu.

Šobrīd ir 2024.gada janvāris. Pirmajā sezonā esmu nobraukusi ap 8000 km,  arī kopā ar Motomeitenēm, un es jūtos laimīga.

Nevaru teikt, ka man gāja viegli. Bet kaut kā tā man dzīvē iet praktiski ar visu, ko iesāku. Nesūdzos, jo esmu pārliecināta, ka grūtības notikušajam piešķir vērtību. Var būt tieši šādas attieksmes dēļ visu iecerēto līdz šim arī esmu sasniegusi. Kā jau minēju, manā uztverē, dzīve nav vienkārši haotisku notikumu kopum, bet tā nav arī tikai savstarpēji saistītu, cits cita izraisītu notikumu kopa. Dzīve ir ģimene, draugi, sapņi, saule un ātrums, un vējš, un mīlestība.