TENERE 700-2021.gada!!! Pirms tam bija daudz domas, jo lēmums tomēr liels. Pirmkārt, šis motocikls man simpatizē. Otrkārt, nešķita tehniski super sarežģīt. Treškārt atbilda maniem tālākiem plāniem-ceļot pa pasauli.

Interesanta situācija!!!

Es un bez motocikla, tāda sajūta, ka visi uz manis skatās😊.

2022.gada rudenī no Norvēģijas atbraucu bez motocikla un no Ventspils uz Rīgu ar autobusu. Turp ceļā gan biju lepni devusies ar savu Honda CRF 250L.

Vienkārši sakot mana moto pasaule bija mazliet sapinusies, sapratu, ka 9.gadu attiecībām ar HONDU, laikam jāliek punkts, lai cik iemīļots un žēl šķirties, jāpadomā par ko jaunu.

Un TE nu mans piņķerīgais stāsts ar Yamaha TENERE😊!!!

Tālajā 2021. gada augustā, saņēmu drosmi, nospļāvos par savu kurmja augumu un sapratu, ka tā jau ir dzīve viena un jāiet pa sapņiem. Tad nu par visu, kas man ir, nopirku ilgi pārdomāto Teneri 700. Biju Pelnījusi 😊. Un varu arī ievilkt vēderu uz Citām lietām, bet močus Mīlu😊.

Pirms tam bija daudz domas, jo lēmums tomēr liels. Pirmkārt, šis mocis mani simpatizē. Otrkārt, nešķita tehniski super sarežģīt. Treškārt atbilda maniem tālākiem plāniem-ceļot pa pasauli. Ceturtkārt-arī cena jaunam motociklam pietiekoši draudzīga. Un ja galīgi nesaies, mocis nav maize, pa ziemu nesapelēs un, ja nu kas, pavasarī pārdos.

Bet.. mans augums un motocikla svars, tā saderība. Ar savu 164cm garo augumu, nostājoties mocītim blakus, motocikla beņķis gandrīz līdz degunam, uzkāpt tikai no bluķīša un pacelt no sānu kājiņas nevarēju, pat atspiežoties uz kāpšļa. Tāpat ar svaru, man 54kg un motocikla svars virs 204kg. Pārdomas. Bet ak Jā, ja kas, varēs pārdod.

Bet tad, kāds kursants nokārtoja A kategoriju un atbraucot ciemos, iedeva mocīti izbraukt, sapratu, jā šis gan mocis viegli vadās un klausa, ērti sēdēt, man patīk😊. Yamahas centrā sarunājām, ka mocīti nosēdinās cik zemu var un tad, lai atnāku ciemos pamēģināt pacelt no sānu kājiņas. Tā nu visādi pasākumi, bet domas arvien vairāk un vairāk par šo motociklu. Ai nav ko domāt ir jādara.

Tā nu ar visu Covidu un Rindām 2021. gada augustā Tiku pie savas Teneres 700. Protams, lai ar mocīti Es kaut kur dotos, bija jāveic daži drošības un pārveidošanas darbi. Nolaist līdz lejai centrālo amortizāciju, pārlikt zemo beņķi, uzlikt roku aizsargus uzlikt sānu aizsargus, vēlāk arī tika pasūtītas ceļojuma somas un siltie rokturi, somu stiprinājumi un aizmugurējā panna, bet tas jau vairāk komfortam.

Un tad pienāca pirmā diena, kad Devos pēc sava Motocikla. Es pat nevaru izstāstīt to sajūtu. Tas ir daudz lielāks satraukums, kā kāzās, kā iestāties augstskolā. Šķita tāds lēmums, tāda atbildība, rokas trīc un mute sakalta. Patiešām patīkami😊. Nedaudz kautrējos no apkārtējiem par tik lielu uztraukumu, pat šķiet, ka esi aizmirsis, kā jābrauc. Bet tas iekšējais lepnums un sajūsma.

Tad nu lecu rumakā un devos. Devos jaunos piedzīvojumos. Šāds motocikls man nav bijis un apzinos, ka tas ir kā iekāpt citā līmenī. Varēs attīstīt jaunas prasmes un iemaņas. Un beidzot tālos gabalus braukt, kad rokas un mugura nav tik ļoti nogurušas.

Tādā pacilājumā nodzīvoju ilgāku laiku, pirmie braucieni bija stīvi un sev teicu priekšā nevienam nelīdīšu, visu mierīgi. Katru x pavadīju mazā satraukumā, jo zemi taču aizsniegt var ar vienas kājas, vienu pirkstu😊. Kamēr brauc, viss jau labi, bet apstājoties bija jāpiedomā un pareizi jānotur stūre.

Tā sākumā pa mazam gabaliņam šur un tur un sākam draudzēties. Izbraukāju Mārupes meža ceļus, vizinājos gar lidostu, gar Daugavu- Rīgas centrā. Liku mocītim pagaršot gan pilsētas satiksmi, gan šosejas, gan nedaudz smiltis un zemes celiņus.

Septembrī, prasu, Artūram Irbem: ”Klau varbūt ja tev atrodas laiks varam izbraukt vienu kārtīgāku gabalu”. Un viņš nosaka, Kāpēc ne, sarunāsim. Pajautāju tikai, vai viņam nebūs garlaicīgi, ka es tur bailīgs zaķis pa aizmuguri vilkšos. Un Forši, Viņš saka: “Nav jau vienmēr kaut kur jāskrien, ir labi vienkārši tāpat kaut kur paceļot”.

Tā nu pirmais, tālākais gabals sākas. Satiekamies mācību laukumā un Artūrs ir iznomājis moci, ko grib pamēģināt, lai viņam arī interesantāks brauciens. Pielāgojam un pielabojam motocikliem ko vajag un aiziet. He sākums man tāds nedrošs un pilsēta nemaz nesaista. Tad jau vēlāk tikām līdz Ērgļu līkumiem, forši, te var sākt manevrēt, piebremzēt un izjust motociklu uz šosejas. Šī diena gan bez saulītes gadījusies un sānu vējš arī tāds stiprāks. Sānvējā es ļoti labi izjūtu savu mazo svaru un augumu, jo tieku kārtīgi ar motociklu izpurināta.

Mazliet Ērgļos iestiprināmies ar pusdienām un kā bez tā, arī saldās kūkas tiek nogaršotas, iedzeram tēju ir siltāks. Skatos uz malā nolikto Teneri 700, un tāds lepnums, stāv blakus KTM kā varonis. Tad salejam pilnas bākas un beidzot tiekam uz zemes ceļa. Te laikam man bija lielākais smaids ar šo mocīti, kad es sadzirdēju, kā akmeņi sitās pret pannu. Un nodomāju, Jā tas ir tas kas man der, akmeņu skaņa pret aizsarg pannu, ir kā medus manām ausīm😊.

Tā nu draudzība pa akmeņiem un zemes ceļiem ar Teneri 700 sākas. Artūrs jau sen gabalā, kamēr es tur kaut ko mēģinu izpildīties, bet nedabūju nevienu rājienu. Vēl pajoko, ka es jau tepat astē turos:), bet patiesībā es pamirkšķinu acis un mans ceļabiedrs jau ir aiz devītā līkuma. Bet šī pozitīvā pieeja man ļauj nestresot un neiespringt😊.

Un nemanot jau bijām nonākuši Gulbenē viens pūtiens un sasniedzām arī Kupravu, tas bija šodienas mērķis, jo kā jau esmu teikusi, ar mērķi ir vieglāk un lielāks stimuls😊. Izstaigājam šo spoku pulsētu, izpētām, man nedaudz patīk un vilina, šīs vecās vietas. Vienmēr iztēlojos, kā senāk te cilvēki rosījās un strādāja un tagad, nekā, klusums. Artūrs pastāsta par idejām bezceļa braukšanai un sacensību rīkošanu, Super saturīga un interesanta diena.

Un, kad braucam atpakaļ, saprotu, Super, jau ar mocīti esmu tiešām iejutusies un sadraudzējusies, jūtos daudz drošāk un brīvāk. Tāpat jau vēl skriet nevar, jo ir jāiebrauc motors, bet izskatās, ka pēc šī brauciena jau varēs vest uz pirmo eļļas maiņu. Un būs Tenere 700 mans sirds motocikls.

Tumsa ir klāt un saprotam, baigi gribās ēsti. Ko laižam uz Cēsīm, nē, Es saku nē, jo nejūtu ne kāju pirkstus ne degunu. Teicu pofig, līdz Rīgai. Bet tad atcerējos, ka Artūram taču cimdi iekrita ūdenī un gan jau rokas atsalušas zilas, jo ir tikai kādi +7. tieši riet saule, kad visaukstākā sajūta. Tad nu tepat pie viadukta piestājam izdzert tēju un paēst sautējumu.

Un sākās aukstie piedzīvojumu stāsti. Es visvairāk atceros kā vienā pavasarī nosalu braucot uz Cesvaini, ka pēc katriem 2km stāvēju pie izputēja un Marokā, kad pienāca ziema un snieg slapjš sniegs, tu brauc, nav ne aizsargstikla, ne silto rokturu, bet tu turpini virzīties. Un šodienas ceļabiedrs padalījās ar dažādām sacensībām gan skriešanā, gan ar moci, kur pavasaris ir bijis auksts un dubļains, tāda atsalšana, ka 2 diennaktis nevar atsildīties.

Ceļš līdz Rīgai no Augšlīgatnes nebija īpaši karsts un iebraucot Mārupē, vien nieka +5. Man šķiet, ja atmiņa neviļ, tikai šinī brīdī sapratu, obligāti siltie rokturi.

Izbraucu vēl vienu braucienu pie Omes, jo gribēju palielīties ar savu vareno braucamo. Atkal nosalu, jo ko gan var gribēt ir oktobris. Un tad dzinu motociklu uz Yamahas servisu apkopt. Te nu notika eļļas un filtra maiņa, ķēdes apkope un tika uzstādīti siltie rokturi. Tieši kā reizīte motocikls iebraukts un apkopts pirms ziemas.

Bet ne jau nu bija mocītis nolikts ziemas guļā. Aizbraucu pie čoma, Riharda Gruntes. Tā nu viņš man palīdz šādas tādas sociālas un tehniskas dator lietas. Sadarām kas darām un saku, gribu Tet pamēģināt. Neatceros bija oktobris vai novembris, Rihards saka, labi iedošu tev normālu telefona turētāju, tūlīt visu sačinīsim, mauc😊.

Vispār jau no Riharda lauku mājām “Lamiņiem” ir vieni no skaistākajiem zemes ceļiem, kalniņi, līkumi un tā ainava. Tad vēl Tet varēšu iemēģināt, aiziet. te ir lieliska apkārtne un ceļi, pats labākais rudenī ko darīt.

Es nesaprotu, kā man tas izdevās.. izbraucu rapšu lauku takas, izbraucu dubļainas takas un ceļus, pat purvainas vietas, uzbraucu meža kalnā, kurš viss bija ar lipīgām, slidenām lapām, tik skaistas vietas ieraudzīju un tik lija, un lija – es tik braucu līdz tumsa klāt. Un tieši tad vajadzēja plaks un uz acīm, ceļš bija dubļains, apaudzis ar zāli, nedaudz par daudz uzdevu gāzi, mocis bija no rokām ārā.

Un te bija mans pirmais stress, nevaru moci pacelt, slīd, esmu kaut kādā pļavas ceļā, tumsa virsū, piekususi un nekas nesanāk. Bet tad sakodu zobus un ar 3x motocikls bija augšā. Sapratu, ka te nu ir tā svara un auguma cīņa, bāka motociklam ļoti augstu, man spēks ir cik ir un augums tāpat. Šis man bija pirmais motocikls, ko ar pēdējiem spēkiem un knapi, knapi varēju piecelt.

Tajā rudenī jau miera nebija, tas pats Tet tika izbrauks Novembra beigās no Mārupes puses uz Rūjienu. Tika aizbraukts decembra sākumā uz Lielvārdi, Madonu, atrastas dažādas pamestās vietas un izbraukti, nekad Latvijā nebraukti ceļi. Grādi vien +7 vai +5, bet ar siltajiem rokturiem un stiklu, pilnīgi cita braukšana, moto ekipējumam, pa virsu lietus tērps, lai nepūš cauri vējš un tīri braucams.

Šķiet tik daudz ar motociklu sen nebiju braukusi, bija tāds azarts, gribējās saprast ko šis motocikls spēj, ko nē, kādās vietās un apstākļos es varu tik galā un kad nē. Mazliet saskumu, ka 2021. gada rudenī, mana tik daudzus gadu uzticamā honda CRF 250L stāvēja garāžas stūrītī, tad nu 2x izbraucu arī pa meža trasītēm un takām, jo ar šo mocīti jau jūtos ļooti saaugusi un braucu sportiskāk. Kad aizrāvos un paslīdēju uz slidenām saknēm, satikos ar koku, tad Honda aizgāja uz ziemas remontu, bet es gandrīz līdz Ziemassvētkiem nobraukāju ar Teneri 700 2021.gada modeli.

Man šķiet šis bija viss, viss lietainākais rudens 3mēnešus pavadīju braucot, tikai lietū, īpaši visos garākos braucienos, vai kur veltīju visu dienu moto braukšanai, vairāk vai mazāk lija. Te senā atklāsme, nav nozīme laikapstākļiem.. Piemērots motocikls, ekipējums un Lielā vēlme.. man nelika apstāties. Un es pat nenojautu, ka tas mani trenē, pēc pus gada plānotajam Moto ceļojumam.

Kad mājās bija jāsāk gaidīt Ziemassvētku vecītis, motocikls tika nolikts ziemas guļā. Šoreiz bija sanācis tā, ka motocikls glabājās ne pie manis un ziemā netika lādēts akumulators. Bet satiekot motociklu martā, ar satraukumu griezu aizdedzes atslēgu, piespiedu starta pogu un hopā, orģinālais akumulators, motocikls ierūcās ar pirmo starta pogas nospiešanu, rūca, kā vakar būtu braukts.

Heei..Labrīt, Labrīt, tad nu pavasaris klāt un jauns gads arī!!!

Tik lielisks datums 20.Marts 2022.gads, tieši diena pirms grasos uzsāk savu šī gada darba sezonu!!! Ir 7diena -3grādi, bet es zinu diena būs lieliska un saulaina, jo Es esmu ieplānojusi atklāt Moto sezonu un man beidzot ir neticami brīva diena, tā, ka visa diena, pilnīgi visa diena bez plāna:)))!!!

Esmu jau 7:00 pamodusies, vingrošana, silta saģērbšanās un kārtīgas brokastis. Ceļā pēc mocīša, viena liela un garšīga kafija- Viršos:)!!! Pagaidām mocīši nedzīvo ar mani.  Nju un redz, brauciens pēc motocikla sanāk tāds garās, bet var izbaudīt kafiju un uzlikt paklausīties mūziku, kas jau arvien labāk noskaņo braucienam ar mocīti. Un redz arī saulīte jau klāt, pat pusceļā pēc motocikla neesmu tikusi. Es taču jutu, es zināju, ka būs laba diena.

Tieku pie sava rumaka, izvēlējos Tenere 700, jo ir kur noslēpties un siltie rokturi. Sapakojos, šķiļu dziesmā…eh, nu gan tāds satraukums, it kā 1x uz moča būtu jākāpj, bet tā jau ir pēc tā ziemas miega:))). Bet pati pārsteigta, tik laba sadarbība ar Teneri, ne 5minūtes nevajadzēja, kā hop, hop apbraucam bedrītes, bumbuļus un mašīnas, nav ne mazas smakas, no tā pirmā, traki stīvā brauciena, kad mocīti no veikala dzinu uz pagalmu.

Viss saskan un braucu dziedādama. Šodien mani velk uz Cesvaines pusi, varbūt vecās tradīcijas, kad senāk, katru pavasari tur devos, un nekad vēl sniegs tā īsti nebija nokusis un bija reizes, kad par Siguldu tālāk nekā😊.

 Tad nu izvēlos maršrutu gar Ogri, pa šoseju uz Tīnūžiem, un tad uz Madlienu, beigās protams, pa līkumiņiem uz Ērgļiem, kas var būt labāk, kā vēsā pavasara rītā izbraukt pa Ērgļu šoseju. Šis nu bija tas posms, kad sapratu, pat ar siltajiem rokturiem, rociņas nedaudz sala un nosala kājas, jo tomēr caur ādas zābaciņiem vējš izlaužas un aukstais gaiss nosaldē pirkstiņus. Bet mīļā Ērgļu kafejnīciņa ar gardajām kūciņām un kafiju, sildīja gan actiņas, gan puncīti, pēc tik patīkamas atpūtas varēja doties tālāk.

Devos uz Vecpiebalgu, jo tur man bija viens punkts. Un tad tikai jautrība sākās. Visi lauku ceļi bija ledū, te varēju atcerēties stieņa braucienu:))). Un Navigācija ieveda tādā lauku celiņā, kur tikai ar sniega moci varētu braukt. Bet kur tad, šī meitene bez piedzīvojumiem, neies tak atkāpties, es varu, es bliezīšu. Bet Es teiktu, ka šis bija mans grūtākais piedzīvojums, es vispār nezinu kā Tenere palika ar sajūgu, kā es tur izstigu no tā visa ārā, vai vairāk braucu uz moča vai vairāk tomēr skrienot blakus, to jau vairs nenomērīt. Katrā ziņā te jau nebija vairs dusmīgā kaķa brauciens, te bija satrakojies, pārtrakojies ērzelis:)))!!!

Bet, protams, šis būs atcerēšanās vērts, jo grūtības paliek atmiņās, tajās mēs daudz iemācamies. Arī objektu, ko gribēju sasniegt ar vairākkārtīgu @jenoti.lv palīdzību atradu, noķēru mirkli un nodomāju, lai arī grūti braucās, toties esmu noturējusies un neviena kritiena. Tad saģērbos, uzlecu rumakā un nodomāju, nu kam es tik ātri to teicu, vēl tak garš ceļš mājup. Braucu pa dikti sniegotu un ledū klātu lauku ceļu, viss diezgan mierīgi, līdz ceļā gadījās līkums, kurš ved kalnā un ar ļoti lielu ceļa slīpumu uz kreiso pusi. Tad bija tik hajaks,,, un  brauciens kalnā, beidzās ar braucienu lejā, izskatījās, ka navigācija teikusi…strauji, pa 180 grādiem apgriezties. Tā nu ir ar tām Motomeitenēm 🙂

Viss veiksmīgi, tāds pārsteigums, it kā no rokām moci kāds būtu atņēmis!!! Kopumā viss labi, neliela sasišanās, bet to jau vairs nejūt:)))!!! Te pierādījās, ka nu lūk, šo moci, dēļ tā augstā smaguma centra, piecelt nevaru. Skats uz leju, mocis slīpumā un ceļot pa to zaptīti, slīd projām. 3X mēģināju, līdz pusītei tieku un viss, tālāk uzraut nevaru, nācāt likt gar zemi, spēki vairs nav, karsti kā ellē, bet skaidrs ka nebūs. Jo pa virsu ir sniega šļura un apakšā ledus, lai arī motociklu ieliku pārnesumā, lai neripo, tas tik un tā slīd projām.

Skats pa labi un pa kreisi, re lauku mājas, devos pēc palīdzības, cerot, ka tur nebūs tikai ierastie pensijas vecuma ļaudis. Veiksme ir manā pusē un 7dienas ciemiņi, divi stipri vīri, atnāk līdzēt, piepūš vaigus, uzrauj moci un vēl uzstumj kalnā:)!!!

Parunājamies par piedzīvojumiem, kas un kā dzīvē, un es milzīgā Pateicībā, par palīdzību dodos tālāk:)!!! Saprotu, ka līdz tumsai gribu būt Rīgā, jo tomēr ir gan siltāks gan patīkamāk braukt pa gaismiņu!!! Aizlaižu uz Vecpiebalgas benzīntanku, sapildīt bāku. Zvans no draugiem, vai viss ok, Jup OK un dzīva, tad nu caur Bērzkrogu un Siguldu, laižu uz Rīgu.

Atpakaļ ceļā, jau +10 grādi, pat lietus jaku nevajadzēja, un siltos rokturus sajutu pilnā jaudā:))). Patīkams, saulains mājupceļš, šosejas ir diezgan sausas, jo nekāds lietus vai slapjš sniegs sen nav bijis. Noliku rumaku atpūsties un pati knapi ierausos BMW Xiņā, jo stīvums bija nemanot piezadzies:))) un tādi sārti vaidziņi. Braucu un domāju, tā tik bija 7diena, vēl ceļā ieraudzīju, ka šovakar būs fantastisks saulriets. Tad nu mieriņā un baudā, es arī izmantoju brīvību, un noķēru, šo skaisto mirkli:)!!!

Šajā pavasarī vēl kādu aplīti ar Savu 2021.gada Teneri 700 izmetu, bet tad jau darbi, darbi. Pienāca Lieldienas un viens Labs Čoms palūdza aizdod mocīti. Es biju pārdomās, jo nekad to nedaru ne ar auto, ne motocikliem. Gan tāpēc, zinot cik grūti pati sev tehniku sagādāju, gan zinot cik cenšos tehniski uzturēt. Bet šoreiz, ar virkni noteikumu motociklu aizdevu. Diemžēl, gan mana uzticība, gan sirds salūza, pēc dažām dienām ieraugot rumaku.

Ar saprātīgiem cilvēkiem, viss atrisinās godīgi un Čoms motociklu atpirka ar visu aprīkojumu un ierīkotajām fīčām. Ļoti pareiza un apsveicama pieaugušu cilvēku rīcība, kam tā ir jābūt. Tā nu šajā 2022. gadā atkal paliku kopā ar Honda CRF 250L ( godīgi gan varu teikt, ka tehniski ir jau sen uzlabota un mazliet jaudīgāka😊).

Šī gada jūlija beigās ar Motomeiteni Natāliju devāmies uz Norvēģiju, kur arī pēc dažām dienām šis mocītis atstāja mani pusceļā. Moto ceļojuma pirmā daļa bija tieši tik jauka, ar dažām tehniskām ķibelēm, bet moto ceļojums. Otrā daļa bija moto piedzīvojums, kā man un motociklam tikt mājās. Es saku, ideāli. Bija jauni draugi, jauni paziņas un ļoti bagātīga, gan emocionālā, gan reāla pieredzes daļa.

Nu lūk tiekot mājās, atpakaļ uz Latviju, bija tik daudz, kas jārisina. Augusts un septembris paskrēja nemanot. Tad Es oktobrī attapos, ka man nav neviena motocikla. Pieņēmu lēmumu, par visu kas man ir, ņemu 2022. gada Teneri 700 😊. Aizlidoju uz Jordāniju, lai kāptu kalnos un ieplānoju uz kādām desu maizītēm dzīvošu ziemu, jo gribu motociklu sagatavot 2023. gada sezonai un vismaz 2viem tālākiem braucieniem.

Šī jau ir jauna lapaspuse, cits motocikls, cita dzīve un citi piedzīvojumi. Par ko noteikti 2024. gadā dzirdēsiet😊!!!

Ar šo stāstu vēlos iedrošināt Cilvēkus piedzīvojumiem, nebaidīties kādreiz riskēt un nebūt komforta zonā, tas padarīs Jūs tikai gudrākus un racionālākus.

Un meitenes nebaidieties braukt ar lielākiem motocikliem, īpaši ja atļauj augums un droši ziniet, ka jo vairāk brauksi, jo vairāk iemaņas trenēsi un būsi drošāka.

Nav nozīmes kas tu esi, bet gan, kas tev patīk, ko vēlies pieredzēt, jo dzīve ir te un tagad. Neļauj laikapstākļiem un apkārtējām situācijām Tevi ietekmēt, Tu arī vari ko vēlēties un vajag vēlēties. Un ne tikai vēlēties, bet darīt un piepildīt.

Dod Ručkā!!!