Kājas mērcējas pelēkās rudens peļķēs, koku lapas līp pie vaigiem un motociklu riepām, tā tiek aizvadītas šīs pēdējās darba sezonas dienas mācību laukumā. Bet acīs jau mirdz smaids, jo Pireneji gaida:).

Pēc 4 diennaktīm izlīkumojot Eiropu ar busu, esam Francijā, Tuvu savam moto ceļojuma plānam:)

Labrīt, 25. oktobrī pamodāmies Francijā, Sienāzīša kempingā. Ļoti labi izgulējāmies, svaigā gaisā un rīts arī ir pasakaini silts😊. Izvārījām uz Jetboil ūdeni, pagatavojām kafiju un laicīgi devāmies ceļā. Esam 4dienas paceļojuši pa Eiropu ar busiņu, laiks tikt nedaudz tālāk, lai varam sāk savu moto piedzīvojumu. Tātad šodienas uzdevums, atrast vietu kur var nobāzēt busu, izkraut motociklus un ar jaunu dienu jau ceļot uz motocikliem.

No Marseļas Francijā devāmies līdz Monpelliera Francijā pa vislielāko ceļu un pat ar visu to bija ļoti daudz ainavas un skati, kas mūs lutināja, bet vissvarīgākais, ļoti saulaina diena. Un ir, ieraudzīju kartē kempingu, kam ir laba lokācijas vieta, tālākajam braucienam ar motocikliem. Atrodas netālu no Francijas Narbonna pilsētas “Camping Figurotta Bizanet” tātad līdz dienas otrajai pusei varam tur tikt un motociklus pa gaismu izcelt ārā.

Oktobrī bija ļoti būtiski skatīties vai kempingi strādā, jo lielākā daļa jau ar 3. oktobri beidz sezonu. Un Novembrī vispār gandrīz neko nevar dabūt, un tāpat vien jebkur apstāties un palikt, arī nevarētu teikt, ka ir daudz vietas. Līdz ar to šī bija atbildīga lieta, kam jāpieiet rūpīgi, lai nav tā, ka gaisa gabals nobraukts un nekā. Viss ritēja raiti un kā plānots, dienas otrajā pusē esam kempingā.

 Kempings ļoti ideāls un viss darbojas arī cenas draudzīgas. Iznāca visa ģimene sieva ar vīru, meitām un čirkainu suņu meiteni. Tā nu sarunājam palikšanu un es saņemu drosmi un pavaicāju, vai ir opcija atstāt uz kādām 10 dienām busu viņu kempingā, jo gribam paceļot kalnos ar motocikliem. Viņi ļoti atsaucīgi saka – “Jā protams”, sāk vaicāt no kurienes esam, ierāda vietu kur droši zem jumtiņa varam visu nolikt. Un kad vaicāju, cik naudiņas par to jāpiemaksā, tad atbildēja, ka neko, varam tāpat vien. Nu tik veiksmīgi, tad nu es nesu no LATVIJAS sagatavotās dāvanas- balzāmiņu un šokolādes. Kad dodos ceļojumos vienmēr, ja ir iespēja paņemu līdz kaut ko no Latvijas un nosaku, tas būs labiem cilvēkiem😊.

Priecīgi iekārtojamies ierādītajā vietā, izliekam laukā kastes un motociklus, uzceļam jumta telti un pagatavojam nedaudz paēst. Nemanot divas stundas ir paskrējušas, bet vakars ir ļoti skaists un es saku, ir jādodas pastaigā, jau kartē esmu atradusi pili😊. Tā nu pa meža takām dodamies trekingā un tālāk cauri neskaitāmiem vīnogu laukiem. Tas nekas, ka jāiet 4km, to es paziņoju tikai pusceļā, līdzi nav ne dzērieni, ne lukturīši, tā mazliet neapdomīgi. Bet mana spītība, jo lielāko daļu esam nogājuši, jātiek līdz galam. Nonākam galamērķī tieši 10minūtes pirms slēgšanas. Gan kioski ir ciet, gan pēdējie apmeklētāji pamet pili.

Te ir kalns, kurā uzkāpjot var redzēt visu apkārtni, bet kāpiens aizņem vairāk kā stundu, saule riet. Tā nu mierīgi apdomājot jāpieņem lēmums, kāpt un pa tumsu iet atpakaļ, vai jau doties atpakaļ. Šoreiz dodamies atpakaļ. Dažreiz arī man jābūt prātīgai. Pus ceļu vēl palīdzēja saulītē, bet otru pusi nebija tas jaukākais- cauri mežam brist uz kempingu, jo tumsā tās takas galīgi nevarēja redzēt, nedaudz neomulīga sajūta piemeklēja, jo gaismiņa bija tik vien kā no telefoniem.

Kempingā veiksmīgi nokļūts atpakaļ. Apsēžamies, saliekam rītdienai maršrutu un dodamies pie miera. Jo vēl jau rīt no rīta būs ko darīt, salikt kārtīgi moto somas, nedaudz iziet tehniski cauri motocikliem, jābūt možiem. Dodamies pie miera.

Labrīt!!! Un oktobra pēdējā nedēļa ir laiks, kad beidzot var sēsties rumakos un baudīt atvaļinājumu uz diviem ratiem. Atrodamies kempinga “Camping Figurotta Bizanet”, kas ir netālu no pilsētas Narbonna – Francijā. Labi izgulējušies savā jumta mājiņā un gatavi jauniem piedzīvojumiem. Mocīši ir tikuši saulītē, rīts vēl ir dzestrs, bet pilnā moto ekipējumā būs ļooti labi. Tiek nostiprinātas somas, pieskrūvēti aizsargstikli, pārbaudīts spiediens motociklu riepās, vēl daži sīkumi un sitam pa pedāli, dodamies😊.

Ja norunāts braucam daudz līkumiņus, tas es jau kartē esmu ielikusi pirmo Spotiņu netālu no mūsu kempinga. Līkumu tiešām ir daudz un Superīgākais ir rīta brauciens, kad mūsos vēl ir maziņš satraukums un braucam pa vītolu alejām, nokļūstam mazos ciematiņos, iedzeram rīta kafiju, apēdam kruasānu un šokolādes kēksiņu. Mēģinām noticēt un saprast, ka tas nav sapnis, bet tas ir viens no dzīves sapņa piepildījumiem un patiesi esam tur, kur vēlamies būt mmm.

Pirmais skatu punkts “Gorge De Galamus”, šī ir ļoti, patiešām ļoti gleznaina apkārtne, mājiņas ieaugušas kalnos, kalnu pilis un baltas klintis, gar kurām līkumi vijas kā sapiņķerējies diegs. Pats labākais ir, ka klintis slejas pāri ķiverēm, kā daudzstāvu māju balkoni un ceļš ir tik šaurs, ka nekādi neizdodas samainīties ar autobusu vai džipu. Lejā gar krauju vijas upe un trakie alpīnisti nomet drēbes un no kraujas lec dzidrajā upes baseinā. Pilnīgi traki un ekstrēmi cilvēki, augstums ir liels, tāpat 100% ūdens ir auksts, tādā ēnā un rīta agrumā. Notiek dzīves baudīšana, cilvēki apkārt smaida, tas ir labākais, kas dzīvē var būt. Smaids un mirdzošas acis.

Aiziet, turpinām līkumot, noķerot rudens ziedus kalnu ielejās un ieraudzīt nebeidzamus kalnu horizonta skatus ar miljons Ģeneratoriem, kas kā mikseri griežas pa mākoņiem un taisa debesu putukrējumu😊. Braucam vēl augstāk un vēl tālāk, līdz noķeram pirmo rudeni. Jā te tas ir darbojies un sakrāsojis lapas dzeltenīgos un oranžos toņos. Celiņš sākas “Via Ferrata of Saint Paul de Fenouillet” un tā vijas simts nebeidzamos mazos līkumos līdz pilsētai Prada, kura atrodas Francijā.

Tumsa vēl nav pienākusi, tādēļ nolēmām vēl dažus līkumiņus izmest un beidzot taču tikuši pie braukšanas. Upsī, tad iekūlāmies super trakos līkumos augšā lejā, pa labi un pa kreisi, kā nebeidzamais stāsts. Un negantā vējā kurš kārtīgi purināja un lauzās cauri ekipējumam. Nevarēja pat apstāties un noķert foto kadru, jo rāva mocīti no rokām ārā. Kalnu aiziņas bija pamatīgas, labi, ka gar ceļa malu bija tik lielas betona maliņas. Skats protams iespaidīgs, bet tumsa nemanot arī klāt.

Sapratām, ka diez, kas nav pa tumsu vandīties kalnu līkumos, jo meža zvēri jau arī sarosījušies un stirniņas lēkā pāri ceļam. Meklējam kur palikt, bet ar telefona zonu šeit bēdīgi un saprotam, ka esam diezgan labos kalnos, jo zonas nav. Ieraudzījām netālu viesu namu, devāmies palūkoties. Iznāca foršs franču pārītis😊. Tā nu vārds pa vārdam un mums tiek iedalīts neliels zemes gabals, kur varam novietot motociklus un uzcelt savu privāto mājiņu.

Skats bija vienkārši apburošs, kalni, pļavas un saulrieta pēdējie stariņi. Un pārītis ļoti gādīgi, piedāvāja gan maizi, gan ūdeni un ja ko vajagot, lai droši jautājam palīdzību. Nedaudz viņi bija izbrīnīti, ka mēs tādā vējā un gandrīz ziemā paliksim ārā un vai mums nebūs auksti:). Kā arī pabrīdināja par meža zvēru regulāru apciemojumu viņu pagalmā.

Bijām laimīgi, ka ir skaists Spotiņš, pagatavojām vakariņas un tēju, zinājām jau kur rītdien dosimies un droši devāmies pie miera. Vakarā vējš bija pavisam satrakojies, bet naktī pierima. Tad tikai sākās jautrība, pamodos jo bija auksti, pat ļoti, tad savajadzējās aiziet pie dabas, bet, kad es dzirdēju trakās zvēru skaņas pie pašas telts, tad labāk 2h nolēmu pasēdēt teltī un sagaidīt saullēktu. Naktī aļņu ģimene bija mūs apciemojusi un taisīja pamatīgu koncertu, pēc Rumānijas lāčiem, to skaņu pat nevarēja atšķirt, ei nu saproti, kas aiz telts durvīm😊.

Bet kad no rīta saulīte vēl nebija izlīdusi no augsto kalnu virsotnēm, tad motocikli bija greznoti dimanta pārslām. Tik mirdzošs bija rīts -2 grādos, diezgan liela starpība, jo pa dienu baudījām +22. tad nu modāmies lēni, lai sagaidītu, kad saulīte augstāk uzkāps pa debesu taciņu, jo asfalta līkumi arī bija apsaluši. Pagatavojām kafiju Jetboila un rīta maizītes. Un viesmīlīgie saimnieki pierunāja apciemot viņus siltajā namiņā un pacienāja ar cepumiem. Atstājām no Latvijas atvestās šokolādes un pateicāmies par sirsnību un viesmīlību.

Sasaluši, bet ar smaidu un prātīgi devāmies savā iecerētajā virzienā. Rīts protams pa lielajiem līkumiem un iespaidīgajiem kalnu skatiem “Ayguatébia-Talau”, apkārtnē.  Virzamies arvien lielākos kalnos, esam diezgan nosaluši un sarkaniem snīpjiem, pats labākais, ka kalnu virsotnes klāj sniegs un šur tur tas vēl turpina snigt, atliek vien saskatīties un kamēr ceļā nesnieg doties tālāk. Līdz sasniedzam skaistu skatu vietu “Mirador Roc Del Quer | Canillo”.  Atrodamies Andorā, pavisam atdalījusies no Francijas un Spānijas pašā Pireneju kalnu gleznainajā ainavā ar savu kārtību un noteikumiem.

Noliekam mazliet motociklus maliņā un ejam pastaigāties. Apvidus ir skaists un atradām trošu tiltu pāri ielejai. Šo tradīciju uzsākām pirms gada, tad nu savu tiltu piedzīvojumus turpinām “Pont Tibetà de Canillo” Tiešām tiiik skaisti var redzēt gan ielejas, gan pilsētiņas, gan to kā tālumā aizvijas šoseja. Esam mazliet izlocījušies un arī sasildījušies. Un arī sniega mākoņi pamazām ir aizpeldējuši, gaiss iesilts +14 😊.

Redzējām, ka Andorā ir Tet ceļa posms, izskatījās ļoti labs, atradām vietiņu kur tas sākās un devāmies turp, plāns bija pavizināties un varbūt palikt kādā skaistā mežā. Bet visur bija zīmes, ka teritorijā nedrīkst braukt, šur tur iebraucām, bet atkal žogs vai vārti ciet un norādes kādos laikos nedrīkst braukt un kad drīkst tikai ar speciālajām atļaujām. Esam svešā zemē tāpēc tā speciāli gan negribās neko pārkāpt. Pavandījāmies pa apkārtni, daudz kur sapratām, nu nemaz ar šiem motocikliem neuzbrauktu tik trakās takās un akmeņos, jo mums nav tāda pieredze, tāpat motocikli noslogoti ar tik daudz mantām. Pa mazajiem celiņiem satikām meža zvērus un pļavās kalnu pinkainās gotiņas.

Tumsa atkal pienāca strauji, kā jau kalnos tas notiek un bija jāmeklē naktsmājas. Varu pateikt, ka oktobrī un Novembrī, tas nemaz nav tik viegli, jo kempingi ir ciet un viesnīcas strādā, kādi 30%. kad uzsnieg sniegs un sākas slēpošana, tad jau atkal visiem darba pilnas rokas, bet šie divi mēneši ir sajūta, ka visi aizgājuši lāča miegā.

Mani piemeklēja ķibele un vakara pastaiga pilsētā bija jāatceļ, jo acīm redzot pusdienu maltītē, bija kas ne manam vēderam pieņemams. Labi, ka ir lielisks mīļotais cilvēks kurš var būt medbrālis un paziņot, ka paņēma 4 zvaigžņu viesnīcu, lai man jaukāka sēdēšana😊. Tādu jautrību vien atceros Moto piedzīvojumā Marokā, bet tur šķiet pašsaprotama lieta, viņu restorāni ir izcilā tīrības kvalitātē. Ar motociklu jābūt uz strīpas, nevis biksēs strīpa, lai var koncentrēties braucienam un būt možs ar labu pašsajūtu. Tā gadās, viss labi, kas labi beidzas, ar labu naksniņu😊 Un piebildīšu, ka skats pa mazo lodziņu uz pilsētu ir apburošs😊.

Labrītiņ. Ir ļoti burvīga dieniņa, nemanot ir paskrējusi atvaļinājuma pirmā nedēļa. Pamostamies Andora un dodamies pilsētiņas saulainajās ieliņās izmetam pāris līkumiņus pielejam pilnas bākas, kafija acu gaišumam un dod ručkā😊.

Šodien kalni un tikai kalni, hei esam ceļā uz “Coll de Cabús”, gribās apstāties ik aiz līkuma, tik labs ceļš, tik labi līkumiņi un tiiiik labi skati. Foršākais, ka ceļā sastopam zirdziņus, kas vienkārši klejo pa kalniem un daži arī pa kalnu ceļiem. Uzbraucam augšā un ceļš beidzas😊. Bet ne jau mums uzlīmējam “Outduro” uzlīmīti un tagad tikai pats labumiņš sāksies. Ceļa nav, kur nav ceļa nozīmē, ka ir bezceļš.

Savam mīļajam ceļabiedram lūdzu apstāties, te bija tiiik skaisti nu tiik labs skats, labākais rīts un labākais ceļš. Protams manī iezagās šaubas vai es to varēšu un man tas mocis ir liels un nokrauts un tas taču ir dubļains un akmeņains kalnu serpentīns, ne es noteikti nolikšu uz deguna. Bet man sakarināja makaronus, protams, ka tu varēsi, te vispār nav nekas tāds, aiziet mizojam😊

Ar dažiem līkumiņiem uz leju bija kā bija, tas nepatīkamākais, ka ir līkums, lejā no kalna, viss dubļos, ar aizmugures bremzīti pieturi mocīti un tā pat viņš slīd, bet tiešām nekas traks. Un tad pretī sāka braukt citi Tet motociklisti, visi sasveicinājāmies, pasmaida un rullē tālāk. Nonākot ielejā bija pavisam skaisti. Un pa šo ceļu braukāja arī džipu tūres, kā arī sastapām kalnu patruļu- viss droši.

Un tā mēs braucām un braucām tālāk, nezinot kur nonāksim, nekādas zonas, nekāda tīkla pārklājuma, vienkārši devāmies un baudījām. Iebraucām ļoti mazos kalnu ciematiņos, kur vien pa 10mit vai mazāk mājiņām, cauri ciemam vijās upīte un galvenais, vienmēr baznīciņa. Pie kalnu mazā ciemata Norís- Spānijā uztaisījām mazu pusdienu pauzīti. Skats bija brīnišķīgs un melleņu ievārījuma maizīte bija pati gardākā kādu biju baudījusi😊. Tik forši būt uz motocikla, apstājies, izliec ceļojuma krēslus un baudi saulīti, brīvību un dabu😊.

Dodoties tālāk ceļā piedzīvojām neskaitāmas upes, līkumus un fantastiskus rudens skatus. Tad atkal iekūlāmies mežā, karte vispār nesaprot, kur esam, ceļa nav, tātad atkal esam uz Neceļa. Mežā bija tik brīnišķīgi, atkal pa priekšu bizoja skaistas stirniņas un pats ceļš sabiris ar rudens lapām, cerējām, ka tiksim cauri. Bet atkal zīme, ka Katalonijas apgabals un nav atļauts braukt, lai kā gribētos, lai cik skaisti, izrādām cieņu, griežamies apkārt un mēģinājums izkļūt no neceļa😊

Izbraucam uz ceļa un karte ir karte, trakākos līkumus var uzreiz pamanīt😊. Tad nu pārstartējam maršrutu un turpinām iecerēto. Tika atrasts kalnu ceļš, kas netiek izmantot tūrismam, kalna galā atrodas pamesta slēpošanas trase. Tas mums derēs un pat ļoti.  Es varu teikt, ka tas derēja perfekti, kā braukt pa Latvijas lauku ciematiem, tikai augstu kalnos, superīgs grantēts celiņš tik augšā un augšā. Kalnu skats te pavisam citādāks nekā līdz šim vairāk sūnas un klajumu. Satikām draugus ēzelīšus, mazie pavisam mīlīgi un pūkaini, izrāda interesi, bet tomēr bail nākt pavisam klāt un draudzēties, nu ļooti mīlīgi.

Arī te maza pauzīte, man jaukais ceļabiedrs saka, jā te arī man acis mirdz, tik labi. Un tad ievilkām elpu, jo bijām jau tik augstu kalnos, ka mākoņi sāka lēkt pāri virsotņu smailītēm. Vēl mazliet un bijām nevis miglā, bet mākoņos. Un tikai vēl mazliet un jau pieskaramies saulei “Coll de Triador”.  Tāda mistiski maģiska sajūta, mākoņi tevi ietin savā segā un saulīte ar tevi ir plecu pie pleca, skatāmies apkārt un vairs pat nevar redzēt ceļu kur tālāk jādodas. Prieks un laime pārņem mūs tas ir tieši tas ko vēlējāmies, kas mums patīk un ko ir vērts piedzīvot.

Tad atrodam īsto ceļa sākumu un otrpus kalnam dodamies lejā. Man ļoti gribās palikt kalnos, bet jā viss ir tādos pamatīgos akmeņos un pilns ar mīnām. Šaj pus kalna ir pilns ar ganāmpulkiem, dažas gotiņas šķērso lejupceļu un nemaz nav gatavas pavirzīties, lai ar lielo mocīti var tikt garām. Nu ja, viņām te ir mājas, bet mēs tikai iemaldījušies svešinieki. Kas smaida par kalnu serpentīniem, pasakaino rudens košumu un mēģina veiksmīgi noripināties lejā :).

Tas nekas, ka tikai ir +12 grādi, vairāk nemaz nevajag, jo no satraukuma, jau tāpat sasvīst mugura. Bet pati labākā dāvana ir mana mīļā “Sienāzīša”, smaids, sajūsma un prieks par šo maršrutu. Braucot lejā saprotam, ka nāk tumsa arī citi motobraucēji izbrauc no meža takām un dodas uz lielākiem ceļiem. Iebraucam krustceles un te ir pavisam mazi ciematiņi, atrodam kempingu, kur varam uzcelt savu mājiņu pavisam klusā vietā. Gribējām šo to pajautāt citiem Kempinga iemītniekiem, bet viņi runāja Kataloņu valodā, kas mums pavisam sveša.

Vakara rituāls mazliet izlocīties un iziet izpētīt apkārtni. Eh atkal brīnišķīgs vakars ar skaistu saulrietu. Tā staigājot nonākam vietējā krodziņā “VermutMoto & la parrilla de Napi”  (antic Bar les mines). Protams aiziet sarunas par motocikliem, jo redzam, ka viņiem ir bildes pie sienām un mazais bērns braukā ar elektrisko mocīti. Un vakars izvērtās tik mājīgs tā mēs tur ēdām un dzērām Spāņu vietējās kroketes, garšīgus, turpat gatavotus buljon pīrādziņus, vietējā šmakovka arī tikta celta no letes galdā, ai nu pasaka. Acis mirdz no visa, sarunas, joki un smiekli, kur vēl ideālāku vakaru pēc tāda brauciena.

Aizčāpojam uz savu privāto māju, kura uzcelta uz izīrēta zemes gabala un pieēdušies kā telēni ar smaidu vaigos devāmies pie miera. Tā tik bija Laba moto Dieniņa. Pat vairāk kā laba un nogurums ir pamatīgs, miedziņš nemanāmi ievelk apskāvienos un acis ir klikt un ciet, kā izslēgt avārijas slāpētāj pogu. Līdz rītdienai:).

Tik ātri jauna diena, bet vēl oktobris 29. Esam La Torre de Cabdella un dodamies lejā uz Senterada. Rīts sākās agri un raiti, jo tuvojās lietus un mēs gribējām no tā aizbēgt. Bet kā saka ne vienmēr steiga ir tas labākais. Pēc diezgan liela attāluma nonākot kalnu pļavā, kur ir lielisks skats, gribēju uzņemt video, un tad tika konstatēts, ka mana ikdienišķā soma ar maku, dokumentiem un foto ir kaut, kur. Pirmā domā.. Nē man nav pases un visas ceļojuma bildes, visa pasaka pazuda. Tas sākās somiņas medības un Taksista filmas cienīgi braucieni atpakaļ uz kempingu. Viss labi, kas labi beidzas pase ir, foto ir naudas nav-nevajag, galvenais atmiņas.

Nu labi tad atkārtojums šim rītam un braucam atkal. Izbraukājām sarkano kalnu apkārtni “Coll d’Oli”un aizlaidām atkal uz līkumiem. Atkal forši mazi celiņi un pilsētas, bet ainava patiesi citādāka, kā līdz šim. Un vienmēr mazliet apstājamies, ja ir kāds plašs skats, kur var aplūkot visu apkārtni kurā esam nokļuvuši. Šobrīd vandāmies kaut kur te “Santa Coloma d’Erdo”. Un jo tālāk, jo arvien mazāki ciemati un arvien klusāks, pat sākām domāt vai te vispār kāds dzīvo, kukū-kukū😊 .

Toties katru stundu piedzīvojām citu ainavu. No ciematiem nokļuvām līkumos cauri mežiem. Lai cik tālu lūkotos zaļš un zaļš un zaļš. Un tad atkal ciematos un pļavās, un vīnogu laukos tā, ka galva reiba no līkumošanas. Izbraucām “Presa de Escales”, es pat nezinu no kuras puses un no kura ceļa mēs te tikām. Bet skats bija iespaidīgs, milzīgs dambis un ūdenskritumi, kā tādā lielā akvaparkā. Tik mīlīga pilsētiņa un koki, kā tādi čupačupsi, mazās bumbiņās, zilas, zilas debesis un pūkaini balti mākonīši.

Labākais kā googl maps veda mūs ārā no ciemata, jo uzlikti taču ir mazākie ceļi. Es pat nešaubos, ka mēs kādam pārbraucām pāri šķūnīša vai garāžas jumtam, ceļi stāvi, ved gar mazām mājiņām…. ielokās iekšā un tik uz priekšu. Un tad hops un esam uz šosejas, atkal dambis, bet tālumā pils vai klosteris, katrā ziņā atkal pauzīte, jo šī apkārtne piesaista. Elektro stacija ir liela un ūdens krātuves arī, bet pats labākais tā okeāna zaļā krāsa ūdenim.:).

Tālāk atkal devāmies pa dažādiem celiņiem, līdz nokļuvām uz lielāka, te atkal nebeidzamo līkumu stāsts un ļoti labu līkumu stāst līdz BARCABO pilsētai Spānijā. Vēl mazliet gaismiņa ir, paēduši pirms lielā dambja arī bijām, tad jau vēl var braukt. Tas horizonts atkal tik citādāk un kalni, pavisam cita pasaule. Skatāmies pa labi un pa kreisi, redzam krāsainas klintis un aizas, izrādās te patiešām ir daudz takas, alas un skatu punkti kur doties trekingā- “Abrigos de gallinero”-gleznaina un maģiska vietiņa. Ir jau vakars un satumst, bet dienā te varētu ļoti sportiski un forši pavadīt laiku, tiešām interesanti kanjoni.

Šodien atkal daudz braukuši, arī ūdens nepieciešams un duša, tad nu skatāmies, kas tuvumā ir, nekas daudz jau nav 1 kempings pieejams, bet vēl gabaliņu jābrauc. Tad nu diezgan noguruši braucam no kalna lejā. Saulīte sāk jau rietēt un paliek vēsāks, tad noteikti uz leju tur būs siltāk. Skaists brauciens pa simtiem līkumiem, kanjoniem un tiltiem. Nonākam kempingā “Camping Alquézar”, tiešām liels, plašs, te var palikt gan mājiņās, gan ar kemperiem, gan visādas citādas interesantas palikšanas. Galvenais ka strādā un arī novembrī ir atvērts.

 Mēs protams atkal izīrējam zemes gabalu zem olīvkokiem un uzceļam savu privāto mājiņu. Te lejā vakars silts, būs dušiņa, ūdens un cepumiņi😊. Pastaigājamies, nopētām kādi citiem ceļotājiem braucamie un gadžeti, dodamies pie miera.

Labrīt, nē, nu gan pēdējā oktobra diena, no 4:00 līst un līst un neapstājas. Jā izlienot no mājiņas, viss slapjš un sarkanajos mālos pavisam traki. Jāpasēž teltī, jāsasmērē maizītes un jācer, ka mazliet pierims, lai var sapakoties.

Un uz vienu mazu brītiņu patiešām lietus mazliet mitējās, tad nu aši, aši un rumakos virsū, lietus drēbēs iekšā Dodam ručkā. Neskatoties, ka līst tik un tā ir daudz skaistu ainiņu. Ceļa līkumi varbūt ir pelēki un slapji, toties kokos dzeltenās rudens lapas mirdz vēl košāk, kaut kur aizvijas kāda upīte un šur tur čalo ūdenskritumi. Izbraucām cauri Abiego pilsētai, Panzano pilsētām un vēl daudzām citām, šķiet, ka lietū pavisam visi bija paslēpušies.

Nokļuvām Montmesā- Spānijas pilsētā, kur man bija plāns, ka brauksim bezceļu pa “La Sotonera”. Paceļam līdz šai pilsētai jau mēģinājām dažos lauku ceļos iebraukt, nekas labs nesanāca, te situācija bija vēl sliktāka. Ar acīm, jā smuks braucams un kā iekūlies, tā kā līmē, riepas salipušas, viss slīd mocis trako, beigās ārā nevar tikt. Labi ka mazai meitenīte ir gara auguma Sienāzītis, kamēr mīļotais cīnās dabūt ārā moci, tikmēr meitenīte.. tek pa ceļu dziedādama😊.

“La Sotonera”, atkal viens interesants spotiņš gan var pasēdēt, pikniku sarīkot, gan pastaigāties pa garo dambi, bet laikam jau patīkamāk, ja saulīte te spīdētu. Un jā, ūdens arī te atkal spilgts -okeāna zaļi, zils, nu tiiik skaisti.

Lietus šodien lija tik stipri, ka pat brīžiem bija jāklausās vai mocītis vispār rūc vai nē, protams arī vējiņš uz lielākiem ceļiem izpurināja. Ceļa biedram saku “Šodien 1diena būs liela satiksme”, bet man nav ne jausmas kur mēs te esam, nevienā pilsētiņā, nekādas satiksmes, kā vieni, tā vieni. Un tad kad savajadzējās uzpildīt bākas, vienīgais benzīntanks ko atradām, bija kādu laiciņu jau bankrotējis😊).

Man patīk, ka varu navigēt, lieku mazākos ceļus, līkumus, pļavas un kalnus. Kad jautā kur esam, kā kurā brīdī, dažreiz Francijā, dažreiz Spānijā, bet vēljoprojām Pireneju kalnu apkārtnē. Un pēcpusdienā lietus sāk mitēties un varavīksne ar savām krāsiņā liek smaidīt. Pat nemaz nepamanījām to lietu un nokļūstot pilsētā Carcastillo ir skaista dienas otra puse.

Es biju izdomājusi, ka mums jāatrod viens tilts “Acueducto de Acequia de Navarra”, jo tā ir interesantāk, ja ir uzdevums, braucām no 5 debess pusēm un visu laiku kaut kādi aizliegumi, atļaujas, ai padevāmies. Bet jā tika sasniegta skaistā “Navarra” apkārtne, te man kartē daudz punktiņi atzīmēti. Un protams, lai arī satumsa, nevarēju nociesties, šovakar jau neiebraukt, jo tieši saulrietā krāsas bija īpaši izteiktas. Zaļie lauki bija īpaši koši un klintis oranžas, te arī ir labi līkumiņi un protams grants ceļi- kā es mīļi saku zemenītes😊.

Vakars tik ļoti mierīgs. Noķērām vietējo ļautiņu, tikai spāniski, te bija jautri un mani 5ci spāņu vārdi noderēja, ka mums nepieciešamas naktsmājas, vienai naktij, bet viņš stāstīja daudz, nu tā bija kā bija viņu saprast. Galvenais pie nakts mājām tikām, mīlīga istabiņa, savs privātais iekšpagalms… mmm ļoti romantisks ar kociņiem, puķēm un lampiņām. Forši bija, ka var sasildīties, izžāvēt drēbes un uzlādēt visas ierīces.

Mūs arī aicināja vakariņās, tas gan bija forši, tika gatavoti vietējie ēdienu un saldie, cienāja ar augļiem un vietējo olīveļļu. Dāvana visam bija pasakainais saulriets, tik košās krāsās, tikai dažas sekundes, bet atsvaidzinot visu dienas pelēkumu😊. Aizgājām arī vakara pastaigām pa mazo ciematu, tik forši, iegriezāmies vietējā krodziņā un visi sveicina, runājās, kā savējie Čomi😊. Saldus Sapnīšus.

Šī diena mums ir tuksneša diena. Rūpīgi sapakojam mantas, kārtīgi iestiprināmies brokastīs un tikai tad dodamies ceļā. “Navarra”, tuksnesī  ne…. kurienē, Spānijas Pireneju apvidū. Saulīte aust, diena iesilst un esam vieni paši, tā mums šķiet. Dienas ir sajukušas pavisam, bet jā šī ir oktobra pēdējā diena 31mais datums.

Ļoti gaidīju šo dienu, kad varēs vandīties pa zemes ceļiem un takām, bet jā… nemaz tik spīdoši neiet, jo pāris dienas te ir lijis un ceļi ir dubļaini, bet no trasītes neiespējami nobraukt. Ir divas iespējas, vai nu tu negaidīti iekritīsi kādā aizā, vai vienkārši nekur tālu netiksi arī uz plakanās virsmas, jo sajūta, kā braukt pa melnu plēvi, kura nolieta ar ūdeni un samests piķis virsū. Tāpēc vairāk pieturamies pie ceļiem, kas ved cauri tuksnesim, ar nelielu novirzīšanos, jo nav jau tā, ka var noturēties ierindā.

Un mūs vēro, nemaz neesam vieni, uz klinšu malām sasēdušies Grifi- šos putnus nekad dzīvē tik tuvu nebiju redzējusi, kur vēl tā brīvā dabā. Tā mēs te klejojam, jo šodiena paredzēta vienkārši atpūsties pa smiltiņām, bezceļu. Daži ceļa posmi ir pārrauti ar nelielām upītēm, tas, kas mums vajadzīgs, lai patrenētu drosmi, īpaši man ar Teneri 700. Bet ir jāuzmanās, jo bija vietas, kur pavisam ceļi iekrituši, kā nogruvums un tādos nemaz nebūtu veiksmīgi ievelties.

Esam atraduši klusu, plašu vietu, te ļoti tālu visapkārt redz horizontu. Tad piesēžam un palaižam dronu lidojumā. Un es klausos, dzirdu, te nav pilnīgs klusums, kaut kur zvana. Dzirdu paliek arvien tuvāk, bet neko neredz un tikai pēc laika pamanu, ka tālumā kūņojas milzīgs aitu bars ar savu ganu.

Tuksneša apkārtnē mana karte visa bija ar sirsniņām un mēs arī sākām apskates objektu medības “Barrancos del Río Valtierra”, tas foršākais ir, ka tu brauc no tāluma ir cita ainava, piebrauc tuvumā ir cita un tad apbrauc apkārt ir pavisam cita. Tik interesanti daba veido šos skatus. Tā mēs te rakām skatu pēc skata “Las Bardenas Reales”. Arī džipi jau sāka parādīties dienas vidū un satikām pāris kemperistus, kuri te nakšņojuši.

Tā mēs te vandījāmies šurpu turpu līdz ieraudzījām arī “Bardenas Reales de Navarra”, te var labi redzēt vēja spēju un virzienus, lietus spēku, kādas skulptūras tie dabā rada. Un ar šo mūsu prieki beidzās, jo mēs nonācām, kā citā tuksneša daļā. Viss ar autobusiem, mašīnām, desmitiem tūristu, troksnis. Šķiet ir pamestā tuksneša daļa, kurā bijām no rīta vieni.. mocīši, daba un mēs, tagad esam mežonīgā tūristu ielenkumā, kur fiziski jālaužas projām un prāts saka, bēdz, bēdz un šī tuksneša daļa ir pārslogota no cilvēku plūsmas.

Pieļauju, ka te ir daudz šie populārie objekti un noteikti ir filmēta kāda filma vai pat vairākas, līdz ar to katram vajag kaut kur uzkāpt, uztaisīt bildi un vēl nezin kādu triku. Tuksnesī ir arī liela militārās teritorijas zona kur notiek apmācības. Zonas telefonam te nav, sakaru nav, līdz ar to izkļūšana no tuksneša bija interesanta, jo ir ceļi, kuri ved nekur.. brauci un viss beidzās. Bet beigās jau ārā bijām, pa labie līkumiņiem vēl dabūjām pabraukt.

Pēc rīta tuksneša atkal laidām kalnu virzienā, mazi celiņi, foršas upītes. Dienas otrā pusē mētājāmies apmēram te “Hito conmemorativo Abderraman de Córdoba” un tad sākās desmitiem ciematiņi un pilsētiņas, kur šķiet, ka neviena nav, bet ceļi protams ir maziņi un līkumoti, nonācām arī pie “Observatorio Astronómico de Guirguillano” zvaigžņu pētniecības stacijas, te vajadzēja nenoslinkot un doties mazā pastaigā, jo tiešām skaistas takas. Nemaz neticēsiet, bet pa nedēļu mazliet jau apnika tie mazie ceļi un līkumi, nemaz neticētu, ka kas tāds var notikt.

Tā nu piestājām kādā lauku mājas ceļa galā un paskatījāmies cik tālu ir līdz BILBAO, nu gabaliņš ir 180km un saulīte jau zemu. Labi, Ja jau ceļojuma stāsts ir “Aizved mani līdz okeānam”, tad pietiks ciesties pa tiem līkumiem un ciemiem, brauksim ar savu mīļo Sienāzīti uz Okeānu. Protams ātrākais kā līdz tam tik ir šoseja. Bet, lai tur nokļūtu ir vēl labs ceļa gabaliņš braucams cauri kalniem.

Aaaaa es Te vispār vairs nevarēju pabraukt. Tas bija skaistākais posms, apbrīnojams posms, tiik labs asfalts, tiiik labi līkumu un vienkārši neaprakstāmi skaisti un iespaidīgi skati “Urkiola parke naturala”. Es braucu ar muti vaļā, es kavēju satiksmi, manas acis spīdēja, es gribu te vēl atgriezties, es gribu te kāpt kalnos, es gribu te padzīvot.

Tik perfekti kalni, visa mala ar miljons rudens krāsām, tā, kā mākslinieku gleznās, otrā pusē akmens kalni, tik pelēki kā ģipsis un tas lielais tālais horizonts, vienkārši apbrīnojami. Sienāzītis jau sen bija lejā, kamēr es 10x apstājos, man to gribējās savilkt sevī, ieelpot, lūkoties, es varētu stundām sēdēt kādā ceļa līkumā, un nekur nedoties, tiiik skaisti.

Pilna laimes sajūta. Mocītis murrā es smaidu un visi priecīgi, tikai mans vīrietis jau satraucies, vai, kas noticis, kur paliku. Iekritu rudens krāsās un nebeidzamajā horizontā- tik vienkārši- es Laimīga😊

Un tad bija šoseja, vai tas bija baudāmi, protams, ka nē, tas vienkārši bija ātrākais veids kā nokļūt līdz lielajai pilsētai. Mums ir Enduro Tipa motocikli ar pumpainām riepām. Protams var braukt, bet 130km/h ar pumpainām riepām pa šoseju, kur ir milzīgs vējš ar nokrautiem motocikliem un enduro ķiverēs, nē, vēl visi smagie un autobusi tevi purina, tas troksnis tik liels, ka galva sareibst, nē.. nē tikai lieks stresiņš. Bet nu viens divi un esam klāt.

Paliekot pilsētā, svarīgākais, lai ir vieta, kur motociklus varam nolikt slēgtā garāžā vai stāvlaukumā, jo gan motosomas un īpaši to satur ir dikti vērtīgs, un bezatbildīgi atstāt uz ielas būtu muļķīgi, tāpat galīgi negribās visu kabināt nost un kaut kur stiept. Vēl vairāk šī sajūta pārņēma, kad iebraucām lielpilsētā, šķiet no aizsētas puses, visur smaržoja zālīte tika tīti gan kebabi, gan kāsīši, tirgojas Guči, Šmuci- Fuķi-Prada. Krāsu stāsts ir nebeidzams, tāpat kā te valdošo kultūru priekštati. Līdz ar to, ir skaidrs, jo tālāk, klusāk, jo labāk gulēsim.

Tik lielā pilsētā sen nebijām vandījušies, bija jāpierod pie satiksmes, jo kalnos un mazajos ciematos bijām galīgi no tā atslābuši, ka kāds pīpina, spraucas garām un vēl visādi brīnumi. Protams trāpījām uz vakara sastrēgumiem. Bet veiksmīgi tikām līdz palikšanas vietai, nolikām pazemē mocīšus un gājām ielās. Viss tik skaļi, sajūta, ka ir pilnīgi noreibusi galva no tā trokšņa, izlavījāmies no sava klusā rajoniņa un nonācām kārtīgā burzmā.

Atradām vietiņu kur pavakariņot, mierīgi pasēdēt un tad atkal devāmies pastaigāties. Gribējās pāriet visādus tiltiņus, apskatīties teātra ēkas, uzkāpt pa garākajām trepēm. Ielas bija pilnas ar cilvēkiem, jo visi bērni priecājās par Helovīniem. Tādēļ arī ielās bija daudz policistu, jo cilvēki staigā maskās ir lielas masas ar cilvēkiem, tādēļ lielāka varbūtība kādam nemieram vai zādzībām. Bet mūsu ceļā nekas tāds negadījās un cilvēki vienkārši līksmoja, bērni priecīgi, ka var saldumus ēst līdz nebēdai.

Tā aizstaigājām līdz lielajai ziedu skulptūrai “Puppy”- vasarā tas mirdz visās krāsās pilnos ziedos, tagad ziemā vienkārši zaļš. Tas ir viens no Bilbao simboliem- iesakām apskatīties, ir interesanti būt tādam maziņam, blakus tik lielam ziedu tornim kurš raugās uz savu pilsētu.

Un tepat arī ir “Gugenheima muzejs Bilbao”, ļoti moderna mākslas galerija un muzejs. Vakarā ar gaismām apspīdēta tā izskatās perfekti. Aizmugurē ir Zirnekļa skulptūrā no metāla, ir interesanti tilti un apkārt ir baseins, kurā veidojas gaismu un ēnu atspulgi.

Pastaiga bija to vērta, šķiet pamatīgi izstaigājām pilsētu un arī līdz naktsmājām labs gabaliņš vēl bija ejams. Visi tirdziņi un bodītes jau bija ciet. Mums patika, ka uz vārtiem viņi zīmē dažādus mākslas darbus, tas padara ieliņas daudz dzīvīgākas. Forši ir arī tas, ka pa pilsētu sanāk staigāt augšā un lejā, ļoti skaisti ir pilsētu naktī vērot no augšas, tik tālu var redzēt dažādās ēkas un gaismas. Šonakt bija pilnmēness un debesīs pūkainie aitiņu mākoņi, kas vakaru Helovīniem radīja vēl iespaidīgāku un piemērotāku.

Knapi līkām kājām aizčāpojām līdz naktsmājām un miegs uzreiz klāt. Nu ko rīt jauna diena un jauns mēness, bet tas būs rīt. Ar labu naksniņu.

Nu ko Novembris klāt, tas gandrīz, kā ziema Latvijā. Bet mums Bilbao, Spānijas piekrastes pilsētā, lai arī laiks apmācies ir silts rīts. Izejam mazliet pastaigāties un atrast kafejnīciņu. Tālu nebija jāiet, tepat uz stūra mājīga, spāņu kafejnīciņa ar viņu tradicionālo kartupeļu omleti, maizītēm un citām smalkmaizītēm. Pīrādziņi tādi vareni un lieli, kafijas arī kārtīgas,  brokastu galdu esam noklājuši.

Šodien mums būs okeāna diena un vēl man atzīmēti interesanti punkti gar krastu un citās pilsētiņās. Tiklīdz esam iestiprinājušies, aši saliekam mantas uz motocikliem un esam jau ceļā, lai ātrāk satiktu okeānu. Atkal pa līkumiņiem un uzbraucam kalnā pie pludmales “Playa de Brazomar de Castro Urdiales”. Mūsu pirmā satikšanās ar okeānu, jā, bet saulītes gan vēl pietrūkst.

No mazā pludmales ciemata dodamies tālāk, jo šodiena atkal būs pilna ar interesantiem notikumiem, kas saistīt gar un ap krastu, jo tā bija norunāts😊 Bet iebraucam vēl trakākā krasta pilsētiņš, kur ceļi ir ar kārtīgiem kāpumiem un kritumiem. Es tik domāju, galvenais, lai nav jāapstājas tajā 45% kāpumā, jo tad jau rezultāts skaidrs, kā es Teneri noturētu😊. Te bija vērts pameklēt kur nolikt motociklu, viegli nebija, bet vietiņu atradām, pilsētiņa maziņa un viss aizņemts.

Devāmies uz tiltu “Biskajas tilts”, lai jūs zinātu… Biskajas tilts (basku: Bizkaiko Zubia, spāņu: Puente de Vizcaya) ir tilts, kas šķērso Ibaizabalas upes grīvu. Tilts atrodas Spānijas ziemeļos, Biskajas provincē pie Biskajas līča. Tilts savieno Portugaleti un Las Arenas pilsētu. To izstrādājis basku arhitekts Alberto de Palasio.

Tilta augstums ir 45 m un 160 m garš, tas apvieno 19. gadsimta dzelzs apstrādes tradīcijas, kuras savītas ar nesen atklātajām tērauda trosēm. Tas bija pirmais tilts pasaulē, kurā pārvadāja cilvēkus uz suspendētas gondolas. Tilts veic kravu pārvadājumus katru dienu ik pēc 8 minūtēm. 2006. gada 13. jūlijā tilts tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā.

Jāsaka, ka skats patiešām iespaidīgs un sajūtas zem tā arī. Protams, ka devāmies uzbraukt augšā, man gan vienā brīdī palika bail. Un pats labākais bija tas, ka tiltu augšpusē varēja pāriet, atpakaļ devāmies ar gondoli. Tātad izmantojām visas tilta iespējas, gan uzbraucām ar liftu, gan pārgājām pa augšu pāri, gan ar gondoli un trosēm tikām atvilkti atpakaļ.

Un atkal uz okeānu. Nu jau diena ir iesilusi, šķiet pat viss siltākā diena +23 līdz pat +27, laiciņš un saulīte mūs lutina. Dodamies uz pludmali, es esmu slikts peldētājs un sveši ūdeņi man nemaz nepatīk, tāpēc es no maliņas vēroju viļņus un sērfotājus. Bet mans sienāzītis lēcieniem vien dodas baltajos viļņos un ātrāk mēģina nokļūt okeānā. Esam pludmalē “Ereaga”. Nav daudz cilvēki, kas nesezonā bauda okeānu, bet kāds drosmīgais gan iemetās baltajos viļņos.

Tā mēs šodien ceļojām pa pludmalēm “Playa de Sopelana”, viļņi bija ļoti skaisti, jo lielais vējš, kas plosās Eiropā ir ticis līdz Francijai un arī Atlantijas Okeānam.

Te ir labi līkumiņi braucot ar mocīti gar krastu, bet liela daļa ir ļoti slideni, jo mitrais klimats un ūdens radījis, tādu kā slidenu plēvi uz asfalta un citur pat auga sūnas uz ceļa.

Ļoti pasakains krast un ceļi ir “Gorrondatxe hondartza”, viss ļoti, ļoti zaļš, pat soliņi un visas apmalītes pilnībā apaugušas ar sūnām, sajūta, ka te ir paslēpušies trollīši. Te pludmales ir viena pie otras un visas ļoti skaistas, tagad, kad nav tūristi ir tik jauki izbaudīt okeāna ainavu un redzēt oranžās pludmales “Arrietara Beach”.

Šodien Pludmalēs ieturējām gan pusdienas, gan launagu, jo ne katru dienu ir iespēja Latvietim ķert šos okeāna skatus, vēju un baltos, burbuļojošos vilnīšus. Dienas otrajā pusē aizbraucām uz “Placa San Juan De Gaztelugatxe”. Man šķita maģisks skats, stāvam klintī un tālumā ir maza saliņa okeānā uz kuras ir baznīca, lai uz to nokļūtu vijas līkumots ceļš un pirms salas akmens tilts, tiešām tā maģiski. Ja kāds uz šo apvidu dodas, tad noteikti labi apavi, kādas uzkodas un dzēriens, te būs vajadzīgs laiks šai pastaigai. Protams vieta ir tūristu apmeklēta, līdz ar to agri no rīta būtu labākā izvēle.

Savukārt no šīs vietas jūs redzēsiet okeāna apskaloti klints akmeni “Área recreativa y mirador de San Juan de Gaztelugatxe”, vis ir vienā apvidū un apkārtne ir patiesi skaista.

Un vakaru devāmies sagaidīt pie bākas “Matxitxako Lighthouse”, šī man bija viena no mīļākajām dienas daļām, iebraucām pasaku mežā, te bija tumšs, milzīgi koki, kurus apvija dažādi augu, ceļš bija ellīgi slidens un trakajā zaļumā, nobirušās, vecās koku skujas radīja ļoti labu krāsu kontrastu,.

Saulrietu mēs neredzējām, jo bija mākoņains, bet Okeānam gan pamājām ar labu nakti.

Diena gar Atlantijas Okeānu ir izdevusies, silti, saulīte, nedaudz vējš, daudz krāsu un brīnišķīgi viļņi. Nu ko dodamies atkal lejā, pa mežiem, citiem līkumiem un vēl mazākiem ciematiem. Kur mēs kūlāmies nebija daudz jausmas, tuvojās tumsiņa un nedaudz sāka līt, bijām dziļi kalnos un mežos, ciematos, kur zonas nav. Celiņi dažreiz nešķita, ka ir ceļi, likās, ka braucam pa velo celiņu. Ņemu vārdus par 45% atpakaļ, te bija 75% slīpums un es kā mani kursanti teicu, es to nevaru izdarīt, tad aizvēru acis, ieliku pirmajā pārnesumā un devu mizā:).

Veiksmīgi atradām arī nakšņošanas vietu, kad tajā uzbraucām, es sapratu ka jāpaliek, jo nebija ne jausmas, kā te apgriezt moci un nokulties lejā. Jā labi, labi celiņi un līkumiņi. Atradu kartē vietu “Casa Rural Andikoetxe Landetxea”, tā mēs no bākas, pa pus tumsiņu līdz šejienei bijām nokļuvuši. Gāja mums visādi, bet, kad pats saimnieks uzradās, tad visu palīdzēja, izstāstīja un notika saprašanās citā līmenī, nekā ar kaimiņu mājas iemītniekiem. Naktī Lietus pieņēmās spēkā, tāpat kā vējš.

Samīļojām draudzīgos kaķus, iedzērām siltu tēju un devāmies naktsmierā, kas nebija diez ko mierīgs. Guļot kalnu mājiņā, likās pa nakti jumtu aiznesīs, visu nakti modos un domāju vai mocīši uz vietas, vai jau aizpūsti pa gabalu. Vētra plosījās visu nakti un miegs nekāds nesanāca. Bet labi, ka nepiepildījām manu ideju, šajā naktī palikt mežā un teltī. Šī apkārtne ir ļoti kalnaina un arī pilna ar meža zvēriem.

Labrīt un skrienu skatīties vai mocītis vietā.  Fjū, mocīši stāv, kā akmenī iekalti, viss kārtībā. Mums ir 8tā dieniņa nenokāpjot no mocīšiem. Eiropas vētra ir nesusi izmaiņas. Kad no rīta saimnieks mūs ir pacienājis ar kafiju un uzkodām, esam salikuši mantas un acis ir vaļā, tad varam doties ceļā. Jā motocikli ir slapji un ceļi arī, viss pielijis, uz ceļiem zari un daudz nolauztu koku. Labi, ka nepalikām mežā, jo vētra, arī te kalnos, pamatīgi pa nakti plosījusies, bet drošības dienesti jau čakli strādā un atbrīvo ceļus no kokiem un zariem.

Kā 9:00 izbraucām no “Casa Rural Andikoetxe Landetxea”, tā lietus nav mitējies, līst un līst. Visas pļavas un zemes ceļi ir slideni, nav iespējams iebraukt, lielākā daļa ir mālos, arī visas kalnu pilsētiņas ir pārplūdušas. Bet mēs neatlaidīgi vīlējam tik uz priekšu augšā un lejā pa kalniem. Netālu no Spāņu pilsētas Otxandio ir tāds spocīgs pasaku mežs “Presazelaiko pagadia”, un tagad, lietainā dienā, tas izskatās pavisam biedējoši, mazliet kā pie Sniegbaltītes, nedaudz, kā pie troļļiem. Ja kāds ir bijis Katvaru liepās-Latvijā, mazliet līdzīgi. Šobrīd kokiem daudz lapas ir nobirušas, nokaisot košu rudens paklāju, bet lapiņas kuras vēl turas kokos ir pavisam zaļas. Tā nu izejam dažus līkumiņus pa mežu, visas drēbes slapjas un vēl aiz krāgas ielīst lietus… mmmm.

Tā mēs te pa kalniem un lietu līkumojām līdz pienāca laiks nedaudz atpūsties un iestiprināties. Man nav jausmas kādā kalnu ciematā bijām un mazliet žēl, ka nav atzīmēts, jo nebija zonas un telefoni bija samirkuši un jālādē. Bet stāsts, ka ir pusdienlaiks un meklēju, kur ir kāda ēstuvīte, pēc zīmēm rāda… kaut kur ap stūri.

Veiksmīgi arī atradām, un labākais, ka tas ir pilnīgs, mūžam vecs spānis, kuram piedāvājumā ir Vietējais- Pusdienu piedāvājums😊 Labāk nevarēja būt, tā nu ēdām spāņu kartupeļus un  sautētus dārzeņus, ar viņu karbonādi-kas mums būtu vienkārši sacepta gaļa ar sāli. Ūdens vietā mums protams ielēja vīnu un tikām arī pie stipras kafejnīcas. Viss pa vienkāršo, tapetes noplīsušas, kādā stūrī jumtā caurums, bet saimnieks zina ko dara un viesmīlība lieliska, tāpat kā silts ēdiens šādos laikapstākļos labākais, kas var būt😊! Un galvenais, ka restorāna nosaukums “Laura”- gandrīz kā mājās😊.

Mērojām garu un ļoti slapju ceļu pa līkumiem tālāk, piestājot vien 2x, lai mazliet sasildītos, savā sev zināmajā, pamestajā benzīntankā un lai uzpildītos- darbojošās benzīntankā. Bet tā braucām un braucām, jo biju kartē ielikusi nākošo apvidu, kur noteikti jānokļūst. Tikai 4h brauciens un zinu, ka būs paradīzīte, būs Wow. Un es kā burve ar debesīm mēģināju sarunāt, lai mērcē mūs kārtīgi, bet kad nonāksim tur, varbūt tad var pasmaidīt mums, un uzlikt lietutiņam pauzīti.

Sacīts, darīts, lietus lēnām pierima, tāpat kā bija sarukušas 4h, ko pavadījām ceļā un nokļuvām skaistajā apvidū. Fantastiski skaistās klintis “Mallos de Riglos”, pie RIGLOS pilsētiņas Spānijā. Viena no populārākajām vietām klinšu kāpējiem, te ir pamatīgi kur trenēties un kāpt.

Šis apvidus ir iespaidīgs, visas tās pļavas, meži, trekinga takas un kāpšanas klintis. Šķiet maģiski pat šajā apvidū būt “Mallos de Riglos viewpoint”, es pat apbrīnoju, kā daba šo visu saliek. Biju bijusi te pavasarī, kad zied plūmes un mandeļkoki, bet tagad rudenī un ar mocīti, gan cita aina, gan cita garša😊 Un protams rudens krāsu spēles, zaļi egļu meži, kopā ar oranžajām klintīm un brūnajiem, pat dzeltenajiem, nokultajiem labības laukiem-apbrīnojami.

Mēģinājām pabraukt pa šiem lauku ceļiem, te nekas labs neiet cauri, viss pārplūdis. Ar citu tehniku varētu smērēties un doties dubļu kaujā, bet tagad, vienkārši gribējām baudīt.

Devāmies tālāk un tepat tuvumā esošu spotiņu “Presa de La Peña”, nu atkal kārtējā, neaprakstāmi skaistā vieta, burvīga. Ūdens sistēmas un dambis, kas ar kalniem rada neaprakstāmu iespaidu, tas ūdens kritiens un troksni, tā kopaina. Un re arī lietutiņš jau pavisam ir aizbēdzis.

Un tiltu “Puente del embalse de la Peña” pāri dambim varam vērot ar saulīti un baltiem mākoņiem debesīs. Necils tilts kartē, bet dabā un ar pareizām gaismām un  krāsām- wow kādus foto kadrus te var veidot. Un rudens ir radījis debešķīgus atspulgus un krāsas. Būt īstajā laikā, pareizajā vietā😊

Tā nu esam ARAGONAS apkārtnē Spānijā un dodamies uz Moto kempingu- “ Camping Anzánigo Moto Camping Anzánigo”-ko ieraudzījām kartē. Pie tam šis ir super labs moto ceļš, pat ieteikts, kā līkumots ceļš motociklistiem. Ļoti skaisti skati, upīte tepat gar malu, dažādi mazi ūdenskritumi. Pāris dzīvniekus aši skrienot pamanījām, jo ir jau vakars klāt. Bet žēl kempingā netikām, jo Novembrī viss slēgts, nav sezona, bet sezonā viss ir pārpildīts ar motobraucējiem. Var kārtīgi pavakariņot, iedzer kādu dziriņu. Te ir gan baseins, gan mājiņas, gan telts vietas.

Nu neko, ja nav tad nav, dodamies tālāk. Laikam jau nav daudz moto braucēji, kuri +8 grādos ir gatavi visu dienu pavadīt uz motocikla. Tad nu mēs Latvieši ar saulrietu iekarojam virsotnes “Venta de Barranco Fondo”un ar mirdzošām acīm skatāmies šo brīnišķīgo horizontu. Elpa aizraujas nevis no aukstuma, bet no patiesi skaistajiem kalnu skatiem, kuri pārsteidz aiz katra līkuma.

Bet, kad saulīte noriet, tad aiz ķiveres nadziņa mūs noķer tumsiņa. Nu jau braukšana tik ātri nevedās, nosaluši esam kā prusaki:0. Bet lai arī tumsa ir klāt, vairs nieka +4, aiz katra līkuma ir patiešām pārsteidzošs skats un pats pārsteidzošākais, kad ieraudzījām apsnigušos kalnus. Ne šovakar, bet skaidrs, ka rītdien, tas ir virziens, kurp mums jādodas.

Sasniedzām JACA-ESPANJA pilsētu. Liela pilsēta, kur tūlīt, tūlīt, pēc mēneša būs visas viesnīcas aizņemtas un slēpošanas kūrorti čalos no slēpotājiem un citiem ziemas prieku baudītājiem. Bet šovakar klusums un pilnīgs miers. Tad nu priekā- devāmies vakariņās, pēdējais vakars Spānijā, baudīsim dzīvi un ēdienus. Spānija ir bagātīga ar ēdienu garšām, tā ir viena no baudām, kas cilvēkam sasilda dvēseli un punci. Katrā pilsētiņā ir kas jauns un citādāks. Lai saldi sapnīši, mēs esam sasaluši😊

O ho ho 4.Novembris Pirenejos, nav gluži 4. jūlijs. Rītu sākam ar došanos uz vietējo bodīti un saprotam, jā +2 grādi. Tad nu nopērkam ūdeni, šokolādi, maizītes, lai ik pa laikam var apstāties, iestiprināties un sasildīties. “Jetboils” šajā braucienā, jau kuru x pierāda, ka ir labākā manta, vienmēr silta tēja, jebkurā vietā.

Esam Jaca- Spāņu pilsētiņā un nu jau uz motocikliem dodamies ceļā, cilvēki tā jokaini uz mums skatās, takā uz tādiem dīvaiņiem. Izbraucam pilsētu, saskatāmies ir Ok, bet pirms kalnu pārejas tomēr nolemjam vilkt lietus jakas, jo snieg slapjš sniegs un vējš iet cauri drēbēm. Dodamies ceļā ļoti mierīgā gaitā, jo ceļš ir slapjš, pretī arvien vairāk sāk braukt mašīnas kurām ir kupenas uz jumta. Vēl labāka sajūta pārņēma satiekot lielos sniega tīrītājus, kuri brauca pretī. Bet sajūta Maģiska, būt kalnos, kur iestājas ziema starp Spāniju un Franciju uz močiem. Pasmejamies… “Priecīgus Ziemassvētkus”!!!

Aizdomājamies par to, ka šī nokļūšana no JACA – Spāņu pulsētas un PO- Fraņču pilsētu varētu būt diezgan aizraujoša, jo te sanāk šķērsot kalnu pāreju, kalni ir augsti “Estación de esquí de Candanchú”. Braucām pa lielāku ceļu, atmetot domu, par mazajiem un miljons līkumiem. Jo lielos ceļus tīrija, bet mazajos negribējās tādā sniegotā dienā riskēt, Tikām līdz tunelim, apstājāmies un pavaicājām dežurantam kā ir tur tālāk, atbildēja, ka ceļi tīri un varam braukt. Tā nu mēs devāmies tālāk un otrā pusē jau izbraucām Francijā.

Te tiešām visi ceļi notīrīti, tikai fakts, ka turpina snigt slapjš sniedziņš un ir +2 vai +4 grādi, vietām vairāk līst. Bet te bija citādāk un atkal vairāk bija atgriešanās rudenī, tie pelēkie kalni un dzeltenās lapas, koši zaļās pļavas. Moto braukšana bija piesardzīga, bez straujas Gāzes došanas, jo skaidrs, ka arī pumpainajām riepām ir savi nobrauktie km un šajos apstākļos aizmugurei nedaudz gribās apsteigt priekšu😊. Bet šai pus tunelim tiekam visu laiku neatlaidīgi mērcēti un mērcēti bez atlaidēm. Lēnām tuvojamies Po- Francijas pilsētai.

Bet vēl pa ceļam tiekam mieloti ar līkumiem un debešķīgiem kalnu skatiem ar pamestām pilīm “ Fort Portalet”, elektro stacijām un milzu virsotnēm. Kalni tiešām vienmēr pārsteidz. Tikko vienā pusē bija meži un sniegi, šinī pusē ir pārklāti ar dzelteniem kokiem, tad pēkšņi pavisam brūni, kā no kūdras, bet tālumā lielie ar baltām cepurītēm. Divas dienas Dodam ručkā, lai no Okeāna BILBAO pilsētas Spānijā, tiktu līdz Francijai un aizkultos uz kempingu, kur atstājām busiņu. Bet neskatoties uz garo ceļu un laikapstākļiem ir piedzīvoti tik pārsteidzoši skati šajā divu dienu atpakaļceļā.

 Mani moto cimdi ir noplīsuši, īpaši rādītājpirksts, sajūgs ir sasalis, nemaz negribās to izspiest, cimdi no slapjuma jūk ārā un rokas ir pārsalušas, jo siltie rokturi ir atteikušies strādāt. Lūpas ir zilas, piedurknes slapjas un kājas atsalušas, ka nejūtu vairs pirkstus. Cauri visām ziemas moto drēbēm, cauri visam lietus tērpam, viss slapjš, pat zeķes un mazbiksītes:). Nedaudz ķermeni pat sarauj krampi, šoseja traka 130km/h, šodien visa noslogota ar kravas auto, visi apsteidz, apdzen, ūdens pludo tik daudz, ka pat ar motociklu uzdodot ātrumu var just pretestību. Tāds riskantais un skarbais brauciens.

PO pilsētiņā iestiprinājāmies MC Donaldiņā un no mums noplūda galds un grīda😊. Bet bija labi tāda maza pauzīte. Toties pēc pauzītes, bija grūti piecelties un iet ārā, nesaprotam kā var tik traki līt, it kā visas trubas debesīs būtu saplīsušas un santehniķu eņģelis aizgājis atvaļinājumā. Protams, tumsu nevar sagaidīt, kur vēl tādos apstākļos, liekam navigāciju – 340km vēl pa šo visu trakumu, līdz kempingam.

Pēc kādiem 150km, kad esam mērcēti un šķiet, ka visus spēkus no mums grib paņemt, nāk virsū nogurums un nejūtot kājas, nespēju pat pārslēgt pārnesumus. Apstājāmies benzīntankā, es meklēju sausas zeķes, nopērkam maisiņus. Slapjās zeķes nost, jāsasilda kājas, sausās zeķes virsū, ietinam maisiņos un laidīsim tālāk, vēl nedaudz virs 200km.

Protams, ka izturēs, kā gan citādi. Tieši ar tumsiņu esam pie mīļā busiņa, kurš mūs godīgi gaida, kamēr mēs 9dienas mētājamies pa 900 līkumiem un nez cik virsotnēm. Eh te būs ko atcerēties, paši izturējām un mocīši arī. Mums jādodas uz SPA un mocīšiem uz lielo ziemas apkopi. Ļoti laba komanda, lieliski mums gāja, ritmiņš, sadarbība- uzreiz var pilnībā baudīt braucienu un piedzīvojumu kopumā. Šovakar silta duša, silts ceļojuma ēdien un laicīgi pie miera savā Jumta privātajā mājā.

Rītdien ar jauniem spēkiem saliksim motociklus busiņā, visas mantas sašķirosim, jo ceļojums nav beidzies. Ar mocīšiem gan liekam punktu, bet ar busiņu vēl gribam palīkumot pa Franciju un Itāliju. Kā arī ir foršs plāns Šveicei!! Bet tas jau ir stāsta turpinājums un trekings gluži nebūs pie moto dzīves. Forši būt daudzpusīgiem un izbaudīt visu. Šis ir kārtīgs piedzīvojums, kur 4dienas pa Eiropu devāmies ar busu, tad 9dienas pa Pirenejiem esam izlīkumojuši ar Motociklu un vēl mums ir nedēļa baudīt braucienu ar busu un doties trekingā Šveices kalnos.

Šis bija noteikti mazliet plānots brauciens, ar mazliet saliktiem maršrutiem pie kā pieturēties, jo kalni, mazi ciematiņi un mazie ceļi prasa laiku, rudenī dienas ir īsas, tāpēc bija jāsaprot, cik km pa attiecīgām stundām varam nobraukt dienas gaismā un cik dienas nepieciešamas, lai realizētu sapnīti.

Mums bija 10 dienas uz vietas pa Spānijas un Francijas Pirenejiem, saku, ka var to izdarīt no viena gala līdz otram, bet tas nozīmē braucot, nevis tikai sapņojot. Redzējām daudz un pieredze laba. Noteikti mazliet agrākā oktobrī izbraucot būtu siltāki laikapstākļi. Rudenī lietus ir neizslēdzams faktors un to gan nevar paredzēt, mums diezgan veiksmīgi izgāja😊. Noguruši, bet patīkami laimīgi par moto braucienu. Skaisti.